Laukos
Tehnika

Padomi profesionālim. Augu maiņas nozīme integrētajā augu aizsardzībā 16

Foto LETA

Vija Graube, VAAD Integrētās augu aizsardzības daļas vecākā inspektore

Atšķirībā no pašreizējās augu aizsardzības līdzekļu lietošanas lauksaimniecībā integrētā augu aizsardzība ir visu augu aizsardzības paņēmienu rūpīga izvērtēšana, augu aizsardzības līdzekļu ekonomiski un ekoloģiski pamatota lietošana.

Integrētā augu aizsardzība ir pasākumu kopums, lai kultūraugu audzēšanā pēc iespējas samazinātu ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu, vienlaikus kontrolējot augiem kaitīgo organismu savairošanos. Pirms integrētās audzēšanas uzsākšanas audzētājs, kurš iekļauts Lauksaimniecības produktu integrētās audzēšanas reģistrā, dārzeņu un kartupeļu platībām sagatavo kultūraugu maiņas plānu vismaz trim gadiem.

Turpmāk apskatīsim augu maiņas nozīmi integrētajā augu aizsardzībā, par pamatu ņemot Kultūraugu audzēšanas vadlīnijas, kas attiecas uz profesionāliem augu aizsardzības līdzekļu lietotājiem, kas izmanto otrās reģistrācijas klases augu aizsardzības līdzekļus vai izmanto attiecīgi citu profesionālo lauksaimniecības kultūraugu audzētāju pakalpojumus.

Augsnes ielabošana ar zaļmēslojumu
Kultūraugus nosacīti iedala augsnes ielabotājos un noplicinātājos. Ielabotāji ir tie augi, kas pēc ražas novākšanas atstāj augsnē vai uz augsnes daudz vērtīgu augu atlieku. Iearot augsnē, tās satrūd un dod organisko vielu un barības elementus. Pie tiem var minēt āboliņu, lucernu, zirņus, pupas, griķus. Noplicinātāji ir tie augi, kas barības elementus ļoti intensīvi izmanto paši (kvieši, mieži, kartupeļi, kukurūza).
Sastādot augu maiņas plānu, labāk būtu, ja pamīšus tiktu audzēti augsnes ielabotāji un augsnes noplicinātāji. Augu maiņā var audzēt augus speciāli augsnes ielabošanai. Tie ir zaļmēslojums.

Zaļmēslojums ir kultūraugi, ko audzē augsnes ielabošanai, lai samazinātu tās sablīvēšanos, barības elementu izskalošanos un eroziju. Īpaši vērtīgi zaļmēslojuma augi ir tauriņzieži – āboliņš, zirņi, vīķi, lupīna, pupiņas, lucerna, pupas. Tos iearot pēc augu satrūdēšanas, augsne bagātinās ar slāpekli.
Augsnes struktūras uzlabošanai vēlams augu maiņā iekļaut daudzgadīgos zālājus. Tas gan būs ekonomiski izdevīgi tikai saimniecībām, kas nodarbojas ar lopkopību.


Kaitīgo organismu ierobežošana
Kad kultūraugi iesēti, sākas to kopšanas darbi, kuros ietilpst arī kaitīgo organismu (slimību, kaitēkļu, nezāļu) ierobežošana. Kā panākt, lai kaitīgo organismu ķīmiskā ierobežošana samazinātos līdz minimālam apstrāžu skaitam? To var panākt ar agrotehniskajiem pasākumiem, kuros ietilpst arī augu maiņa. Ja viena kultūraugu suga vienā laukā tiek sēta vairākus gadus pēc kārtas, notiek slimību savairošanās tādā pakāpē, ka tās var būt bīstamas ražai un jārēķinās, ka vajadzēs kādu lieku smidzinājumu ar fungicīdu. Ja arī nesēj vienā laukā atkārtoti, augu maiņā vai blakus laukos nevajag sēt kultūraugus, kam kopīgas vienas un tās pašas slimības.

Piemēram, rapši un kāposti slimo ar balto puvi. Baltās puves sklerociji saglabājas augsnē vairākus gadus. Nākamajā vasarā sklerociji veido sporas, kas nonāk uz saimniekauga un to inficē. Ja pēcaugs būs kāposti, baltās puves izplatība būs lielāka nekā tad, ja pirms tam būtu audzēts kultūraugs, kas ar šo slimību neslimo.

