Audzēšana, Bio

Līgo vakara ideja darbībā. “Ralles” saimnieks par puniem un peļņu aitkopībā

Kandavas novada SIA “Ralle” saimnieks Ivars Frīdemanis pirms trim gadiem pārtrauca kokmateriālu biznesu un pievērsās Šarolē šķirnes aitu audzēšanai ar bioloģiskajām metodēm. “Līgo vakarā tā izdomāju”, viņš saka. Aizvadītajos gados Ivars nozarē ieguvis autoritāti un uzsitis arī punus, kas vēl vairāk deva pārliecību par lielajām izaugsmes iespējām. Sarunā saimnieks atklāj gūtās atziņas, vērtē aitkopības ienesīgumu un uzsver kooperācijas svarīgumu tālākā izaugsmē.

Kāpēc izvēlējāties tieši Šarolē šķirnes aitas?
Draugam bija Šarolē šķirnes gaļas liellopu ganāmpulks. Es gribēju gaļas šķirnes aitas, viņš ieminējās, ka ir arī Šarolē šķirnes aitas. Apskatījos internetā, man patika. 2014. gada vasarā no Anglijas atvedu pirmās šīs šķirnes aitas. Patlaban darbojamies un iepazīstam šo šķirni un tās īpašības. Izvēli nenožēloju, patīk Šarolē šķirne, patīk ar aitām darboties. Dzimstība ir ļoti augsta – vairāk nekā 200%. Nedaudz ar saglabājamību iznāk pacīnīties. Visu laiku ir jāstrādā un jāmācās vienlaikus. Izglītības man lopkopībā nebija nekādas. Arī patlaban nav, tomēr esmu kursos apguvis zināšanas un ieklausījies veterinārārstu padomos. Esmu sapratis – tik ilgi, kamēr nav pieņemtas 100 aitu dzemdības, īsti nesaproti, kas ir šī nozare.


Šarolē ir gaļas šķirnes aitas, un salīdzinājumā ar Latvijas tumšgalvi tās ir lielākas un arī vairāk ēd. Izskatās, arī biežāk. Tāpēc Šarolē aitām ir vairāk gaļas uz kauliem.
No dzīvsvara gaļas izkāvums tumšgalvei ir aptuveni 40%. Brāķētās šķirnes tumšgalves, krustojot tās ar Šarolē, dod 45–47% gaļas izkāvumu, bet normāli barotam šarolim gaļas izkāvums ir 50–52% no dzīvsvara. Šarolē aitas vilna ir īsāka salīdzinājumā ar Latvijas tumšgalvi. Šarolē jēriem piedzimstot, vilnas praktiski nav, tāpēc dzemdības ir vēlamas ne agrāk kā martā.

Cik liels patlaban “Rallēs” ir ganāmpulks?
Es šogad lecināšu gandrīz 100 Šarolē šķirnes un aptuveni 60 Latvijas tumšgalves mātes. Pārējās gandrīz 100 aitu mātes audzēju gaļas ražošanai. Lai ģimene sevi uzturētu no aitkopības biznesa, ja vēl paralēli ir šķirnes aitu audzēšana, ganāmpulkā jābūt 400 aitu mātēm. Man ir 240 mātes, kopā ar jēriem patlaban ir 480 aitu. Es algotu darbu nestrādāju, pārdodu visu nevajadzīgo un naudu ieguldu aitu biznesā. Vēl nekur tālu neesmu ticis.

