Laukos
Gaļa un zivis

Anglijā nopelnītais – gaļas lopkopībā un kartupeļos. Kā Druvienas “Laskumos” attīsta biosaimniekošanu 16

Kristaps Graumanis ar ganāmpulka barvedi, sauktu par zirga govi, kas izskolo jaunās teles.

Autors: Uldis Graudiņš

Druvienas pagasta SIA “Laskumi” saimnieks Kristaps Graumanis ir viens no nedaudzajiem Latvijas jaunajiem zemniekiem, kurš pēc četrarpus gadu ilga darba Anglijā atgriezies Latvijā un tukšā vietā sācis lauksaimniecības biznesu. Pēc sešu gadu darbošanās patlaban ir izveidots Herefordas šķirnes gaļas liellopu ganāmpulks un sākta cietes kartupeļu audzēšana.

Esat kļuvis par labu reemigrācijas piemēru – pēc darbošanās Anglijā nu jau sešus gadus Latvijā attīstāt lauksaimniecības biznesu un audzināt divus dēlus. Kas rosināja atgriezties?
Pirms došanās uz Angliju darbojos būvniecībā. 2007. gadā šajā nozarē sākās krīze. Aizbraucu ar domu darboties pusgadu, atgriezos pēc četrarpus gadiem. Anglijā darbojos loģistikas nozarē, braucu ar autokāru. Darbs viegls un patīkams, atalgojums arī labs. Sazvanījāmies ar tēvu. Viņš pastāstīja, ka LAD atbalsta jaunos lauksaimniekus. Priecājos, jo tāpat gribēju atgriezties Latvijā. Uzrakstīju jaunā lauksaimnieka projektu, atbildu visiem nosacījumiem, to apstiprināja. Grants bija 40 000 eiro. Patlaban, lai saņemtu jaunā lauksaimnieka atbalstu, agrāk ir jāveic lauksaimnieciskā darbība. Nebija šaubu, ka vajag atgriezties, dzīvot un darboties laukos. Pēc horoskopa esmu Vērsis. Vēršiem esot vajadzīgi lauki, nevis pilsēta. Tā varētu būt.

Sāku pilnīgi no nulles. Tēva atbalsts bija tehnika. Zemi nomāju, arī pats nopirku 6,5 ha zemes. Pārdevu automašīnu, pie granta ieguldīju arī 10 000 eiro savas naudas. Grantu varēja saņemt vien pēc projekta īstenošanas, tāpēc naudu aizņēmos bankā. Ja nebūtu tēva galvojuma – viņš ieķīlāja daudz savas zemes, – visticamāk, aizdevumu nesaņemtu. Par projekta naudu nopirku 25 tīršķirnes Herefordas šķirnes zīdītājgovis, vienu vaislas bulli un pļaujmašīnu. No nu jau bankrotējušā kooperatīva ABC projekts pirku grūsnas teles, taču izrādījās, ka grūsna nebija neviena. Neturu uz šiem cilvēkiem ļaunu prātu. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Dzīvniekus no ABC projekta pirku tāpēc, ka, Anglijā dzīvojot, visu meklē internetā. Tur redzi tā pārdevēja piedāvājumu, kurš visvairāk reklamējas.

– Kāpēc izvēlējāties darboties ar bioloģiskajām metodēm?

– Bioloģisko saimniekošanu gribēju sākt jau no paša sākuma, tomēr gribēšana iekrita piecgades cikla vidū. Man teica – vari pieteikties un kļūt par bioloģisko saimnieku, tomēr atbalsta nebūšot. Interesanti, par sertifikāciju jāmaksā, tomēr atbalstu nedod! Gadu no gada gatavojos, jaunajā piecgades ciklā iestājos. Ar bioloģiskajām metodēm darbojos visu laiku. Nemigloju laukus un arī minerālmēslus neesmu kaisījis, jo tie ir papildu naudas izdevumi. Patlaban jau esmu bioloģiskais saimnieks, pērn augustā beidzās pārejas periods. Tas bija straujš lēciens saimniecības izaugsmē. Apsaimniekoju 80 ha, paņēmu zemi vēl klāt un nu jau apsaimniekoju 150 ha. Pašam piederošā lauksaimniecības zeme ir 30 ha. Tolaik mainījās lauksaimniecības politika, godīgie saimnieki atteicās no zemes, jo tika aizliegta zāles smalcināšana. Es dabūju daudz nomas zemes. Patlaban ganāmpulkā ir 47 zīdītājmātes, pavisam 110 dzīvnieku.

