Gaļa un zivis, Gaļas lopkopība

Kad “zvaigznes sakrīt”. Kā “Mārsnēnu Upmaļu” eksperiments izvērtās ienesīgā biznesā

Autors: Uldis Graudiņš


Uldim Pilverim piederošā SIA “Mārsnēnu Upmaļi” Priekuļu novada Mārsnēnu pagastā ir viena no Pilveru ģimenes uzņēmumu grupas saimniecībām. Pēc zīdītājgovju skaita tai pieder valstī ceturtais lielākais gaļas liellopu ganāmpulks. Sācis gaļas liellopu audzēšanu bez zināšanām kā eksperimentu pirms 14 gadiem, Uldis patlaban ir kļuvis par zinošu saimnieku, kas aizvien mācās. Mārsnēnos ir izveidota uz vienkāršām un vienlaikus saimnieciski ienesīgām tehnoloģijām balstīta konkurētspējīga saimniecība, kas nākotnē, iespējams, varētu pāriet uz bioloģisko ražošanu un pievienot gaļai lielāku vērtību.



– Kāpēc sākāt pastāvīgu saimniekošanu tieši Mārsnēnos? Noteikti bija iespēja darboties citos grupas uzņēmumos?

– Biju students Lauksaimniecības universitātē, esmu ieguvis agronoma specialitāti, un, atklāti sakot, bija nedaudz apnicis mācīties. Tēvs piedāvāja iespēju – ņemt Mārsnēnos zemi, pastrādāt un saprast, kam mācības un zināšanas ir vajadzīgas. 2004. gadā ar partneri nodibinājām SIA, dabūjām pirmās nomas zemes 50 ha platībā, nopirkām 30 ha zemi un atvedām pirmos 30 nobarojamos melnraibos buļļus no savas Dobeles saimniecības. Sākām veidot tehnikas bāzi. Sākām eksperimentēt – vai un ko divi studenti var izveidot, vai var pelnīt naudu. Apguvām vispirms projektu rakstīšanu, ieguvām jauno zemnieku statusu, pirkām tehniku, ņēmām zemes klāt. Sākām saimniekot. Apkārt fermai ir ļoti bagātīgas dabiskās ganības, auglīga zeme, kūdras lauki, kur reti ar tehniku tiek virsū. Laidām buļļus ganīties, paši sākām audzēt graudus kopā ar zālājiem un kartupeļus. Pirmajā gadā braucām pa saimniecībām, meklējām barību pirmajai ziemai. Tas bija eksperiments – var vai nevar? Vai gribēšu turpināt? Pats esmu lauksaimniecībā kopš mazotnes. Tiesa gan, vairāk biju saistīts ar graudiem un graudu pirmapstrādi. Mārsnēnos man bija pirmā pieredze darbā ar lopiem.

– Eksperimentu turpinājāt?

– Protams, tēvs visu laiku atbalstīja ar padomu un arī finansiāli. Šajā ziņā – cepuri nost! Viņš mums ģimenē ir ideju ģenerators. Spēj dabūt gatavu nedzīvu – dzīvu. Sākām mācīties. Darbā pieteicās ļoti čakla vietējā lopkopēja. Ņēmām vēl zemes klāt. Apkārt fermai ir aptuveni 150 ha ganību, kur ganām tikai lopus. Ļoti izdevīgi nopirkām kūti, tā bija piesietā tipa slaucamo govju kūts. Ielikām jaunu grīdu, barības galdu. Izmantojam kūti tik, cik vajag. Secinājām, ka no Dobeles saimniecības atvestos buļļus var labi nobarot un pēc tam izdevīgi pārdot. Sākām vest no Dobeles saimniecības uz Mārsnēniem arī gaļas šķirņu krustojumus – tos, kas nederēja piena ražošanai, bet bija derīgi nobarošanai. Tā pamazām izaugām. Izmēģinājām visas iespējamās gaļas liellopu šķirnes – Herefordas, Angusa, Šarolē, arī Beļģu zilie ir mēģināti. Šogad sapratām, ka tirgus pieprasījuma un citu iemeslu dēļ vislabāk ir izkopt tīršķirnes Šarolē ganāmpulku. Patlaban Mārsnēnos ir 400 gaļas liellopu, tostarp 200 tīršķirnes Šarolē dzīvnieki. Sāksim izkopt ganāmpulku, domāsim par pārdošanu, par dzīvnieku maiņu. Mūsu pļavās vispiemērotākā būtu Herefordas šķirne. Tā no intensīvajām šķirnēm ir vismazāk prasīga un vislabāk izmanto dabiskās ganības. Dzīvniekus arī nevajag daudz piebarot. Tomēr pēc Herefordas šķirnes nav īpaša pieprasījuma. Arī cena Latvijā un citviet Eiropā nav īpaši augsta, visi vēlas Šarolē vai Limuzinas šķirnes lopus, kur ir liesais steiks, tāpēc ir jāpaliek pie šīm šķirnēm.

