Graudaugi, Tīrums

Vieta, kur kalte nav augstāka par baznīcu. Kā “Slaides” Latgalē pelna ar graudiem un intuīciju

Autors: Uldis Graudiņš

Ainis Čamāns 2004. gadā ar vecāku un valsts atbalstu nodibināja SIA “Slaides”, kas patlaban izaugusi par nopietnu graudu audzēšanas saimniecību Latgalē. Saimnieks intervijā atklāj, kā Latgalē var pelnīt ar graudkopību, turklāt bez iesaistīšanās kādā no kooperatīviem.

Kādas kultūras audzējat “Slaidēs”?

Audzējam graudaugus vairāk nekā 500 ha platībā. Ir rudzi, ziemas kvieši, vasaras kvieši, mieži, auzas, griķi, pupas, zirņi. Auzas audzējam aptuveni 55 ha platībā, rudzus apmēram 120 ha, ziemas kvieši ir iesēti ap 110 ha, vasaras kvieši – 150 ha, griķi – 28 ha, zirņi – 15 ha un pupas – 55 ha. Patlaban (30. augustā. – U.G.) esam nokūluši rudzus aptuveni 70 ha platībā, kuļam zirņus. Lietusgāzes uz aptuveni nedēļu kulšanu apturēja. Lauki ir pārmitri, ar kombainu tajos grūti iebraukt. 29. augustā sākām kult ziemas kviešus. No cerētās pārtikas kvalitātes nekā – graudi būs tikai lopbarībai. Patlaban vienā laikā būs jākuļ rudzi, kvieši un auzas.

Kādas šķirnes un kāpēc izvēlējāties?

Sēklu pērkam no audzētājiem, arī no tirdzniecības pārstāvjiem. Vēlāk paši cenšamies ataudzēt. Sējam vien hibrīdās rudzu šķirnes. Sēkla ir dārgāka, tomēr atmaksājas, ražas potenciāls ir liels. Līnijšķirnēm – ja raža ir piecas tonnas no ha, tad visa labība jau gandrīz pie zemes. Iepriekšējos gados rudzus nesēju. Pērn lēmām, ka pāris simti hektāru ir jāiesēj. Daļēji zemes ielabošanai – labāka kultūra, naudas ieguldījums arī ir nesalīdzināmi mazāks nekā kviešiem. Tik daudz neslimo arī. Naudas ziņā rudzos ieguldu aptuveni 60% no tā, kas jāiegulda kviešos. Sešām tonnām rudzu no ha jābūt. Sējām ‘Palaco’ šķirni. Pērn sējām ziemas kviešu ‘Skagen’ jauno brāli ‘Zeppelin’. Esam iesējuši ‘Široko’ vasaras kviešu šķirni, ‘Emma’ miežus, ‘Fuego’ šķirnes pupas, griķu šķirni ‘Karmen’. Sējām arī ‘Peppi’ auzu šķirni, tai ir laba tilpummasa, par labu cenu var pārdot. Šis gads rāda, ka daļā lauku būs jāsēj ziemas kvieši ‘Edvins’ – lai varētu agrāk kult. Ziemāji parasti ap 10. augustu ir jau nokulti, šajā gadā veģetācija ļoti kavējas.

Aizvadītais gads griķu gatavošanai un pļaušanai bija ideāls. Vasara bija pietiekami karsta, auga labi. Šajā gadā krietni švakāki izskatās – ik dienu līst lietus, temperatūra nepakāpjas virs 20 grādiem. Tik intensīvi nezied, arī bites aktīvi nenāk. Mēs jau daudzus gadus griķus vienā blokā sējam un aizvedam uz lauka bites – vairāk nekā 20 saimes. Griķi visu vasaru zied, medus nāk kā nafta. Saimnieks nespēj mainīt magazīnas. Ir publicēta atziņa – jo vairāk bišu, jo labāka griķu raža.

Kādas ir graudaugu ražas?

Ja vasaras kvieši birst normāli, kuļam 5–6 tonnas no ha. Pērn divas nedēļas lija lietus, tieši tad, kad graudi bija gatavi. Tie dīga vārpās un derēja lopbarībai. Pārdot varēja kā zemas klases produktu – 100 eiro par tonnu. Tad pat ar 6 t/ha kūlumu ir zaudējumi. Kuļam vidēji piecas tonnas ziemas kviešu, tad gada beigās kontā ir plusiņš. Rudziem vidējais kūlums ir 6 t/ha. Griķi pērn, roku nepieliekot, izauga divas tonnas no hektāra. Ko vēl labāku var vēlēties? Ja no pupām, tās ļoti minimāli mēslojot – liekot vien insekticīdu un fungicīdu –, var dabūt aptuveni 3 t/ha, tas ir ļoti labs rezultāts – katrā ziņā ar lielu plusu salīdzinājumā ar vasaras kviešu 5–6 tonnu kūlumu. Ja kviešus var pārdot kā labus pārtikas graudus, tad cena ir normāla, naudas atdeve ir. Ziemāju 5 tonnas mums kaut kā izaug vieglāk un ar mazāku naudas un darba ieguldījumu. Vasarājiem, lai tādu ražu kultu, daudz ir jāber virsū.

