Laukos
Politika

Grasbergs: Zemnieku atkarība no subsīdijām ir jāmazina0


Jānis Grasbergs.
Jānis Grasbergs.
Foto: Anita Pirktiņa

JĀNIS GRASBERGS Latvijas lauksaimnieku sabiedrībai ilgus gadus bija zināms kā veiksmīgs piensaimnieks, kura pārziņā bijusi saimniecība “Zilūži” Bērzaines pagasta Kocēnu novadā. Pateicoties 400 piena devējām, pēc īpašām ģimenes receptēm tur ražo arī dažādus piena produktus. Patlaban saimniecības vadību pārņēmis viņa brālis, bet pats Jānis Grasbergs sastopams Zemkopības ministrijas (ZM) gaiteņos, jo pilda ZM parlamentārā sekretāra pienākumus. Viens no galvenajiem parlamentārā sekretāra pienākumiem ir likuma grozījumu aizstāvēšana Saeimas komisijās, skaidrojot Saeimas deputātiem, kāpēc viens vai otrs grozījums ir būtisks un svarīgs nozarei. Kā šobrīd attīstāma lauksaimniecības nozare un ar ko šajā ziņā Nacionālās apvienības skatījums atšķiras no ZZS redzējuma – lasiet intervijā ar Jāni Grasbergu.

– Jūs vairāk esat zināms kā veiksmīgs piensaimnieks. Kā piena nozare un lauksaimniecība vispār izskatās no zemnieka saimniecības puses un no Zemkopības ministrijas augstumiem?

– Protams, kā saimniecības vadītājam man ir lielāka pieredze nekā ministrijas amatpersonai. Taču, gan strādājot savā saimniecībā, gan tagad šeit – Zemkopības ministrijā, droši varu teikt: ja cilvēkam ir vēlme savu laiku, darbu, zināšanas un arī resursus ieguldīt saimniecībā, tad attīstības iespējas noteikti ir un tās ir jāizmanto. Šajā ziņā nekas nav mainījies.

Taču laika gaitā mainījusies ir pati lauksaimniecības nozare. Te vairs nav runa pārsvarā par fizisko darbu, lauksaimniekam šodien jābūt aktīvam tirgus dalībniekam, viņam jāprot tirgū piedāvāt un pārdot savu produkciju. Tātad jāapgūst gan reklāmas, gan mārketinga zināšanas. Tāpat jāprot labi rēķināt, sastādīt biznesa plānu vairākiem gadiem uz priekšu, iestrādājot tajā iespējamos riskus. Lauksaimniecība ir tāds pats bizness kā jebkurš cits.

Graudu tirgus Latvijā ir gana labi sakārtots, bet citās nozarēs noieta tirgi ir jāmeklē. Un ministrijas pienākums būtu piedāvāt lauksaimniekam dažādus instrumentus izaugsmes veicināšanai – ne tikai jaunus, bet tirgus situācijai pielāgot arī iepriekšējos, kas jau tiek izmantoti. Kopējās tendences noteikti ir uz attīstību vērstas.

Šobrīd katrs nozarē jūt, ka pūš dažādi pārmaiņu vēji, un šādā situācijā parasti ir divas iespējas – vai nu sliet aizslietņus, lai pasargātos, vai celt vējdzirnavas un izmantot vēju savā labā. Piemēram, bioloģiskie produkti kļūst aizvien pieprasītāki, tāpēc bioloģiskajiem lauksaimniekiem vajadzētu aktivizēties, pētīt tirgu, meklēt nišas utt. Bioloģiskā lauksaimniecība noteikti ir perspektīva.

– Zemnieki nereti saka – ministrijā, dažādos dienestos mūs nesaprot, ierēdņi ir burta kalpi, viņiem neesot lauksaimnieka pieredzes, labākajā gadījumā – teorētiskas zināšanas. Vai pats neizjūtat zināmas pretrunas starp teoriju un praksi, kad jāaizstāv nozarei svarīgie likumu grozījumi?

– Dažkārt no zemnieka puses ministrijas ierēdņu darbība var šķist formāla, tāpat arī ministrijas darbiniekiem lauksaimnieku vēlmes un prasības ne vienmēr var likties saprotamas un pamatotas.

Taču jāsaprot – esam vienotā tirgū, kur pastāv noteiktas likumsakarības. Izmainot kādu vienu aspektu, mainās visa ķēdes reakcija. No Eiropas puses pastāv zināms rāmis, kurā jāiekļaujas – to gan zinām, gan jūtam. No otras puses – mūsu valsts likumdošana. Tai ir jāiet gan laikam, gan tirgus prasībām līdzi, tāpēc arī tiek veikti likumu grozījumi.

Būdams saimnieks, pats ļoti aktīvi sekoju līdzi visām tirgus tendencēm, ieskatījos ES regulās un faktiski sapratu, uz kurieni viss virzās. Es nevaru teikt, ka Eiropas prasības ir nepamatotas vai tendenciozas, varbūt vienīgi no dienvidvalstīm dzirdēti kādi mums nepieņemami vai neaktuāli uzstādījumi, bet kopā ar attiecīgiem ekspertiem varam pamatot mūsu valsts nostāju un vajadzības.

