Laukos
Graudkopība

Austrumu galegas plusi un mīnusi izmantošanai lauksaimniecībā0


Austrumu galega.
Austrumu galega.
Autoru foto.

Biruta Jansone, Dr.agr., Aldis Jansons, Dr.agr.

Starp Latvijā audzētiem daudzajiem tauriņziežiem galega ir ienācēja, kuras dzimtene ir kalnainie mežu apgabali Gruzijā, Armēnijā un Dagestānā, kā arī Ziemeļkaukāza kalnu nogāzes. Pirmā iepazīšanās Latvijā ar to bija 1959. gada pētījumos, taču plašāk tie veikti 20. gs. 70. un 80. gados dažādās Latvijas vietās un augsnēs.

Mūsu lopkopji un zemes kopēji pret galegu pagaidām izturas izzinoši piesardzīgi, taču tā ieņem arvien lielāku vietu mūsu laukos savu daudzo lielisko īpašību dēļ, un tās audzēšanas platības lēnām palielinās.

Galegas plusi un mīnusi

Galega apvieno labākās zālāju īpašības: stiebrzāļu spēju ilgi saglabāties zelmeņos un tauriņziežu unikālo īpašību – spēju saistīt atmosfēras slāpekli un ražot daudz proteīna.

Tai piemīt arī vēl daudz citu lielisku īpašību:
– galega bez pārsēšanas var augt vienā vietā 25 gadus un ilgāk;
– tai ir laba ziemcietība arī Latvijas klimatiskajos apstākļos;
– tā dod augstas zaļās masas (70 t/ha) un sausnas (15t/ha) ražas;
– tai nav nepieciešams dot slāpekļa mēslojumu;
– galega vairojas arī veģetatīvi, tāpēc sējumi neizretinās;
– tai nekad neuzbrūk slimības un kaitēkļi;
– žāvējot sienā, nenobirst lapiņas;
– tā saista atmosfēras slāpekli un uzlabo augsni;
– galegas zaļmasa satur vairāk nekā 20% proteīna;
– tās lopbarību labprāt ēd visas dzīvnieku sugas, īpaši piemērota gaļas liellopiem un briežiem;
– galega ražo sēklas katru gadu, jo nav apputeksnēšanas problēmu;
– tā dod agrāko ražu, jau maija 3. dekādē sasniedz līdz 1 m garumu un tad var sākt gatavot lopbarību;
– ražo līdz pat novembrim (līdz pastāvīgam salam), veidojot divus trīs pļāvumus veģetācijas periodā;
– to ekonomiski izdevīgi audzēt arī kalnainās, granšainās, akmeņainās un citādi grūti apstrādājamās un izmantojamās platībās;
– galegas biomasu var izmantot arī biogāzes ražošanai;
– galegai raksturīgs liels lapu daudzums (50–60%), tās arī nodrošina lielo proteīna daudzumu augos;
– galega ir labs nektāraugs, ziedēšanas laikā tajā ganās gan bites un kamenes, gan citi kukaiņi.

Taču nenoliedzami jāatzīmē arī daži tās trūkumi:
– galega jāsēj neitrālā nosusinātā augsnē;
– pirms sējas sēklas jāapstrādā ar īpašo galegas nitragīnu;
– tā nepanes ilgstošu applūšanu;
– sējas gadā tā attīstās gausi, nereti to pāraug nezāles, kas jāappļauj vismaz divas reizes veģetācijas periodā;
– galega jāsēj bez virsauga, jo tā nepanes noēnojumu, tā ir gaismas prasīgs augs;
– ziemošanas laikā galegai virs zemes nav lapu rozetes, tāpēc pēc sniega nokušanas liekas, ka tā aizgājusi bojā, taču, kļūstot siltākam laikam, strauji parādās jaunie dzinumi un sākās intensīva augšana;
– ļoti nelielā daudzumā galegas zaļmasa satur rūgtvielu – galegīnu, tāpēc dažreiz lopi sākumā nedaudz jāpieradina pie galegas barības;
– satur daudz cieto sēklu.

Galegas augšanas prasības

Lai gan galegas dzimtene ir dienvidnieciskie Kaukāza kalni ap 200–400 m augstumā virs jūras līmeņa, tai ir izcila salizturība un ziemcietība arī mūsu klimatiskajos apstākļos. Augi labi panes ziemas salu līdz -20 °C bez sniega, bet pavasarī lapas nenosalst -5 °C. Arī vēlu rudenī augi dod zaļo masu, līdz iestājas ilgāks sala periods. Protams, ziemcietība ir atkarīga no galegas pļaušanas režīma. Divus trīs pļāvumus var iegūt, bet jāņem vērā, ka pēdējais pļāvums jāveic septembra beigās vai oktobra sākumā, nevis augusta beigās vai septembra sākumā, jo augi šajā laikā uzkrāj barības vielas apakšzemes sakņu stolonos un tas nodrošina labu pārziemošanu.