Ienesīgumu atsevišķi pa kultūrām nerēķinām. Ko tas dos, ja dabas apstākļu dēļ neesi nokūlis divas tonnas no ha? Katrai kultūrai fiksējam naudas ieguldījumu un atdevi. Vienmēr cenšos plānot tā, lai noteikti būtu pārliecība par minimālu peļņu.

Kuras kultūras audzēšana ir vissarežģītākā?

Vasaras kviešu. Ar tiem sokas visgrūtāk. Griķi ir ļoti laba kultūra, tomēr rudenī ir neliels risks. Vajag, lai pirms kulšanas tie labi nosalst. Gadās, ka uzsnieg sniegs un tā arī zem sniega paliek. Mēs griķus septiņus gadus audzējam, visus gadus nokūlām. Rudziem daudzus gadus nebija cenas. Nesējām. Patlaban arī īpaši labas cenas nav, sējām mazā naudas un darba ieguldījuma dēļ. Ja citām kultūrām cena nav augsta, tad arī rudzi kļūst interesanti. Augsnes mums ir dažādas – pat vienā laukā var būt no smilts līdz ķieģeļa cietam mālam un lauka galā melnzeme un kūdra. Mums galvenokārt ir diezgan viegla augsne. Nopirkām jaunu minerālmēslu kaisītāju, kas pēc kartes var kaisīt, cik daudz katrā vietā vajag. Redzēsim, kā mainīsies ražība. Berot minerālmēslus bez analīžu veikšanas, nesaproti, kāpēc nav rezultāta. Nu jau gadu mēģinām šķidros minerālmēslus KAS32. Augs tad ātri uzsūc barības vielas. Gadās, ka nedaudz apdedzina, vēlāk atjēdzas un divas reizes veselīgāk gatavojas.

Kā cīnāties ar nezālēm un slimībām?

Visus standarta fungicīdus lietojam. Ameriku neatklājam. Vidējas klases preparātus lietojam atkarībā no tā, ko vēlamies panākt. Pēc visu apkārtējo tirgotāju ieteikumiem, savu vidusceļu vienmēr atrodam. Šis gads rāda, ka neatkarīgi no tā, vai nezāles redz vai neredz, ir jāmiglo vēl cītīgāk pret viendīgļlapjiem, pret vējauzām un rudzu smilgām. Pats, iespējams, nepamani, bet, kad pamani, ir jau par vēlu. Cerot ietaupīt dažus eiro, lauks ir piesārņots ar nevajadzīgām sēklām. Vēlāk rūpīgi ir jāizvēlas audzējamā kultūrā – auzās ne rudzu smilgu, ne arī vējauzu nevar iztīrīt. Jāsēj kvieši, rudzi, kuriem var labāk lietot nezāles ietekmējošo herbicīdu.

Kāds ieguvums būs no jaunā graudu pirmapstrādes kompleksa?

Varam uzreiz no lauka kulto labību žāvēt, nebūs vairs jāstāv rindās pie pircēja. Būs pašiem sava laboratorija, uzreiz zināsim, kas no lauka kults. Varēsim šķirot vienas kultūras graudus. Mašīnas varēsim citos darbos norīkot. Novembrī un decembrī vienīgā bēda būs vešana uz ostu. Ja graudiem ir 22–23% mitruma, neatmaksājas pirkt žāvēšanas pakalpojumu. Ja pašam ir kalte, tad vēl no šādas labības pārtikas klasi var dabūt. Tātad ar lielu mitrumu lēnām kaltēt varēs, graudi nezaudēs kvalitāti. Īsāk sakot – nebūšu tik ļoti atkarīgs no citiem. Kaltes jauda būs 20 tonnu stundā, aptuveni 500 tonnas diennaktī.

Mums patlaban ir veca kalte Rubeņos, kur diennaktī var nožāvēt 50 tonnas graudu. Daļa vēl no padomju laikiem palikusi, tā būvēta gazika piecu tonnu izmēriem. Ar fūri nevar piebraukt un kravu izgāzt. Esam gan uzlabojumus veikuši. Šo kalti nepaplašinājām tāpēc, ka turpat netālu atrodas baznīca. Tad mūsu torņi būtu augstāki nekā baznīca, arī troksnis… Nebūtu labi.

