Laukos
Dārzeņi un augļi

Padoms zemniekam. Viss par augļaugu pareizu mēslošanu 16

Foto – Anda Krauze

Māra Skrīvele

Arnolds Gross un Ivars Dimza ir pirmie un vienīgie zinātnieki Latvijā, kuri laikā no 1956. līdz 1990. gadam veica dažādus ilggadīgus, arī daudzfaktoriālus lauka izmēģinājumus augļu un ogu dārzu kopšanā, it sevišķi mēslošanā, iegūto datu matemātiskā apstrādē, izmantojot modernas metodes, arī multiplās lineārās regresijas analīzi. Šādi izmēģinājumi diemžēl vairs netiek veikti, tie ir ilgstoši un darbietilpīgi, tādējādi dārzu mēslošanai tiek izmantoti laukaugiem domātie ieteikumi.

Lai gan audzēšanas tehnoloģijas ievērojami izmainījušās, tomēr galvenie faktori, kas ietekmē dārzu augšanu un ražošanu – klimats, augsne, reljefs –, ir palikuši tie paši. Tieši tāpēc šajos daudzveidīgajos izmēģinājumos iegūtie dati, kas publicēti galvenokārt zinātnisko rakstu krājumos vai palikuši atskaitēs, un zinātnieku atziņas, kas iegūtas jau 21. gadsimta sākumā, apkopojot un analizējot šos datus, var būt noderīgas arī mūsdienās.

Augiem nevajag lieku daudzumu minerālelementu
Ikviena auga normālai attīstībai nepieciešami noteikti minerāluztures elementi noteiktos daudzumos. Ja augsnē ir pārāk daudz kāda elementa, augs lieko daudzumu neuzņems. Ir mēģināts augu attīstību izmainīt, dodot tiem minerāluztures elementus vairāk, nekā normālai augšanai un attīstībai vajadzīgs, cenšoties iegūt arvien lielākas ražas. Lai gan tas veicina straujāku augšanu un līdz zināmai robežai ražu palielināšanos, tomēr palielinātās devās dotos elementus augi neizmanto pilnīgi. Jo vairāk tos dod, jo lielāka to daļa uzkrājas augsnē neizmantota. Slāpeklis gan neuzkrājas augsnē, toties tas uzkrājas augos, daļa arī nitrātu formā. Tā kā augļu koki vienā vietā aug ilgstoši, jebkurš uzkrājums ar laiku augiem kļūst kaitīgs.

Lauka izmēģinājumos noskaidrot optimālās augu uzturelementu devas šķita pavisam droši. Diemžēl pat simti vai pat tūkstoši izmēģinājumu vēl šobaltdien nav devuši skaidru, noteiktu atbildi. It īpaši izmēģinājumos ar augļu kokiem, kam nepieciešamas daudz lielākas platības nekā, piemēram, labībām. Tādējādi lielāka ir arī augsnes nevienmērība. Mazāka augu skaita dēļ lielāka nozīme ir arī to individuālajām atšķirībām, kas palielina izmēģinājuma kļūdu. Un arī tad, ja izdodas statistiski pierādīt kāda elementa ietekmi, rezultātam ir nozīme tikai tādos pašos apstākļos, kādos izmēģinājums ierīkots. Jebkura elementa uzņemšana augā un arī vajadzība pēc tā ir atkarīga no vairākiem citiem faktoriem – pārējo elementu koncentrācijas, mitruma režīma utt. Sevišķi liela visu šo faktoru ietekme ir uz daudzgadīgām kultūrām, kādi ir augļu koki.

Devu aplēse pēc elementu iznesēm arī šķita vienkārša un droša. Taču īstenībā tik vienkārši tas nebija augļu kokiem un ogu krūmiem, jo tie uzturelementus no augsnes iznes ne tikai ar ražu un lapām, bet arī ar stumbru, zariem un saknēm. Turklāt ar lapām elementi daļēji nonāk atkal augsnē, citas aizpūš vējš. Centieni pēc iznesēm noteikt minerālmēslojuma devas neattaisnojās arī tāpēc, ka augu vajadzība pēc minerāluztures elementiem ir atkarīga vēl no vairākiem citiem faktoriem – to daudzuma augsnē un izskalošanās no tās, uzņemšanu veicinošiem apstākļiem (augsnes mitruma, temperatūras utt.). A. Gross veica pētījumus, lai noteiktu izneses, kas neatgriežas augsnē, – ražā, zaros un saknēs saistītās, kā arī tās, kas atgriežas ar nobirušām lapām.

Augļu koki un krūmi vidēji ik gadu no hektāra augsnes uzņēmuši šādu slāpekļa, fosfora un kālija daudzumu: ābeles – 28,8, 11,9 un 42,1 kg attiecībā 2:1:4; ērkšķogas – 33,8, 15,7 un 46,7 kg (2:1:3); jāņogas – 64, 28,6 un 71,7 kg (2:1:2.5); upenes – 33,1, 23 un 37,6 kg (1,4:1:1,4).

Visas kultūras visvairāk iznesa kāliju, vismazāk – fosforu. Salīdzinot atsevišķu kultūru vidējo ikgadējo iznešu daudzumu, visvairāk slāpekļa, fosfora un kālija uzņēmušas sarkanās jāņogas. Vismazāk slāpekļa un fosfora uzņēmušas ābeles, bet vismazāk kālija – upenes. Pēc kopīgās izneses vismazāk šo minerālvielu uzņēmušas ābeles.

A. Gross 1971. gadā rakstīja, ka slāpekļa, fosfora un kālija mēslojumi būtu jādod tādā tīrvielu attiecībā, kādā katra kultūra tos uzņem no augsnes.

Ko rāda augsnes analīzes?
Ar augsnes analīzēm absolūto augiem pieejamo elementu daudzumu nav iespējams noteikt ne ar vienu metodi, turklāt dažādu ģinšu un sugu augi tos spēj uzņemt no savienojumiem ar dažādu šķīdības pakāpi. Piemēram, ābeles tāpat kā griķi uzņem fosforu no samērā grūti šķīstošiem savienojumiem. Noteikt slāpekļa (N) vajadzību augļ­augiem ar augsnes analīzēm ir sarežģītāk. Šo elementu augi uzņem gan nitrātu, gan amonija veidā. Augsnē labvēlīgos apstākļos – pietiekami augsta temperatūra, mitrums un gaiss – nitrifikācijas baktērijas amonija jonu oksidē par nitrātiem. Turklāt iekultivētās augsnēs samērā lielas N rezerves ir uzkrātas trūdvielās, no kurām tas pakāpeniski atbrīvojas. Šo iemeslu dēļ slāpekļa vajadzības noteikšanai noderīgākas citas metodes. Arī mikroelementu, it īpaši Fe, Mn, Zn, Cu, vajadzību ar augsnes analīzēm ir grūtāk vai pat neiespējami konstatēt.
Augsnes paraugus analīzēm noņem aramkārtā (0–25 cm) augļaugu sakņu izplatības zonā. Pastāv uzskats, ka augļu dārzā augsne jāanalizē arī dziļāk – līdz ~50 cm, jo tik dziļi ieaug lielākā daļa koku sakņu. Tomēr izmēģinājumos konstatēts, ka augu uzturelementu daudzumam šajā slānī ir mazāka sakarība ar ābeļu ražību nekā aramkārtā.

Deviņgadīgajos izmēģinājumos ar krūm­ogulājiem skeletainā velēnu karbonātu mālsmilts augsnē vidējas ražas gados, kad kontroles variantā fosfora daudzums samazinājās līdz 310 mg/kg un kālija līdz 390 mg/kg, nevarēja pierādīt šo elementu ietekmi uz ērkšķogu ražu. Sarkanajām jāņogām ražas lielumu vēl mazāk ietekmēja pat krasāka abu elementu daudzuma samazināšanās – fosforam līdz 270, bet kālijam līdz 242 mg/kg. Trīsgadīgā izmēģinājumā ar ērkšķogu šķirni ‘Houghton’ raža un ziemcietība netika ietekmēta, ja fosfors bija 260 mg/kg, bet, ja kālijs bija 101 mg/kg, tad parādījās tipiskas trūkuma pazīmes, samazinājās raža un pieaugums.

Velēnu vāji podzolētā mālsmilts augsnē nevarēja pierādīt superfosfāta ietekmi uz ražu un ziemcietību, ja fosfors augsnē bija 206, un kālija hlorīda ietekmi, ja kālijs augsnē bija 308 mg/kg. Mēslojot ar kālija hlorīdu, hlora kaitīgo ietekmi uz augļu kokiem Latvijas apstākļos konstatēt nevarēja, jo hlors augsnē nesaistās, tas tiek izskalots. Rudenī iestrādātais kālija hlorīds nebija negatīvi ietekmējis arī ērkšķ­ogu ražību, turpretī sarkano jāņogu ražu tas samazināja.

Lapu analīzes izmanto plaši
Lapu analīzes augu uzturelementu vajadzības noteikšanai plaši izmanto daudzās pasaules valstīs. Tās piemērotas visiem elementiem, arī mikroelementiem, bet īpaši slāpeklim. Optimālais slāpekļa daudzums lapās vairākumam ābeļu šķirņu ir 2,2–2,4%; ja augļi ilgi jāglabā, vēlams, lai tas būtu ap 2,2%. Fosfora un kālija daudzumu sarkano jāņogu lapās palielināja ne tikai paaugstinātas superfosfāta un kālija hlorīda devas, bet arī augiem izmantojamā slāpekļa trūkums augsnē. Palielinātas slāpekļa (amonija salpetra) devas fosfora un kālija daudzumu lapās samazināja. Tas pats konstatēts arī izmēģinājumā ar ērkšķogām, bet mazāk izteikti.

Augu ārējās pazīmes liecina par kāda minerāluztures elementa trūkumu vai arī par pārbagātību. Ja augļaugiem trūkst slāpekļa, lapām, sākot no vasas pamata, zaļums bālē, parādās dzeltenīga, dažkārt oranža nokrāsa. Ja slāpekļa trūkums ir stiprs, lapas ir mazākas un vienmērīgi dzeltenas, veidojas tievas un cietas vasas.

Ja augļaugiem trūkst kālija, vecāku lapu apmales kļūst nekrotiskas vai uz tām, sākot no vasas pamata, redzami brūni plankumi ar sarkanīgu nokrāsu. Tomēr Latvijas dārzos kālija trūkuma pazīmes vērojamas ļoti reti. Vēl mazāka nozīme ir fosfora trūkuma ārējām pazīmēm. Ne Latvijā, ne citviet tās parasti dārzos nav novērotas, bet aprakstītas augiem veģetācijas trauku izmēģinājumos. Turklāt jāievēro, ka nav līdzekļu pret pārlieku lielu fosfora daudzumu – to nav iespējams ne izskalot, ne arī kā citādi samazināt, jo augsnē tas cieši saistīts. Ja turpretī fosfora augsnē trūkst, to ar mēslojumu iespējams papildināt. Turklāt fosfors augsnē uzkrājas arī no kūtsmēsliem, ja tos lielās devās lieto regulāri, kā tas nereti mēdz būt piemājas dārzos.

Izmēģinājumi ar ābelēm
Pūrē 1967. gadā iekārtoja izmēģinājumu ar 1964. gadā stādītām ‘Antonovkas’ ābelēm uz sēklaudžu potcelmiem. Vienā no variantiem – kontrolē – netika dots nekāds mēslojums, visos citos variantos fonā doti kūtsmēsli: vienu reizi 40 kg uz koku. Slāpekļa mēslojumu 100–200 kg/ha deva pavasarī, kālija (100–200 kg/ha) un fosfora (0–75–150 kg/ha) – rudenī. Rindstarpās gadu audzēja kacenkāpostus, gadu – auzas zaļmēslojumam, pārējos gadus tās turēja melnajā papuvē. Bez apūdeņošanas velēnu vāji vai vidēji podzolētās augsnēs ar melno papuvi rind­starpās un regulāri ar herbicīdiem iznīcinot nezāles apdobēs, jaunās ābeles kontroles variantā bez mēslojuma bija samērā labi apgādātas ar minerālās barības elementiem. Pat ar mazu trūdvielu un augiem viegli izmantojamā fosfora (49 mg/kg) un vidēju kālija (132 mg/kg) daudzumu augsnē jaunās ābeles vāji reaģēja uz kūtsmēsliem un NPK minerālmēslojumu.

Fosfora un kālija dziļmēslojuma izmēģinājumu iekārtoja smilts augsnē. Izmēģinājumā ‘Antonovkas’ bija acotas uz M1 potcelmiem. Augsnes virskārtā viegli izmantojamā fosfora daudzums bija 268 mg/kg, bet viegli izmantojamā kālija – 141 mg/kg. Fosfora mēslojums 200 kg/ha un kālija mēslojums 200 kg/ha dots katru otro gadu. Minerālmēslus ievadīja virspusēji vai augsnes apakškārtā. Diemžēl fosfora mēslojums, virspusēji dots, bet sevišķi, ja tika ievadīts ābeļu sakņu zonā, koku augšanu un ražu ietekmēja negatīvi. Iegūtie rezultāti vēlreiz akcentēja to, ka jāievēro fosfora devu optimums un ka tā pārsniegšanai mēdz būt negatīvas sekas. Skaidri iezīmējās statistiski pierādāms fosfora optimums, ja pH ir 6,06–6,16. Tas ir ievērojamāki zemāks par vispār pieņemto. Šie dati akcentē vajadzīgo piesardzību, augsni kaļķojot.

Arī kālija mēslojums abos pievadīšanas veidos nebija būtiski ietekmējis ne ražu, ne veģetatīvo augšanu, lai gan viegli izmantojamā kālija daudzums augsnē (141 mg/kg) bija stipri zem optimuma. Pierādāma izrādījās visu triju faktoru mijiedarbe, kas it kā pierādīja augsnes apakškārtā ievadītā tīrā ūdens pozitīvo ietekmi uz ābelēm.

Grūti izskaidrot, ka optimums, turklāt visai zems – 1,7–2 – bijis trūdvielu daudzumam. Lai gan slāpekļa mēslojums netika dots, ābeļu lapu sausnā slāpekļa daudzums bija liels – 2,43%

Daudzfaktoru ietekmes izmēģinājumi
Interesants bija A. Grosa un I. Dimzas 1976. gadā uzsāktais daudzfaktoru izmēģinājums, lai skaidrotu dažādu ābeļu apdobju kopšanas paņēmienu ietekmi uz šķirnes ‘Celmiņu Dzeltenais’ ražību un augšanu, arī augsnes agroķīmisko un mikrobioloģisko sastāvu un herbicīdu, kā arī nitrātu paliekām augļos. Ābeles uz sēklaudžu potcelma bija stādītas 1968. gadā. Līdz 1978. gada jūlijam rind­starpas turēja melnajā papuvē. Turpmāk tajās audzēja daudzgadīgās zāles, ko vairākkārt appļāva. Apdobju apstrādei bija četri faktori – slāpekļa mēslojums, simazīns, kaplēšana un 2,4-D amīnsāls. Novērojumi turpinājās līdz 1983. gadam.

Visvairāk ābeļu ražību un augšanu laikā, kad rindstarpās auga zālājs, veicināja slāpekļa mēslojums. Turpretī laikā, kad rindstarpas uzturēja melnajā papuvē, tā ietekme bija niecīga. Ar lielu ticamības pakāpi pierādījās ne tikai slāpekļa mēslojuma un simazīna labvēlīgā ietekme uz ābeļu augšanu un ražību, bet arī abu šo faktoru mijiedarbe. Šis herbicīds uzlaboja slāpekļa pieejamību ābelēm.

Apkarojot nezāles ar simazīnu, tātad var samazināt slāpekļa mēslojuma devu vai arī to nelietot nemaz. Simazīns veicināja nitrātu uzkrāšanos augsnē, kā arī palielināja slāpekļa daudzumu ābeļu lapās. Lietojot vairākus gadus simazīnu, nezāļu vietā apdobēs saauga sūnas, kas kavēja mitruma iztvaikošanu. Netika konstatēta arī herbicīdu un nitrātu uzkrāšanās augļos.

Simazīna lietošana gan vairs nav atļauta, bet varbūt līdzīga ietekme ir arī kādam citam herbicīdam?

Pūrē 1967. gadā ar vienu šķirni – ‘Balto Dzidro’, kas bija stādīta 1965. gadā –, uzsāka kompleksus pētījumus, kur mēslošanu kombinēja ar apūdeņošanu, vainagu veidošanu un ražas normēšanu. Bija jānoskaidro, vai kūtsmēsliem salīdzinājumā ar minerālmēsliem ir jebkādas priekšrocības, tāpēc visu triju minerāluztures elementu devas tika pieskaņotas šo elementu daudzumam kūtsmēslos. Kombinējot dažādus mēslošanas līdzekļus ar apūdeņošanu, vajadzēja noskaidrot apūdeņošanas ietekmi uz ābeļu ražību.

