Laukos
Graudkopība

Ar sēkliņām, augļiem un speķi. Kā Rucavas “Alejās” cep īstu lauku maizi 0


Gan vietējie rucavnieki, gan tālāki viesi zina, ka “Aleju” mājas sētā darbojas maizes ceptuve.
Gan vietējie rucavnieki, gan tālāki viesi zina, ka “Aleju” mājas sētā darbojas maizes ceptuve.
Gan vietējie rucavnieki, gan tālāki viesi zina, ka “Aleju” mājas sētā darbojas maizes ceptuve.

Rucavas “Aleju” mājas pagalmā darbojas maizes ceptuve. Jau caur logiem redzams, kā uz plauktiem lēnītēm atdziest rūpīgi sasegti kukulīši un nākamajiem cepieniem kuras trīs malkas krāsnis.

Pie “Aleju” saimnieces Gunitas Pričinas ierodos piektdienā, kad vienreiz nedēļā tiek cepta arī baltmaize jeb, kā viņa visiem teic, brīvdienu maize. Baltmaizes kukulīšu cepšanai saimniece iegādājusi elektrisko krāsni. Tās mīklai Gunita izmanto labi pārbaudītu vecolaiku recepti – tikai no miltiem, ūdens, sāls un rauga, nepievienojot ne eļļu, ne pienu, kur nu vēl kādus mīklas uzlabotājus vai irdinātājus. Saldskābā un rudzu maize top pēc vecmāmiņas receptes, kuru likt lietā Gunitu savulaik iedrošinājusi mamma Lilija Vītola.

Uz “Aleju” mājām Gunita Pričina atnākusi dzīvot 1995. gadā, kad tikko apprecējusies. Taisot remontu, mājā nojaukta vecā krāsns, bet tās ķieģeļi vēlāk izrādījās noderīgi, kad Gunitai nācies domāt, kā līdzekļus iztikai būtu iespējams nopelnīt mājās, pieskatot trīs bērnus. Gunitas mamma jau reiz bija ieteikusi pamēģināt cept maizi – nu viņa to atgādināja vēlreiz, piesakot, ka naudu, ko samaksāt mūrniekam, viņa iedošot. Rucavā labi zināmais un pieredzējušais mūrniekmeistars Edgars Šliseris ātri vien uzmūrējis maizes krāsni, tā viņam bijusi devītā, vēlāk Gunita pierunājusi uzmūrēt vēl divas krāsnis, kaut arī meistars nu jau ir cienījamos gados. Pirmajai krāsnij tikko palika pieci gadi, jaunajām – trīs.

Maizes cepšana Gunitai gāja no rokas. Sākumā kukulīšus tirgoja rucavniekiem, kuri brauca tos pirkt pie viņas mājās. Vēlāk Rucavā ceturtdienās izveidojās mājražotāju tirdziņš – šajās dienās pagasta mikroautobuss atved iepirkties arī vietējos iedzīvotājus no Papes un Nidas ciema, kur vairs nav veikala. Cepšanas apjomiem pieaugot, Gunita brauca tirgot maizīti uz Duniku un Bārtu, kā arī uz Nīcas tirdziņiem sestdienas rītos.

Tagad Gunita Pričina maizi cep četras reizes nedēļā: pirmdien, trešdien, ceturtdien un piektdien. Otrdienās un piektdienās vīrs Jānis apetītlīgos kukuļus tirgo Liepājas Pētertirgū, sestdien vecākais dēls dodas uz Aizputi, vīrs – uz Skodas tirgu, bet pati saimniece brauc uz biedrības “Lauku sēta” tirdzniecības vietu “Andelande” Liepājā, kur ar savu produkciju (piena, gaļas produktiem, dārzeņiem) sabrauc vairāki mājražotāji. “Andelandē” tikko ceptu siltu maizīti liepājnieki var iegādāties arī trešdienās.

