Laukos
Graudkopība

Uztetovēt zīmolu uz galvas. Dagnis Čākurs par dvēseles sajūtu, “Liepkalniem” un “Sēnīti”0


Dagnis Čākurs
Dagnis Čākurs
Foto: Timurs Subhankulovs

Kā veicas ar “Sēnītes” atjaunošanu, kur ēd “Liepkalnu” maizi, kā uzņēmējs svinēs Ziemassvētkus – Latvijā pazīstamās maizes ceptuves “Liepkalni” saimniekam Dagnim Čākuram jautāja izdevniecības “Latvijas Mediji” vadītāja Evija Veide, “LA” žurnālisti Ivars Bušmanis un Zigfrīds Dzedulis.

“Liepkalnu” maizi, pīrādziņus un citus labumus vai tikai pārdodat?

D. Čākurs: Protams, ēdu arī pats. Pašlaik jau gan tas mūsu piedāvājums ir tik plašs, ka nemaz neiznāk nogaršot visu no viena gala līdz otram.

Kur “Liepkalnu” maizi pašlaik var nopirkt?

Var nopirkt mūsu pašu veikalos. Divi ir Valmierā – viens netālu no autoostas, otrs Mūrmuižas ielā. Turpat ir arī ceptuve. Trešais ir Daugavmalā, dažus kilometrus aiz Kokneses, Liepsalās. Ceturtais ir Ķekavas virzienā, Rīgas–Bauskas lielceļa malā. Piektais veikals ir Igaunijā, pirms Pērnavas. Esam pamanījuši, ka tur apstājas arī daudz braucēju no Latvijas, veikalā bieži dzirdam sarunājamies latviski.

Bet Pērnavā pārdevēji jau apkalpo pircējus igauniski, vai ne?

Jā, protams. Nesen man pašam gadījās tur būt pie kāda maizes plaukta. Kad kāds igauniski man jautāja, vai šī maize ir no “rukkileib” (latviski – rudzu maize), mēģināju teikt, ka tā ir cepta no jauktiem miltiem, tātad klāt vēl piejaukti “nisu” (latviski – kvieši). Bet tad viņš pats turpinot saka: “sepik” (jauktā maize ar sēklām), lai klients nenojaustu, ka igauniski nesaprotu, ātri atbildēju – “sepik”, “sepik”.

Vai mums un mūsu ziemeļu kaimiņu gaumes maizes izvēlē atšķiras?

Šķiet, tās ir stipri līdzīgas. Latviešu rupjmaizi igauņi ēd labprāt. Kaut arī Igaunijā darbojamies jau no 2012. gada, man pat grūti pateikt, kādas varētu būt atšķirības. Tomēr šķiet, ka rudzu un saldskābo maizi Latvijā pērk vairāk nekā kaimiņos. Pašlaik Igaunijā lielāks noiets ir konditorejas izstrādājumiem.

Veikalos maizes izvēle pircējiem ir liela. Kāds ir maizes tirgus pašlaik?

Maizes tirgū ir stipra konkurence. Pieļauju, ka, mainoties paaudzēm, mainās arī paradumi un maizes patēriņš. Laukos cilvēku skaits sarūk, tam līdzi arī maizes un maizes produktu noiets. Tāpēc jau arī esam izveidojuši veikalu Igaunijā. Pašlaik pētām iespējas Somijas tirgū. Igaunijā mūsu produkcija ar prāmi aizceļo arī uz Sāmsalu. Kāpēc to nevarētu no Tallinas ar prāmi aizvest uz Helsinkiem?

Vai nav tā, ka jūsu uzņēmējdarbība ir cieši saistīta ar viesmīlību – lai pircējam būtu patīkami ienākt jūsu veikalā un lai viņš gribētu atgriezties tur vēlreiz?

Kad Liepsalās vēl nebija nekā, tad jau biju sapratis, ka man jāmeklē kāda ainaviska vieta lielceļa malā, kur bez maizes ceptuves būtu arī veikaliņš, kur šo svaigi izcepto maizi cilvēks varētu nopirkt. Arī kafejnīca. Šai vietai reizē jābūt tādai, kur braucējiem ērti piestāt un kur viņi var pastaigāt gar Daugavas krastu.

Bet cilvēki līp klāt šai vietai, nelaižot garām iespēju nopirkt jūsu izcepto maizi un citus gardumus. Savulaik tāda pati vieta bija “Sēnīte”. Vai tāpēc jūsu plānos ir to atjaunot?

Vai tāpēc, to nevaru pateikt. Bet mani tur kaut kas pievelk. Kaut kāda dvēseles sajūta manī ir, un pie tās es turos. Domāju, ka tāda ir arī daudziem vecākās paaudzes cilvēkiem. Un pat tiem, kuriem pašlaik ir ap četrdesmit. “Sēnīte” jau daudziem ir tāda nostalģiska, leģendu apvīta vieta.

