Laukos
Graudkopība

Padoms zemniekam. 12 kļūdas augsnes apstrādē 0

Foto: Uldis Graudiņš

Augsnes apstrādes speciālisti, agronomi un mehanizatori apkopojuši raksturīgākās kļūdas, ko pieļauj zemnieki, apstrādājot augsni, un sniedz dažus praktiskus padomus.

Par salmu iestrādi augsnē
Liela daļa laukkopju uzskata – pēc ražas nokulšanas laukam jābūt tīram no salmiem, citādi tas gan no malas izskatoties nevīžīgs, gan arī sējas darbi tādā laukā neesot iespējami. Taču vienlaikus aizmirst iestrādāt augsnē papildu slāpekļa devu, kas izraisa tā deficītu, jo augsnē barojas baktērijas. Ja ir vēlme augu atliekas iestrādāt augsnē uzreiz pēc kulšanas, tad līdz ar katru salmu tonnu jāiestrādā 30 kg amonija salpetra. Katra ziemas kviešu graudu tonna dod faktiski tikpat daudz salmu. Ja raža ir 5 t/ha, tātad nepieciešams iestrādāt 150 kg/ha salpetra.

Ir cits variants – atstāt salmus augsnes virspusē. Šādā gadījumā smalcinātājiem uz graudu novākšanas kombainiem iepriekš jābūt noregulētiem vienmērīgai salmu sīko atgriezumu (5–6 cm) sadalei. Tas dos iespēju izmantot atsperecēšas augsnes virspusējai apstrādei (līdz 5 cm), neiestrādājot salmus. Ecēšu vietā var izmantot diskatorus ar seklu dziļuma regulēšanu. Dažkārt, lai iestrādātu salmus, augsne tiek uzarta vasarā. Taču sausos laikapstākļos pēc kultūras novākšanas augsne jau faktiski ir pārkaltēta un minētā agropaņēmiena izmantošana izvērš uz āru lielus zemes slāņus, kas saulē izkalst vēl vairāk. Tos labākajā gadījumā var sasmalcināt tikai pēc kārtīga lietus vai pēc trim četrām augsnes mehāniskām apstrādēm. Bet tie ir lieli degvielas un citi izdevumi. Vienīgais variants, kur var izmantot augsnes pamatapstrādi vasarā, ir uz laukiem ar sakneņu grupas nezālēm (piem., ložņu vārpatu), lai izvērstu to saknes zemes virspusē, kur tās izkalstu.

Rugaines dziļā diskošana ar smagiem agregātiem

Šīs darbības sekas ir līdzīgas iepriekš minētajām – lielu aramkārtas gabalu izvēršana, augsnes virskārtas novājināšana. Smagās disku ecēšas var būt laba alternatīva arklam ar nosacījumu, ka pēdējā augsnes apstrāde notiks rudenī, izmantojot izlīdzinošo veltni aiz diskiem. Tas nodrošinās labvēlīgus ap­­stākļus sējas sagatavošanai gan agrajām, gan vēlajām vasarāju kultūrām.Agregātu ar mazu darba platumu izmantošana
Tas nav efektīvi. Ko tas ietekmē? Pirmām kārtām – ražīgumu. Agregāti ar lielāku darba platumu spēj apstrādāt lielāku laukumu tai pašā laika vienībā. Otrām kārtām – ir mazāks degvielas un eļļošanas materiālu patēriņš uz hektāru, jo palielinās kustības ātrums, ir lielāks darba platums un mazāks dziļums. Praksē dīzeļdegvielas patēriņš samazinās 1,5–2 reizes. Aršanu var aizvietot ar dziļo diskošanu; smago kultivāciju – ar 10 metru platuma atsperecēšām vai diskatoru. Augsnes apstrādes agregāti ar mazāku darba platumu (3–4 m), veicot lielāku pārgājienu skaitu, vairāk noblietē augsni ar traktora riteņiem, un tas rada nepieciešamību izmantot dziļas apstrādes, lai atjaunotu vienmērīgu augsnes blīvumu. Bet, palielinot darba platumu līdz 10–18 metriem, sablīvētās sliedes biežums samazinās 2–6 reizes, tādējādi var retāk veikt augsnes dziļo apstrādi.