– Cik ilgi audzējat bullīšus un kam tos pārdodat?

– Bullīšus audzējam līdz 300 kg dzīvsvara aptuveni sešus mēnešos un tad pārdodam. Teles ataudzējam savam ganāmpulkam. Visi pārdotie dzīvnieki galvenokārt nonāk citās valstīs. Pircēji paši ierodas pie mums vai pārdodam Izsoļu namā. Otrajā gadā pēc saimniecības izveides mums bija aptuveni 120 nobarojamie buļļi. Pavasarī izlaidām ganībās, piebarojām ar skābsienu, sienu, spēkbarību un mikroelementiem. Tad arī atbrauca viens vācietis, vienojāmies par cenu, viņam patika, uzreiz trīs pilnas kravas nokomplektējām. Pieredzēju savā mūžā vislielāko kuriozu – saimniecībā lopus pārdevu piecas reizes. Vācietis nākamajā dienā ieradās ar itālieti, tam bija līdzi nākamais itālietis, tam – francūzis. Tā viņi šeit uztaisīja tādu biznesu, ka maz neliekas. Sapratām, ka ir jāmeklē tiešie kontakti Eiropā, jādarbojas citviet, lai saņemtu īsto cenu. Mums piedāvātā ir ļoti zema. Ganāmpulku paplašinājām, patlaban ik mēnesi varam kaut ko pārdot. Sadarbojamies arī ar vietējām kautuvēm. 
Tirgus ir ļoti svārstīgs. Ik brīdi cena var nosvārstīties puseiro intervālā. Ir bijušas reizes, kad saņemam gandrīz 3 eiro par kg, ir bijušas, kad maksā vien 1,80 eiro par dzīvsvara kilogramu.

– Līdz kādai viszemākajai cenai gaļas liellopus audzēt ir izdevīgi?

– Tādā variantā, kā mēs audzējam, ar mūsu tehnoloģiju, gaļas cena var būt ļoti zema. Vasarā tikpat kā nekādu izmaksu nav, vien tik, cik pārdzīt dzīvniekus un izveidot ganības. Ganību teritorijas esam sadalījuši pa 50 ha. Lopus ik pēc nedēļas pārdzenam uz citiem aplokiem. Kad zāle ir pastiepusies, atbrauc ar īpašu pļaujmašīnu un to sasmalcina, lai nākamajām ganībām būtu zāle. Arī ik pa pāris gadiem kaut ko piesējam klāt, lai zelmenis būtu ražīgāks. Lauka barotavās atsevišķi liekam zāli un kukurūzu. Lopi iet un ēd, cik un ko vēlas. Dzīvnieks ir ļoti gudrs – paņems to, ko vajadzēs, un tik, cik vajadzēs. Barotavas papildinām divas reizes dienā, lai visu laiku būtu svaiga barība. Vienmēr arī raugāmies, lai būtu pietiekami ūdens.

– Ar ko barojat dzīvniekus ziemā?