Kad pirmoreiz izdzirdējām par publisku akciju sabiedrību, kurā ikviens iedzīvotājs, iemaksājot 100 eiro, varētu kļūt par uzņēmuma akcionāru, daudziem likās, ka tā nu gan ir viena traka ideja. Vai tai bijusi atsaucība? Vai nav vieglāk pašam izveidot uzņēmumu?

Plašsaziņas līdzekļos izskanēja, ka Čākurs aicina iedzīvotājus samest naudu “Sēnītes” atjaunošanai. Tā nekad neesmu domājis un teicis. Vienmēr esmu apzinājies, ka ceļā uz šīs idejas īstenošanu kaut kāds posms man jānoiet pašam.

Cik tālu pašlaik esat ticis ar šīs idejas īstenošanu?

Ar šo ideju noņemos kopš pagājušā gada augusta. Pagājušajā gadā drusku apstājos, jo ar juristu palīdzību vairākās valsts pārvaldes iestādēs centāmies noskaidrot iespējamos šķēršļus šīs idejas īstenošanā. Nākamgad “Latvijas valsts ceļi” šajā vietā sāks būvēt jaunu autoceļu. Pēc agrāk izprojektētā, pie “Sēnītes” vairs nav paredzēts piebraukt. Piemēram, no Rīgas puses braucot, labajā pusē paredzēts likvidēt autostāvvietu, tāpat to autostāvvietu, kas pašlaik izveidota, nobraucot zem tilta, Valmieras virzienā. Ja piebraukt nevar un stāvvietu nav, tad viss atkrīt. Tagad gan pašreizējie “Sēnītes” īpašnieki, gan es no savas puses cenšamies panākt, lai piekļuves iespēja tomēr tiktu saglabāta. Apstiprinājuma labojumiem autoceļa izbūves projektā gan vēl nav. Bet cerams, ka tas būs. Atstāt šo vietu bez iespējām tai piekļūt būtu neloģiski.

Ja tā būs, vai jūs esat ar mieru nopirkt “Sēnīti”?

Jā. Un pašreizējie tās īpašnieki ir piekrituši pārdot. Protams, reizē es apzinos arī to atbildību, kādu uzņemos, jo daļa agrāk būvēto “Sēnītes” ēku ir valsts arhitektūras piemineklis. Īpašniekam tas uzliek pienākumu saglabāt to pirmatnējā izskatā.

Vai vieglāk un vienkāršāk nebūtu uzbūvēt jaunu ceptuvi, veikalu, kafejnīcu citā vietā – līdzīgi kā to izdarījāt Liepsalās, Rīgas–Daugavpils lielceļa malā?

Varbūt maldos. Bet man ir tāda sajūta, ka tieši šajā agrākās “Sēnītes” vietā paslēpts tas spēks, kas pašlaik mani dzen uz priekšu. Protams, sajūtas mēdz būt arī maldīgas, arī es dažreiz esmu kļūdījies, pieņemot kādus lēmumus. Tāpēc es pašlaik nesaku – “Sēnīte” būs noteikti. Es saku – tā varētu būt.

Esat jau nodibinājis akciju sabiedrību “Sēne”. Kam to?

Pirmkārt, lai lēnām, bez steigas virzītos akciju sabiedrības idejas virzienā un lai sagatavotos akcionāru piesaistei, kuri vēlētos iegādāties uzņēmuma akcijas. Otrkārt, lai piešķirtu akcijas mūsu uzņēmumos strādājošajiem darbiniekiem.

Ko jūsu sajūtas saka priekšā – vai “Sēnītei” jākļūst par kaut ko līdzīgu tam, kas pašlaik ir Liepsalās?

Jā, tā varētu būt. Maizes un konditorejas produktu ceptuve, veikals, kafejnīca. Pašlaik, kā jau sacīju, pats svarīgākais ir tas, kā turpmāk pēc autoceļu izbūves pabeigšanas šai vietai varēs piebraukt no Rīgas, Valmieras un Siguldas puses.

Savulaik “Sēnīte” bija vieta, kur varēja nopirkt pašus garšīgākos kliņģerus, tāpat desiņas, žāvētas vistiņas, štovētus kāpostus un citus konditorejas un kulinārijas labumus. Kā būs ar šīm vēsturiskajām receptēm?

Kad pienāks brīdis, tad es tās meklēšu. Par to, kam šajā vietā vajadzētu būt un ko vajadzētu atjaunot, man jau daudz raksta un zvana iedzīvotāji. Šajās dienās man piezvanīja cilvēks, kurš vēl atceras pēc kara veco no koka celto “Sēnīti”, kur gājēji un braucēji varējuši apēst desiņas ar kāpostiem. Man palīdz arī mans novadnieks, kinooperators Ivars Zviedris, kuram bijuši pieejami kinoarhīvi, kuros redzams, kāda “Sēnīte” bijusi agrāk.

