Dzīvesveids, Lauku sēta

Mammas biezpiens Rīgas centrā. “Būņas” par biopārtiku, lobijiem un patriotismu

Baldones novada bioloģiskā saimniecība “Būņas” kļuvusi pazīstama ar savu tāda paša nosaukumu Rīgas centrā. Saimnieks Aigars Hartmanis kopš uzņēmuma dibināšanas 1993.gadā to izveidojis par iecienītu iepirkšanās vietu, kur sortimentā būtisks īpatsvars ir Latvijā ražotajiem bioloģiskajiem produktiem. Intervijā Aigars Hartmanis stāsta par mazā lauku ražotāja un tirgotāja ikdienas rūpēm un par uzņēmuma izaugsmes iespējām.

Lauku saimniecībām nav raksturīgi veidot savus veikalus. Kā “Būņas” izauga līdz savam veikalam?
1921. gadā dalīja Bērzmintes muižas zemi un vecvectēvam par kara nopelniem to piešķīra. Mājas “Būņas” ir manas vecāsmātes tēva mājas. Zeme mums ir aptuveni 20 ha, tas nav daudz. Saimniecība ir sertificēta kā bioloģiskā. Senāk mammai bija daudz govju, zirgi. Patlaban ir tikai viena tele un viena govs, jo darbs ar dzīvniekiem ir ļoti smags. Šobrīd vairāk audzējam dažādus garšaugus, zaļumus, kā arī ķirbjus un zemenes. Neizmantojam nekādus ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus un augšanas stimulatorus, tāpēc raža nav tik liela un uzglabāšanas laiks ir īss. Mamma kartupeļiem Kolorādo vaboles nolasa ar rokām, jo neizmantojam nekādas indes.
Cilvēki vēl īsti nenovērtē ekoloģiski tīru produktu vērtību. Daudziem pircējiem svarīgāks ir skaists iepakojums, nevis saturs, bet nu jau pamazām tauta sāk izglītoties. Kad pircēji nepērk, zaļumus un rabarberus viņiem dāvinu.

Veikalā pārdodam mammas gatavoto biezpienu, krējumu, sieru, sviestu, kā arī pienu. Mums ir 30 vistas, kas brīvi pārvietojas pa lauku. Pēc lauku olām pircēji pierakstās mēnesi uz priekšu, jo tās ir pavisam atšķirīgas no būros dētajām olām.

Pirms veikala “Būņas” atvēršanas 1993. gada 1. maijā pusgadu strādāju Austrijā, Leobenē, pie saimnieka Donati saimniecībā Alpos. Darīju visus lauku darbus, neslaucu vien govis. Laukos ir ļoti daudz jāstrādā, un Austrijas zemnieki to dara un dzīvo labi. Kad atgriezos no Austrijas, Rīgas Vidzemes priekšpilsētas pašvaldība piedāvāja telpas veikaliņam. Pēc kāda laika mājai atradās saimnieks, kas vēlāk piedāvāja veikalu nopirkt. Mēs šo aizdevumu vēl aizvien atmaksājam.


Kādi ir veiksmīgas pārdošanas nosacījumi galvaspilsētas veikalā?

Protams, mūsu priekšrocība ir izdevīgā atrašanās vieta Rīgas centrā. Pie mums nāk izglītoti un turīgi pircēji. “Būņu” saimniecība ir sertificēta Vides kvalitātes sistēmā. Bioloģiskie ražotāji nekad nepiedāvās sliktu produkciju. Viņiem ir pārliecība par bioloģiskā produkta ražošanas svarīgumu. Veikalā Būņas pircēji to novērtē un pērk. Piekrītu, bioloģiskā pārtika ir dārgāka. Bieži kopā ar kolektīvu braucam uz saimniecībām, pie ražotājiem. Skatāmies, vērtējam, ko labāku pircējam piedāvāt. Esam bijuši z/s “Kaņepītes”, kuri paši audzē bioloģisko labību un to pārstrādā. Esam bijuši “Svētes maizē”, “Rītniekos”, kur ražo olas, un daudzos citos uzņēmumos. Ir jābrauc pie ražotāja, lai pārliecinātos par kvalitāti un rastos savstarpēja uzticība.