Cik daudz naudas ieguldāt kompleksa būvniecībā?

Kopējās izmaksas ir 957 000 eiro, tostarp 130 000 eiro ir neattiecināmās izmaksas. ES atbalsts varēja būt lielāks, 40% būvniecībai tas ir tāds – nekāds. It kā bija īstais laiks būvniecībai. Nedaudz naudu bankā vajadzēja aizņemties. Būsim gatavi pirkt graudus no citām saimniecībām, piedāvāsim arī kaltēšanas pakalpojumu. Saimnieki apkārtnē jau interesējas par kaltes izmantošanu. Investīcija ir salīdzinoši liela, atmaksāšanās laiks ir tuvu astoņiem gadiem.

Neesat neviena kooperatīva biedrs. Kādas priekšrocības redzat savam saimniekošanas modelim?

Neredzu atšķirību – būt vai nebūt kooperatīva biedram. Es atbalstītu pēc godīguma principa divos trijos pagastos darbojošos kooperatīvu. Pareizi būtu, ja Lauku atbalsta dienests iedotu pieciem saimniekiem ES fondu naudu un viņi uzbūvētu tādu kalti kā es. Patlaban projektā es pat nevaru paredzēt, ka kaimiņam graudus kaltēšu. Tas ir pilnīgi nepareizi! Vienlaikus dod kooperatīviem naudu, cik tie vēlas, dzēš kredītprocentus, turklāt kooperatīvs var žāvēt manus graudus, kaut arī es neesmu kooperatīva biedrs. Es nevaru. Loģika neiet kopā! Negodīgi no valsts puses.

Kāpēc kooperatīviem pienākas, bet man nepienākas? Latvijā ir pietiekami daudz veidotu fiktīvu kooperatīvu. VAKS un Latraps diži neatšķiras no Elagro Trade un citiem līdzīgiem pirkšanas–pārdošanas uzņēmumiem. Ja papēta cenas, neredzu, ka viņiem ir labāks piedāvājums nekā citiem tirgus dalībniekiem. Neesmu pamatīgi pētījis, nesaprotu, kas man piederēs, ja iestāšos kooperatīvā, ko varēšu pārdot, ja izstāšos no tā. Pirms diviem gadiem salīdzināju VAKS pirkšanas cenas ar savām cenām. Man maksātās cenas bija izdevīgākas. Lai notiek, varu iestāties, tomēr kooperatīvs izvirza prasību 70–90% ražas pārdot caur to. Ir arī noteikts, kādi pirkumi ar viņu starpniecību jāveic. Manā gadījumā ir izdevīgāk darboties pašam, nevis kooperatīvā. Es pats varu nodrošināt visu ražošanas ciklu no sējas līdz kulšanai, transportu, kalti. Kooperatīvā ir jāuztur štats ar algotiem darbiniekiem, kooperatīva biedriem ir jāpelna viņiem alga. No maniem graudiem. Neticu, ka ēģiptieši kooperatīva graudus pirks dārgāk nekā manu labību.

Lauksaimniecība ir sajūtu bizness. Ar vienu lēmumu var ļoti daudz vinnēt, ar otru – divas reizes vairāk zaudēt. Man ir šī intuīcija, citādi sen būtu zem ūdens.

Kas nozarē neapmierina, kas būtu labojams?

(Sarunā iesaistās Aiņa tēvs Miervaldis. Viņam pieder SIA Siliņi, kas nodarbojas ar graudkopību, gaļas liellopu audzēšanu, degvielas un dažādu preču pārdošanu. Tēva un dēla saimniecības sadarbojas, tas ļauj darboties saimnieciskāk.)

Miervaldis Čamāns: – Tā ir ceļu slēgšana pavasaros uz diviem trim mēnešiem. Tas liek domāt, ka dzīvošana laukos, izskatās, nav paredzēta. Ministrijā mums saka – tāds ir likums, neko darīt, nedrīkst braukt. Bet kā zemniekiem piegādāt kravas vai aizvest? Variantu nav. Mūsu slēgtajā zonā ir mazie gaterīši. Piekrītu, pavasarī nedrīkst vest apaļkokus. Ir jāizved saražotais produkts. Dēļi nevar divas nedēļas gaidīt, kad ceļu atvērs. Algas cilvēkiem taču ir jāmaksā. Ja vietējie cilvēki nedrīkst braukt, tad ir jāmaina likumi. Vien piena mašīnai ir atļauts braukt. Tas ir pārspīlējums. Augšā neviens to nesaprot. Vai nevēlas sadzirdēt. Brīnumainā kārtā atļāva beigtos lopus izvest.
Pareizāk būtu ceļus savest kārtībā nekā aizliegt darboties divus trīs mēnešus. Lai Rīgā šos pāris mēnešus padzīvo bez algas!