Arī kaitēkļi laukā vai lauka apkārtnē savairojas un pārziemo tuvāk laukam, kur vairākus gadus pēc kārtas aug barības avots. Vienas audzējamās kultūras laukos savairojas arī noteiktas nezāļu sugas, kuras nav paredzēts vai nevar apkarot ar herbicīdu.

Pēdējos gados dažādu kultūraugu laukos ļoti bieži sastopama ir tīruma vijolīte, kas labi mēslotā labības laukā sasparojas un izaug līdz 30 cm gara. Tās izplatība bieži vien nesamazinās, laukā mainot rapšus un graudaugus. Augu maiņas nozīmi palielina pareiza priekšaugu un pēcaugu secība laukā.

Augu maiņa graudaugiem
MK noteikumos ir noteikts, ka vienu graudaugu sugu vienā laukā bez augu maiņas lietotājs audzē ne ilgāk kā trīs gadus pēc kārtas. Graudaugu sugas: rudzi, tritikāle, kvieši, mieži, auzas. Ieteicamais graudaugu īpatsvars augu maiņā 65–75%.

Ziemāju graudaugiem labākais priekšaugs ir āboliņš. Āboliņš aug ar dziļu sakņu sistēmu, tādēļ, to iestrādājot, augsne tiek gan uzirdināta, gan ielabota. No augu aizsardzības viedokļa āboliņa slimības un kaitēkļi nav bīstami graudaugiem. Arī nezāles labā āboliņa laukā maz sastopamas. Otrs labs priekšaugs ir pupas (ja tās var paspēt novākt un sagatavot augsni). Pupām nav kopīgu slimību ar graudaugiem, un no kaitēkļiem tās galvenokārt bojā zirņu svītrainais smecernieks, pupu laputs un pupu sēklgrauzis, kas graudaugiem nav kaitīgi. Nezāles gan pupās dažreiz apkarot ir problemātiski, sevišķi, ja tās jau paaugušās.

Nākamā, pēc kuras ieteicams sēt graudaugus, ir lucerna. Tai ir augsta ražība, – tā iztiek ar minimālu slāpekļa devu. Lucernai arī ir dziļa sakņu sistēma, kas irdina un ielabo augsni, ar gumiņbaktēriju darbības palīdzību piesaistot slāpekli. Kaitēkļi pamatā ir smecernieki un laputis. Nozīmīgu slimību nav, līdz ar to graudaugi kā sekojoša kultūra netiek apdraudēti. Tā kā lucerna ir jāsēj jau laikus no nezālēm atbrīvotā laukā un tā labi cero, un pārņem augsnes virsmu, pēc tās novākšanas un graudaugu iesēšanas, nezāles ir minimālā daudzumā.

Pārējie ieteicamie priekšaugi – vīķauzas, zirņ­auzas, zirņu mistrs zaļbarībai, tauriņziežu un stiebr­zāļu maisījumi – ir labs variants daudziem kultūraugiem, ne tikai graudaugiem. Mistros parasti ir mazāk kaitēkļu un slimību. Parasti šajos laukos nezāļu ir maz, jo šie sējumi ar zaļo masu noēno augsni un ēna ierobežo nezāļu izvirzīšanos virs kultūrauga.

Rapši kā priekšaugs ieteicami ziemājiem, īpaši ziemas kviešiem, jo ir novērots, ka rapši samazina nezāļu daudzumu un graudaugu slimību izplatību. Arī rapšu kaitēkļi nav bīstami graudaugiem. Augu maiņā zaļmēslojuma papuves der jebkurai kultūrai. Pieļaujamie priekšaugi ziemāju graudaugiem – agrīnie un vidēji agrīnie kartupeļi, agrīnās miežu šķirnes. Vasarāju graudaugiem – zirņi, pupas, kukurūza, griķi, kartupeļi, auzas, daudzgadīgo zālaugu maisījumi sēklai. Pieļaujamie – rudzi, tritikāle, ziemas kvieši (pirms miežiem, auzām).

Kukurūza ir kultūraugs, kas, to pareizi audzējot, samazina nezāļu daudzumu, pagaidām tai nav kaitēkļu. Slimības sastopamas nenozīmīgā daudzumā.

Kartupeļi
kā priekšaugs augu maiņā ir vēlami, jo kartupeļu slimības un kaitēkļi labībām ir nekaitīgi, arī nezāles labi koptos kartupeļu stādījumos ir iznīcinātas un nākamajam kultūraugam to būs mazāk.