– Kā darbojas “Laskumu” biznesa modelis?
– Man ir šķirnes saimniecība. Tātad mans biznesa modelis – kā šķirnes saimniecībai visu laiku piedāvāt vaislas materiālu un arī audzēt dzīvniekus gaļai. Pirmajā darbības gadā nepārdevu nevienu bullīti un nevienu telīti. Pērn pārdevu pirmās telītes. Gribēju audzēt gaļai, tomēr, kad sākumā bullēnus atdevu par 70 centiem (dzīvsvara) kilogramā, gribēšana pārgāja. Sapratu – ja Izsoļu namā maksā par atšķirtu teļu 2–2,50 eiro/kg, tad izdevīgāk ir pārdot tur. Bullīšus pārdevu jau agrāk. Govis man nāk no Hereford Agro Lubānā. Uzņēmums darbojas visā Latvijā, bullīšiem iznāk tuvradniecība. Tos maz pārdodu. Šķirnes saimniecību noteikti saglabāšu un pārdošu dzīvniekus kā vaislas materiālu. Pieprasījums pēc herefordiem ir. Agrāk visus bullīšus, atšķirot līdz deviņu mēnešu vecumam, pārdevu Izsoļu namam. Vienā gadā bija ļoti laba cena, astoņus mēnešus vecs bullēns man svēra 430 kg. Šarolē šķirnes dzīvnieki reti tik labu svaru sasniedz. Šogad dažus bullīšus paturēju tālākai audzēšanai, nobarošanai gaļai. Iecere ir jaunbuļļu nobarošanā sadarboties ar SIA Baltic Vianco. Šajā gadā Izsoļu nams sāka pirkt govis kaušanai. Brāķētās govis pārdevu, par cenu nesūdzos – 3,25 eiro par vienu kautsvara kg. Gada laikā varu pārdot aptuveni 20 teles, tomēr nevēlos to darīt. Vecās govis sāk kļūt pārāk vecas, ne vecuma ziņā – palielinās tesmeņi, teļiem pirmās nedēļas pēc dzimšanas ir grūti zīst. Labāk lai ir jaunas mātes, pupi būs mazāki, šajā gadā daudzām govīm nezin kāpēc ir piedzīti tesmeņi. Tad ir jāatslauc un jābaro mazais teļš, kamēr tas attopas. Pērn tīršķirnes sēklotas teles pārdevu par 1500 eiro. Šajā gadā deviņus mēnešus vecas teles pārdevu par 850 eiro.

Kādu barību saņem dzīvnieki?

– Vasarā tikai zāli, mikroelementus un sāli. Dzīvniekiem vasarā pietiek ar zāli. Esmu mēģinājis pievienot sienu, kā daudzi gudri raksta un iesaka. Govis neskatās tam virsū. Rudens sezonā ganāmpulku piebaroju tikai ar sienu. Ja sāk agri dot skābbarību, dzīvnieki uz sienu neskatās. Ziemā dodu gan sienu, gan skābsienu vienādā attiecībā. Šogad būs pirmie kultivētie zālāji, pērn zem kviešiem iesēju mistru 12 ha platībā. Agrāk barības gatavošanai visu laiku izmantoju vien pļavas. Šajā gadā zālāju iesēju vēl 20 ha platībā. Ja ir kultivētie zālāji, saimniecībai nav jāpļauj tik lielas platības. Nomāju vienu fermu, rudenī uz to no ganībām dzenu ganāmpulku. Interesants piedzīvojums, jo jāiet arī pa ceļu. Vasarā dzīvnieki visu laiku atrodas krūmainās ganībās. Telītēm novietnes šogad vēl nebija, LAD neapstiprināja projektu. Dzīvoja bez novietnes, uz nākamo gadu pie mājas ir iecerēts uzbūvēt novietni.

