Dzīvesveids, Lauku sēta

Moderns dārzs, apmierināti mājputni. Taurupes “Dzintaru” saimniekošanas pieredze

Ogres novada Taurupes pagasta saimniecības “Dzintari” saimnieki, bijušie rīdzinieki Ingrīda un Rolands Simsoni, atnākot uz laukiem, sākumā plānoja audzēt un pārdot tikai zivis, taču dažu gadu laikā savu darbības lauku krietni paplašināja – pašlaik piemājas saimniecībā ne tikai audzē dekoratīvās zivis, bet arī rūpējas par vairākiem simtiem dažādu mājputnu, ar modernām metodēm audzē siltumnīcu dārzeņus.

Mazāk darba siltumnīcā

Tomātus un papriku Simsonu ģimene neaudzē dabiskā augsnē, jo Taurupes pusē esošā tiem īsti nav piemērota, bet jau sesto gadu izmanto hidroponikas sistēmu. Ieguvums ir arī tas, ka vairs nevajag iegādāties kūtsmēslus, regulāri nomainīt auglīgo augsni.

– Augsne nereti ir piesārņota ar nezālēm, slimību ierosinātājiem, nematodēm, taču mums ar to nav jācīnās, jo siltumnīcu dārzeņus audzējam ierobežotā substrāta apjomā – podos, izmantojot pašlaistīšanas sistēmu, – stāsta Rolands.

Šī metode palielina ražu, augi mazāk slimo, nav jālieto pesticīdi. Turklāt, audzējot hidroponikā, nav vajadzīgs ne sūknis, ne elektrības pieslēgums – viss darbojas pēc vienkāršiem fizikas principiem. Šāda moderna dārzeņu audzēšana citviet pasaulē ir kļuvusi populāra, arī Latvijā par to sāk domāt.

Angļu uzņēmuma “Autopot” ražotie pašlaistošie podi ir pieslēgti pie lielas ūdens mucas, un izmanto pašteces sistēmu. Tiek ietaupīts laiks, atvieglots darbs, un, galvenais, augi tiek vienmērīgāk aplaistīti, jo tiek piegādāts tieši nepieciešamais ūdens daudzums (sistēmu var atstāt neuzraudzītu vairākas nedēļas). Pašlaistošajos podos var audzēt jebko, sākot no dillēm, bazilika un tomātiem un beidzot ar rozēm un zemenēm. Ārzemēs substrātam izmanto minerālvati vai kūdras un keramzīta maisījumu. Saimniecībā “Dzintari” tomātus audzē 15 litru, bet papriku – 8,5 litru podos, kas piepildīti ar plucinātu jeb drupinātu kūdru, kā arī keramzītu labākai gaisa caurlaidībai. Lai nodrošinātu augus ar visu nepieciešamo, dārzeņus mēslo ar speciālu mēslojumu Liquid Plant Fertiliser (NPK 2–1,4–2,7), ko izšķīdina lielajā ūdens mucā. Sezonas beigās saimnieki augu atliekas iznes ārā, podus mazgā, pēc tam dezinficē.

– Pašlaistošie podi ir domāti daudziem gadiem, jo gatavoti no kvalitatīvas, izturīgas plastmasas, tāpēc maksā dārgi, 20–25 eiro gabalā, – stāsta Ingrīda.

Cāļu saudzēšanas laiks

Simsonu ģimene mājputnu mazuļus iepērk Čehijas audzētavās, kā arī perina inkubatoros pašu saimniecībā.

– Pirmās divas diennaktis cāļi ir visizturīgākie pret slimībām, tad tiem pat nevajag ēst un dzert, tāpēc šajā laikā tos visizdevīgāk pirkt. Tagad, kad jau esam uzkrājuši pieredzi un audzējam vairākus simtus putnu, uzskatām, ka ir normāli, ja līdz sešu mēnešu vecumam iet bojā 10–20% putnēnu. Slikti, ja pēc izšķilšanās saslimst 30–40% cāļu. Tas nozīmē, ka audzētājs pieļauj kļūdas, – spriež Rolands.

Saimniece piebilst: lai pārliecinātos par dīgļa attīstību un izbrāķētu neapaugļotās olas, tās nepieciešams caurskatīt ar ovoskopu. Šim nolūkam var izmantot arī parastu lukturīti, kas spīdina spēcīgu, spilgtu staru.

Jau pirmajās dienās cālīšiem jāsaņem laba, pilnvērtīga barība. Taurupieši tiem dod “Tukuma straumes” ražoto drupināto barību, kas domāta pirmajai līdz sestajai nedēļai. Tikko izšķīlušos mazuļus tur apsildāmā kastē zem infrasarkanās lampas, jo putnēniem pirmās 3–4 dienas nepieciešams apgaismojums visu diennakti, lai tie var paēst, kad vien vēlas. Pēc nedēļas lampu noņem un kastē ievieto siltuma paneli, kas darbojas pēc mammas vistas principa. Māk­slīgo mammu izmanto 2–3 nedēļas atkarībā no putnēnu uzvedības un laika apstākļiem. Ja cālīši nav saspiedušies bariņā pirms gulētiešanas un ārā ir ļoti silts, tos noteikti laiž svaigā gaisā.

