Laukos
Bio

Bioloģiskie – kā labi noregulēts velosipēds 16

Foto LETA

Autori: Ingrīda Mičāne, Ivars Bušmanis

Bioloģiskās saimniecības aug kā sēnes pēc lietus, klāt nāk lielākoties jaunie zemnieki, kuriem atsperties nozarē ir vieglāk, turklāt tā tiek labi subsidēta. Tomēr, lai naudas pietiktu un tā nonāktu pie tiem, kas tiešām strādā tirgum, jārēķinās ar jaunām prasībām. Par nozares problēmām debatējām “LA” portāla “laukos.lv” diskusijā, kurā piedalījās Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Rigonda Krieviņa, Lauku atbalsta dienesta direktore Anna Vītola-Helviga, Latvijas Bioloģisko lauksaimnieku asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis, Latgales bioloģisko zemnieku pārstāvis Māris Bebris un veikala “svaigi.lv” vadītāja Elīna Novada.

Kā vienā teikumā vērtējat nozarei līdz šim sniegto atbalstu?

A. Vītola-Helviga: Izmaksātā naudas summa bioloģiskajā lauksaimniecībā ir pietiekami liela, un nozares izaugsme ir augsta.

R. Krieviņa: Atbalsts ir dāsns, visdāsnākais Baltijas valstīs, jo no Lauku attīstības programmas finansējuma tieši biolauksaimniecībai ir veltīts visvairāk – 10%.

M. Bebris: Atbalsts ir, lai gan tas varētu būt lielāks. Bet nav skaidri definēta mērķa, uz ko ejam.

G. Norkārklis: Atbalsts ir labs. Bet kopumā bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā ir kā labi noregulēts velosipēds, kam laiku pa laikam vajadzīga neliela apkope.

Cik Latvijā ir biosaimniecību, un vai atbalsts ir pietiekams izaugsmei?

A. Vītola-Helviga: Saimniecību skaits sasniedzis 4088 salīdzinājumā ar 2842 saimniecībām 2005. gadā, kad nozare sāka saņemt mērķtiecīgu Eiropas Savienības atbalstu. Lai gan pēdējos gados saimniecības kļūst aizvien lielākas – septiņām ir pat 1000 hektāru zemes, tomēr tipiska ir 10 – 50 hektāru liela saimniecība – to īpatsvars kopējā bioloģisko saimniecību skaitā ir 56%. Vidēji Eiropā biosaimniecības lielums ir 47 hekt-
āri, bet Latvijā tie ir 63 hekt-
āri. Salīdzinājumā ar pārējām platībām bioloģisko īpatsvars ir apmēram 15%.

Galerijas nosaukums

Atbalsts nozarei patiešām ir labs. Kopš 2004. gada platību maksājumos vien par bioplatībām izmaksāti 233 miljoni eiro, ievērojams atbalsts saimniecībām ir arī no dažādiem saistītajiem atbalsta maksājumiem, zaļināšanas utt. Protams, atbalsts pozitīvi ietekmējis nozari un platības palielinājušās no 43 000 hektāru 2004. gadā līdz 258 000 ha 2016. gadā, tātad pieaugums ir ievērojams, turklāt stabils. Ministrija mērķ-
tiecīgi noteikusi kritērijus, lai biolauksaimniekus vairāk atbalstītu, un jāteic, ka viens no populārākajiem atbalsta pasākumiem ir “Ieguldījumi materiālajos aktīvos” – no visiem šajā periodā apstiprinātajiem projektiem šajā programmā 19% novirzīti bioloģiskajai lauksaimniecībai. Savukārt atbalstā jaunajiem lauksaimniekiem pat 48% ir apstiprināti tieši jaunajām bioloģiskajām saimniecībām. Tātad tā ir nozare, kurā strauji ienāk jaunieši.
Šajā plānošanas periodā ļoti populāra ir 15 000 eiro atbalsta programma mazajām saimniecībām, un arī šeit 47% no saņemtā atbalsta ir biosaimniecībām. Šāda situācija veidojas tādēļ, ka saimniecības, kuras strādā ar bioloģiskajām metodēm, saņem augstāku novērtējumu par projektu jeb vairāk punktu, līdz ar to atbalstam kvalificējas ar augstāku vērtējumu. Konvencionālie saimnieki tik daudz punktu nesaņem.