Ar buļļu nobarošanu ir tā – daudzi sūdzas, ka dzīvnieki neaug. Vaina ir tā, ka nemākam gaļas liellopus pareizi nobarot. Polijas uzpircējs šogad atbrauca pie manis un piedāvāja savu cenu. Es viņam prasīju, kā var atmaksāties braukt uz Latviju tik lielu gabalu un pirkt lopus par labu cenu. Viņš saka – viss noslēpums slēpjas pareizā barošanā. Barībai ir jābūt perfektai. Vissvarīgākā gaļas liellopu lopbarība ir siens un skābsiens. Spēkbarība ir papildu barība. Tātad mums vispareizāk būtu pļaut zālājus maija beigās vai jūnija sākumā, lai būtu daudz proteīna un laba sagremojamība. Jāpļauj arī atāli. Mums tas reti izdodas. Sākas lieti vai rocība neļauj. Tomēr uz barības kvalitāti ir jātiecas. Tad arī buļļi nobarojas. Piemēram, es patlaban nobarojamos septiņus buļļus aplokā pie novietnes baroju ar tēva sētā zālāja āboliņu, gan pirmā pļāvuma, gan atālu, un redzu, ka dzīvnieki aug tikai no skābbarības. Tiem nevajag pat spēkbarību. Nobarošu šos buļļus līdz 500–600 kg. Cena Baltic Vianco ir labāka, ja dzīvnieks nav sasniedzis divu gadu vecumu. Domāju, sasniegšu vajadzīgo svaru. Gada vecumā buļļi jau svēra gandrīz 450 kg. Cena par kautsvaru Baltic Vianco ir 3,50–3,70 eiro/kg. Atmaksājas audzēt lopus gaļai, nevis agrāk dot Izsoļu namam. Ja būtu jāpērk lopbarība, tad gan neatmaksātos. Daudzi saimnieki audzē teļus un mātes ganībās, bet uz ziemu visus teļus atdod, tad mazāk vajag lopbarības. Man šīs problēmas nav. Zemes pietiek. Vissvarīgākais – kultivēt zemi, sēt zāli, lai būtu labāka atdeve.

Galerijas nosaukums

Teicāt, ka audzējat arī kviešus.
– Vien tāpēc, lai varētu atjaunot zāli. Kviešiem pasējā sēju zāli. Ar graudkopību pārdošanai nav ieceres darboties. Tad vajag kalti, tīrītājus, kombainus. Tie ir papildu izdevumi. Bioloģiski audzēt graudus, man šķiet, nav prātīgi, vien griķus un zirņus varētu. Ražas nav tādas, lai varētu pelnīt kā konvencionālie saimnieki. Šogad pirmoreiz 2 ha platībā iestādīju Aloja Starkelsen kartupeļu cietes rūpnīcai konvencionālo kartupeļu šķirni ‘Kuras’. Tā būs stiprāka nekā bioloģiskā sēkla. Rūpnīca aicina arī zirņus audzēt, šķirni ‘Bruno’. No tās Alojā gatavo proteīnu. Kartupeļu stādītājs mums jau bija, vākšanas kombainu ņemšu kā pakalpojumu. Aprēķini rāda, ka ar kartupeļiem varēs pelnīt. Redzēs, kā izdosies. Ja darbojas, vienmēr var pelnīt.

Kāda ir zemes nomas maksa Gulbenes pusē?
– Nesen notika Gulbenes novada domes vairāksolīšana. Zeme atradās netālu no manas fermas. Nosolīja par 170 eiro/ha. Katastrofāla nauda! Druvienas pagastā ir ļoti liela konkurence uz zemi. Man zeme ir Rankas, Druvienas un Tirzas pagastā. Platību sadalījums pa pagastiem ir vienāds.

