Bizness, Kooperācija

Kā “Braslās” kukurūza palīdz lopkopībai

Pētera Bērziņa piena lopkopības zemnieku saimniecība “Braslas” Smiltenes pagastā saista ar labajiem izslaukumiem, kukurūzas iekļaušanu dzīvnieku barības devās, uzticību kooperācijas idejām, jaunās teļu novietnes būvniecības ieceri un citiem saimniecības modernizācijas plāniem, kas būšot jāīsteno Pētera dēlam – arī Pēterim trešajā paaudzē. Braslu saimnieki Antra Bērziņa, Pēteris Bērziņš jaunākais un Pēteris Bērziņš vecākais intervijā stāsta par savā saimniecībā notiekošo ražošanu, par nebūšanām lauksaimniecības nozarē, atklāj izdarītās kļūdas un nākotnes ieceres.

– Braslu saimniecībā govīm barotajā rupjajā lopbarībā aptuveni trešdaļu lielu īpatsvaru veido kukurūza. Cik ilgi un kā audzējat šo kultūru?
Pēteris Bērziņš: – Kukurūzu audzējam kopš 2003. gada, kad nodibināja kooperatīvu Jaunais piens, un mēs ar SAPARD programmas naudas atbalstu uzbūvējām fermu. Kooperatīvā apvienojās cilvēki, kuri gribēja sasniegt lielu piena izslaukumu. Tolaik bija tendence audzēt kukurūzu. No ASV brauca lauksaimnieks Juris Plēsums un mācīja mūs. Viņš arī ieveda divas ļoti ražīgas kukurūzas šķirnes. Kad vēlāk tirgū ienāca citas firmas, tās pazuda. Ar audzēšanu tolaik mums gāja kā pa kalniem – izdevās un neizdevās. Vienā rudenī sniegs uzsniga septembrī. Daudzi zemnieki tad meta mieru šīs kultūras audzēšanai. Patiesībā kukurūzu nevar gluži katrā zemē sēt, jāskatās augsnes sastāvs, jāveic analīzes.

Antra Bērziņa: – To sauc par precīzo lauksaimniecību.

P. B.: – Kukurūza ir labs enerģijas avots liellopiem. Kukurūzu kā rupjo lopbarību no viena hektāra ļoti daudz var iegūt. Kukurūzas sēkla ir dārga, ķīmija ir dārga un kļūs vēl dārgāka, lai to nelietu par velti, lai kā daži nekaltētu graudus ar ķīmiju. Minerālmēsliem arī cenas ir pieliktas. Es neraudu, mēs daudz varam izdarīt ar kūtsmēsliem. Pērn kukurūza izauga Annaburger piekabes augstumā – vairāk nekā 2,5 metrus. Agrāk kukurūza mums vietām auga liela, vietām īsa. Kur blīvāka zeme, tur citādi. Beigās izpētījām, ka kukurūzai vajag noteikta skābuma augsni. Pārāk skābu nedrīkst. Tad visu sēšanai plānoto platību nokaļķojām. Tālāk ar analīzēm noteica, cik daudz ir jāmēslo. Pirmajā gadā, tas bija pirms 5–6 gadiem, it kā spēcīgi devu minerālmēslus. Patlaban izrēķinu, cik man kūtsmēslu ir jāliek, ar tiem kukurūzai pietiek. Vien sējas laikā iedodu arī minerālmēslus. Sadraudzējos ar firmu Agrimatco Latvia, tur man ir agronome Ilze. Salīgu ar puišiem, viņi man nomā dod kombinēto sējmašīnu. Parasti es kārtīgi lauku nomēsloju ar kūtsmēsliem, šķidrmēsliem un sausajiem mēsliem, iearu tos rudenī. Šajā gadā vinnēju ar to, ka rudenī neuzaru kukurūzas tīrumus. Pavasarī rēķināju – parasti ir problēmas ar sausumu. Mēģināju neart, ar diskiem sadiskoju, iediskoju kūtsmēslus un tad sēju kombināciju ar fosforu. Kāliju uzkaisu pa virsu. Vēl ir viena laba tehnoloģija – var iestrādāt minerālmēslus kopā ar sēklu, tie ir pulverveidā. Šajā gadījumā vajag īpašas sējmašīnas. Kad minerālmēsli ir zem grauda, tas ātri tiek pie barības un ir pavisam cits efekts. Ar lemesīšiem iestrādājas zemē – viens lemesītis iestrādā minerālmēslus, otrs kukurūzu un aizber ciet. Kukurūza Braslās jau kuro gadu normāli aug.

