Graudaugi, Tīrums

Bioloģiski izdevīgāk, tomēr konvencionālā neatlaiž. “Brīvzemnieku” saimnieks par izvēles iespējām

Autors: Uldis Graudiņš

Lībagu pagasta zemnieku saimniecības “Brīvzemnieki” saimnieks Andis Zazītis ar bioloģisko lauksaimniecību nodarbojas desmit gadu. Dzīves īstenība viņu piespieda izveidot arī otru – ar konvencionālajām metodēm apsaimniekojamu graudkopības saimniecību SIA Keivo, kas platības ziņā ir vēl lielāka nekā bioloģiskā saimniecība. Andis Zazītis intervijā salīdzina abas saimniekošanas metodes un pamato vietējo graudu šķirņu izvēli.

Kā sākāt saimniekot? 

– Man ir pirmā līmeņa ekonomiskā izglītība. Lauksaimniecības tehnikumu pabeidzu Kandavā specialitātē lauksaimnieks. Kad vēl nebiju pārliecināts par nākotnes profesijas izvēli, izmācījos arī par ēku inženiertīklu tehniķi. Beidzu bioloģiskās lauksaimniecības kursus. Vecāki pārstāja saimniekot un atdeva saimniecību man.

Patlaban jums ir divas saimniecības. Abas nodarbojas ar graudkopību. Kāpēc divas?
2007. gadā pārņēmu no tēva saimniecību un sāku ar bioloģisko saimniekošanu. Man īpašumā ir mazāk nekā 100 ha zemes, tāpēc daudz nomāju. Tas nav stabils un drošs risinājums bioloģiskajai saimniekošanai, jo zemi vajag iestrādāt.

Otrā saimniecībā 184 ha lauku apstrādājam ar konvencionālajām metodēm. Daudzi cilvēki nesaprot, ka vienā saimniecībā audzē gan bioloģiskos, gan arī konvencionālos produktus. Lielāko daļu mūsu ar bioloģiskajām metodēm audzēto ražu pērk vācieši. Viņi uzskata, ka viena saimniecība nevar nodarboties ar abu veidu saimniekošanu. Šā iemesla dēļ izveidojām divas saimniecības, kas darbojas ar dažādām graudkopības metodēm. Līdz ar to ir vieglāk nodalīt visus ražošanas procesus.

Ar kādām metodēm graudus audzēt ir ekonomiski izdevīgāk – ar bioloģiskajām vai konvencionālajām?

Viennozīmīgi izdevīgākas ir bioloģiskās kultūras, kuru audzēšanā ir mazāk riska. Iesēj un novāc graudus, un neko citu nedari. Konvencionālajā ražošanā ir jāiegulda daudz darba, minerālmēslu, ķimikāliju un viss ir atkarīgs no dabas apstākļiem. Gada beigās, kad sarēķina ieguldīto un saņemto naudu, redzams bioloģiskās saimniekošanas izdevīgums. Protams, bioloģiskā produkcija ir jāpārdod par bioloģiskās produkcijas cenu. Tad var saimniekot. Man abas saimniecības ir sēklkopības saimniecības. Darbojos ar vietējām šķirnēm. Sadarbojos ar Agroresursu un ekonomikas institūta Stendes pētniecības centru.

Loģiski būtu pakāpeniski pāriet tikai uz bioloģisko ražošanu?

To patlaban nevar izdarīt zemju īpašumtiesību dēļ. Vēl svarīgs ir finansiālais nosacījums. Konvencionālajai produkcijai lielu daļu ienākumu gūstam rudenī no graudiem, kas neder sēklkopībai. Tad ir nauda ražošanai un ziemāju sējai. Saimnieki sēklas graudus galvenokārt pērk vēlāk. Līdzīgi ir ar bioloģiskajiem graudiem – tos pērk galvenokārt vēlu rudenī, ziemā un pavasarī.

Kādus nosacījumus ņemat vērā graudu šķirņu izvēlē? 


Mums ir piejūras klimats. Atrodamies virsotnē, mums ir savs mikroklimats. Šā iemesla dēļ izvēlos tikai vietējās šķirnes. Tās ir veidotas Latvijas dabas apstākļiem. Sēklkopībā audzēju galvenokārt vasaras kviešus ‘Uffo’, ziemas kviešus ‘Edwin’, miežus ‘Rasa’, āboliņu ‘Dižstendes’. Pārējās ir starpkultūras.
Nezinu, cik daudz graudkopju izmanto Latvijas šķirnes. Es par sēklu pieprasījumu nesūdzos. Ir saimnieki, kuri atbalsta vietējās šķirnes, un ir cilvēki, kuriem ievestās hibrīdšķirnes patīk labāk. Pirms dažiem gadiem hibrīdšķirnes ziemā izsala, tad visi metās uz ‘Edwin’. Pērn, interesanti, cilvēki jau sāka atgriezties pie Eiropas šķirnēm. Domāju, ka šī ziema atkal parādīs, ka ‘Edwin’ ir izturīgāks nekā ievestās šķirnes. Ziemcietība, piemērotība Latvijas dabas apstākļiem – tas ir vissvarīgākais, kāpēc audzēju vietējās šķirnes.