Nomas maksa vidēji ir 50–60 eiro/ha.

Vai gaļas liellopu audzētājiem vajadzētu attīstīt kooperāciju?
– Kooperāciju ar konkurentiem? Nebūs! Mums latviešu temperaments ir tāds, ka ir diezgan grūti kooperēties. Vienmēr kāds grib vairāk un lielāku karoti. Uz lauka saimniekojot, kāda kooperācija? Ka tik otru padzīt!

Kā esat iecerējis saimniecību attīstīt?
– Vēlos vairāk spiest uz zemes saimnieciskāku izmantošanu – vairāk to kultivēt, art, sēt zālājus un vairāk mēslot. Jāsāk aizdomāties par kaļķošanu, nevis par platību palielināšanu. Kaļķošana it kā ir dārga, tomēr tas ir ilgtermiņa ieguldījums. Ar nomas zemēm nekad neko nevar paredzēt. Ar baiļu izjūtu, ka tās pazudīs, arī tālu uz priekšu netiksi. Ir man nomas zemes zudušas, īpaši pēc tam, kad tās sāku art. Zemei tad mainās īpašnieki.

Kādu redzat Latvijas lauksaimniecības nākotni?

– Iespējams, valstij ir stratēģija mūsu nozarei, tomēr mēs nekad to nevaram noķert. Paiet gadi, atceries, toreiz darīja tā, vajadzēja darīt atšķirīgi. Noteikti nevar teikt, ka valsts nedomā par lauksaimniekiem. Tad mums nebūtu daudz attīstītu saimniecību, kādas ir patlaban. Ulmaņa laiku ar daudzām mazajām saimniecībām nekad vairs nebūs. Daudzi izvēlas pilsētas dzīvi, paliek tukši lauki, tos apstrādā lielie zemnieki. Ir dažādi lielsaimnieki – kas maksimāli daudz ņem, kāš, citi darbojas, kā vajag, dodot arī zemei pretim. Mēs Druvienā četri saimnieki apsaimniekojam visu bijušo kolhozu. Ja gaļas lopkopībā nav vismaz 30–40 zīdītājgovju, tad pavilkt nevar. Ar to domāju, ka nevar maksāt sev adekvātu algu un kaut ko pelnīt. Ar 20 zīdītājgovīm sākumā nepietiek – nevar nopirkt tehniku, tā ir jānomā. Ulmaņa laikā nebija lielas modernas tehnikas kā patlaban. Man personīgi ļoti patika Ulmaņa doma par lauksaimniecības attīstīšanu. Patlaban mūspusē redzu, cik daudz lauksaimniecības zemes ir aizaudzis. Agrāk bija mazās saimniecības ar piecu govju ganāmpulku, ar rokām darbojās. Šodien ar rokām neviens neko nedarīs. Polijā mazajās saimniecības ir līdz 20 govīm. Tur ir cita pirktspēja, tāpēc arī saimniecības turas. Arī valsts un ES atbalsts ir lielāks nekā Latvijā.

Kas ikdienā traucē? Konkurence (smejas)! Neesmu redzējis nevienu saimniecību, kas ražotu produktus, ko nevar pārdot. Ne vienmēr ik dienu ir vislabākā cena, tomēr, laikam ritot, pienāk brīdis, kad var pārdot par labu samaksu. Gaļas cenai ir sezonālas svārstības. Mēs ar ekonomiski attīstīto ES dalībvalstu cenām nevaram līdzināties, jo paši Latvijā ļoti maz ēdam tieši gaļas liellopu gaļu. Šā iemesla dēļ ir jāattīsta eksports. Ir valstis, kam gaļas liellopu gaļas nepietiek. Piemēram, Šveicei. Cilvēki ēd daudz burgeru, tiem vajag liellopu gaļu.

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops

Lorem ipsum
FOTO: Leta

LA.lv