Lauku sēta, Tūrisms

Apriķu rūķu muzejs gaida ciemos

Aizputes novada Apriķu pagastā, bijušās muižas telpās pirms 30 gadiem atklātais muzejs visā Latvijā ieguvis slavu kā Rūķu muzejs. Kā stāsta muzeja vadītāja Aina Cērmane, divas reizes rūķi esot skaitīti, un pēdējoreiz sanākuši ap 5000. Rūķus gan zīmējuši bērni, gan tie atbraukuši no tālām un tuvām zemēm – Amerikas, Austrālijas, Francijas, Somijas, Norvēģijas. Tālu ceļu braukušie rūķu bērni esot īpaši mīļi. Bet pilij ir arī savs vēstures stāsts – par personībām, kuras tur kādreiz dzīvojušas un par pagastā dzimušo vienu no pirmajiem Latvijas dzejniekiem- Neredzīgo Indriķi.

Bagāti ar somu tūristiem

„Mūsu – Apriķu muižai ir ļoti palaimējies ar to stāstu, ka Karla Gustava Mannerheima ģimenei šis īpašums piederēja no 1901. līdz 1912. gadam. Ģimenes galva bija militāra personība, Somijas virsnieks un politiķis, izcila personība Somijas neatkarības iekarošanā. Jau 80. gadu pašā sākumā bija interese par Mannerheimu – viens no tādiem entuziastiem bija Igaunijas žurnālists, kurš atbrauca uz Apriķu muižu un meklēja pēdas Mannerheimam. Ar to sākās dziļāka izzināšana, izpēte, un aizvien vairāk somi brauca šurp, un tagad mēs esam bagāti ar somu tūristiem,” stāsta muzeja vadītāja.

Somiem ir interese iepazīt vietu, kur savulaik mitusi tik slavenā viņu tautas personība. 2017. gads bija Mannerheima 150. jubilejas gads un presē tika daudz rakstīts par šo personību – viņš bijis īpašs cilvēks un darbi tiešām memuāros lasāmi. Arī muzejā ir izveidojusies neliela bibliotēka. „Apriķu laiks ir viņa jaunības maksimālisma laiks, viņš daudz ko grib izmēģināt un ieviest dzīvē. Apriķu muižu viņš izvēlējies tāpēc, ka te bija pietiekami daudz zemes un saimnieks gribēja apsaimniekot – pagastā izveidojis vienu no pirmajiem piena pārstrādes uzņēmumiem, ierīkojis zivju dīķus, audzējot karpas,” turpina stāstīt Ainas kundze, bet piebilst, ka Mannerheims ienācis jau gatavā muižā – tā iepriekš piederējusi baroniem Ostenzakeniem. Visas paliekošās vērtības ir baronu ieviestas – krāsnis, durvis, logu slēģi, dēļu grīdas, parketa grīdas. Tās visas ir no pirmsākumiem – no 1745. gada. Vienas skaistās Apriķu muižas durvis atrodas prezidenta darba kabinetā Rīgas Pilī jau no 1939. gada. Viņiem tās tik ļoti patīkot, ka atpakaļ pēc 21. gadsimta dizaina pārmaiņām neatdeva. Apriķi ir arī Rīgā, un tur durvis godā un cieņā.

Nopelnījuši Zilā Krusta zīmi

„Bet ar somu žurnālistiem mums ir sadarbība kopš 1992. gada. Mums ir draugi Somijā – Inese Pitkanen un viņas vīrs Toms. Viņi ļoti daudz palīdzējuši ar materiāliem. Arī somu vēstniecības darbinieki vairākkārt bijuši pie mums. Somu draugi palīdzēja mums arī nokļūt Helsinkos -pabūt Mannerheima muzejā un pie radinieka, kurš pēdējais nes šo uzvārda un vārda godu Somijā. Satikāmies arī ar vēsturniekiem, grāmatu autoriem, jo vēl joprojām turpina šīs leģendārās lietas aprakstīt. Mannerheimu fonds kopā ar citiem kolēģiem izlēmuši, ka mēs esam nopelnījuši Zilā Krusta goda zīmi. Neesmu vēl pieradusi pie domas, ka mums patiešām pieder šis apbalvojums,” turpina muzeja vadītāja un piebilst, ka viņa nav viena – ir krājumu glabātāja Dzintra Jankovska un krājumu glabātāja un labais rūķu muzeja gariņš Brigita Bārtniece.