– Kā vērtējat mūsu jaunievēlēto eiroparlamentāriešu spējas un iespējas kaut ko paveikt lauksaimniecības nozares labā?

– Cik ir nācies ar šiem cilvēkiem runāt, radies iespaids, ka līdzdarbošanās varētu būt produktīva. Diemžēl dažādu apstākļu, sakritību dēļ iznācis tā, ka neviens no Latvijas deputātiem nav ticis Lauksaimniecības komisijā, toties ir pārstāvji Budžeta komisijā, kas ir labi. Jo tieši Budžeta komisija lemj par ES finansējuma sadalījumu. Jau rudenī sāksies premjeru debates, kuru laikā ir jācenšas ES Parlamentu noskaņot labvēlīgi Latvijas zemkopības izaugsmes veicināšanas un atbalstīšanas virzienā. Mūsu prasības ir skaidras – panākt vienlīdzīgus konkurences nosacījumus visām dalībvalstīm. Ja mums ļaus konkurēt ar vienlīdzīgiem nosacījumiem, tad mēs noteikti būsim spējīgi to darīt.

– Jautājums – vai ļaus? Vai cīņa par vienlīdzīgiem tiešmaksājumiem nav cīņa ar vējdzirnavām?

– Pašlaik darbinām visus mūsu rīcībā esošos instrumentus, lai to panāktu. Balsojums gaidāms vēlu rudenī, tad redzēsim, kā komisāri lems šo naudu pārdalīt. Faktiski no lielā Eiropas kopbudžeta tā ir salīdzinoši neliela daļa, kas būtu jāpieliek, lai Baltijas valstis pievilktu līdz vidējam ES tiešmaksājumu līmenim. Tāpēc neteiktu, ka tas ir nereāli. Taču, protams, arī šī summa kaut kur ir jāpaņem. Jādomā par atbildīgiem budžeta grozījumiem, kas paredz šādu pārdali. Tā sauktās donorvalstis to negribēs darīt uz savu tiešmaksājumu rēķina. Tādēļ mums jāceļ priekšā pamatoti, neapgāžami argumenti. Nevar noliegt, ka citām valstīm ir bažas par to, ka lielāka atbalsta gadījumā mūsu zemnieki kļūs konkurētspējīgāki un kaut kādā ziņā izkonkurēs viņu zemniekus. Ne velti tagad lielākais uzsvars no Eiropas puses tiek likts uz vides prasībām, nevis ražošanu. Taču mums, lai saglabātu savu lauksaimniecību, atgrieztu laukos cilvēkus, nav citas izejas – mums ir jāražo!

– Pēc teiktā tomēr rodas secinājums – citas ES dalībvalstis nav īpaši ieinteresētas mūsu konkurētspējas celšanā…

– Katra valsts lauksaimniecības produkciju saražo sev un to arī eksportē. Tādējādi Latvijas tirgus citām valstīm ir viena no eksporta iespējām. Arī mēs uz citvalstu tirgiem raugāmies tieši tāpat. Te arī tā konkurence. Taču jāatceras – esam vienotā savienībā, vienotā tirgū, kur visiem jādarbojas pēc vienotiem noteikumiem. Un, ja ir vienoti noteikumi, tad arī atbalstam būtu jābūt vienlīdzīgam. Katrā tikšanās reizē Briselē uz šo arī uzstājam.

Galu galā mēs jau konkurējam ne tikai ar produkciju, bet arī darba tirgū. Šobrīd ir situācija, ka mūsu cilvēki citās dalībvalstīs, darot vienu un to pašu darbu, saņem lielāku atalgojumu nekā Latvijā. Un tas, manuprāt, ir viens no galvenajiem mūsu depopulācijas iemesliem. Tā nav godīga situācija. Ja ES finansējums būtu vienlīdzīgāks, mēs arī darba tirgū būtu konkurētspējīgāki, bet pašreizējais atbalsts šo konkurenci kropļo. Pirms vairākiem gadiem mums vēl varēja norādīt, ka pie mums zeme lētāka, darbaspēks lētāks, kādi resursi lētāki, bet tagad situācija šajā ziņā ir mainījusies. Šie argumenti vairs nestrādā.

Mums jāmēģina panākt, lai brīdī, kad dalībvalstu deputātiem būs jābalso, vairākums paceltu roku par labu Baltijas valstīm. Pirms tam mums jātiekas, jādiskutē, jāargumentē, jāpārliecina visos iespējamos līmeņos. To arī darām.

– Ko lielāks platībmaksājums veicinātu vairāk – lielākas darbinieku algas vai saimniecību modernizāciju?