Pēteris Bērziņš jun.: – Vajadzētu vairāk rapšu dot, pupas ir jāstāda. Man tās nepatīk, jo pašiem vajag kult. Ja paši kuļ, tad vajag kaltēt; ja vajag kaltēt – vajag kalti. Pupas izkalst, kad ir gatavas. Kāts ir sauss, lapas ir sakaltušas, čabainas. Vienīgā vērtība ir pupās, pārējais izskatās kā nezāle.

A. B.: – Pupa ir smaga, tā vienmēr paliek barības apakšā uz barības galda. Mēs neizrēķinājām, cik paliek.

P. B.: – Šajā gadā iesējām galegu. Tā ir tauriņziede. Jānopļauj pirmajā pļāvuma nezāles, tā jāpārstrādā mēslos. Mums ir iesēti arī tauriņziežu maisījumi.

Cik lielā platībā audzējat kukurūzu?
Mēs kukurūzu jau otro gadu audzējam 15 ha platībā. Šogad iesējām agrās šķirnes ‘Duo 230’, ‘Riani’ un ‘Spyci’. Ja būs garš rudens, var būt situācija, ka govis nesagremos kukurūzas graudiņus. Sausums šo kultūru īpaši neietekmē, vien redzams, ka ir savilkušās vālītes. Agrāk mežacūkas darīja lielu postu, vienu gadu vismaz vienu trešdaļu ražas apēda, nu jau otro gadu neviens kukurūzu uz lauka neēd. Āfrikas cūku mēris mums, kukurūzas audzētājiem, savā ziņā ir glābiņš no mežacūkām. Pirms diviem gadiem kukurūzu sējām 26 ha platībā. No tās ražas vēl ir saglabājusies skābbarība vienam gadam. Kukurūzas audzēšanā rūpīgi ir jāievēro darbu veikšanas termiņi. Vienu gadu notika nelaime – nokavēju, nepareizā fāzē nomigloju. Kukurūza ir jāmiglo līdz piektajai lapiņai. Ja to dara vēlāk, visas ķīmijas iedarbojas uz pašu kukurūzu. Es migloju divas reizes, beigās no 11 ha nopļāvu 11 rituļus kukurūzas. Vispirms nenoindēju neko, dažādu iemeslu dēļ par vēlu uzbraucu uz lauka, un nezāles pieņēmās spēkā. Iedarbība herbicīdam ir divas nedēļas. Tad uznāca milzīgs karstums, uzauga kārtīga balanda, nopirku vēlreiz ķīmiju. Uzbraucu uz lauka, un rezultāts bija tāds, ka togad nebija balandas un nebija arī kukurūzas. Un miers! Šā iemesla dēļ ir ļoti precīzi jāievēro miglošanas laiks. >Mēs ik pēc pieciem gadiem veicam augsnes analīzes. Patlaban var no augšas redzēt, ka kukurūzas lauks ir viļņains, nav īsti kā ar nazi galotnes nolīdzinātas. To tikai augsnes skābums regulē. Ir bijis, ka tīrumā atrodas ūdens lāmas. Tur vairāk problēma ar skābumu, nevis mitrumu. Meliorācija mums ir veikta. Pērn rudens bija mitrs, kukurūza auga aptuveni 20 cm ūdenī. Kaut kā novācām, nekādas vainas nebija.