Ikdienā redzam – cilvēkiem nepietiek zināšanu par bioloģisko pārtiku. Piemēram, “Aloja Starkelsen” ražo bioloģisko kartupeļu cieti, bet Latvijas pircēji to nenovērtē un pērk parasto cieti, kas ir nedaudz lētāka. Protams, ir bioloģiskie produkti, kas ir stipri dārgāki nekā parastie produkti. Piemēram, cukuru. Mēs sadarbojamies ar ļoti daudzām saimniecībām. Piedalāmies arī Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas rīkotajos pasākumos, esam piedalījušies kopīgos pieredzes apmaiņas braucienos uz citām valstīm. Spānijas bioloģiskajā saimniecībā Valensijā mums, piemēram, stāstīja par apelsīniem un citroniem, viņiem bioloģiskie produkti ir par 30% dārgāki nekā intensīvi ražotie produkti. Visu pārdod uz vietas, eksportā nesūta. Kad apelsīnus apstrādā, glabātavās tos var glabāt līdz četriem gadiem ilgi. Apelsīnam augšdaļā ir puķīte – ja tā ir zaļgana, tad auglis ir svaigāks nekā tad, ja pelēkā krāsā.

1993. gadā nebija “Rimi” un “Maximas”. Pirms aptuveni 20 gadiem vienā brīdī sākās to bums, visi skrēja uz lielveikaliem. Patlaban cilvēki nāk pie prāta, sāk izglītoties, meklē vairāk bioloģisku pārtiku, vairāk rūpējas par savu veselību. Cilvēks ir kā mašīna, kas jābaro ar labiem produktiem, tad arī būs veselība.

Mēs nekrāpjamies, nemelojam par produktiem veikala plauktā. Ja cilvēki prasa padomu, kas varētu būt labāks, mēs iesakām. Es citreiz pircējiem pasaku, ka kāds produkts nav īsti veselīgs, un tad man pārdevēja aizrāda – kā tu tā vari teikt? Pircējiem patīk moderns, izremontēts veikals un tā atmosfēra.

Kā mēs izskatāmies uz citu valstu saimnieku fona?
Itālijā, Spānijā, Somijā var pārliecināties – cilvēki laukos saimnieko no paaudzes paaudzē. Un pēkšņi viņiem pasaka – turpmāk jūs strādāsiet saskaņā ar regulu. Viņi smejas par to. Somijā nātres aug līdz vēderam, nekas nav jāpļauj. Mums uzstāj, ka viss ir jānopļauj. Viņu bioloģiskajām saimniecībām pārsteigums bija mūsu ekspertu teiktais, ka bioloģiskajiem teļiem nedrīkst ragus ņemt nost. Viņi atbild – vai tad vēlaties, lai dzīvnieki cits citam acis izbada? Mūsējie neatlaižas – regula taču aizliedz! Saprotam, ka viņi regulas ne vienmēr strikti ievēro. Ir jāskatās, kā reāli dzīvē notiek. Mēs esam ļoti paklausīgi, pārcenšamies nosacījumu izpildē. Mums vajag, lai mūs kā skolniekus uzslavē.

Kā Būņas izvēlas produktu sortimentu?
Ausma Kantāne, kura dzīvo pretim veikalam, ieteica “Mājas jogurtu”, ļoti labs produkts. “Talsu piensaimnieka” produktus ieteica Ieva Ilvesa. Es pats ik dienu esmu veikalā, jautāju pircējiem, ko vajadzētu. Ar cilvēkiem ir jārunā, daudzi kautrējas paši teikt. Ausmiņa visu uzreiz pasaka, ko domā. Pārdevējas no viņas drusciņ baidās. Mēs ieteikumus vērtējam. Sadarbojamies ar piena ražotāju kooperatīviem “Māršava” un “Straupe”. Tātad – tieši ar ražotājiem. Ir jāmaina domāšana, jāatbalsta Latvijas mazie ražotāji. Ja pirksim lielveikalos Lietuvā ražotos pārtikas produktus, nekur tālu netiksim. Piemēram, Francijā iedzīvotāji ir patrioti, viņi pērk savus produktus, aizsargā savu tirgu. Es valdībā neesmu un nelemju, kam atļaut lielveikalu būvēt. Ir savi lobiji, kas visu bīda.