Man visas mašīnas šeit ir reģistrētas. Mums Satiksmes ministrija atrakstīja, ka asfalts šeit nākamajos 50 gados nav iecerēts. Mēs neprasījām asfaltu, prasījām, lai mūsu mašīnām dod atļauju vismaz līdz mājām braukt! Oficiāli. Likums! – mums noskalda kā ar cirvi. Neskatās, vai ceļš ir sauss. Ir noteikts datums, un viss!

A. Čamāns: – Mēs maksājam visus nodokļus – Siliņi aptuveni 100 000 eiro gadā, Slaides mazāk. Tracina, kur šī nauda aiziet un kā to tērē. Tas ir vissāpīgāk. Ja nodokļi ir vienādi visiem, tad tiem ir jābūt visiem pavelkamiem. Daļa cilvēku tos maksā, daļa zog, turklāt ar otrajiem nespēj cīnīties, tas ir visbēdīgākais. Negrib, nevis nespēj! Mums labāk pa to kuhņu nemaisīties, ietekmēt tāpat neko nevaram. Vēlēšanās nav par ko balsot – tas, par ko varētu balsot, nespēj izsisties, lai varētu savu politiku īstenot. Valdībā katrs lobē savus nozares projektus – ja visi ir labi valstij, attīstiet visus! PVN atmaksa no valsts. Kombainu pērkot, bija jāaizņemas nauda bankā, lai pēc mēneša 60 000 eiro atgūtu. Man bankai par šo naudu garantija jādod, procenti jāmaksā. Neloģiski – valsts bez maksas divus mēnešus pie sevis glabā manu naudu tikai tāpēc, ka tā ir jāapgroza. Šeit uzreiz reverso PVN varētu piemērot, būtu daudz vieglāk. Saimniecības lielumam būtu jābūt 100–150 ha. Mums patlaban piecas ģimenes uz vietas pagastā dzīvo, visa aramzeme tām pieder. Tas ir pilnīgi nepareizi. Man un vēl vienam saimniekam ir daudz zemes citos pagastos. Ja rupji rēķina, pagastā reģistrētās saimniecības apstrādā divas reizes vairāk zemes, nekā pagastā to ir.

Visa zemes reforma bija… Laika gaitā zemi bez maksas sadeva cilvēkiem, viņi nezināja zemei vērtību. Vecmāmiņas zemi savulaik pārdeva, nopirka lietotu mašīnu. Daļu no saņemtās naudas nodzēra, mašīnu sasita. Nu nav ne naudas, ne īpašuma, ne mašīnas. Valsts ir vainīga, visi vainīgi, tāpēc brauc uz ārzemēm. Cilvēks būtu pagaidījis līdz šodienai, kad zeme maksā 3000 eiro, būtu cita nauda. Ja zemi pārdeva par 100–200 latiem par ha, tad nauda bija vienam mēnesim. Patlaban nav zemes, nav piesaistes, lai atgrieztos. Normāli var darboties un dzīvot arī ar 30 ha. Ar lielu darba ieguldījumu. Visi vēlas pelnīt daudz un tūlīt.

Kā Slaides plāno attīstīties?

Darbosimies ar vēl jaudīgāku tehniku, celsim ražu, modernizēsimies. Cilvēku, kas strādā, mūspusē vairs tikpat kā nav. Pielāgosimies dabas apstākļiem.

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agrotops
Mans_V1_reklamam

5 Komentāri

  1. Parunāim par viņu, lai cilvēki to pazinātu. Tas ir svarīgi iedzīvotājiem
    Sveiki, dārgie cilvēki
    Ja šis ziņojums, ko es sūtu, atturēs tevi, atvainojiet mani. Bet es vēlos dalīties ar jums dažas labas ziņas un pakalpojumu, ko Dievs ir devis man. Es dalīšos ar manu liecību ar jums, jo es beidzot saņēmu aizdevumu, kuru es gribēju gadiem ilgi ar šo kungu Davilu Georgesu. Šeit ir viņa adrese: davilla.navarro@gmail.com
    Pēc vairāku vietņu liecinieku sazināšanās sazinājos ar šo kungu par aizdevumu 25 000 dolāru apmērā un atklāti sakot, ka esmu apmierināts nedēļā. Dievs aizmirst cilvēkus par saviem draugiem, un, ja jums nav cerības, ziniet, ka tagad jums ir tāds, kas jums var palīdzēt. Sazinieties ar viņu un pajautājiet viņam savu situāciju, jums būs apmierināti. Paldies, ka uzzinājāt laiku man lasīt. Nepalaidiet uzmanību šim ziņojumam, jo tas var jums ietaupīt. Paldies un paldies

Pievienot komentāru