Cik lielu kukurūzas masu vācat no viena hektāra?
Mēs nerēķinām masu no viena ha. Mums ir 350 tonnu ietilpības skābbarības bedre. Pērn raža tur nesagāja, ieliku skābbarības bedrē un vēl zāli virsū. Kā torti izveidoju. Apakšā bija iepriekšējais kukurūzas pļāvums, kurgānu negribēju veidot. Viens jau stāv uz lauka no aizpērnā gada. Bedre bija pustukša, ieliku kukurūzu un vēl pēdējo atālu virsū. Rēķinu, ka pērn ražai vajadzēja būt aptuveni 500 tonnām (no 15 ha). Salīdzinājumā ar citiem gadiem – kad 26 ha audzējām, raža bija daudz lielāka. Iespējams, šajā gadā priekšrocību guvām no tā, ka pavasarī zemi neuzaru, neuztaisīju to irdenu. Vēlāk sākās sausums. Pašā sākumā, kad sēju, biju šokā. Paņēmu no Agrimatco sējmašīnu, biju iecerējis nākamajā dienā vest atpakaļ. Naktī bija milzīgs lietus. Puisis aptuveni 3 ha sēja nākamajā rītā. Sējmašīnai tad bija jāsāk vilkt dubļus, tāpēc mums ir vaga, kur ir bijusi aizķere un sēkla savilkta vienā kaudzē. Šā iemesla dēļ ir vietas, kur bija problēmas ar iesēšanos.

Cik liels ir izslaukums Braslās?
Protams, mēs neesam izsitušies līdz 10 000 kg izslaukumam. Slaucam 8000–9000 kg piena no govs. Somatisko šūnu daudzumu uzmanām, tas ir intervālā no 100 000 līdz 200 000. Tauku ir 4,07%, olbaltumvielu – 3,44%. Kad somatiskās šūnas sasniedz 250 000, tad jau meklējam vainīgo. Ja ir situācija, kad ar aci nevar pamanīt, meklējam reaģentu.

Vidējais laktāciju daudzums ganāmpulkā ir aptuveni trīs. Slaucam govis divas reizes dienā. Visu govju slaukšanai vairāk par 3,5 stundām nav bijis vajadzīgs.

A. B.: – Atražojam dzīvniekus no pašu ganāmpulka. Esam arī piepirkuši piena devējas no malas, tāpēc ka vairāk dzimst bullīšu.

Ko darāt ar bullīšiem?
P. B.: – Mūsu darbības sākumā tos mazus pārdevām SIA Baltic Calves. Patlaban mums ir daudz lopbarības, varam nobarot. Esmu škrobīgs – mums piedāvāja pirkt grāmatu par 50 eiro, kurā apkopota svarīgākā informācija par jauno Datu aizsardzības likumu. Es pārdevējam saku – neesmu nekur publicējis informāciju par nevienu savu darbinieku. Kāda mūsu valstī ir datu aizsardzība zemniekiem? Ja piedzimst bullītis, līdzko ievadu informāciju Lauksaimniecības datu centra sistēmā, trešajā dienā jau noteikti zvana uzpircējs un piedāvā pirkt dzimušo dzīvnieku. Kāpēc tāda organizācija (LDC) vispār darbojas? Kāpēc mēs nezinām zicfirmas, kas pērk un pārdod lauksaimniecības produkciju un vēlāk pazūd, izvairoties no nodokļu maksāšanas? Kāpēc mūs neviens no tām neaizsargā? Pircējiem šo shēmotāju dēļ vēlreiz jāmaksā PVN valstij. Ar graudiem notiek līdzīgi. Kāpēc mūs neaizsargā no uzņēmēja, kura firma bankrotē, paliek daudziem parādā, tomēr jau pavisam drīz izveido jaunu firmu? Kāpēc, ja vienu reizi esi sasmērējies ar vienu firmu, tev ļauj dibināt nākamo uzņēmumu? Kāpēc zemnieku no tā neaizsargā?