– No oktobra līdz maija sākumam pie fermas ziemas aplokos lopus piebarojam ar kukurūzas un zāles skābbarību, dodam arī mikroelementus. Kukurūzu audzējam paši. Pērn sējām 130 ha platībā, šogad esam iecerējuši sēt 200 ha platībā. Ja ir ļoti liels aukstums, tad dodam arī placinātus graudaugus. Ziemā dzīvniekiem ir jānodrošina pietiekami daudz enerģijas, lai tie nezaudētu dzīvsvara pieaugumu. Rēķinām – ja gada griezumā šķirnei maksimālais iespējamais svara pieaugums ir 1,5 kg, mēs, ļoti neiespringstot, diennaktī sasniedzam vidēji 1,1–1,2 kg pieaugumu. Cenšamies lopus audzēt ar iespējami mazākām ražošanas izmaksām. Vasarā zālājus pļaujam trīs reizes; ja ļoti labs gads – četras reizes. Pļaujam agrāk, kad masa nav tik liela, bet ir ļoti vērtīga. Mums vajag kvalitāti, nevis kvantitāti. Skābbarības kvalitāte gaļas lopus, kam nedod kombinēto lopbarību, ietekmē, to ļoti labi var redzēt. Aizvadītajā ziemā, kas nebija auksta, iztikām bez spēkbarības. Devām dzīvniekiem mikroelementus, zāli un kukurūzu. Nebija svara krituma, lopi bija ļoti omulīgi. Viss, kā vajag. Ja ir ļoti barga ziema, tad gaļas liellopiem ir jādod arī spēkbarība.

– Cik darbinieku uzrauga gaļas liellopu ganāmpulku?


– Ar 400 gaļas lopiem tiek galā divi darbinieki, visus lielos darbus veic lauku brigāde. Proti, mēslošanu, barības pievešanu līdz fermai. Visi darbinieki ar darbu ir nodrošināti visu gadu. Lopbarība ir jāved uz šejieni un uz Trikātas fermu, kur mums ir 400 nobarojamās telītes Dobeles saimniecībai. Pie lopiem ir jābūt ik dienu.

– Kā gatavojat skābbarību?

– Liekam rituļos. Tranšejas nav vēl nekur sabūvētas. Mums ir iecere būvēt vēl vienu gaļas lopu fermu ar visām tranšejām. Skābbarību vairākus gadus liekam uz lauka, kur nevar iegūt vajadzīgo augsto kvalitāti. Lai saglabātu kvalitāti ar esošiem cilvēku resursiem, visefektīvāk ir likt rituļos, lai gan izmaksu ziņā tie ir visdārgākie. 
Mēs visu veidojam iespējami vienkāršu. Neiespringstam uz to, lai būtu ļoti glauni un ļoti ekstra. Vissvarīgākais, lai būtu funkcionāli un dzīvniekiem būtu labi. Nojumes būvējām no veciem elektrības stabiem, tiem piestiprinājām tentu, lai dzīvnieki varētu no sniega paglābties. Ziemā likām apkārt salmu rituļus, lai dzīvniekiem ir silti un tie justos iespējami komfortabli. Regulāri ar svaigiem salmiem papildinām guļvietas. Gaļas lopam ziemā vajag sausu guļvietu, labu barību un visu laiku pieejamu svaigu ūdeni. Ja tas ir nodrošināts, ar to arī pietiek.

– Plānojat pāriet uz bioloģisko saimniekošanu?

– Jā, bioloģiskā saimniekošana ir viens no variantiem, ko varētu attīstīt. Patlaban darbojamies intensīvi – ar mēslojumu, indēm. Dobelē notiek ļoti liela ražošana, darbojas biogāzes stacija, tur ar bioloģisko ražošanu būs, kā būs. Šeit ražošana ir mazāka un ir visas iespējas eksperimentēt un mēģināt. Lauksaimniecība, īpaši bioloģiskā, ir mūsu valsts nākotne. Vislielākā vērtība ir mūsu tīrā zeme un daba. Ja mēs paši saimniekotu savā zemē, ja nebūtu ārzemnieku, tad arī ķīmijas nebūtu tik daudz. Ar bioloģiskām metodēm audzētie produkti ir vieni no nišas produktiem, ar ko varam ieiet Eiropas tirgū. Eiropā tīri bioloģisko produktu nav daudz. Cilvēki beidzot ir sapratuši tīrā pārtikas produkta vērtību un ir gatavi par to dārgi maksāt. Agrāk visi skatījās, kas lētāks. Patlaban ļaudis sāk sekot līdzi tam, ko pērk un ko ēd. Man ir pārliecība, ka bioloģiski var darboties 100–200 ha platībā, ne tikai 5–10 ha. Tad gan ir jāiegulda daudz vairāk darba. Graudus audzējot ar bioloģiskām metodēm, neiegūsim tik labas ražas, kā darbojoties konvencionāli. Bioloģiskās lopbarības, dārzeņu audzēšanas nozarē, visticamāk, varam droši konkurēt. Darbošanās ar bioloģiskajām metodēm nozīmē četras reizes vairāk darba. Šajā nozarē patiešām ir jānovaktē īstais brīdis īstajiem darbiem.