Ganāmpulks ik gadu taču pieaug.
Pieaug, tomēr vajag tehniku, lai normāli darbotos. Es ļoti daudz pērku ārpakalpojumus. Esi atkarīgs no tā, kad pakalpojuma sniedzējs varēs atbraukt sagatavot sienu un novākt. Tomēr, ja saskaita, cik maksā jauna tehnika, tad stipri jārēķina, no kāda aitu māšu skaita tas sāk atmaksāties. Rietumvalstu aitkopji galvenokārt pērk pakalpojumu. Anglijas saimniecībā, kur pirku Šarolē aitas, man teica – ja vēl jāatpelna tehnika, tad kāpēc jādzīvo? Viņiem ir cita pieeja – baro dzīvniekus tikai ar sienu un kombinēto spēkbarību. Anglijā lopbarību piegādā firma, kas apkalpo četras saimniecības. Jautāju – kam tad pirmajam sienu pļaujat? Tas esot mūžīgs strīds, tomēr dēļ tā jaunus traktorus un jaunas uzkares nepirks. No vienas puses, pareizi ir – tie ir daudzi tūkstoši eiro. Piemēram, man vajag sagatavot 700 rituļu. Ja pērku presi un darbojos vien savā saimniecībā, nesniedzot ārpakalpojumu citiem, tas ir ļoti dārgi. Presēšanas pakalpojuma vidējā cena ir 4 eiro par rituli. Labi, viens ietin cietāku, cits mīkstāku rituli. Patlaban nevaru precīzi pateikt, bet rituļa pašizmaksā viens eiro aiziet degvielā, divi eiro sietā, traktora amortizācijā, preses amortizācijā un algā. Ja viens eiro paliek peļņā, tad jāsāk rēķināt, kad ieguldījums atpelnīsies. Jā, ir priekšrocība – var sienu presēt, kad vajag. Ja saimniecībā ir 400–500 aitu mātes, tad aprīkojumam ir jābūt. Barība ir jāvāc tad, kad ir vispiemērotākais laiks, nevis tad, kad kāds var atbraukt. Mūsu saimniecības apkārtnē šādu barības gatavošanas pakalpojumu nepiedāvā. Aitkopībai sienu un skābsienu pārdod daudzi saimnieki – reklāmās. Aitkopībai neder siens, ko Latvijā ir pieraduši pļaut jūlijā. Šāgada pavasarī siena cena bija 10 eiro. Ja man par tiem zariem ir jāmaksā 10 eiro un aitas to neēd, tad kāpēc tas ir vajadzīgs? Diemžēl citas iespējas nav.
Atnešanos aitām plānojam marta vidū, lai maijā tās var laist ganībās, kur saņems labo proteīnu no zāles. Atnešanās nav vēlama ganību periodā, ja mātes atrodas ganībās, jo lapsas saož placentas smaku. Tā jau zaudēju divus jērus.

Ar ko barojat dzīvniekus?
Aitu mātēm vasaras periodā neko klāt nedodu – cik ganībās ir, tik ir. Aitas ganās līdz pirmajam sniegam, dažas vēl sniegā paliek. Pērn rudens bija ļoti slapjš, tāpēc ap 20. novembri vedu mājās. Ja grib labas Latvijas tumšgalves un bezšķirnes aitas, un labus jērus, kūts periodā var ar skābsienu barot visu gadu. Baidoties par Šarolē šķirnes aitām, tām skābsienu devu porcijās reizi dienā, lai nebūtu lieli jēri. Kad jēri ir piedzimuši, visām aitu mātēm visu diennakti ir jābūt pieejamam skābsienam, lai var ēst, kad un cik daudz vēlas. Tad varam runāt, ka būs labas mammas, ka piena būs pietiekami daudz, ātri augs labi jēri. Turklāt ir jādod arī papildbarība.
Man ir bioloģiskā saimniecība, dodu bioloģiskos miežus, sajauktus ar maltām bioloģiskajām pupām. Auzas un kviešus maisu kopā ar miežiem – kā kurā situācijā. Mieži ir obligāti. Maltas pupas dodu vaislas puikām un mazajiem jēriem, arī jaunaitām piejaucu pie graudiem. Jaunaitām, kad tās atgriežas kūtī, obligāti vajag skābsienu. Visu laiku. Tad var sagaidīt, ka kaut kas izaugs. Ar pliku sienu nekas neaug. Tad ir jābūt ļoti labam sienam. Veicu analīzes – septembra skābsienam un agrajam sienam. Proteīns ir vienāds. Tātad septembra skābsienā nekā diža vairs nav. Bet tas bija labs siens, ganībās iesēts aitu maisījums. Kur baltais āboliņš ir kopā ar stiebrzāli, ir laikā nopļauts, smalks, tur proteīna īpatsvars bija 11–22%.
Šogad labu sienu dabūt nevar. Vācām jūlija vidū, nekā laba tur iekšā nebūs. Var to turēt blakus skābsienam. Ikvienam šajā gadā ir jādomā par barošanu ar skābsienu, lai siens ir tikai blakus. Kaut kas jau sienā būs, meža pļavās jau kaut kas būs audzis. Sētajās platībās, kas nav nopļautas līdz jūlijam, enerģētiskā vērtība būs ļoti zema.