Nosaukums Apriķu rūķu muzejs iegājies tautā, jo tas ir stāsts, kurš visiem nāk līdzi. Decembris muzejā ir vispiepildītākais mēnesis, jo katru dienu muzeju apciemo bērnu kolektīvi. Notiek mācīšanās svinēt svētkus un būt svētku viducītī.

„Pie mums ir bijuši arī ciemiņi no Amerikas, Japānas. Cilvēki, aizbraucot mājās, par mums padomā un atsūta rūķus. Katrs kā mazs dzīpariņš ieaug laika deķī un dzīvo. Cilvēki atgriežas atkal, un reklāma mums iet no mutes mutē. Muižu apceļošanas akcijā no 1. maija līdz 31. oktobrim , kurā piedalījās 69 muižas, esam atveduši uz savām mājām un ieguvuši atzinības rakstu, ka atkal esam „Viesmīlīgākā muiža”. Esam līderi, neatdodam šo titulu citiem,” ar muzeja vērtējumu ir apmierināta vadītāja un turpina par rūķiem. Pirmie rūķi atnākuši tad, kad vēl nebijis apstiprināts muzeja vārds, tika piešķirts sabiedriskā muzeja statuss.

„Rūķu aizsākums ir Apriķu pamatskolas bērni. Tas bija pasts un sarakstīšanās. Bērni rūķiem uzrakstīja vēstules un tas noticēšanas spēks bija tik varens. Vēstules bija īpašas- ar glītiem rokrakstiem, ar zīmējumiem, ar noformējumu. Un tad arī muzejā pirmie rūķi parādījās,” stāsta Aina un parāda rūķu kambarīšus- ir pavasara, vasaras, ziemas rūķi. Ir darbīgi rūķi, kuri katram pašam ir jāredz- tie aicina ciemos un katram ir savs stāsts. Rūķus kambarīšos izvietojušas darbīgās muzeja meitenes. Aina priecājas, ka tik daudz ciemiņu iegriežas Apriķos un ar sirdsdegsmi stāsta rūķu stāstus.

Nākamajām paaudzēm

Apriķnieki lepojas, ka viņu pagastā ienāk arī Latvijas vēsture. Katrā vietā ir svarīgi stāsti par cilvēkiem, par padarītiem darbiem. No Apriķiem ir cēlies Neredzīgais Indriķis, kurš nevienā laikā nav aizmirsts- viņa šūpulis kārts 1783. gadā Apriķu „Elkulejās”. Muzeju naktī bija tēma „Sūpulis” un visi interesenti varēja izšūpoties tieši vietā, kur Indriķis dzimis. Tur ir dzejnieka Imanta Ziedoņa stādītas liepu rindiņas.

„Indriķis ir ar to īpašo stāstu, ka no piecu gadu vecuma viņš dzīvojis tumsā, bet palicis tautas vēsturē. Tas ir tas lielums. Būt pirmajam dzejniekam nemaz nav tik viegli,” teic muzeja vadītāja un ar lepnumu stāsta, ka ir puisis Gatis no Grobiņas, kurš savā izpētes darbā vidusskolā izvēlējies izpētīt savas dzimtas koku- viņš pats nāk no Neredzīgā Indriķa zara. Ar pieaugušo palīdzību izpētīts šis dzimtas koks līdz 16. gadsimtam. Un pati cēlākā dāvana ir, ka tu savu pētījumu uzdāvini muzejam- tas paliks nākamajām paaaudzēm.

Foto Ģirts Gertsons

Pievienot komentāru