Mēslošanas variantus turpināja izpildīt visu izmēģinājuma laiku – divus gadu desmitus. Mēslojuma ietekme uz ābeļu ražību bija minimāla. Divu gadu desmitu vidējā raža kokiem, kas saņēma kūtsmēslus, nebija lielāka kā tiem, kas saņēma minerālmēslus ar atbilstošu minerālelementu daudzumu. Tādējādi bija izgaisināts mīts par šā organiskā mēslojuma īpašo nozīmi. Mēslojuma ietekmē gan bija vērojams labāks zaru noklājums ar jauniem dzinumiem pat uz sešgadīgās zaru daļas. Šo ietekmi pastiprināja apūdeņošana

Koku apūdeņošana tikai nedaudz palielināja pirmo trīs gadu nelielo ražu. Uz augļu lielumu šajos gados augsnes mitruma pozitīvā ietekme gan bija skaidri redzama, lai gan ābeles bija potētas uz sēklaudžu potcelmiem, kam saknes ir pietiekami dziļas, lai sagādātu kokam nepieciešamo ūdeni. Samērā lielais ābeļu stādīšanas attālums un augsnes uzturēšana rindstarpās melnajā papuvē nodrošināja pietiekami labu ābeļu apgādi ar ūdeni.

Mēslošana un iegūto datu matemātiskā apstrāde
Lai noteiktu optimālo fosfora un kālija koncentrāciju augsnē, pētnieki apvienoja datus diviem izmēģinājumiem, kas bija iekārtoti ar ‘Antonovkas’ ābelēm uz sēklaudžu potcelmiem. Tos, tāpat arī izmēģinājumos ar sarkanajām jāņogām un upenēm iegūtos datus matemātiski apstrādāja ar multiplās lineārās regresijas analīzes (MLRA) metodi, kas ļauj vienlaikus aplēst vairāku faktoru ietekmi uz ražu, kā arī katra atsevišķa faktora ietekmi atdalīt no pārējo faktoru iedarbes

Šādā veidā noskaidrojās, ka ābelēm optimālā fosfora koncentrācija augsnē (pēc Egnera–Rīma metodes) ir 130–190 mg/kg, sarkanajām jāņogām – 150–190, bet ērkšķ­ogām – ap 300 mg/kg. Varētu rasties izbrīns par tik zemu optimumu, pēc kura, augsnē palielinoties fosfora koncentrācijai, raža arvien vairāk samazinās. Tas izskaidrojams ar to, ka fosfors lielākā koncentrācijā kavē dažu mikroelementu, galvenokārt cinka un dzelzs, uzņemšanu augā. Turklāt fosfors atšķirībā no slāpekļa no augsnes gandrīz nemaz neizskalojas. Tāpēc, ja to augsnē iestrādā regulāri vairāk, nekā augi patērē, tad tas nereti uzkrājas tik lielā daudzumā, ka augļaugiem izraisa abu šo mikroelementu trūkumu. Tālab jāuzmanās, lai augļaugus ar fosforu nepārmēslotu. Ja minētais optimums sasniegts vai pārsniegts, šā elementa mēslojums vairs nav vajadzīgs. Kā jau teikts, ābeles fosforu spēj uzņemt arī no grūtāk šķīstošiem savienojumiem, tāpēc bieži vien labi aug un ražo arī bez tā mēslojuma.

Optimālā augiem izmantojamā kālija koncentrācija augsnē ābelēm bija 350 mg/kg, bet sarkanajām jāņogām un ērkšķogām smilts un mālsmilts augsnē – 250 mg/kg, smilšmālā – 300 mg/kg, māla augsnēs – 350 mg/kg. Pārāk liels kālija daudzums kavē kalcija un magnija uzņemšanu, tāpēc augļu raža samazinājās.