G. Norkārklis: Statistika gan saimniecību skaita, gan platību pieauguma ziņā ir stabila un ar augšupejošu līkni, tas nozīmē, ka biolauksaimniecībai ir ļoti liels potenciāls. Mazās saimniecības un jaunie lauksaimnieki domā ilgtspējīgi. Ja runā par konkurenci, tad biolauksaimnieks ar konvencionālo nekonkurē, tās ir divas dažādas metodes, kā strādājam. Īstenībā konkurenci izjūtam ne jau tirgus pārdalē, bet drīzāk saistībā ar resursu – zemi.

Savulaik lauksaimnieki krita par upuri tam, ka tiešmaksājumu summu vajadzēja izdalīt uz aizvien pieaugošajām platībām, un tas bija viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc Latvijas zemniekiem tagad ir zemākie maksājumi. Tagad bioloģiskajiem tāpat?

A.Vītola-Helviga: Jā, platības aug, bet bioloģiskajā lauksaimniecībā jāļauj ienākt jaunajiem un arī mazajiem zemniekiem, jo tā ir tā niša, kur strādā ģimenes saimniecības. Bioloģiskais var sākt ražošanu ar nopietnu darbu, bet ar nelieliem resursiem. Jāatzīst, ka uzrāviens bija ļoti straujš. Diemžē parādījās arī vairākas saimniecības virs 1000 hektāriem un tur saimniekošanas rezultāti ir dažādi. Dažās tie ir ļoti labi, bet dažās – apšaubāmi.

G. Norkārklis: Nav aizliegts jaunām saimniecībām augt – ir noteikta 10% paplašināšanās iespēja, katrs to var izmantot. Mums ir diezgan daudz lopkopības un graudkopības saimniecību, bet vajag pieteikties dārzeņkopībā, kartupeļu audzēšanā, tās ir nozares, kur produkcijai vajadzētu vairāk parādīties tirgū. Tā ka nav nekādu ierobežojumu. Un jebkura saimniecība var nākt sertificēt savu produkciju neatkarīgi no tā, ir vai nav atbalsts, tā ir brīva izvēle. Protams, ar atbalstu var attīstīties ātrāk, bet mums ir piemēri, kad bioloģiskās saimniecības veiksmīgi strādā arī bez atbalsta.

M. Bebris: Tomēr biolauksaimniecībai paredzētā summa neļauj saimniecībām vairāk paplašināties, pieteikt jaunas platības. Manuprāt, iemesli var būt tikai divi – vai nu negaidīti daudz saimniecību pieteikušās, vai arī būtiski pieaudzis platību maksājuma īpatsvars uz vienu hekt-
āru. Palielinājums bija tikai tad, kad to ļāva noteikumi. Tas bija 2011. – 2012. gadā, kad saimniecību lielums katru gadu palielinājās par 10 hektāriem un līdzīgi bija 2015. – 2016. gadā. Tāpēc pēdējos divos gados esam iztērējuši vairāk, nekā plānots,

R. Krieviņa: Iemesls ir ļoti vienkāršs. Trīs gadu laikā bioloģiskās platības Latvijā pieaugušas par 30%, tikpat kā 100 000 ha ir pieteikti klāt no jauna, līdz ar to nauda tērējas vairāk, nekā perioda sākumā bijām ieplānojuši. Bet tas nenozīmē, ka naudas nav. Mums ir 152 miljoni eiro, kuru visus noteikti arī izmaksāsim. Tomēr, ja mēs vieglprātīgi turpināsim maksāt tāpat kā līdz šim, nemainot sistēmu, tad ar laiku naudas vairs nebūs. Tieši tādēļ ministrija kopā ar nevalstiskajām organizācijām domā, kā pilnveidot, sakārtot tā, lai naudu saņemtu tie godprātīgie bioloģiskie saimnieki, kuri reāli ražo produkciju un piedāvā to tirgum.

Vai paši saimnieki spēj izsekot līdzi noteikumu maiņai, saprot to pamatotību?

M. Bebris: Jaunākās izmaiņas noteikumos samazina atbalsta pretendentu skaitu. Pamatlieta – iestrādātie noteikumi par ienākumu uzrādīšanu 200 eiro apmērā no hektāra par iepriekšējo periodu. Būs tādi, kas nespēs šo prasību izpildīt. Protams, soda sankcijas nav tik lielas, tomēr pieņemti noteikumi, par kuriem iepriekš nav diskutēts.