Rugaines atstāšana uz ziemu bez augsnes apstrādes

Ir gadījumi, ka zemnieks nepagūst laikus novākt ražu vai pamet lauku pēc neražas gada, neapstrādā laukus rudenī, paļaujoties uz pavasara apstrādi. Loģika dažkārt ir šāda: zemnieka rīcībā ir tiešās sējas sējmašīna, tāpēc zeme nav jāapstrādā! Tādējādi nezāļu attīstības fāzes pavasarī apsteidz iesēto kultūr­augu attīstības fāzes un rezultāts – slikti nostrādā herbicīds, augsne atkal pārkaltusi nezāļu dēļ utt.

Augsnes pamatapstrādes termiņu neievērošana
Gadās tādi laikapstākļi, ka rudens periodā ilgstoši līst lietus, bet augsne vēl jāuzar (piemēram, dārzeņu pavasara sējai). Tādējādi aršana nereti notiek, tikai laikapstākļiem uzlabojoties. Taču šajā gadījumā veidojas kā plastilīns salipuši aramslāņi. Tas nozīmē, ka augsne nav gatava apstrādei. Augsnes gatavību apstrādei var noteikt pēc fiziskajiem rādītājiem – tās spējas sadalīties 4–10 mm sīkos mikroagregātos. Šim nolūkam ņem augsnes kumkšķi rokās un met zemē no jostasvietas augstuma – ja tas pilnībā sadalās, tātad augsne nav nedz pārmitra, nedz izkaltusi, bet ar optimālo mitruma daudzumu.

Labākais risinājums minētajā situācijā ir sasalušas augsnes apstrāde – kad zeme sasalusi 5–10 cm dziļumā. Kvalitātes agrotehniskais rādītājs būs skaustu neesamība (lai pastiprinātu efektu, aiz arkla pierīko smagu tērauda siju izlīdzināšanai) un zemes sīkdrupatainā struktūra. Tādējādi dziļajai augsnes apstrādei šādā stāvoklī jābūt pēdējai ziemas virzienā. Nebūs nepieciešams izlīdzināt rudens arumu ar smago kultivatoru. Pretējā gadījumā uzirdinātā augsne pēc uzaršanas atkal sablīvēsies zem traktora atstātās sliedes.

Ziemāju ecēšanas paņēmiena nenovērtēšana agrā pavasara periodā
Šis paņēmiens bija plaši izplatīts padomju laikos kā līdzeklis cīņai ar nezālēm. Līdz ar ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu attīstību tas faktiski tika izslēgts no kultūraugu audzēšanas tehnoloģijas. Moderno atsperecēšu izmantošana nepieciešamības gadījumos ļauj aizvērt mitrumu sējumos agrā pavasarī. Mitrums, kā zināms, ir viens no svarīgākajiem augstu un kvalitatīvu ražu iegūšanas faktoriem. Ja sējums ir tīrs no nezālēm, herbicīdu var nelietot, vienlaikus monitorējot sējumu un ņemot vērā nezāļu kaitīguma ekonomisko slieksni.

Morāli novecojušas tehnikas izmantošana
Joprojām daudzās, pārsvarā nelielās, saimniecībās izmanto vecu tehniku, kas neatbilst saimniecībā nepieciešamajām jaudām – novecojušus traktorus, smagās disku ecēšas, smagos kultivatorus. Šīs saimniecības pašas sevi aprok ar dziļajām apstrādēm, lielajiem tēriņiem degvielai un zemo ražīgumu. Varbūt tomēr šo saimniecību īpašniekiem vajadzētu mainīt attieksmi pret savu tehnikas parku un mēģināt gūt labākus rezultātus ar seklāku augsnes apstrādi, izmantojot agregātus ar lielāku darba platumu, vieglākus traktorus, kā arī lietojot mēslojumu.