Kādas attiecības “Būņām” ir ar pārtikas preču tirdzniecību uzraugošajām iestādēm?
Veikalā patlaban ir jauni CHD zīmola kases aparāti ar elektroniskajām kontroles lentēm. Drīzumā šiem kases aparātiem būs jāuzstāda fiskālā atmiņa. Vēlētos, lai visas izmaiņas tiktu laikus apstiprinātas, lai nebūtu neziņas – kad tas būs, cik tas maksās. Naudu valstij pelna mazie un vidējie uzņēmumi. Jūtu, ka uz labo pusi sāk mainīties kontrolējošo iestāžu attieksme. Pirms 20 gadiem bija citādi. 1993. gadā PVD vaļēju bioloģisku lauku biezpienu veikalā neļāva pārdot, nedrīkstēja pārdot arī lejamo pienu. Bija visādi noteikumi, ko diktēja lielveikali, tiem ir spēcīgi lobiji, kas mazos veikalus cenšas kaut kādā veidā ierobežot. Lielajiem nav izdevīgi, ka ir konkurenti. Agrāk teica, ka piens ir jāpasterizē, svaigpienu nedrīkstot pārdot, var saindēties. Patlaban svaigpienu drīkst pārdot, jāuzraksta, ka tas ir svaigpiens, un pirms lietošanas to ieteicams uzkarsēt. Mēs arī svaigpienu veikalā pārdodam. No rīta pienu izslauc, atdzesē, salej pudelēs, atved uz veikalu, tajā pašā dienā pārdod. Cilvēkiem tas ļoti patīk, īpaši tiem, kuriem mazi bērni.
Eiropas Savienībā sistēma ir tāda, ka cenšas uzņēmēju neaiztikt, palīdzēt. Mums vēl ir daudz jāmācās, kaut vai no kaimiņiem igauņiem.

Cik daudz darbinieku nodarbināt?

Veikalā pastāvīgi darbojas septiņi astoņi darbinieki. Vasarā ik mēnesi ir pieteikti divi skolēni Nodarbinātības valsts aģentūrā. Pie mums strādā arī cilvēki, kas strādā citos uzņēmumos, jo likums nepieļauj virsstundas, tad ir jāmaksā dubultā, bet, ja strādā citā darbā, tad nav jāmaksā dubultā. Dīvaini tie likumi ir. Būņās strādā arī studenti. Veikala vadītāja Sandra jau 21. gadu pie manis strādā. Citi darbinieki strādā jau piecus līdz astoņus gadus. Algu maksāju par nostrādātām stundām, visu nopelnīto maksāju oficiāli. Darbinieki to novērtē. Esmu pamanījis – ja vairāk maksāju algās, vairāk saņemu atpakaļ. Maksājam labas algas. Maijā, piemēram, pavisam nodokļos samaksāti 7866,94 eiro, tostarp sociālais nodoklis 2327,34 eiro, iedzīvotāju ienākuma nodoklis 1170,78 eiro, PVN 4364,50 eiro. Veikalā strādā arī mans dēls Mārtiņš. Viņš beidzis Rīgas Ekonomikas augstskolu. Meita Ilze strādā citā darbā, viņa mācās Rīgas Biznesa skolā. Pats esmu beidzis Lauksaimniecības akadēmijā lauku inženierus un Latvijas Universitātē maģistrantūru Sociālo zinātņu ekonomikas un vadības fakultātē specialitātē Sociālās zinātnes.

Kādā virzienā plānojat uzņēmējdarbības izaugsmi?
Noteikti neveidosim lielsaimniecību. Lauksaimniecība, bioloģiskā saimniecība mums patlaban ir vairāk hobija līmenī – atšķirībā no saimniekiem, kam ir simtiem hektāros mērāmas platības. Doma ir nākotnē pievērsties lauku tūrismam, izveidot viesu namu un nākotnē paplašināt tirdzniecību. Uzņēmuma misija būtu piedāvāt dabisku, sakoptu un atraktīvu vidi gan aktīvās atpūtas cienītājiem, gan darba pienākumu veicējiem, gan ģimenēm, gan ārvalstu tūristiem, nodrošinot pasākumu rīkošanas un nakšņošanas iespējas.

Vairāk žurnāla Agrotops šā gada augusta numurā
AT_COVER_aug

Pievienot komentāru