Graudaugu atkārtota audzēšana palielina sakņu puvju izplatību ziemas kviešos, veicina kviešu lapu dzeltenplankumainības attīstību, rudzos melno graudu īpatsvara palielināšanos, kā arī viendīgļlapju nezāļu savairošanos. Pēc nezāļu monitoringa datiem, atkārtotos ziemas kviešu sējumos savairojas lauka vijolīte, sūrenes, ķeraiņu madara, tīruma veronika, tīruma kumelīte, tīruma naudulis, tīruma rudzupuķe, sārtā panātre, parastā virza un dārza vējgriķis. Tas pats varētu būt arī pārējās labībās, jo augu aizsardzības līdzekļa izvēle nezāļu apkarošanai būtiski neatšķiras. Nezāļu izplatība atkarīga ne tikai no augu maiņas, bet arī no augsnes apstrādes. Audzējot augu maiņā pupas ar graudaugiem, var ierobežot kaitīgākās viendīgļlapju nezāles – rudzusmilgu, vējauzu, lāčauzu.

Augu maiņa rapšiem
Rapšus vienā laukā lietotājs audzē ne biežāk kā reizi četros gados, bet laukos, kuros pH līmenis augsnē pārsniedz 7,2, – ne biežāk kā reizi trīs gados. Zems augsnes pH būtiski ietekmē krustziežu sakņu augoņu savairošanos. Šī sēne ātrāk savairojas, kad pH < 6,5 un ir sablīvēta, mitra augsne.

Priekšaugi ziemas rapšiem ir agri novācamie graudaugi – rudzi, ziemas kvieši, ziemas un vasaras mieži, tritikāle. Vasaras rapša priekšaugi – graudaugi, kartupeļi. Rapšus nav ieteicams sēt pēc krust­ziežiem, jo pārsvarā tiem ir kopīgas slimības un kaitēkļi. Lai samazinātu slimību izplatību, svarīga ir augu atlieku kvalitatīva iestrāde augsnē. Augu maiņas neievērošana rapšos dod iespēju savairoties krustziežu sakņu augoņiem un baltajai puvei.
Gandrīz visi rapšu kaitēkļi ziemo augsnes virskārtā uz lauka, kur audzis kultūraugs. Ja nākamajā sezonā atkārtoti tiks iesēti rapši, kaitēkļi būs sastopami lielākā daudzumā, sevišķi, ja nebūs veikta aršana un būs kaitēkļiem labvēlīgi laika apstākļi.

Augu maiņa kartupeļiem
Kartupeļus vienā laukā bez augu maiņas audzē ne ilgāk kā trīs gadus pēc kārtas. Kartupeļu labi priekšaugi ir rudzi, āboliņš, graudaugi, pākšaugi, griķi. Pieļaujami – kukurūza, lini. Kartupeļiem bīstama ir lakstu puve, kas labvēlīgos apstākļos ātri savairojas. Jo agrāk tā uz kartupeļiem parādās, jo lielāku postu var nodarīt un jo vairāk infekcijas avotu ir uz lauka, jo straujāk notiek izplatība. Visbiežāk pirmās pazīmes parādās pēc Jāņiem. Lakstu puve saglabājas slimajos bumbuļos un augsnē. Tātad augu maiņai ir nozīme tajā ziņā, ka var sadīgt uz lauka palikušie vai lauka malās atstātie slimie kartupeļi, līdz ar to lakstu puves parādīšanās notiek agrāk.

Galvenais kartupeļu kaitēklis ir Kolorādo vabole (kartupeļu lapgrauzis). Tā ziemo novāktajā laukā un lauka malās, ielienot dziļi augsnē. Augu maiņa var novilcināt tās parādīšanos, lai gan vaboles diezgan tālu var aizlidot arī ar vēja palīdzību.

Nezāļu koptā kartupeļu laukā ir maz. Kartupeļus ieteicams stādīt laukā, kurā nezāles iznīcinātas jau priekšaugiem (rudzi, āboliņš, pākšaugi, graudaugi). Nav ieteicams stādīt kartupeļus pēc daudzgadīgiem zālājiem, jo tajos pastāv iespēja savairoties drātstārpu un maijvaboļu kāpuriem, kam garšo kartupeļu bumbuļi. Vēl nopietns kaitēklis ir kartupeļu zeltainā nematode, kuras cistas paliek augsnē un daļa var saglabāties piecus līdz septiņus gadus bez saimniekauga klātbūtnes. Ja laukā konstatē šo nematodi, tad jāaudzē nematodes izturīgas šķirnes vai graudaugi, vai tauriņzieži, kam tās nekaitē.