Slāpekļa mēslojuma vajadzība, kā arī devas atkarīgas no augsnes apstrādes dārzā. Kādreiz, kad augsni starp kokiem kultivēja, tajā atbrīvojās pietiekami daudz augiem pieejamu slāpekļa savienojumu, galvenokārt nitrātu, un, ja arī tā mēslojums bija vajadzīgs, tā devas nebija lielas. Mūsdienu intensīvajos dārzos, kur zālēm rindstarpās, tās bieži appļaujot, neļauj kupli sazelt, tās slāpekļa daudzumu augsnē krasi neietekmē un vairs nav nepieciešams īpaši palielināt tā devas. Orientējoši var ieteikt 60–80 kg/ha N (6–8 g/m2), taču devas jākoriģē pēc slāpekļa daudzuma augļaugu lapās – ja lapās slāpekļa ir mazāk par optimumu (2,2%), tad deva jāpalielina līdz 100–120 kg/ha (10–12 g/m2). Tāpat deva jāpalielina, ja augļaugiem redzamas N trūkuma pazīmes – bālas lapas, pārāk īsas un tievas vasas. Ja turpretī lapas ir veselīgi tumšzaļas, bet vasas vismaz 40 cm garas, slāpekļa daudzums augsnē ir pietiekams un mēslojums vairs nav jādod. Ābelēm visi dati iegūti izmēģinājumos ar liela auguma kokiem. Varētu likties, kā atzina zinātnieki, ka intensīvos dārzos ar lielāku ražu no hektāra ābeles būtu jāmēslo vairāk. Salīdzinot savu izmēģinājumu rezultātus un ieteikumus ar ieteikumiem valstīs ar intensīviem dārziem, izrādījās, ka tur iesaka gluži mērenas mēslojumu devas. Tur konstatēts, ka augstražīgi koki patērē mazāk slāpekļa nekā mēreni ražojošie, kas veido vairāk jauno dzinumu un tādējādi slāpekli patērē vairāk. Pēc bagātas ražas novākšanas rudenī gan derīgs N mēslojums uz lapām.

Minerālmēslu došanas laiki
Fosfora savienojumus, ja nepieciešams, var dot ik gadu (vislabāk rudenī) vai vienu reizi divos trijos gados. Kālija minerālmēslus lielākoties ieteicams lietot ik gadu rudenī, vienīgi vieglās smilts augsnēs tos labāk dot agri pavasarī, jo rudenī dotie var izskaloties. Izvēloties došanas laiku slāpekļa minerālmēsliem, jārēķinās ar iespējamiem šā elementa zudumiem. Tā kā visātrāk no augsnes izskalojas nitrāti, tad līdzekļi, kuros tie ietilpst, jālieto agri pavasarī – pirms pumpuru plaukšanas.

Turpretī urīnvielu jeb karbamīdu smagās un vidēji smagās augsnēs var dot arī vēlu rudenī. Ja tas nav paveikts ne rudenī, ne agri pavasarī, tad to var darīt arī vēlāk. Taču, ja augsne jau ir iesilusi virs 7–8 oC, to var dot vienīgi apstrādājamā augsnē – tas noteikti nekavējoties tajā jāiestrādā. Ja to atstāj virspusē, amīdu slāpeklis mikrobioloģiskās darbības dēļ var pāriet amonjakā un izgaist atmosfērā. Tāpēc mūsdienu intensīvajos dārzos ar zālienu rindstarpās karbamīdu šajā laikā apdobju joslās var lietot tikai tad, ja tās frēzē vai kaplē.

Minerālmēslu veidi
Šobrīd ir pieejami dažādi galveno augu uzturvielu līdzekļi. Tiek plaši reklamēti kompleksie minerālmēsli, kuros ietilpst arī mikroelementi. It kā to lietošana būtu izdevīga – vienā reizē var augiem dot visus tiem vajadzīgos elementus. Taču tas nepavisam neatsver iespējamos zaudējumus. Ne visos dārzos augļaugiem trūkst visu vajadzīgo elementu. Kompleksie minerālmēsli, kur elementu attiecības piemērotas attiecīgo kultūraugu vajadzībām, ideālā gadījumā būtu noderīgi dārziem trūdvielām nabagās smilts augsnēs, no kurām augu uzturvielas izskalotas.

Dārzu, kur augsnē trūkst fosfora vai kālija, ir daudz mazāk nekā tādu, kur trūkst slāpekļa. Turklāt nelielā mikroelementu, piemēram, cinka vai vara, piedeva kompleksajos minerālmēslos augsnes virskārtā drīz vien saistīsies nešķīstošos, augiem neizmantojamos savienojumos. Tāpēc dārzkopim ieteicams noskaidrot, kāda elementa augļaugiem trūkst, un tad to dot visefektīvākajā, ekonomiskākajā veidā. Lietojot komplekso mēslojumu dārzā, kur trūkst tikai slāpekļa, var nodarīt kokiem kaitējumu citu elementu uzkrāšanās dēļ.

Raksta gatavošanā izmantota zinātniskā literatūra
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

Lorem ipsum
FOTO: Leta

LA.lv