– Darbinieku tirgu regulē pats darba tirgus. Ja uzņēmējam vai komersantam nepieciešami darbinieki, tad viņam jāmaksā gan atbilstošs atalgojums, gan jādomā par cita veida stimulāciju, lai darbinieku noturētu. Ja kaimiņš piedāvās vairāk, tad darbinieks agrāk vai vēlāk sāks raudzīties uz kaimiņa pusi. Tas viss tomēr liek nodrošināt zināmu atalgojuma līmeni. Un, jā – arī platībmaksājuma paaugstinājums, ļaujot saimniecībai būt konkurētspējīgākai, efektīvākai un pelnošākai, noteikti veicinās arī darbinieku atalgojuma celšanu. Viss ir savstarpēji saistīts. Jo vairāk mūsu darbinieku algas tuvināsies Eiropas vidējām, jo mazāk mūsu cilvēkiem gribēsies doties peļņā uz citām valstīm.

Pēc būtības platībmaksājums jau neattiecas tikai uz lauksaimnieku. Tas ir maksājums lauku videi kopumā, jo te ir iesaistīti gan lauksaimniecības preču, pakalpojumu un tehnikas tirgotāji, gan citi partneri un, protams, arī darbaspēks.

– Vai un kā nozares turpmāko attīstību var ietekmēt fakts, ka mainījusies ministrijas pirmo amatpersonu partijas piederība?

– Loģiski spriežot, izmaiņām būtu jābūt. Un nozarē iesaistītie tās arī varēs izvērtēt un salīdzināt. Ja runājam par Nacionālās apvienības redzējumu, tad gribu uzsvērt, ka mūsu pieeja ir – vadīt nozari valstiski atbildīgi. Esam atvērti sarunām un diskusijām, lai kopā rastu labākos risinājumus. Mūsu redzējums ir vērsts uz kopējās lauku telpas attīstību, lielu uzsvaru liekot uz zināšanām un to pieejamību. Tāpat par būtisku uzskatām veidot lauku attīstību tā, lai iespējami mazinātu reģionālās atšķirības. Pat no klimata aspekta raugoties – vienā un otrā Latvijas galā augu veģetācijas periods var atšķirties pat par mēnesi.

– Un tāpēc, piemēram, Latgales lauksaimnieki uzskata, ka viņiem būtu jāsaņem lielāks atbalsts…

– Zināmā mērā tam varētu piekrist, jo gan augsnes un klimata atšķirības, gan lielais attālums no Rīgas un citiem lielajiem tirgiem Latgales zemniekiem noteikti rada lielākas grūtības gan izaudzēt produkciju, gan to pārdot. Iepriekš jau bija maksājums, kas balstījās uz reģionalitātes principu, un Nacionālās apvienības politika ir virzīta uz to, lai šo reģionālo nevienlīdzību mazinātu, tāpēc noteikti domāsim par iespējamo atbalstu. Visgrūtākais ir novilkt šo reģiona robežu, jo vienmēr pierobežā būs kaimiņš, kurš saņems atbalstu un kurš nesaņems, lai gan apstākļi abiem būs stipri līdzīgi. Tāpēc jāizstrādā skaidri kritēriji, pēc kuriem jānosaka, kam atbalsts pienākas un kam ne.

Gribam redzēt Latvijā pasaules līmeņa lauksaimniecību, kas balstās gan uz pašmāju, gan pasaules lauksaimnieku un zinātnieku labāko pieredzi, atziņām un pētījumiem. Svarīgi būtu arī mazināt mūsu lauksaimnieku atkarību no subsīdijām un panākt, lai šī nozare būtu vairāk tendēta uz biznesu un tirgu.

– Cik lielā mērā zemnieks šodien ir atkarīgs no subsīdijām?

– Ļoti atkarīgs. Strādājot ministrijā, redzu, ka šī atkarība ir pat lielāka, nekā domāju pirms tam. Bilances rāda, ka zemniekiem pat 60% no ieņēmumiem veido tieši subsīdijas. Tas nozīmē, ka bez atbalsta maksājumiem liela daļa saimniecību sezonu pat nenoslēgtu pa nullēm.

Nav pareizi darīt saimniecībā lietas tikai tādēļ, lai saņemtu subsīdijas. Tā nav uz biznesu vērsta domāšana. Pareizāk būtu uzbūvēt savu biznesu un atbalsta maksājumus pēc tam izmantot kā instrumentu sava biznesa attīstībai, nevis balstīt savu biznesu uz tiem.

Ražošana pirmām kārtām ir jābalsta uz tirgu, jo jebkurš saražotais produkts ir jāpārdod, citādi nav jēgas to ražot. Tomēr daži iemanās kaut ko audzēt tikai tāpēc, ka par to var saņemt subsīdiju.

No Republikas laukuma mēs nevaram zemnieka vietā pieņemt vienu vai otru lēmumu, tas ir paša uzņēmēja ziņā. Mēs viņam varam tikai piedāvāt dažādus instrumentus, ar kuriem viņš savu uzņēmējdarbību var attīstīt. Un arī šie instrumenti viņam pašam jāizvērtē un jāizvēlas tie, kas tieši viņa saimniecībai dos vislielāko labumu. Nav jāķer viss, ko var dabūt.