Pieaugušos putnus saimnieki ēdina ar pašu gatavotu kombinēto barību – dažādu graudu (piemēram, kviešu, miežu, kukurūzas, zirņu) maisījumu, ko samaļ un sapresē granulās pie zemniekiem Madonas pusē. Papildus dod gliemežvākus, minerālo papildbarību (12%) un aminoskābes (100 g uz 100 kg barības).

Putnu māja un aploks

Būvējot jaunas mājputnu mītnes, jāizvēlas pēc iespējas sausāka un no valdošiem vējiem pasargāta vieta. Rolands putnu māju veido no dēļiem un nesiltina, jo putniem vajag ļoti labu ventilāciju, bet nedrīkst būt caurvējš. Jumtam jābūt garākam par mītni, lai ārpusē varētu nolikt barības traukus un putni paslēptos no lietus vai saules. Nelielam bariņam pietiek ar 2–3 m2 platību, kur izvieto laktu un dējamkasti.

Jāparedz arī pastaigu laukums, kur putniem uzturēties. Aploku iežogo ar zaļo PVC žoga sietu, lejasdaļā (0,5–1 m augstumā) liekot dārgāku, ar mazākām acīm, bet augšpusē – lētāku, ar lielām acīm, lai pasargātu putnus no meža zvēriem. Plēsīgos dzīvniekus var atvairīt, parasto elektrisko ganu novietojot maksimāli tuvu pie zemes visapkārt teritorijai. Vienreiz saņemot strāvas sitienu, lapsas nenāk zagt putnus ilgu laiku. Ja izmanto šo atbaidīšanas metodi, noteikti regulāri jāpļauj zāle, lai tā neizaug cauri aplokam.

Aploka ziemeļpusē saimnieki iesaka stādīt kokus vai vismaz novilkt tentu (pārklāju), lai putnus aizsargātu no vēja brāzmām. Pret vanagu uzbrukumiem aploku augšpusē nosedz ar tīklu. Ja izmanto kaprona tīklu, vēlams, lai tas ir apstrādāts pret saules staru iedarbību, pretējā gadījumā tīkls jau pirmajā gadā būs pagalam.

UZZIŅA

• Mazo, dekoratīvo vistiņu olas ir visgaršīgākās. Prāvās vistu olas ir izdevīgākas pārdošanai, jo piesaista pircējus.

• Ja lauku sētā ir vairāki gaiļi, tos vēlams turēt atsevišķi no vistām. Dzīvojot vecpuišu bariņā, tie retāk kaujas.

• Brāķē neveselus, bailīgus vai pārāk niknus gaiļus. Tomēr vienmēr jāvērtē, kā gailis izturas pret vistām – vai ir uzmanīgs un gana aktīvs.

• Sava loma ir gaiļa izskatām. Saimniekam, protams, vairāk patiktu krāšņs un daudzkrāsains, bet svarīgs ir arī astes garums. Dažu šķirņu, piemēram, Araukāna, gaiļiem aste ir īsa vai tās nav vispār, tāpēc tie nevar apaugļot vistas. Šo šķirņu vistas parasti apaugļo mākslīgi.

• Zosīm, īpaši sprogainajām jeb Sevastopoles šķirnei, ir biezas, slīdīgas spalvas, kas atgrūž ūdeni, tāpēc putniem, lai apaugļotu olas, noteikti vajadzīgs kāds dīķis vai upīte.

• Olu glabāšanas laiku ietekmē čaumalas biezums. Biezāka tā ir zosu un pērļu vistu olām, plānāka – vistu un paipalu olām. Čaumalas biezums atkarīgs arī no šķirnes, dējības cikla un minerālvielu pietiekamības barībā.

• Pārtikai izmantojamās olas nevajag turēt ledusskapī, jo tad tās zaudē vērtīgās īpašības. Istabā vistu olas var glabāt līdz 28 dienām. Olas nobriest piektajā dienā pēc izdēšanas, tad arī tās vislabāk izmantot uzturā.

• Saimniecībā “Dzintari” iespējams iznomāt profesionālos inkubatorus. Nomas maksa – 10% no iekārtas vērtības, t.i., 20–30 eiro mēnesī. Jāatceras, ka vistu olām inkubācijas periods ilgst 21 dienu, bet zosu olām – mēnesi.

2 Komentāri

  1. Veiksmi saimniekiem!
    Jebkurai zosij (ūdensputniem), spalvas atgrūž ūdeni, citādi jau ūdensputns samirktu un būtu par smagu peldešanai. Kad beidzot žurnāliste rakstīs par tām lietām, kuras saprot? Vai vismaz sagatavosies tēmām, kurās neorientējas?

Pievienot komentāru