– Jūs daudz gūstat pieredzi mācībās un pieredzes braucienos. Kādas jaunākās tendences redzat liellopu audzēšanā?

– Katrā saimniecībā var kādu knifiņu atrast. Agrāk braucu pa ārzemju saimniecībām, patlaban sadarbībā ar vienu vietējo uzņēmumu braucam pa Latviju. Varam ļoti daudz inovāciju Latvijā redzēt. Arī tādus jauninājumus, līdz kuriem Eiropā nav aizdomājušies. Piena lopkopībā, un par to šogad pārliecinājos ASV, problēmas rodas tāpēc, ka pārāk sarežģījam dzīvi. Mēģinām vissīkākajai niansītei izsekot, piemēram, kādu barības proteīnu pievienot. Vajag ņemt vienkāršāk. Amerikāņi stāsta, ka esot atgriezušies pie pašiem pamatiem. Vienkārša receptūra, fermā nav vairs 10 govju grupas, kur katrai grupai ik pēc noteikta skaita dienu mainās receptūra. Ir četras lielās receptūras – jaunās, augstražīgās, tikko atnesušās, pārējās govis un cietstāvošās ar telēm. Tā mēs neradām govīm lieku stresu un sev lieku problēmu. Attīstībā amerikāņi mums ir 5–10 gadus priekšā. Tas, kas viņiem patlaban ir aktuāli, pēc pieciem gadiem būs aktuāli arī pie mums. Jo vairāk braucam skatīties, jo vairāk aktualitāšu varam noķert. Latvijā saimniekiem vajadzētu vairāk braukt citam pie cita apmainīties ar pieredzi. Jo aktīvāk to darīsim, jo labākas saimniecības varēsim izveidot. Taču Latvijā ir saimniecības, kas nevēlas citiem neko rādīt, un saimnieki arī paši nevēlas braukt kaut ko skatīties pie kolēģiem. Tā teikt – man viss ir ideāli, neko vairāk nevajag!

– Kādas ir zemes cenas Priekuļu pusē un kaimiņu novados?

– Ja kāds zemi pārdod, to pērkam. Šogad viens saimnieks izdomāja par mūsu nomāto zemi prasīt 2500 eiro/ha. Tas ir šim reģionam pārāk dārgi. Pirms vairākiem gadiem no dāņa pirkām lielus masīvus par 700 eiro/ha. Tirgus cena patlaban ir 1000–1200 eiro/ha. Mums visapkārt ir mazās un lielās saimniecības. Ja kāds jauns saimnieks vēlētos nākt un graudus audzēt, tad viņam vajadzētu pirkt jau apstrādātu zemi. Ir brīva zeme zālāju audzēšanai, ir purvu zemes, tomēr graudkopības attīstīšanai to nav.

– Kādu redzat nākotni Mārsnēnu Upmaļos?

– Ja visas zvaigznes sakritīs, kā vajag, ar laiku būvēsim nobarojamo gaļas lopu fermu. Vienu daļu dzīvnieku pārcelsim boksos, barosim ar īpašu sabalansētu barību, skatīsimies līdzi, lai būtu maksimāli pieaugumi. Pārdosim to, ko pircējs būs pasūtījis – balto vai steika gaļu. Katrā boksā pēc pieprasījuma var individuāli barot, ko un kā vajag, – paņemt mēnesi vai divus mēnešus vecu teliņu un līdz 6–12 mēnešiem iegūt kondīciju, ko prasa tirgus. Salīdzinājumā ar pašreizējo iecerētais variants būs krietni dārgāks.

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops

3 Komentāri

    1. Strādniecei maksā labi un laicīgi, pats zinu šo sievieti. Nu, beidzot viņa var atļauties nopirkt to, par ko sen sapņojusi (tehniku, auto). Rokas darba nebīstas. Prieks par Uldi un viņa darba sparu 🙂

Pievienot komentāru