Piemēram, Latvijas piena nozare varētu ļoti labi attīstīties, ja no Eiropas vidējā līmeņa piena iepirkuma cenas neatpaliktu par 15 un dažkārt pat 20%. Attiecībā uz graudiem esam vienādā situācijā, jo gan vācieši, gan dāņi, gan latvieši graudus tirgū pārdod par vienādu cenu. Tas ir tas lielākais klupšanas akmens, kas mums traucē virzīties uz priekšu.

– Kāpēc jau gadiem ilgi netiekam šim akmenim pāri?

– Ir uzmanīgi un regulāri jāseko līdzi izmaiņām tirgū, jo tas mainās ļoti strauji. Industriālajā tirgū šobrīd iespraukties jau ir diezgan grūti. Tas ir pārsātināts. Piena sektorā vairāk jādomā par nišas produktiem. Vērts papētīt kaimiņu pieredzi šajā jomā. Piemēram, igauņu piena kooperatīvi atraduši nišas produktu, kas varētu būt interesants japāņiem. Turpmāko divu gadu laikā viņi plāno pabeigt šā produkta ražotni. Ja mēs neko nedarīsim, tā arī vilksimies citiem astē.

Tas pats attiecas arī uz citām nozarēm. Ir jāpēta tirgus, tā pieprasījums, jāmeklē, kas ir tie produkti, kuriem ir noiets. Ir daudz augu, kas klimata īpatnību dēļ pie mums aug daudz labāk nekā citur Eiropā, vai arī produktam ir unikālas garšas īpašības, kas iegūstamas tikai Latvijas laikapstākļos. Tā ka ir produkti, pēc kuriem Eiropā un pasaulē ir pieprasījums un kurus mēs varam saražot. Ir jāmeklē pašiem. Uz paplātes neviens neko klāt nepienesīs.

– Nesen intervijā Šolka kungs teica, ka, piemēram, piensaimniekiem liels ieguvums būtu iespēja mūsu pašu tirgū pārdot vairāk saražotās produkcijas. Šobrīd vietējās un importa piena produkcijas attiecība lielveikalu plauktos ir apmēram 56% pret 44%. Tas ir milzīgs importa īpatsvars.

– Taisnība. Iespēja vairāk pārdot vietējā tirgū būtu liels ieguvums mūsu piensaimniekiem. Eksporta tirgu meklēšana prasa ļoti daudz laika, enerģijas un citu resursu. Taču jāatceras, ka veikalā noteicējs ir pircējs. Tieši viņš ar savu izvēli veikalniekiem diktē, kādām precēm jābūt veikala plauktos. Ja pircēji pārliecinošu priekšroku dotu vietējiem produktiem, imports gluži dabiski palēnām samazinātos. Ja pircējam ir vienalga, kas ir ražotājs, bet interesē tikai cena, tad veikalniekam – vēl jo vairāk. Viņam arī galvenais ir nopelnīt. Viņš neturēs plauktā preci, ko nepērk vai pērk ļoti mazos apjomos. Rietumvalstīs pircējam vietējā produkta izvēle šķiet pašsaprotama, tāpēc importa pārtika tur nepārsniedz 10–15%.

– Bet mūsu pircējs ne vienmēr zina, kas ražojis pienu Alma vai Annele.

– Tātad nepieciešama pircēju izglītošana. Jārīko akcijas, vairāk jāpopularizē vietējā produkcija, lai to labāk atpazītu. Lai noskaidrotu ražotājvalsti, jāpievērš uzmanība ovālam uz iepakojuma. Tā augšpusē vienmēr būs redzami burti – LV, LT, PL vai citi. Un nekādu šaubu nebūs. Tie laiki, kad importa preci uzskatījām par labāku, manuprāt, ir pagājuši. Katrs izglītots cilvēks taču saprot, ka vietējā produkcija vienmēr būs svaigāka un tīrāka, jo katrs produkts, kam jāmēro tāls ceļš uz citu valsti, neizbēgami tiek vēl kaut kā papildus apstrādāts – lai izturētu šo ceļu un saglabātu pārdošanai piemērotu izskatu. Svaigi ēdamajiem vietējiem produktiem – augļiem, dārzeņiem – arī atliekvielu ir daudzkārt mazāk. Tas ir pierādīts fakts. Pateicoties savam vēsajam klimatam, varam iztikt bez vairākiem smidzinājumiem, jo pie mums gluži vienkārši daudzi kaitīgie organismi neattīstās. Tāpēc droši var apgalvot, ka Latvijas produkti vienmēr būs dabiskāki un veselīgāki. Diemžēl tie ne vienmēr būs lētāki. Taču izvēli, kā jau teicu, izdara pircējs. Ja vienmēr svarīgāka izrādīsies cena, tad arī nevajag brīnīties, ka plauktos ir tik daudz ievestās lētās produkcijas. Ja mēs kā latviešu nācija patiešām gribam veikalos redzēt pārsvarā pašmāju produktus, tad mums tas jāparāda ar savu izvēli. Citas iespējas nav. Katram jāsāk ar sevi, ar savu apziņu.