Netālu no šīs vietas pašlaik ir “Rāmkalni”, “Sorbas”, “Brālis”, kur ļaudis var pusdienot vai nopirkt daudz ko no tā, ko savulaik varēja “Sēnītē”. Vai apstākļi nav citi, līdz ar to arī risks lielāks nekā toreiz, kad šai pusē bija tikai viena pati “Sēnīte”?

Apstākļi ir ļoti mainījušies. Tas liek vēl un vēlreiz apsvērt, vai tikai ar maizi, kūkām un smalkmaizītēm vien pietiks, lai šajā vietā cilvēki gribētu apstāties. Tāpēc jau esmu aicinājis arī iedzīvotājus izteikt savas domas, piedāvāt idejas par to, ko šajā vietā viņi gribētu redzēt. Iespējams, bez jau pieminētā te varētu būt Latvijas amatniecības preču, mazo ražotāju preču tirdzniecības vietas. Tāpēc bez tā, ko piedāvāju pats, joprojām gaidu atsauksmes no iedzīvotājiem, kuri būtu ieinteresēti “Sēnītes” atdzimšanā. Reizē mums ar kaut ko būtu jāatšķiras no tā, ko pašlaik piedāvā citi, – līdzīgi kā to pašlaik darām Liepsalās un citās mūsu produktu tirdzniecības vietās.

Vai esat aplēsis, cik naudas “Sēnītes” atjaunošanā vajadzētu ieguldīt?

Saukt kādas summas pašlaik negribētu. Tas atkarīgs arī no tā, ko īsti un cik plaši te vajadzētu atjaunot un attīstīt. Jāņem vērā, ka būvniecības izdevumi ik gadu aug. Tāpat arī to, ka laika gaitā šajā vietā daudz kas ticis piebūvēts klāt. Daļu no uzceltajām ēkām, kurām nav kultūrvēsturiskās vērtības, iespējams, pat varētu nojaukt.

Kas jums ir Ziemassvētki? Vai jūsu darbiniekiem, izmētātiem ražotnēs dažādās Latvijas vietās, vispār ir iespējams sanākt kopā?

Savākt visus ap 300 “Liepkalnos” strādājošos kopā – arī tas nav viegli. Jo, kā jau sacīju, kādam vienmēr jāstrādā. Tiesa, kad šogad rīkojām uzņēmuma 25 gadu jubileju, tad gan pirmo reizi uz divām dienām slēdzām visu ciet, pārkāpjot pat produkcijas piegāžu noteikumus citiem veikaliem un samaksājot par to soda naudu. Un tad gan sabrauca visi.

Tomēr tā arī nepateicāt, kas jums ir Ziemassvētki.

Man šis laiks vairāk asociējas ar ziemas saulgriežiem, kuri gan ir dažas dienas agrāk. Es vairāk raugos uz latviskām vērtībām, vairāk saistītām ar dainām, tautasdziesmām un rakstiem, mazāk ar Ziemassvētkiem, ko mums vēlāk atnesa kristietība. Man gan drusku nepatīk, ka Ziemassvētki pārāk pārvērsti par tādu kā apdāvināšanas laiku, zūd šo svētku garīgā sajūta.

Kuram Dievam jūs prasāt palīdzību?

Es iesāku garu ceļu,

Nāc, Dieviņi, līdz ar mani.

Ja nenāc pats, Dieviņi,

Dod man savu zobentiņu.

Redziet, pirms divdesmit pieciem gadiem es iesāku pilnīgi tukšā vietā. Tagad kaut ko uzsākt varbūt nemaz nebūtu iespējams. Toreiz man nebija kam prasīt padomu. Vienīgais, kas man bija, no vectēva mantota zeme Naukšēnu pagastā, netālu no Rūjienas. No vectēva saimniecības aizguvu arī nosaukumu uzņēmumam.

Bet par Dieviņu, kuram prasīt zobentiņu, ar ko domāju vispirms padomu, es iedomājos tikai pirms apmēram pieciem gadiem. Tie divdesmit gadi un visas problēmas, kas šajā laikā bija jāpārvar, neizbēgami ietekmējušas mani, manu veselību, noturību.

Kā pats sagaidīsiet Ziemassvētkus?

Ziemassvētku vakaru, protams, pavadīšu ģimenes lokā. Bet pārējo laiku lielākoties darbā un ar domām par darāmo. Tāpēc jau man prasa, kāpēc man uz manas plikās galvas ir “Liepkalnu” zīmola tetovējums. Tas man varbūt tāds vecuma dullums, jo agrāk pret tetovējumiem biju skeptiski noskaņots. Bet, no otras puses, tā ir zīme, ka “Liepkalni” ir mans dzīvesveids.

LA.lv