R. Krieviņa: Tas, ko sakāt par pretendentu loka sašaurināšanu – tas varbūt nemaz nav slikti. No vienas puses, mēs sašaurinām pretendentu loku, bet, no otras, ar šiem soļiem stiprinām tos bioloģiskos lauksaimniekus, kuri ienākuši sistēmā un sākuši saimniekot. Jo nav taču jēgas vienkārši maksāt atbalstu, ja patērētāji pretī nesaņem pietiekami daudz kvalitatīvas bioloģiskas produkcijas. Šobrīd šai nozarei vē ir samērā lēna tirgus atdeve. Dažkārt vērojama tendence, ka bioloģiskie lauksaimnieki saražo produktu, bet realizē to veikalos nevis kā bioloģisko, bet gan kā parasto – konvencionālo produktu. Un tad bieži rodas jautājums – kāpēc mēs maksājam šo atbalstu, lai saimnieki kādu iemeslu dēļ (iespējams, objektīvu) tā darītu. Domāju, ka jāstiprina jau esošie 4000 bioloģiskie saimnieki, kuri ir sistēmā, lai arvien vairāk produkcijas nonāktu līdz patērētājam.

Kā notiks šī jauninājuma ieviešana?

R. Krieviņa: Prasību ieviesīsim ļoti mēreni un rāmi, un pirmo reizi LAD kopā ar sertificētājiem šo normu skatīs 2018. gadā. Lauksaimniekiem būs iespēja pierādīt ieņēmumus par diviem gadiem – par 2016. un 2017. gadu, bet iestādes izvēlēsies saimniekam visizdevīgāko un augstāko rādītāju. Trim kultūrām – ķimenēm, koriandram un mārdadžiem – esam pārmainījuši kultūrkodus, turpmāk klasificējot kā laukaugus un samazinot likmi no 399 eiro uz 107 eiro par hektāru, jo šīs kultūras nav kā klasisks ārstniecības augs vai garšaugs, kuram būtu nepieciešami lieli līdzekļi, arī tehnoloģija līdzīga graud-
augiem. Par sankcijām. Ja pirmo reizi konstatēs, ka nav šo ieņēmumu, tad būs tikai brīdinājums, otro reizi – 10% atvilkums, un trešajā gadā tie būs 25% no bioloģiskā atbalsta apjoma.

A. Vītola-Helviga: Runājot ar lauksaimniekiem, gadās dzirdēt – jā, pieder tikai daži gaļas lopi, nu nevarēs neko izpildīt. Bet tad atklājas, ka saimniecībā ir arī hektārs zemeņu un ar to gan varēs prasības nosegt. Nākamgad sankcijas nepiemēros, tā ka katram jau tagad jāpadomā, kā dažādot saimniekošanu un kādi būs ieņēmumi nākotnē.

G. Norkārklis: Piebildīšu, ka lēmums par 200 eiro no hektāra uzrādīšanu nav pieņemts pēdējā brīdī, – jau pirms gada bija diskusijas, un arī iepriekšējā periodā saimniecībām bija jāuzrāda ieņēmumi.

Kā šodien sadzīvo bioloģiskais un konvencionālais zemnieks? Bija skaļi gadījumi, kad vienam aiziet bojā bites, jo otrs miglo rapšu lauku, iznākumā seko tiesu darbi…

G. Norkārklis: Ja pabraukā pa Latviju un paskatās, kas notiek ar augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, paveras bēdīgs skats. Ir jādiskutē, cik pareizi un atbildīgi konvencionālie zemnieki lieto minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus. Te gan ir uzlabojums – lauku bloku kartēs lauksaimnieki labi var redzēt, ar ko robežojas attiecīgie lauki, un tad var ievērot piesardzību.

Kopumā tagad visur Eiropā tiek ļoti stingri vērtēts, ko biolauksaimnieks dara, kādus preventīvus pasākumus veic, lai piesārņojums nenonāktu viņa laukā. Vai ir iztīrīts kombains vai sējmašīna, ja tas tiek nomāts no cita zemnieka, vai atstāta buferjosla starp konvencionālo un bioloģisko lauku, lai piesārņojums netīšām nenonāktu uz produkcijas. Un šī problēma ļoti grūti risinās, jo patlaban visu atbildību un risku uzņemas bioloģiskais lauksaimnieks. Eiropas līmenī tiek diskutēts, ka to tomēr vajadzētu mainīt un risku dalīt gan konvencionālajam, gan bioloģiskajam zemniekam, jo piesārņojumu tomēr rada konvencionālais. Diemžē pagaidām viss virzās ļoti lēni. Bija plānots vienošanos par jauno regulu panākt Maltas prezidentūras laikā jau līdz jūnija beigām, bet esmu dzirdējis, ka šī versija netiek atbalstīta.