Galega labi pielāgojusies mūsu augsnes apstākļiem. Tai piemērotas kaļķainas, sausas augsnes, nogāzes, pauguri, kur tā palīdz novērst augsnes eroziju. Taču galega neaug skābās augsnēs (pH≤5,7), jo gumiņbaktērijas, kas mīt uz tās saknēm, nepanes skābu augsnes reakciju un iet bojā.

Galega ir samērā gaismas prasīgs augs. Tas jāņem vērā, jo daudzreiz gadās, ka, pasējot zem virsauga un šādi ierobežojot gaismas piekļuvi, sējumi stipri izretojas. Visjutīgākie pret gaismas trūkumu ir jaunie augi pirmajās 40–50 dienās pēc asnu parādīšanās, tādēļ tieši sējas gadā ir svarīgi cīnīties ar nezālēm galegas sējumos.

Galegai ir diezgan sekla sakņu sistēma, tāpēc tā strauji reaģē uz mitruma izmaiņām augsnē. Labāk augi jūtas pietiekama mitruma apstākļos, taču tie nepanes pārplūšanu un ilgāku ūdens atrašanos uz sējumiem, tādās vietās augi aiziet bojā.

Kā pareizi ierīkot galegas sējumus

Galega ir ļoti ilggadīga kultūra, tādēļ tās lauki jāizvēlas ārpus augu sekas. Tā labi padosies smilšmāla, vieglas mālsmilts augsnēs, neitrālās gleja, kūdras aug­snēs un erodētos pauguros. Smagas, sablīvējušās, pārpurvojušās platības ar augstu gruntsūdens līmeni un skābu augsnes reakciju galegas sēšanai nav piemērotas. Ja augsnes skābums ir zemāks par pH 6, tās pirms galegas sējas jākaļķo. Jo labāka augsnes auglība, jo lielāka augu ražība un ilggadība.

Svarīgi ir izvēlēties no nezālēm tīru lauku, īpaši nelabvēlīgs ir piesārņojums ar vārpatu, zirgskābeni, vībotni un citām daudzgadīgām nezālēm, kas jāapkaro iepriekšējā gada rudenī. Galegas sējai iecerētās platības jāapar rudenī, bet pavasarī, ja nepieciešams, jāveic mikroreljefa izlīdzināšana, lai neveidojas ieplakas, kur krājas ūdens. Pavasarī, augsni kultivējot, iestrādā arī kālija (K) un fosfora (P) minerālmēslus atbilstīgi augsnes analīzēm. Augsni nav nepieciešams sastrādāt dziļi, jo galegas sakņu sistēma izvietojas aramkārtas dziļumā. Pirms galegas sējas jāveic augsnes pievelšana, lai sēklām būtu labāka saskare ar augsni un vienmērīgāk veidotos dīgsti. Ja augsne ir smilšaina un tās virskārta sausa, vēlams pievelt arī pēc sējas.

Galegas sēklu sagatavošana pirms sējas ir specifiska, tās augi spēj normāli augt, attīstīties un labi ražot tikai tad, ja uz to saknēm ir labi attīstījušās gumiņbaktērijas. Tādēļ pirms sējas galegas sēklas obligāti ir jāapstrādā ar šīm speciālajām gumiņbaktērijām (tās piedāvā Bioefekts). Kā to dara? Galegas sēklas nedaudz samitrina ar ūdeni un uzkaisa kūdras pulveri (galegas nitragīns) ar gumiņbaktērijām, rūpīgi samaisa un ēnainā vietā vai pa nakti atstāj, lai tās apžūst. Jāatceras, ka šādi apstrādātām sēklām nedrīkst piekļūt tiešie saules stari. Baktērijas aktīvāk sāk darboties, ja sēklas iesēj mitrā augsnē. Atbilstošos apstākļos tās ātri savairojas un caur sakņu spurgaliņām iespiežas saknēs, veidojot uz tām gumiņus. Notiek veiksmīga simbioze starp augu un baktērijām. Baktērijas uz auga saknēm attīstās sējas gada otrajā pusē, par ko liecina galegas augu izskats – tie ir veselīgi, tumši zaļā krāsā, spēcīgi.

Galegas sēju var sākt, kad augsne ir iesilusi līdz 6–7 °C. Optimālais sējas laiks ir maija pirmā dekāde. Taču, ja dažādu apstākļu dēļ sēja ir aizkavējusies, to var darīt arī vēlāk, bet nevajadzētu aizkavēties ilgāk par jūnija trešo dekādi. No sējas termiņa atkarīga augu attīstība konkrētajā gadā un tādējādi arī pārziemošana.

Galegu labāk audzēt bez virsauga, tad tā sējas gadā labāk attīstās, ir spēcīgāka. Nereti virsauga lomu izpilda nezāles, kas nomāc jaunos dīgstus. Tad tās ir jāapļauj divas trīs reizes veģetācijas periodā, lai rudenī ir skaisti sazēlis galegas lauks. Parasti galegu audzē tīrsējā, taču LLU ir veikti pētījumi, ka to ar sekmēm var audzēt mistros ar stiebrzālēm. Labāki rezultāti iegūti, to sējot kopā ar timotiņu, niedru auzeni, arī kamolzāli.

