Bizness, Mājražošana

Desas ar smerdeli. Kā Jeru pagasta “Arumos” notrāpa ar ideālās asinsdesas garšu

“Asinsdesas ar bērnības garšu” – šādu apzīmējumu savas produkcijas atpazīstamībai izmanto vidzemnieki INETA un LAIMONIS BOLES. Pērnruden starptautiskās izstādes Riga Food 2017 apmeklētāji par izcilāko latviskās garšas produktu gaļas izstrādājumu kategorijā atzina tieši viņu asinsdesas.

Pirmā reize
Jau 33 gadus Boles saimnieko Rūjienas novada Jeru pagastā, kur iekopuši bioloģisko zemnieku saimniecību “Arumi”. Nodarbojas ar graudkopību un cūkkopību, bet pirms neilga laika reģistrējās arī kā mājražotāji, lai savu produkciju – asinsdesas, galertus, pastētes un žāvējumus – varētu piedāvāt plašākam pircēju lokam. “Pirmo cūku nobarojām, kad vēl dzīvojām Rūjienā. Arī pirmās asinsdesas uztaisījām tajā laikā. Man tas šķita briesmīgs process, jo gāja visādi gan ar zarnu tīrīšanu, gan, darbojoties ar asinīm, bijām virtuvi pietašķījuši trakāk nekā kautuvē. Asinsdesas apēdām, taču mūs īsti neapmierināja ne to garša, ne izskats,” smejoties atceras Ineta.

Kad ģimene pārcēlās uz laukiem un pievērsās cūkkopībai, lai manta neietu zudībā, Arumu saimniece turpināja taisīt asinsdesas, kaut pēc pirmās neveik­smīgās pieredzes bija nosolījusies to nekad vairs nedarīt. “Lai arī saka – darbs dara darītāju, joprojām nevarēju notrā­pīt, lai asinsdesām sanāktu īstā garša, arī pildījums padevās nevienmērīgs. Bet tad kā glābiņš mūsu ceļā gadījās pazīstama tante, kura man pateica: es tev parādīšu, kā jātaisa asinsdesas.”

Izrādās, Ineta iepriekš bija pieļāvusi pāris būtisku kļūdu: asinis bija pievienojusi atdzisušai pildījuma masai jeb vārītajiem putraimiem, savukārt putraimus bija savārījusi putrā, kaut tiem vajadzēja būt irdeniem. “Sākumā asinsdesas taisījām tikai pašu patēriņam, taču vēlāk, mammas iedrošināta, tās piedāvāju viņas draudzenēm un paziņām. Kaut nodomāju, kurš gan gribēs pirkt asinsdesas, jo tās nav nekāds kārums vai pirmās nepieciešamības prece, izdzirdot daudz pozitīvu atsauksmju, savas domas mainīju. Pat sadūšojos vairākus kilogramus desu aizvest uz Rūjienas tirgu. Priecājāmies, ka pirmajā gadā izdevās notirgot 500 kilogramu šā produkcijas veida.”

Nākamais pamudinājums nopietnāk pievērsties gaļas pārstrādei un asinsdesu taisīšanai nācis no Lauku atbalsta dienesta konsultantes Ivetas Buiķes. “Viņa mums nelika mieru tik ilgi, kamēr nebijām uzrakstījuši projektu, lai varētu iegūt starta kapitālu mājražošanas uzsākšanai programmā Leader,” stāsta Ineta. Par iegūtajiem līdzekļiem iekārtoja ražotni, kas atbilst pārtikas ražošanas augstajām prasībām, kā arī iegādājās nepieciešamo aprīkojumu: gaļas maļamās mašīnas, desu pildāmo ierīci, ietilpīgus katlus, saldētavas, pasūtīja arī pamatīgu dzelzs plīti.

Dažādo pildījumu

Ineta asinsdesas pilda ar putraimiem, grūbām un griķiem. Izmantojusi arī rīsus, pievienojot asas garšvielas, lai būtu pikantāka garša, taču šis produkts neesot guvis pircēju piekrišanu. Toties kūpinātās asinsdesas, kurās putraimu pildījumam pievieno arī speķīti, aizejot uz urrā. “Kad bijām Gulbenes tirgū, mums jautāja, vai neesam atveduši asinsdesas ar grūbu pildījumu. Tajā pusē liek grūbas, kamēr mēs esam raduši pildīt putraimus,” sievas teikto papildina dzīvesbiedrs Laimonis.

Visnepatīkamākā desu gatavošanas daļa – cūku zarnu tīrīšana – tagad izpaliek, jo Pārtikas un veterinārais dienests neļaujot pašiem tīrīt zarnas, tās jāpērk. No Polijas un Francijas importētās cūku zarnas Boles pērkot pārtikas piedevu, garšvielu un uztura bagātinātāju tirgotavā Asante. “Vienai cūkai ir kādi 30 metri zarnu un astoņi litri asiņu – ar to pietiek, lai uztaisītu 20 kilogramu desu,” Laimonis atklāj faktus statistikas cienītājiem.