Augu maiņa pākšaugiem, dārzeņiem
Pākšaugus un dārzeņus vienā laukā audzē ne biežāk kā reizi trīs gados. Pākšaugu ieteicamie priekšaugi ir graudaugi, kuros tiek veikta nezāļu iznīcināšana. Pākšaugi paši ir labi priekšaugi citiem kultūraugiem. Audzējot pupas augu maiņā ar graudaugiem, var ierobežot viendīgļlapju nezāles. Savukārt pupām un rapšiem ir kopīgas slimības – baltā puve un pelēkā puve. Jāizvairās šos kultūraugus sēt vienu pēc otra vai blakus laukos.
Priekšaugi burkāniem – graudaugi, bietes, kāposti, spināti, puravi, redīsi, kukurūza. Pētersīļiem – graudaugi, kāposti, sīpoli, gurķi, galda bietes, pākšaugi. Selerijām – ziedkāposti, galviņkāposti, puravi, redīsi, rutki, gurķi, graudaugi. Dillēm – gurķi, ķirbji, kabači, sīpoli, pākšaugi.
Burkānus, selerijas, pētersīļus, pastinakus, ķimenes un dilles neaudzē laukā, kurā iepriekšējā sezonā auguši kartupeļi, un laukā, kas inficēts ar nematodēm Meloidogyne spp., Pratylenchus spp. un Heterodera spp.
Ja kartupeļu stādījumā iepriekšējā gadā lietoti herbicīdi, pirms dārzeņu sējas jāpārliecinās, vai lietotā preparāta pēcietekme nav bīstama konkrētajam kultūraugam. Dārzeņus atkārtoti audzēt vienā vietā noteikti nav ieteicams, jo nezāles, slimības un kaitēkļi ātri savairojas, bet dažām kultūraugu sugām pagaidām nav reģistrēti ne fungicīdi (pētersīļiem, dillēm, ķimenēm), ne insekticīdi (dillēm, selerijām), ne herbicīdi (dillēm, lapu pētersīļiem, selerijām) to ierobežošanai.

Nav pieļaujama krustziežu dārzeņu audzēšana vienā laukā vairākus gadus pēc kārtas, ja konstatēti krustziežu sakņu augoņi. Priekšaugi krustziežiem ir kartupeļi, zemenes, gurķi, zirņi, graudaugi, selerijas, kukurūza, burkāni, puravi, spināti un sīpoli.

Augu maiņa zemenēm
Noteikums: zemenes vienā un tajā pašā vietā audzē ne ilgāk kā četrus gadus, bet atkārtoti tajā pašā vietā zemenes stāda ne agrāk kā pēc trīs gadiem.

Priekšaugi – agrie dārzeņi, pākšaugi, kāposti, spināti, lupīna, graudaugi. Pirms zemenēm nav ieteicams audzēt gurķus, ķirbjus, tomātus, kartupeļus, avenes, jo tiem ir kopīgas slimības (verticilārā vīte) un kaitēkļi (aveņu ziedu smecernieks, parastā tīklērce). Verticilārā vīte ir zemeņu slimība, no kuras nevar izvairīties citādi kā ar augu maiņas palīdzību. Tā saglabājas augsnē pat septiņus gadus. Jo ilgāk zemenes aug vienā laukā, jo vairāk savairojas daudzgadīgās nezāles un dažādi kaitīgie organismi. Piemēram, zemeņu sakņu un stublāju pamatnes puves izplatīšanās notiek pavasarī un rudenī ar sporām, kas veidojas uz lapu kātu pamatnēm. Slimie augi atpaliek augumā, veido sīkas ogas. Ar katru gadu infekcijas izplatīšanās palielinās. Pēdējā laikā daži zemeņu audzētāji saīsina par vienu gadu zemeņu audzēšanu vienā laukā, pamatojoties uz to, ka trešajā ražas gadā augi vairāk slimo un ogu ir mazāk, tās ir sīkākas..

Augu maiņa:
-līdzeklis, kā lētāk rūpēties par kultūrauga veselību un saglabāt augsnes auglību; -agronomiski pamatota un konkrētiem apstākļiem piemērota kultūraugu secība laukā bez noteiktas rotācijas laikā;
-vienā laukā tiek pieļauta dažu kultūraugu (graudaugu) atkārtota audzēšana vairākus gadus pēc kārtas.

Vairāk žurnāla Agrotops šā gada augusta numura pielikumā “Augsnes auglībai”

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv