Audzēšana, Bio

Bioloģiskie – kā labi noregulēts velosipēds

Autori: Ingrīda Mičāne, Ivars Bušmanis

Bioloģiskās saimniecības aug kā sēnes pēc lietus, klāt nāk lielākoties jaunie zemnieki, kuriem atsperties nozarē ir vieglāk, turklāt tā tiek labi subsidēta. Tomēr, lai naudas pietiktu un tā nonāktu pie tiem, kas tiešām strādā tirgum, jārēķinās ar jaunām prasībām. Par nozares problēmām debatējām “LA” portāla “laukos.lv” diskusijā, kurā piedalījās Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Rigonda Krieviņa, Lauku atbalsta dienesta direktore Anna Vītola-Helviga, Latvijas Bioloģisko lauksaimnieku asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis, Latgales bioloģisko zemnieku pārstāvis Māris Bebris un veikala “svaigi.lv” vadītāja Elīna Novada.

Kā vienā teikumā vērtējat nozarei līdz šim sniegto atbalstu?

A. Vītola-Helviga: Izmaksātā naudas summa bioloģiskajā lauksaimniecībā ir pietiekami liela, un nozares izaugsme ir augsta.

R. Krieviņa: Atbalsts ir dāsns, visdāsnākais Baltijas valstīs, jo no Lauku attīstības programmas finansējuma tieši biolauksaimniecībai ir veltīts visvairāk – 10%.

M. Bebris: Atbalsts ir, lai gan tas varētu būt lielāks. Bet nav skaidri definēta mērķa, uz ko ejam.

G. Norkārklis: Atbalsts ir labs. Bet kopumā bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā ir kā labi noregulēts velosipēds, kam laiku pa laikam vajadzīga neliela apkope.

Cik Latvijā ir biosaimniecību, un vai atbalsts ir pietiekams izaugsmei?

A. Vītola-Helviga: Saimniecību skaits sasniedzis 4088 salīdzinājumā ar 2842 saimniecībām 2005. gadā, kad nozare sāka saņemt mērķtiecīgu Eiropas Savienības atbalstu. Lai gan pēdējos gados saimniecības kļūst aizvien lielākas – septiņām ir pat 1000 hektāru zemes, tomēr tipiska ir 10 – 50 hektāru liela saimniecība – to īpatsvars kopējā bioloģisko saimniecību skaitā ir 56%. Vidēji Eiropā biosaimniecības lielums ir 47 hekt-
āri, bet Latvijā tie ir 63 hekt-
āri. Salīdzinājumā ar pārējām platībām bioloģisko īpatsvars ir apmēram 15%.

Atbalsts nozarei patiešām ir labs. Kopš 2004. gada platību maksājumos vien par bioplatībām izmaksāti 233 miljoni eiro, ievērojams atbalsts saimniecībām ir arī no dažādiem saistītajiem atbalsta maksājumiem, zaļināšanas utt. Protams, atbalsts pozitīvi ietekmējis nozari un platības palielinājušās no 43 000 hektāru 2004. gadā līdz 258 000 ha 2016. gadā, tātad pieaugums ir ievērojams, turklāt stabils. Ministrija mērķ-
tiecīgi noteikusi kritērijus, lai biolauksaimniekus vairāk atbalstītu, un jāteic, ka viens no populārākajiem atbalsta pasākumiem ir “Ieguldījumi materiālajos aktīvos” – no visiem šajā periodā apstiprinātajiem projektiem šajā programmā 19% novirzīti bioloģiskajai lauksaimniecībai. Savukārt atbalstā jaunajiem lauksaimniekiem pat 48% ir apstiprināti tieši jaunajām bioloģiskajām saimniecībām. Tātad tā ir nozare, kurā strauji ienāk jaunieši.
Šajā plānošanas periodā ļoti populāra ir 15 000 eiro atbalsta programma mazajām saimniecībām, un arī šeit 47% no saņemtā atbalsta ir biosaimniecībām. Šāda situācija veidojas tādēļ, ka saimniecības, kuras strādā ar bioloģiskajām metodēm, saņem augstāku novērtējumu par projektu jeb vairāk punktu, līdz ar to atbalstam kvalificējas ar augstāku vērtējumu. Konvencionālie saimnieki tik daudz punktu nesaņem.

G. Norkārklis: Statistika gan saimniecību skaita, gan platību pieauguma ziņā ir stabila un ar augšupejošu līkni, tas nozīmē, ka biolauksaimniecībai ir ļoti liels potenciāls. Mazās saimniecības un jaunie lauksaimnieki domā ilgtspējīgi. Ja runā par konkurenci, tad biolauksaimnieks ar konvencionālo nekonkurē, tās ir divas dažādas metodes, kā strādājam. Īstenībā konkurenci izjūtam ne jau tirgus pārdalē, bet drīzāk saistībā ar resursu – zemi.