Ineta nav gatava detalizēti izstāstīt asinsdesu sastāvu, jo tad sūri grūti izlolotā recepte tikšot nodota konkurentu rokās, taču gatava priekškaru mazliet pavērt. “Lai uztaisītu desmit kilogramu desu, es ņemu trīs kilogramus putraimu. Tos vāru, precīzāk – sutinu bez garšvielām, pievienoju tikai taukvielas – saceptu cauraudzīti. Sākumā taukvielas pievienoju asins un putraimu masai, bet vēlāk pārliecinājos, ka pildījums sanāk garšīgāks, ja taukumiņu pievieno agrāk – vārot putraimus,” pieredzē dalās Ineta.

Kad putraimi, grūbas vai griķi izsutināti, tiem pievieno cūku asinis. “Atdziestot tās sarecē, un tas notiek ātri – ziemā aptuveni divās stundās. Lai desās nebūtu receklīšu, asinis pirms pievienošanas putraimiem sa­blendēju. Zinu, ka citi izberž caurdurī, mēs iepriekš malām ar gaļas maļamo mašīnu.”

Desas ar smerdeli

Tad liek klāt garšvielas, kas arī ir svarīgs brīdis asinsdesu gatavošanas procesā. “Es noteikti pievienoju sāli, maltus melnos un smaržīgos piparus, muskatriekstu, ķiplokus un sīpolus. Lai pagatavotu 50 kilogramu asinsdesu, izmantoju aptuveni 850 gramu ķiploku un 2,5 kilogramus sīpolu. Kūpinātajām asinsdesām svaigo sīpolu vietā izmantoju viegli apceptus.”

Reiz tirdziņā kāda kundze Inetai bildusi, ka nav paredzēts asinsdesām likt klāt sīpolus. Saimniece nodomājusi – lai tā būtu, taču turpinājusi rīkoties pēc sava prāta. Tāpat Ineta turpina grūbu asinsdesu pildījumam pievienot piparmētras, kas produktam piešķirot pikantu un diezgan specifisku garšu. “Rudenī Riga Food izstādē vairāki no Latgales puses vaicāja, vai mēs asinsdesām esam pielikuši smerdeli. Bijām neizpratnē, kas tas ir. Vēlāk uzzinājām, ka Austrumlatvijā tā dēvē raudeni,” nosmej Ineta un piebilst – ja jau tauta vaicā pēc desām ar smerdeli, tad jātaisa tādas!

Masu pildījumam sajauc 90 litru ietilpīgā… betona maisītājā. Laimonis to speciāli nopircis šim nolūkam, nevis celtniecībai. Kad cūkas asinis vienmērīgi sajaukušās ar putraimiem, grūbām vai griķiem, pārtrauc maisīt un masu aptuveni stundu uzbriedina. Ineta teic – tikko pagatavotu masu grūti iepildīt zarnās. “No sapildītajām zarnām veidojam desu luņķus. Pēc tam tos kādu pusstundu karsējam ūdenī, raugoties, lai ūdens nepārsniegtu +80 °C, tātad nesāktu vārīties. Desas jākarsē, jo asinis ātri bojājas.”

Beidzot pienācis gaidītākais brīdis – asinsdesu ēšana. Jau zinām, ka tās labi garšo kopā ar brūkleņu ievārījumu, var izmantot arī dzērveņu vai sajaukt kopā ar skābo krējumu. Var rīkoties arī tā, kā to dara Laimonis, – iegriezt desiņā un griezuma vietā ieliet sačurkstinātu speķīti. Mm, cik tas ir garšīgi!

12 Komentāri

  1. Forši. Tikai to, ka masu maisāt betona maisītājā gan varējāt noklusēt, jo attiecīgajām iestādēm var rasties stulbi jautājumi.

  2. Ja desas satur daudz ķiplokus tās ātri bojājas, tos parasti liek, lai slēptu produktus, kas jau sākuši “iet uz otru pusi”, tāpēc nekad nepērku neko ar pārspīlētu ķiploku daudzumu!

  3. “…uztaisījām…”, “…jātaisa…”, “…lai uztaisītu…” – ???

    TAISA podā, ēdienu PA-GATAVO.
    Latv.val. bērnudārza līmenis

  4. ;))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C_E_N_Z_Ū_R_A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.” 😉

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks grib, lai “stukačiem”,
    No “skapja” gļēvi smirdošiem,
    Tiek “cieņa” ZOMBĒTA un “gods”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – pelnīts sods)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmoliberastu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

Atbilde uz Arī Lauciniece komentāru

Atcelt atbildi