Kāda ir cenas atšķirība starp sēklām, kas audzētas ar bioloģiskajām metodēm un ar konvencionālajām?

Ir salīdzinoši liela cenas atšķirība. Sēklas pērk Latvijas graudu audzētāji. Viņiem naudas nav daudz. Starp bioloģisko un konvencionālo sēklu starpība ir mazāka nekā starp bioloģiskajiem pārtikas graudiem un konvencionālajiem pārtikas graudiem. Lopbarības konvencionālos kviešus es pārdevu par aptuveni 130 eiro tonnā, bioloģiskos lopbarības kviešus par 260 eiro/t – divas reizes dārgāk. Sēklu cenas: konvencionālā sēkla maksā aptuveni 300 eiro/t, bioloģiskā 350–360 eiro/t. Vietējiem saimniekiem nav augstas maksātspējas, tāpēc es veicu šķirošanu. Izaudzēju sēklas materiālu un no tā atšķiroju lopbarības graudus. Aptuveni pusi graudu nošķiroju lopbarībai. Par sēklu audzēšanu valsts maksā subsīdijas. 

Bioloģiskos graudus, galvenokārt bioloģiskos lopbarības graudus, pārdodu uz Vāciju. Rudzi bioloģiskajā saimniecībā ir starpkultūra augu sekas veidošanai, tie ir galvenokārt pārtikas rudzi. Par labu cenu tos pārdodu Vācijā. Rudziem pēc ilgas taustīšanās izvēlējos poļu ‘Amilo’ šķirni. Tā labi notur krišanas skaitli un ir pietiekami ražīga. Raža ir vidēji 3 tonnas no ha, no atsevišķiem laukiem kūlu 5 tonnas no ha.
Sadarbojos ar Scandagra, Agerona un Lietuvas firmu VG Agroholding. Vācijā partneris ir Engemann. Scandagra no manis pērk sēklas. Vispopulārākā, pieprasītākā ir konvencionālā šķirne ‘Edwin’, no bioloģiskajām sēklām – ‘Uffo’.

Vai nav sarežģīti divās saimniecībās saimniekot ar atšķirīgām metodēm?
Var to darīt. Manā gadījumā īpaši tāpēc, ka es nodarbojos ar sēklkopību. Šajā biznesā iekārtas ar putekļu sūcēju ir jātīra ik reizi pēc katra apstrādes procesa, lai sēklas nesajauktos. Man ir arī kaltes, katrai saimniecībai sava. Graudu glabāšana notiek atsevišķi maisos. Graudu tīrīšanai vajag daudz laika. Iekārtas ir vecas, bet sakārtotas un nav pārāk jaudīgas.

Cik daudz kuļat no hektāra?

Mums zemes kvalitāte ir salīdzinoši zema un neviendabīga, tāpēc ražība arī ir zemāka nekā Zemgalē. Konvencionālos graudus vidēji kuļu četras tonnas no ha. Ar bioloģiskajām metodēm audzētajiem graudiem ražība ir 2,5–3 tonnas no hektāra. Kā kuru gadu.
Lūk, piemērs. Aizpērn miežu šķirni ‘Rasa’ audzēju ar bioloģisko metodi un ar konvencionālo metodi. Raža lielāka bija bioloģiskajā saimniecībā. Uz konvencionālajiem miežiem uzmetās slimība, graudi bija mazi un neglīti. Bioloģiskajā saimniecībā – skaisti un lieli.

Ar bioloģiskajām saimniekošanas metodēm nevar vienu divus gadus darboties. Jāstrādā ir 5–7 gadi, tad zemē veidojas mikrobioloģija, ko pat īsti nevar izskaidrot. Tur ir kukainīši, visa dzīvība, un no tās augiem veidojas imunitāte. Ar ķīmiju, ko uz konvencionālajiem laukiem gāž, šķiet, ka noindē nezāles, tomēr spēku, imunitāti arī atņem augiem, un līdz ar to tie kļūst uzņēmīgāki pret slimībām un pret visu pārējo. Jo mazāk ķīmijas, jo labāk. Turklāt visa ķīmija paliek augsnē. Nevar vienu gadu sēt konvencionālo kultūru un nākamajā gadā šajā laukā audzēt bioloģisko kultūru. Neaugs! Zemei ir jāatkopjas, tas ir process vismaz 5–7 gadu ilgumā. To es redzu pēc bioloģisko kultūru ražām. Pirmajos gados tās nav augstas – pusotra divas tonnas no ha. Vēlāk atsevišķos laukos atsevišķām kultūrām ražība sasniedz pat piecas tonnas no ha. Katru gadu laukos notiek kaut kas atšķirīgs. Nezāļu sēklas dzīvo augsnē, tās pārdzīvo daudzus gadus. Dabas apstākļi ietekmē augšanu.