Jāatceras arī, kam pieder lielveikalu tīkli. Protams, to īpašnieki lobēs savas valsts intereses.

– Domājot par nākamā perioda Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) un mūsu Lauku attīstības plānu (LAP) – kuri būtu tie trīs galvenie virzieni, pie kuriem būtu jāpiestrādā?

– Galvenie virzieni tiešām ir trīs – ekonomiskais, sociālais un vides. Jāpiestrādā pie tā, kā visus šos virzienus savstarpēji apvienot. Piemēram, kā apsaimniekot zemi un mežus tā, lai ne tikai gūtu peļņu, bet arī atstātu tos nākamajām paaudzēm pat vēl labākā stāvoklī. Un sociālais aspekts – lai lauki būtu apdzīvoti, lai nākamās paaudzes gribētu gan pārņemt savu vecāku iesākto, gan veidotu savu uzņēmējdarbību, lai attīstītos dažādas nozares, kas cita citu papildinātu.

– Kādu saimniecību attīstība tad būtu vairāk jāatbalsta – lielo vai mazo jeb tā sauktās ģimenes saimniecības? Vai nepieciešams ieviest tiešmaksājumu griestus?

– Šis jautājums, manuprāt, ir stipri politizēts. Te vairāk jārunā par instrumentiem, kas piemērojami tādām vai citādām saimniecībām. Tas, kas der lielajām vai kādas konkrētas nozares saimniecībām, neder mazajām, un otrādi.

Man personiski dalījums lielajos un mazajos vispār nepatīk. Es labprātāk runātu par konvencionālajiem, bioloģiskajiem vai nišas produktu ražotājiem u. tml. Un par hektāra izmaksām katrā no ražošanas veidiem.

Uzstādījums par tiešmaksājumu griestiem nāk no Eiropas, jo tā nevēlas veicināt pārāk lielu saimniecību attīstību. Tāpēc šie griesti noteikti tiks ieviesti. Pagaidām pateikt, par kādu tieši summu un kādiem nosacījumiem ir runa, vēl nevar. Nogriezts kā ar nazi – teiksim, 100 ha un viss – nebūs.

Faktiski tiešmaksājumu griesti ir arī viens no instrumentiem, kā apkarot ēnu ekonomiku. Tiešmaksājumu aprēķinos vajadzētu ņemt vērā arī darbinieku algas un nomaksātos nodokļus. Un, ja algas un nodokļi ir tikpat lieli, cik platībmaksājums, tad šos griestus varētu paaugstināt. Tāds būtu mūsu piedāvātais modelis. Hektāru skaitam nevajadzētu būt noteicošajam kritērijam, jo vienādu hektāru skaitu kāds var apsaimniekot ļoti intensīvi un produktīvi, kamēr cits tikai appļaut. Formulai būtu jābūt sabalansētai, izsvērtai, nevis mehāniskai.

Lielajām, ekonomiski spēcīgākajām saimniecībām būtu jau vairāk jādomā par vērtības pievienošanu savam produktam. Piemēram, par parastu graudu vērtīgāks ir sēklas grauds. Par to jau maksā nevis 150, bet 300 eiro par tonnu. Par parastu miežu graudu vērtīgāks būs iesals, par ko maksās pat līdz 500 eiro. Turklāt Latvijas sēklas graudi labi kotējas Eiropā, īpaši ziemas kviešu šķirne ‘Edvins’, kas ir ražīga un ar gariem akotiem, kas nepatīk mežacūkām. Mežacūku postījumu problēma ir aktuāla daudzās valstīs, tāpēc tur labprāt izvēlas mūsu šķirni.

– Pārdodot savas šķirnes ārvalstīs, mūsu selekcionāri vismaz saņemtu autoratlīdzību…

– Jā, šis jautājums arī vēl nav sakārtots. Zinu, ka lielie kooperatīvi godprātīgi šīs autor­atlīdzības maksā. Arī saimniekiem tas būtu jādara pēc brīvprātības principa.

– Interesanti, ka tas, kas citur sakārtots likumdošanas līmenī, pie mums ir godaprāta jautājums.