Kāds jēriem ir svara pieaugums?
Ja jērs labās ganībās staigā ar mammu, tad ik dienu svara pieaugums ir 250–300 gramu, bet to var darīt līdz jēra četru mēnešu vecumam. Nošķirot jērus no mammas divu mēnešu vecumā un ieliekot atsevišķi ganībās, tiek pazaudēts pieaugums, jo jēram ir stress, ka noņemts no mammas un atrodas svešā vietā. Jēram stress ir aptuveni divas dienas, tātad 500–600 grami ir zaudēti. Tad vēl dienas, kamēr ar citiem jēriem sapazīstas. Kamēr ar visu aprod – nedēļa ir pagājusi un pusotra kilograma svara ir zudis. Kamēr atkal ieiet ritmā, jau divas nedēļas zaudētas. Zaudētais pieaugums ir mūsu peļņa.

Kā var raksturot Šarolē šķirnes gaļu?
Gaļas krāsa ir viegli rozā ar viegli jūtamu jēra garšu. Cilvēki, kas pagaršojuši Šarolē šķirnes jēra gaļu, ir sajūsmā. Tekseļa šķirnei, Šarolē, Il de France, dorperim – tiem nav daudz tauku, gaļas struktūrā ir maz taukaudu. Tāpēc pieprasījums pēc šādas gaļas aug.

Kā sokas ar pārdošanu?

Ir divi pārdošanas virzieni – gaļai un vaislai. Praktizēju divas lietas – atdodu kautuvei, kur gaļu sadala, fasē un pēc tam tādu pārdod. Vēl pārdodu liemeni vai pusliemeni. Ir brīži, kad tirgū ir ļoti daudz gaļas, tad kooperējamies ar vēl vienu saimniecību. Pārdodu arī kafejnīcām, man ir PVD piešķirta liemeņa pārdošanas atļauja. Sadarbojos ar trīs kafejnīcām Kurzemē. Noruna ir, ka piegādes pakalpojumu sniedzu visu gadu.
Aitkopībā ir sezonālā meklēšanās, iznāk, ka ziema ir tukšais periods. Esam vienojušies, ka varētu pārdot jērus, kam aprit 10–12 mēneši. Ja sautējumā vai zupā liek gaļu – ļoti grūti pateikt, vai dzīvnieks ir kauts 10 vai 4 mēnešu vecumā. Meklēju vēl vietas, kur un kā pārdot. Ja pavisam godīgi, nav viegli ar gaļas pārdošanu.