Savulaik lauksaimnieki krita par upuri tam, ka tiešmaksājumu summu vajadzēja izdalīt uz aizvien pieaugošajām platībām, un tas bija viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc Latvijas zemniekiem tagad ir zemākie maksājumi. Tagad bioloģiskajiem tāpat?

A.Vītola-Helviga: Jā, platības aug, bet bioloģiskajā lauksaimniecībā jāļauj ienākt jaunajiem un arī mazajiem zemniekiem, jo tā ir tā niša, kur strādā ģimenes saimniecības. Bioloģiskais var sākt ražošanu ar nopietnu darbu, bet ar nelieliem resursiem. Jāatzīst, ka uzrāviens bija ļoti straujš. Diemžē parādījās arī vairākas saimniecības virs 1000 hektāriem un tur saimniekošanas rezultāti ir dažādi. Dažās tie ir ļoti labi, bet dažās – apšaubāmi.

G. Norkārklis: Nav aizliegts jaunām saimniecībām augt – ir noteikta 10% paplašināšanās iespēja, katrs to var izmantot. Mums ir diezgan daudz lopkopības un graudkopības saimniecību, bet vajag pieteikties dārzeņkopībā, kartupeļu audzēšanā, tās ir nozares, kur produkcijai vajadzētu vairāk parādīties tirgū. Tā ka nav nekādu ierobežojumu. Un jebkura saimniecība var nākt sertificēt savu produkciju neatkarīgi no tā, ir vai nav atbalsts, tā ir brīva izvēle. Protams, ar atbalstu var attīstīties ātrāk, bet mums ir piemēri, kad bioloģiskās saimniecības veiksmīgi strādā arī bez atbalsta.

M. Bebris: Tomēr biolauksaimniecībai paredzētā summa neļauj saimniecībām vairāk paplašināties, pieteikt jaunas platības. Manuprāt, iemesli var būt tikai divi – vai nu negaidīti daudz saimniecību pieteikušās, vai arī būtiski pieaudzis platību maksājuma īpatsvars uz vienu hekt-
āru. Palielinājums bija tikai tad, kad to ļāva noteikumi. Tas bija 2011. – 2012. gadā, kad saimniecību lielums katru gadu palielinājās par 10 hektāriem un līdzīgi bija 2015. – 2016. gadā. Tāpēc pēdējos divos gados esam iztērējuši vairāk, nekā plānots,

R. Krieviņa: Iemesls ir ļoti vienkāršs. Trīs gadu laikā bioloģiskās platības Latvijā pieaugušas par 30%, tikpat kā 100 000 ha ir pieteikti klāt no jauna, līdz ar to nauda tērējas vairāk, nekā perioda sākumā bijām ieplānojuši. Bet tas nenozīmē, ka naudas nav. Mums ir 152 miljoni eiro, kuru visus noteikti arī izmaksāsim. Tomēr, ja mēs vieglprātīgi turpināsim maksāt tāpat kā līdz šim, nemainot sistēmu, tad ar laiku naudas vairs nebūs. Tieši tādēļ ministrija kopā ar nevalstiskajām organizācijām domā, kā pilnveidot, sakārtot tā, lai naudu saņemtu tie godprātīgie bioloģiskie saimnieki, kuri reāli ražo produkciju un piedāvā to tirgum.

Vai paši saimnieki spēj izsekot līdzi noteikumu maiņai, saprot to pamatotību?

M. Bebris: Jaunākās izmaiņas noteikumos samazina atbalsta pretendentu skaitu. Pamatlieta – iestrādātie noteikumi par ienākumu uzrādīšanu 200 eiro apmērā no hektāra par iepriekšējo periodu. Būs tādi, kas nespēs šo prasību izpildīt. Protams, soda sankcijas nav tik lielas, tomēr pieņemti noteikumi, par kuriem iepriekš nav diskutēts.

R. Krieviņa: Tas, ko sakāt par pretendentu loka sašaurināšanu – tas varbūt nemaz nav slikti. No vienas puses, mēs sašaurinām pretendentu loku, bet, no otras, ar šiem soļiem stiprinām tos bioloģiskos lauksaimniekus, kuri ienākuši sistēmā un sākuši saimniekot. Jo nav taču jēgas vienkārši maksāt atbalstu, ja patērētāji pretī nesaņem pietiekami daudz kvalitatīvas bioloģiskas produkcijas. Šobrīd šai nozarei vē ir samērā lēna tirgus atdeve. Dažkārt vērojama tendence, ka bioloģiskie lauksaimnieki saražo produktu, bet realizē to veikalos nevis kā bioloģisko, bet gan kā parasto – konvencionālo produktu. Un tad bieži rodas jautājums – kāpēc mēs maksājam šo atbalstu, lai saimnieki kādu iemeslu dēļ (iespējams, objektīvu) tā darītu. Domāju, ka jāstiprina jau esošie 4000 bioloģiskie saimnieki, kuri ir sistēmā, lai arvien vairāk produkcijas nonāktu līdz patērētājam.

Pievienot komentāru