Saimniece teic, ka pircējiem patīk rudzu maize vai nu ar augļiem, vai ar sēklām, vienādi daudz pērk gan saldskābo, gan rudzu maizi, daudzi iecienījuši arī rudzu maizi ar gaļas gabaliņiem, ko Rucavas pusē sauc par “pīli”. Sēklas un žāvētie augļi tiek iegādāti veikalā “Gemoss”, bet kūpināto speķīti Gunita pērk no vietējā mājražotāja, kurš arīdzan tirgojas “Andelandē”.

Pēc miltiem – gan rudzu, gan kviešu – nākas braukt uz Klaipēdu, jo ar vietējo produkciju saimniece nav bijusi apmierināta: “Šogad ar graudiem gājis visādi – provējām vienus, provējām otrus, bet negāja, kā vajadzīgs, arī no dažu lietuviešu piegādātāju miltiem maizīte nesanāca laba, bet nu atgriezāmies pie tiem, no kuriem agrāk ņēmām.” Gunita rāda miltu novietni starp ceptuvi un dzīvojamo māju, tur milti glabājas vēsumā un atbilstošos apstākļos, siltumā pirms mīklas iejaukšanas ienes tikai vajadzīgo daudzumu.

Gunita atceras, ka pirmos četrus mēnešus maizei mīklu mīcījusi ar rokām, tad sapratusi, ka fiziski vairs ilgi tā neizturēs. Iegādāja mīklas mīcītājus: viens paredzēts saldskābmaizei, otrs – rudzu maizes mīklai, arī baltmaizei ir atsevišķs mīcītājs. No mīcītājiem mīkla tiek izcelta ārā un pārvietota uz toveriem, taču sēkliņas un žāvēto augļu gabaliņus gan jāiemīca ar rokām – tātad fiziskā slodze jau tāpat sanāk pietiekami liela.

Maizes cepšanas rūpalu Gunita nepārtraukti attīsta un izdomā arī, kā neieslīgt rutīnā. “Māja vēsturiski bijusi apbrīnojami sabiedriska, te vienmēr darbojušies un nākuši cilvēki. Kas tik te nav bijis! Lopu pieņemšanas punkts, vēlāk kurpnieka darbnīca, frizētava, šūšanas ateljē, bibliotēka… Nebrīnos, ka tās aura man palīdzējusi piepildīt savu vēlmi – strādāt mājās,” stāsta Gunita.

Nesen savā maizes ceptuvē viņa arī sākusi uzņemt tūristu grupas, piedāvājot paēdināt ar rucavnieku tradicionālajiem cienastiem – ceptu siļķi, balto sviestu un vārītiem kartupeļiem, pēdējā laikā bērnus cienājot ar cepeškrāsnī ceptām “kartupeļu ligzdiņām”, kas pildītas ar malto gaļu. Ciemos brauc gan bērni, gan skolotāji, grupas šeit, piemēram, pēc Dunikas purva takas izstaigāšanas piestāj palūkoties, kā krāsnī tiek likti maizes kukuļi un, kamēr tie cepas, paēd siltas pusdienas. Pēc tam visi dodas tālākā ceļā, paņemot līdzi tikko izcepušos karstu maizīti.

Visus grāmatvedības dokumentus Gunita uztic sakārtot profesionālam grāmatvedim, jo pašai tam neatliek laika, turklāt mūsu valstī tas ir pietiekami sarežģīti. Saimniece uzskata: katram jādara savs darbs, kas labi padodas. “Mēs cepam maizi, turklāt paši arī tirgojamies, kas ir otrs darbs. Ar to tiekam galā paši kopā ar bērniem, jo strādniekus nevēlamies algot,” teic Gunita, lepodamās, ka lielais dēls Jānis jau precējies un abi ar sieviņu Kristīni piektdienās brauc palīgā ceptuvē (pārējo nedēļu Jānis apgūst biznesa vadību Ventspils augstskolā, bet vedekla strādā Liepājā par zobu tehniķi). Otrs dēls Rihards studē augstskolā Rīgā, savukārt mazā meita Paula mācās Nīcas vidusskolā 2. klasē.

Galerijas nosaukums
LA.lv