Vai apmierina gaļas un aitu cenas?
Ir rēķināts, ka par jēru aitkopim ir jāsaņem vidēji no 120 līdz 140 eiro. Es gan pats par 190 eiro vienu jēru pārdevu, runa ir par vidējo cenu. Pienāk brīdis rudenī, kad jēru ir daudz, tie ir jāved uz kautuvi. Esmu arī janvārī uz kautuvi vedis pēdējos krustojuma jērus. Cena bija 4,50 eiro par kg. Vēl transporta izdevumus atņemsim un vēl svaru neatbilstošie rādījumi kautuvē – bet tas ir cits stāsts. Dzīvsvarā jēram ir jāsver no 40 līdz 45 kg, lai rezultāts iznāktu. Vienkārša aritmētika – ja kautķermenis ir 18–19 kg, lai dabūtu 120 eiro, tad par gaļu ir jāsaņem līdz 8 eiro par kg. To var saņemt atsevišķa saimniecība, kas ar noteiktu veikalu sadarbojas un saņem 7,50 eiro par kg. Ļoti labi, apsveicami, cilvēkiem ir izdevies. Vienlaikus mēs nesaprotam, kāpēc veikalos nav jēra gaļas vajadzīgajā daudzumā. Es kā mednieks nedaudz zinu par liemeni, zinu, kā to vajag dalīt, tāpēc dalu un fasēju, lai cenu dabūtu augstāku.
Latvijā kautuves nemaksā par kautķermeni pēc tā stāvokļa. Nav svarīgi, vai aizved uz kautuvi skeletu, pārbarotu tauku gabalu vai ideālu kautķermeni. Visiem ir vienāda cena. Tātad – kāpēc man iespringt? Lai aitas ganās. Pienāks oktobris, sametīsim mašīnā un raudāsim, ka cenas nav. Tāda ir likumdošana, nostāja kautuvēs. Latvijā ir trīs firmas, kas aitas pērk. Tās tad nosaka visu, ko var noteikt.
Jaunaitas ar atvešanu no Anglijas maksā 500 eiro, normāls teķis – 2500 eiro, arī ar atvešanu. Tā nav graujoša cena. Es saimniecībā vaislas puikas līdz ganību sezonas beigām pārdodu par 500 eiro (plus PVN); ja tie ir vecāki par vienu gadu – par 700 eiro (plus PVN).
Šarolē meitenes nepārdodu. Man ir iecere lēnām tikt līdz 150 mammām. Tam vajadzēs vēl divus gadus. Būs jābrāķē atvestās aitas. Arī citās valstīs nepārdod tikai labas aitas, pārdevēji nav Ziemassvētku vecīši. Aitas pēc izskata it kā labas, tomēr slimība var būt ķermenī un savā ganāmpulkā to ieraugi vien pēc trīs gadiem.

Daudzi aitkopji pret savu darbu neattiecas ar biznesa redzējumu. Tumšgalvju ganāmpulkiem ir jāpērk gaļas šķirņu teķi. Katram ir pašam jāizvēlas, ko pērk – vai pērk tekseli, Il de France, dorperi vai šaroli, nav svarīgi. Lieta ir cita, tostarp arī redzējumā par aitu eksportu nākotnē. Patlaban nevaram nokomplektēt nevienu kravu ar vienādu krustojumu. Kur tēva līnijā, piemēram, Šarolē, bet mātes līnijā tumšgalve. Ja mēs nevaram vienu mašīnu nokomplektēt ar kvalitatīviem gaļas jēriem, mums nav ko runāt par eksportu. Mums Latvijā nav ganāmpulka, kas varētu iedot 400 jērus noteiktā svarā un noteiktā laika periodā. Tāpēc tiem saimniekiem, kam ir Latvijas tumšgalvju ganāmpulki, jāvirzās uz to, ka ņem gaļas šķirnes teķus un krusto, lai mēs lēnām nonāktu pie tā, ka mums ir reāli ko pārdot. Tālāk saimniecībām, kas to dara, ir jānonāk pie vienādas barošanas, tad var izveidot noteiktu produktu un ar to iepazīstināt eksporta tirgus. Patlaban mums Latvijā ir 28 aitu šķirnes. Kad eksportam vajag iedot gaļu, tad nevienam nekā nav. Sadarbība starp aitu audzētājiem veidojas lēnām. Mums ir nopietnas saimniecības, piemēram, Kristapa Melbārža Mežoki un citas modernas saimniecības, tomēr mūsu aitkopība salīdzinājumā ar daudzām rietumvalstīm atrodas bērnudārza līmenī.

Kā “Ralle” attīstīsies nākotnē?
Apkārt ir ļoti daudz nekoptas teritorijas, ko varētu izmantot aitkopībai. Mērķis ir izveidot ganāmpulku ar 400 aitu mātēm. Man šobrīd pieder 10 ha zemes, 95 ha nomājam. Ekonomiski izdevīgi ir pirkt zemi, ja tās cena nav augstāka par 2500 eiro/ha. Ja zeme ir jāpērk par 4000 eiro/ha, tad īstermiņā vinnē ar nomu. Ja būs 400 aitu mātes, vajadzēs vēl 40 ha zemes. Iespējams, nākotnē veidošu gaļas pārstrādi. Saimniecība tieksies uz modernākām iekārtām ikdienas darbu atvieglošanai.

Vairāk žurnāla Agrotops šā gada augusta numurā
AT_COVER_aug

Pievienot komentāru