Kāds drīkst būt atliekvielu procents produktā, lai to vē varētu saukt par bioloģisku?

M. Bebris: Nulle. Mēs nododam garšaugus, tiem Holandē veic ķīmiskās analīzes, meklējot herbicīdus, indes, un rādītājam visā jābūt nullei. Gadījies, ka pāris kravas ir nosūtītas atpakaļ, jo analīzēs konstatēti 0,05%.

G. Norkārklis: Problēma nav tikai līdzāspastāvēšana. Ir vē aktuālas lietas, piemēram, biosēklu ražošana, kā arī loģistika. Saražot mēs spējam, bet ne vienmēr kvalitatīvā produkcija nonāk līdz patērētājam.

Elīna, gādājot par produkciju savā veikalā, ko esat novērojusi – vai zemnieki spēj piegādāt tieši to, ko pircējs vēlas?

E. Novada: Mūsu uzdevums ir savest kopā zemnieku un pircēju. Ir skaidrs, ka pircēji vēlas iegādāties visu produktu grozu, tātad vienā veikalā nokomplektēt visu, kas nepieciešams ģimenei. Līdz ar to nevaru izcelt kādu īpašu produktu, kā trūkst vai kas nebūtu pieejams. Tomēr ļoti svarīgi, lai sortiments būtu plašs visa gada garumā, ne tikai sezonā, un – lai precei būtu atbilstoša kvalitāte.
Galvenais jautājums, pie kā mēs strādājam ciešā sadarbībā ar zemniekiem, – lai pircējs saņemtu to, ko gaidījis. Dārzeņus, ābolus vai citus produktus uzglabājot, dažkārt gadās, ka daži sakņaugi var būt sažuvuši, un to ne vienmēr ar aci var redzēt. Daudzi no piegādātājiem ir mājražotāji, un viņiem nav tādu iekārtu temperatūras režīma uzturēšanai kā rūpnieciskajam ražotājam, tad nu gadās nianses, ka garšas ziņā produkti atšķiras no gaidītā. Ja pircējam tomēr ir pretenzijas, saimniecība viņam kompensē preci, bet tas notiek reti. Ja saimniecībai gadās kvalitātes pro-
blēma, mēs dodam otro iespēju un, ja tas tiek atrisināts, sadarbību turpinām. Kopumā saimniecības ir ļoti ieinteresētas sadarbību turpināt.

Tātad var secināt, ka kopumā viss, kas iepriekš biolauksaimniecībā tika plānots, tiek arī pildīts. Tomēr turpmākās attīstības stratēģijas nozarei atšķirībā no konvencionālās lauksaimniecības, šķiet, nav. Vai to vajadzētu? Kaut vai lai jaunajiem būtu skaidri spēles noteikumi.

R. Krieviņa: Šāds plāns drīzāk būtu vajadzīgs pašai nozarei. Līdzīgi, kā ir, piemēram, aitkopībā. Jo nav vairs tie laiki, kad valsts diktēja, kā jāstrādā. Ja nozare domā izstrādāt šādu stratēģiju, tas būtu tikai apsveicami.

M. Bebris: Tā ir sabiedrības izvēle – dzīvot bioloģiski tīri, un tas noteikti ir dārgāk nekā tradicionālā saimniekošana. Nozare grib attīstīties, bet vai var to atļauties? Tādēļ to, kā nozarei attīstīties un cik daudz naudas var tam tērēt, tomēr vajadzētu definēt valstij.

R. Krieviņa: Valsts ir skaidri pateikusi, ka nozare ir svarīga. Piemēram, jau otrajā plānošanas periodā skaidri definēts – 10% finansējuma no lielā attīstības plāna veltām bioloģiskajai lauksaimniecībai. Ja salīdzina ar kopējo investīciju summu  – 300 miljoniem, tad 152 miljoni ir puse no visas naudas.

G. Norkārklis: Šogad mums bija kopsapulce, kur nolēmām, ka nepieciešams izstrādāt redzējumu un prioritātes turpmākajiem gadiem. Protams, ņemot vērā kopējo lauksaimniecības politikas attīstību Eiropā, ģeopolitisko situāciju, pieprasījumu, eksportu, produkcijas daudzumu un vē virkni parametru. Jā, šāds plāns noteikti vajadzīgs un mēs kopīgi to izstrādāsim, jo nozares popularitāte aug un būs arvien vairāk saimniecību.

Pilnu 24. maija diskusijas ierakstu iespējams noskatīties “laukos.lv” sadaļā “Bio”

LA.lv