– Diemžēl tā ir izveidojies. Ārzemju selekcionāri savas autoratlīdzības daļu pievieno sēklas cenai. Arī kompānijas, kas šeit tirgo sēklas, var autoratlīdzības daļu uzreiz pielikt pie cenas vai vēlāk piesūtīt par to rēķinu. Mūsu selekcionāri, lai nezaudētu konkurētspēju, vismaz pagaidām to darīt baidās. Sēklas materiāla sagatavošana ir atšķirīga pie mums un ārvalstīs. Latvijā ir izplatīta prakse, ka sēklaudzētāji paši gatavo sēklu, bet ārzemēs parasti sēklu pērk caur kooperatīvu. Tādējādi visus norēķinus par sēklu veic kooperatīvs. Faktiski arī Latvijā jau notiek tas pats – par sēklu, kas pirkta no graud­audzētāju kooperatīva, norēķinās kooperatīvs, godīgi nomaksājot arī selekcionāru autor­atlīdzības. Citādi ir ar individuālajiem sēklaudzētājiem, kas sēklu gatavo sev un uzskata, ka par to selekcionāram nekas vairs nav jāmaksā. Jo par sēklu taču ir samaksāts. Papildu maksājumu saimnieki jau uzskata par vēl kādu nodokli, kuru viņiem tāpat ir pietiekami daudz. Tāpēc te ir daudz strīdīgu aspektu, pie kuriem vēl jāstrādā, lai šo jomu sakārtotu un apmierināti būtu gan zemnieki, gan selekcionāri. Galu galā – kā lai zina, kurā laukā kādu sēklu zemnieks iesējis, ja viņš pats to godīgi nepateiks? Vai to varēs panākt ar likumdošanu? Katrā ziņā tie, kuri ar sēklu biznesu nodarbojas nopietni, domāju, attiecas pret šo lietu godprātīgi.

– Minējāt, ka viens no Nacionālās apvienības uzdevumiem ir panākt apdzīvotus laukus. Iepriekšējā perioda LAP mērķis arī bija panākt, lai būtu pārticis cilvēks apdzīvotos laukos. Kā zināms, šo mērķi sasniegt neizdevās, gluži otrādi – lauki kļuva aizvien tukšāki. Pašreizējā perioda LAP vairs tik ambiciozu mērķu nav. Ir mazāki mērķīši, kuru īstenošanai var dabūt ES finansējumu. Vai tas nozīmē, ka savas ambīcijas upurējam finansējuma dēļ?

– Es teiktu, ka šīs ambīcijas diemžēl piekāpjas realitātes priekšā. Visur Eiropā un ne tikai Eiropā lauksaimniecībā strādājošie cilvēki noveco, jaunā paaudze labprātāk koncentrējas pilsētās un to tuvumā. Lauksaimniecībā kopumā ir vērojama pārprodukcija. Tādējādi samazinās ieņēmumi, jo saražotā produkcija nereti jāpārdod zem pašizmaksas, un laukus cilvēki neizvēlas kā savu dzīves un darba vietu. Tāpēc arī mudinām vairāk domāt par nišas produktiem.

Patiesībā tajos apvidos, kur ir attīstītas saimniecības, kas ražo tirgū pieprasītu produkciju, ir gan pārtikuši cilvēki, gan ir notikusi saimniecību pārņemšana no paaudzes uz paaudzi, un tādējādi ir saglabāta arī apdzīvotība. Savukārt, ja ar zemu efektivitāti tiek ražoti industriāli produkti, ar kuriem tirgus ir pārsātināts un kas nenes peļņu, saimniecība sāk stagnēt un arī jaunajai paaudzei tā kļūst neinteresanta.

Vai šo problēmu var atrisināt ar subsīdijām? Domāju – nevar. Ir jāmeklē citi instrumenti, citi atbalsta mehānismi, kas būtu vērsti uz tirgu. Labs piemērs ir LEADER projekti, kuros turpmāk daudz lielāku akcentu liksim uz biznesa attīstību, nevis tikai uz dzīves telpu. Laukos taču var nodarboties ne tikai ar lauksaimniecību, bet arī daudz ko citu. Un, jo vairāk būs tādu biznesa projektu, kas radīs arī interesantas darba vietas, jo mazāk cilvēki gribēs pamest laukus un jo vieglāk tur būs uzturēt infrastruktūru. Viss ir savstarpēji saistīts.

Galvenais, lai paši cilvēki grib kaut ko darīt. Mēs varam radīt jebkādus atbalsta instrumentus, bet tie nesīs augļus tikai motivētu cilvēku rokās.

Mazākām saimniecībām ir jāsaprot, ka bez kooperācijas atrast tirgu savam produktam ir ļoti grūti, dažreiz pat neiespējami. Ja vēlamies tikt līdzi pasaules dinamikai, mums jātiek pāri šai individuālai cīņai. Citādi mēs tā arī paliksim nogaidītāju, novērotāju lomā, kamēr mūsu kaimiņvalstis ies uz priekšu. Kad paši atmodīsimies, vilciens jau būs aizgājis – mēs vairs tajā tirgū nebūsim vajadzīgi. Arī investori pie mums nenāks, ja nesaskatīs šeit nopietnus, uzticamus partnerus, ar kuriem var rēķināties ilgtermiņā. Kooperēšanās ir labākā izeja arī piena ražotājiem.