Veicamo darbu kvalitātes kontroles neesamība
Nav noslēpums, ka ir mehanizatori, kuriem patīk ekonomēt degvielu darba laikā. Paņēmienu, kā to izdarīt, ir pietiekami. Piemēram, nedaudz pacelt hidrocilindru, lai samazinātu aršanas vai diskošanas dziļumu; atstāt šaurus neapstrādātus laukumus lauka malās, kur nevar izkontrolēt veiktās operācijas kvalitāti, u. c. Kādreiz mehanizatoram der pajautāt, kādās mērvienībās viņš mēra degvielu – centimetros vai litros? Nepieciešama pastāvīga kontrole.

Nav saprašanas, kas ir minimālā augsnes apstrāde un kas – bezaršanas tehnoloģija

Nereti gadās sastapt zemniekus, kuri apgalvo, ka strādā minimālās apstrādes vai nulles tehnoloģijā. Taču patiesībā viņu piekoptā tehnoloģija neatbilst ne vienai, ne otrai un nepavisam – bezaršanai. Ar tiešās sējas sējmašīnu nepietiek. Lai pārietu uz bezaršanas tehnoloģiju, vajadzīgi 10–12 gadi, lai augsnes virskārtā sakrātu rugāju atliekas, nepieciešams izdalīt tehnoloģisko sliedi uz lauka utt. Minimālā augsnes apstrāde ir tāda augsnes apstrādes sistēma, kurā maksimālais apstrādes dziļums ir 6–8 cm. Smagie kultivatori, diski, arkli tiek nomainīti pret ātrākas gaitas agregātiem – diskatoriem un atsper­ecēšām. Rugāji šādā gadījumā tiek sīki sasmalcināti un vienmērīgi izlīdzināti pa visu augsnes virsmu ar minimālu iestrādi tajā.

Stingra pieturēšanās pie klasiskās augsnes apstrādes sistēmas
Tā izpaužas tādējādi, ka zemnieka laukos pārāk bieži notiek dziļā augsnes apstrāde. Katru gadu tīro papuvju lielais īpatsvars sējumu struktūrā (vairāk nekā 20%) noved pie tā, ka augsnes auglība samazinās humusa mineralizācijas dēļ pēc zemes uzaršanas.

Stingra pieturēšanās pie minimālās augsnes apstrādes sistēmas
Pilnīga klasiskās augsnes apstrādes noliegšana tāpat noved pie ierobežotu lēmumu pieņemšanas nestandarta situācijās. Risinājums parasti ir kaut kur pa vidu. Lai to rastu, jāsaprot, kādi procesi notiek augsnē, jāseko tās mitrumam, īpatnējam blīvumam, pieejamā slāpekļa, fosfora un kālija, kā arī humusa daudzumam; tam, kādas kultūras tiks audzētas sējumu platības struktūrā – tas viss noteiks augsnes auglību. Balstoties uz šīm zināšanām, arī jāpieņem lēmums par to vai citu augsnes apstrādes tehnoloģiju. Jābūt elastīgiem.

Izmēģinājuma lauku neesamība zemnieku saimniecībā

Izmēģinājuma laukam nav jābūt lielam – tas var būt nosacīti 10–20 ha liels. Tajā vajadzētu novērot dažādo augsnes apstrādes variantu efektivitāti. Piemēram, kontrolei – josla pēc klasiskās tehnoloģijas; pirmais variants – apstrāde ar diskatoru; otrais variants – apstrāde ar atsperecēšām utt. Novērojumi būtu jāpieraksta un jāfotografē, jo augsnes un klimatiskie apstākļi dažādās vietās atšķiras. Tāpat jāveic izdevumu un ražīguma uzskaite. Taču galvenais produktivitātes efektivitātes rādītājs, protams, būs tīrā peļņa no laukuma vienības.

Jāsaprot viens – augsne ir dzīva sistēma, ko radījuši hidroloģiskie apstākļi, temperatūras režīmi, dzīvo organismu, augu un cilvēku darbība. Pēdējās ietekme parasti gan ir vislielākā.

Sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops septembra numurā

LA.lv