Lopbarības ražošanai galegu sēj parastā rindsējā (12,5–15 cm), izsējot 25 kg/ha sertificētu sēklu. Optimālais sēklu iestrādes dziļums ir 1–2 cm atkarībā no augsnes īpašībām. Pareizi un kvalitatīvi iesētas galegas sēklas sadīgst 10–12 dienās, bet tālāka augšana un attīstība notiek gausi, tāpēc sējumu kopšanai pirmajā dzīves gadā jāvelta īpaša uzmanība, appļaujot nezāles. Otrajā un turpmākajos izmantošanas gados labos augšanas apstākļos galega pati sekmīgi cīnās ar nezālēm.

Galegas dzīves laikā tai visvairāk ir nepieciešams K un P mēslojums. Labākais iestrādes laiks ir pavasaris, un mēslojuma devas izvēlas atbilstoši augsnes agroķīmiskajām analīzēm. Ja sekmīgi izdevies ierīkot veselīgu galegas sējumu, tad turpmākos daudzus gadus atliek tikai vākt ražu.

Austrumu galegas izmantošanas iespējas

Galegai ir plašs izmantošanas spektrs visā veģetācijas periodā no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Jau maija vidū tā ir sasniegusi salīdzinoši iespaidīgu garumu un izveidojusi pienācīgu zaļo masu, lai to varētu sākt pļaut, piemēram, piebarošanai, bet kvalitatīvāko un augstāko galegas lopbarības ražu iegūst, to vācot laikā no pumpurošanās līdz ziedēšanas sākumam, un tas notiek maija beigās.

Austrumu galegai īpaša vērtība un nozīme ir agrā pavasarī, vēlā rudenī un sausuma periodos, kad no citām kultūrām ražu grūti ievākt. Galegas pēdējo pļāvumu dažreiz izdodas iegūt pat novembra vidū. Pētījumos un arī praksē, ievērojot pareizu audzēšanas agrotehniku, galegas zaļās masas raža sasniedz pat 75 t/ha jeb vairāk nekā 15 t/ha sausnas. No galegas var gatavot dažādu veidu lopbarību ziemas periodam: sienu, skābsienu, skābbarību.

Lai iegūtu augstvērtīgu sienu, tā jāvāc ziedēšanas sākuma fāzē, kad stublāji nav pārkoksnējušies, tāpēc siens labāk žūst un satur līdz 22% kopproteīna. Sienam nopļauto zāli uz lauka apžāvē, bet žāvēšanu pabeidz ar aktīvo ventilāciju. Jāatzīmē, ka, galegas masu ārdot, grozot un pārcilājot uz lauka, tās lapiņas nenobirst un tieši tās ir galvenās proteīna devējas un galegas priekšrocība salīdzinājumā ar citiem tauriņziežiem.

Skābsienu no galegas sāk gatavot maija 3. dekādē. Nopļauto masu uz lauka apvītina līdz 55% mitrumam, tad savāc un liek tranš­ejās. Šeit svarīgs ir tvertnes piepildīšanas laiks un intensīva blietēšana. Pareizi sagatavots skābsiens ir ar patīkamu maizes smaržu, augstiem kvalitātes rādītājiem, un to lieliski ēd mājdzīvnieki.

Skābbarībai galegu vāc no pumpurošanās līdz ziedēšanas sākumam. Zaļmasu strauji apvītina līdz sausnas daudzumam 30–35% (saņemot saujā un griežot, sula vairs neizdalās). Ar šādu sausnas daudzumu un pareizā masas temperatūrā (20–25°) gan rituļos, gan bedrēs labi darbojas pienskābes baktērijas un masa labi iekonservējas. Tai ir patīkama smarža, un tā labi garšo visiem dzīvniekiem. Jāatceras, ka galegas proteīns ir bioloģiski pilnvērtīgs, tajā atrodamas visas neaizvietojamās aminoskābes. Galega satur arī daudz vitamīnu, tajā ir zināms daudzums askorbīn­skābes, P vitamīna un karotīna. Galegā esošais galegīns un peganīns stimulē laktāciju un pastiprina asinsriti.

Pēdējos gados galegai tiek pievērsta uzmanība arī kā atjaunojamās enerģijas avotam – biogāzes un kurināmā ražošanai.

Austrumu galega ir arī labs nektāraugs, par kuru interesējas mūsu biškopji. Ziedēšanas laikā tajā ganās gan bites, gan kamenes un daudz dažādu citu kukaiņu.

Jāatzīmē, ka austrumu galegu gan zaļā, gan konservētā veidā labprāt ēd dažādas dzīvnieku sugas. Ir pētījumi gan par slaucamām govīm un gaļas liellopiem, gan aitām un kazām, arī cūkām un pat vistām. Ar to labprāt mielojas arī meža dzīvnieki gan uz lauka, gan briežu dārzos.

Ar galegas sēklaudzēšanu Latvijā nodarbojas ļoti nedaudz saimniecību. Šobrīd tiek audzēta Igaunijā izveidotā šķirne ‘Gale’, bet Latvijas zālaugu selekcionāri strādā, lai arī mums būtu sava šķirne.

Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops aprīļa numurā

LA.lv