– Nākamā perioda KLP un tādējādi arī Latvijas LAP liels akcents tiks likts uz vides prasību ievērošanu. Vai mūsu lauksaimnieki ir gatavi pārmaiņām, ko šīs prasības varētu ieviest viņu saimniekošanā?

– Nedomāju, ka būs prasība veikt kādas radikālas un straujas pārmaiņas. Gadu gadiem visā pasaulē lauksaimniecībā ir strādāts ar tādiem paņēmieniem un metodēm, kas galu galā ir atstājušas visai negatīvu ietekmi uz augsni, gaisu, ūdeni utt. Tāpēc pieņemts kopīgs lēmums mainīt šīs saimniekošanas virzienu, un šobrīd aktīvi tiek pētīts, ko un kā varētu mainīt, lai ne tikai vērstu par labu to slikto, kas sastrādāts, bet arī uzlabotu vides kvalitāti un nākamajām paaudzēm to atstātu daudz labākā stāvoklī.

Pēc vidējiem rādītājiem, Latvijas lauksaimniecībā resursu izmantošanas efektivitāte ir diezgan zema. Bet savā ziņā tas pat ir labi, jo mums ir vieglāk pārslēgties uz ilgtspējīgām metodēm. Gribu citēt zemkopības ministra Gerharda teikto Briselē: “Pašreizējais atbalsta līmenis diemžēl neļauj mums būt īpaši aktīviem vides un klimata prasību aizstāvēšanā. Vides un klimata prasībām jābūt samērīgām un izpildāmām atbilstoši Eiropas KLP finansējumam.”

Tas, ka nedrīkstam aiz sevis vidi atstāt sliktākā stāvoklī, nekā paši saņēmām, nav apstrīdams. Un katrai valstij jāizvēlas piemērotākie paņēmieni, kas veicinātu vides uzlabošanos. Nedomāju, ka visām dalībvalstīm varētu tikt izvirzīta prasība, piemēram, neart augsni, lai mazinātu SEG emisijas. Tā noteikti nebūs. Ir gadījumi, kad efektīvāka ir bezaršana un kad – aršana. Šie gadījumi ir jāpēta un jāsalāgo.

Ne visi vides pasākumi ir vērsti uz ražošanas samazinājumu. Ir kultūraugi, kas no gaisa uztver un uzkrāj sevī slāpekli, un par šādu uztvērējaugu audzēšanu var saņemt papildu atbalstu. Piemēram, lucerna, āboliņš, galega piesaista pat citu piesārņotāju izmesto slāpekli, tādējādi, audzējot šos augus, nav jāieved minerālmēsli, ko kaisīt uz stiebrzālēm, lai panāktu to pašu proteīna nodrošinājumu lopbarībā. Tādā veidā vides uzlabošanas mērķis saskan ar ražošanas efektivitātes mērķi.

Ja pasākuma īstenošana saistīta ar lielākām izmaksām, ir paredzētas kompensācijas. Piemēram, ja tiks būvēta ferma, kas strādās ar mazākām emisijām, saimnieks saņems vai nu lielāku atbalstu, vai vairāk punktu, kas viņam šā projekta apstiprināšanā dos lielākas priekšrocības salīdzinājumā ar projektu, kurā nebūs ņemti vērā emisijas mazinoši aspekti.

Tāpat lielāku atbalstu saņems saimnieks, kurš gribēs iegādāties agregātu ar šķidrmēslu tiešās injekcijas metodi, jo, izmantojot šo metodi, slāpeklis nepaliek gaisā, bet tiek iestrādāts tieši augsnē. Tā vienlaikus tiek saudzēta vide un saņemts lielāks atbalsts tehnikas iegādei. Šajā gadījumā tātad saimnieks būs izvēlējies nevis sēt augus, kas piesaista slāpekli un kurus nedrīkst mēslot, bet iegūt labāku ražu, mēslojot stiebrzāles vai graudaugus, vienlaikus neradot slāpekļa emisijas. Tā ka ir izvēles iespējas. Katram jāizsver, kura tehnoloģija izdevīgāka un piemērotāka tieši viņa saimniecībai un sējumu struktūrai. Gudri saimniekojot, domāju, katrs var sakombinēt vides prasības ar efektīvu biznesu laukos. Protams, tam visam nepieciešamas zināšanas.

Nav tādas prasības, kas obligāti jāpilda pilnīgi visiem. Ja 40% konvencionālo saimnieku, piemēram, rapšu audzēšanā pāries uz bezaršanas tehnoloģiju, tādējādi samazinot SEG emisijas, pārējās saimniecības, ja uzskatīs par pareizāku, varēs art, jo kopējās emisijas nepalielināsies.

Agrāro resursu un ekonomikas institūts rēķina SEG emisijas no katras darbības, tāpēc var arī laikus brīdināt, ja to daudzums tuvojas kritiskajam. Turklāt emisijas jau nerada tikai lauksaimniecības nozare, tāpēc šajā jomā jāsadarbojas vairākām ministrijām – Zemkopības, Satiksmes, VARAM.