Kāds ir ES atbalsts?

Bioloģiskajā saimniekošanā ir arī lielāki tiešmaksājumi, tomēr no tiem vien izdzīvot nevar. Saņemu parastos tiešmaksājumus un vēl aptuveni 108 eiro par hektāru saistībā ar bioloģisko saimniekošanu. Kaut kas ir jāaudzē un jāpārdod. Ja var izaudzēt produktu, teiksim, trīs tonnas, pārdot par 260 eiro tonnā un vēl saņemt subsīdijas, beigās iznāk normāls skaitlis. Piemēram, mācījos saimnieku kursos, kur veicām aprēķinus. Lielās saimniecības ar 9–10 tonnu graudu kulšanu no ha – cik tām ir jāiztērē minerālmēsli, cik vajadzīgs laika un darba? Tie ir nopietni naudas ieguldījumi, un beigās kabatā no hektāra paliek mazāk nekā man. Es uz lauka nebraucu, tikai graudus iesēju un novācu. Ļoti daudz atkarīgs no augsnes auglības. Ar ES atbalsta naudu pirku traktoru, kombainu, ar Altum atbalstu pērku zemi.

Kā audzējat graudus, lai iegūtu labu ražu bioloģiskajā laukā?


Zemi aru pavasarī. Neilgi – divas nedēļas – pirms sējas. Sēju ar āboliņa pasēju –kopā graudaugu sēkla ar āboliņa sēklu. Arī rudziem pavasarī pāri sēju āboliņu. Visos laukos ir āboliņš, tas ir labs mēslojums, piesaista slāpekli. Izsējas norma man ir 250–270 kg uz ha un vēl 10 kg āboliņa sēklu. Tad būs mazāk nezāļu. Vasarā uz lauka neko nedaru. Rudzus pavasarī ecēju, sējot āboliņu.
Kāda ir audzēšanas tehnoloģija konvencionālajā graudu ražošanā?
Ar to man ir mazāka pieredze nekā ar bioloģisko audzēšanu. Izsējas norma mums ir 220 kg/ha – par 30–50 kg mazāka nekā bioloģiskajā laukā, kur kultūraugam ir jānomāc nezāles. Izsējas normas rēķinā ņemu vērā arī dīdzību un sējas laiku. Ja jāsēj vēlāk, tad sēklu vajag vairāk. Minerālmēslus izmantoju, kā ierasts, tomēr ļoti neaizraujos. Nav jēgas tāpēc, ka zemes auglība nav tik laba un arī ekonomiskie nosacījumi ir svarīgi.

Ziemājiem vispirms rudenī lauku gatavojam ar aršanu, mums ir Kverneland arkls, šļūcam un sējam. Pirms sējas kaisu minerālmēslus, pie stabila daudzuma vēl neesmu nonācis. Ik gadu mēģinu atšķirīgu tehnoloģiju, esmu vēl optimālās apstrādes meklējumos. Jāņem vērā, ka lauki ir dažādi. Kas vienā der, citā neder. Ja priekšaugs ir bijis āboliņš, tad minerālmēslu vajag mazāk. Minerālmēslu cenas dēļ visvairāk pērkam no Agrichem, mazāk no Baltic Agro.

Miglošanu pret nezālēm cenšos veikt iespējami agrāk. Rūpīgi vērtēju augšanas regulatoru lietošanu. Pārbaudu laukus, regulatoru visiem vienādi nelietoju. Iznāk lietot vienu divas reizes sezonā. Nav labi augiem virsū likt ķīmiju, tā pēc būtības ir to traumēšana.
Ar vasarājiem ir līdzīgi. Ķīmijas lietojums ik gadu ir atšķirīgs. Ir gadi, kad nav vajadzības miglot. Esmu mēģinājis dažādus mēslošanas paņēmienus, piemēram, šķidro lapu mēslojumu. Nebija pārāk labs rezultāts, jo slimības ātrāk uzmetās uz mitrām lapām. Tas gan no laika apstākļiem ir atkarīgs.

Vai Lībagu apkaimē ir iespēja pirkt zemi?


Pērku, kad ir iespējams. Zemes cena ir 3000–3500 eiro par ha. Svarīgi, ko un cik var no zemes iegūt un kādā kvalitāte tā ir. Ja ir kalni un lejas, māli un akmeņi, mazi lauki pēc platības, tur ļoti daudz degvielas jātērē apstrādei. Ja ir ļoti daudz akmeņu, tad tehnika lūst.


Kā saimniecība turpmāk attīstīsies?


Vissvarīgākais ir pirkt zemi, ražības celšanā vēl ir daudz darāmā.

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
AT_COVER_julijs

Pievienot komentāru