– 2016. gadā kā veiksmīgais jaunais zemnieks saņēmāt Sējēja balvu. Kā šodien vērtējat jauno zemnieku attīstības iespējas?

–  Patlaban stimulējošākais atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem ir papildu platībmaksājums par pirmajiem 90 ha – 58 eiro par ha. Taču atbalsta nav tiem, kuri startē investīciju programmās. Līdz šim visās investīciju programmās pretendentu skaits vismaz divas trīs reizes pārsniedza pieejamā finansējuma iespējas. Tāpēc tika ieviestas stingrākas un drastiskākas prasības pretendentiem, lai varētu veikt lielāku projektu atsijāšanu. Tā daudzi perspektīvi projekti palika ārpus borta. Jaunajā plānošanas periodā šīs programmas un prasības būs jāpārskata, bet pagaidām vēl nav zināms, ar kādu summu varēs rēķināties. Taču turpmāk centīsimies panākt, lai šīs atbalsta naudas varētu piešķirt plānveidīgāk.

Jaunā paaudze ir tā, kas veido un veidos nākotni, tāpēc par šiem atbalsta instrumentiem noteikti cīnīsimies. Patiesībā atbalsta piešķiršana jauno zemnieku ne tikai piesaista lauksaimniecībai, bet arī disciplinē, padara viņu atbildīgāku, jo pēc finansējuma saņemšanas notiek piecu gadu uzraudzība – ja saimniekošana apstājas, nauda ir jāatdod atpakaļ.

– Cik liela ir nevalstisko organizāciju (NVO) loma nozares attīstībā?

– Uzskatu, ka NVO ir neatsverama vērtība, lai gan dažādi dati liecina, ka salīdzinājumā ar citām valstīm sadarbība varētu būt vēl ciešāka. Taču jebkuru nevalstisku organizāciju var izveidot tikai paši potenciālie biedri, neviens no augšas to izdarīt nevar.

Katrai lauksaimniecības nozarei ir viena vai vairākas nevalstiskās organizācijas, kas tur rūpi par savu nozari. Lēmumus nozarē jau nepieņem tikai ministrija – lēmumi tiek izdiskutēti, izvērtēti ar nozari un NVO, lai veidotu optimālos risinājumus. Proti, par KLP un LAP jautājumiem regulāri diskutējam ar šīm organizācijām. Izstrādājot likumprojektus vai likumu grozījumus, parasti pieaicinām arī attiecīgo NVO, ja kāds grozījums skar konkrēto nozari.

Ja jautājums jāapspriež ar vairākām NVO, visbiežāk viena no tām ir par kādu priekšlikumu, bet cita – pret. Un nereti virsroku gūst tā, kas ir aktīvāka, agresīvāka un arī ietekmīgāka savā nozarē.

Ministrijā uz visām NVO cenšas raudzīties vienādi – vadoties nevis pēc biedru skaita vai personībām, bet nozares specifikas. Prakse liecina, ka uz katru likuma grozījumu saņemam ap 30 dažādu priekšlikumu, kas daļā gadījumu ir pat savstarpēji pretrunīgi. Tad visu nosaka deputātu balsojums, kurā starp par un pret nereti ir tikai viena divas balsis. Tādējādi var secināt – kādas NVO ietekme tieši Saeimā var būt izšķirīga tā vai cita lēmuma pieņemšanā.

– Nav noslēpums, ka dažas NVO uzskata par īpaši pietuvinātām ZM, un to apliecina arī finansējums, ko tās no ZM saņem. Konsultatīvā padome arī tiek uzskatīta par diezgan slēgtu klubiņu…

– Gan NVO finansēšana, gan Konsultatīvās padomes izveide balstās uz sen iedibinātu kārtību, kas acīmredzot mums būtu jāpārskata. Katrā ziņā kritēriji, pēc kādiem pirms 10 gadiem tika izveidota Konsultatīvā padome, pašreizējai ZM vadībai nav zināmi. Cik zināms, iepriekšējais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs to izmantoja kā instrumentu lēmumu pieņemšanai. Pašreizējais zemkopības ministrs Kaspars Gerhards pagaidām nevienu Konsultatīvo padomi vēl nav sasaucis, jo vairāk sarunājas ar konkrēto nozari pārstāvošajām NVO.

Noteikti ņemsim vērā Valsts kontroles norādītos ieteikumus par NVO finansējuma pamatojumu un arī Konsultatīvās padomes lietderību. Pašlaik tiek veikta revīzija, pēc kuras tiks izdarīti attiecīgi secinājumi un būs zināms rīcības plāns attiecībā uz turpmākās sadarbības nosacījumiem ar NVO. Bet viens ir skaidrs – ministrijas sadarbība ar NVO, tostarp ar lielākajām organizācijām, kas ir iekļautas šajā Konsultatīvajā padomē, nozares pilnvērtīgai un ilgtspējīgai izaugsmei ir nepieciešama.

Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops augusta numurā

LA.lv