Kad jāveido firmu melnais saraksts, atsaucas uz datu aizsardzību, bet zina visu par manu biznesu! To drīkst zināt. Es pats sameklēšu bullīšiem pircēju. Mums ir stabils pircējs nobarojamajiem dzīvniekiem – Lēdurgas miesnieks Ceplīšos. Mēs arī pie vieniem un tiem pašiem piegādātājiem turamies. Ir sajūta, ka tad ir stabilāk. Audzējam bullīšus līdz 18–22 mēnešu vecumam, kad tie sasniedz 500 kg svaru. Bullīši dzīvo brīvā vaļā, aplokā. No pārdošanas iegūstam papildu naudu.

Kādas ir iespējas celt piena izslaukumu?

Vissvarīgākais, lai ganāmpulks ir veselīgs. Jo vairāk cels izslaukumu, jo lielākas izmaksas būs. Govi nevar ar graudiem un dažām piedevām barot. Man patlaban izmaksas ir mazākas, nekā būtu tad, ja pirktu palmu eļļu un barotu dzīvniekus ar dārgo soju. To dodam mazajiem teļiem, tiem vajag labāku barību. Govīm dodam rapšu spraukumus. Es izvēlos iespējami lētāku barību.Telē m būvējam jaunu novietni.

P. B. jun.: – Jaunā novietne būs 100 lielajām telēm, 70 mazajiem teliņiem.

P. B.: – Mums ir iecere – patlaban barības galda vienā pusē ir govis, otrā pusē teles. Tas nav pareizi. Kad telēm būs atsevišķa nojume, tās izies ārā no fermas, tad telēm otrā pusē liksim slaukšanas robotu.

P. B. jun.: – Tad slaukšana notiks trīs reizes dienā un būs lielāks izslaukums. Mūsu slaucēji nevarētu govis trīs reizes dienā slaukt, ir grūti grafiku viņiem izveidot. Robotam tas ir vienkārši. Mums arī slaucamo govju skaits nav tik liels, lai uzstādītu karuseli. Vecā slaukšanas zāle vēl darbojas. Liksim DeLaval robotu.

P. B.: – Piena slaukšanas robots ir vajadzīgs arī tāpēc, ka laukos ir problēmas ar strādniekiem, neviens jau fermā nevēlas darboties. Man bija jāpērk vairāksolīšanā dzīvojamā māja, lai paturētu saimniecībā strādnieku.

P. B. jun.: – Nākotnē jaunā paaudze kūtī vispār neies. Es patlaban vienu slaucēju atvaļinājumā aizvietoju. Traktoristu var atrast, puišiem patīk tehnika, viņi nākotnē šajā profesijā darbosies. Meitenes par slaucējām nevēlas mācīties.

Teicāt, ka esat kooperatīva Jaunais piens dibinātājs. Jaunā piena vairs nav. Vai šā iemesla dēļ ir mainījusies Pētera Bērziņa attieksme pret kooperāciju?
Mani kaitina tie zemnieki, kuri atnāk uz kooperatīvu un vaicā, cik viņiem maksās par pienu. Zemnieks pats ir kooperatīvs, kooperatīva biedrs. Piena iepirkuma cena nokrītas par pāris centiem, kaimiņu pārstrādes uzņēmums piesola maksāt par centu vairāk – šis zemnieks skrien pie tā. Tādu zemnieku Latvijā ir ļoti daudz. Viņi ar skraidīšanu no vienas vietas uz citu grauj Latvijā kooperāciju. Kooperācija ir vajadzīga tāpēc, ka nekad nav jālauza galva, kur likt pienu un cik tas maksā. Man ir jādomā par govju barošanu, par rezerves daļu pirkumu, par degvielu un citām ražošanas lietām. Ja uzpircēji par pienu šodien maksā vairāk, pēc mēneša vai nedaudz vēlāk cenu parasti nomet. Staigātāji uzskata, ka viņi noteikti atradīs labāku piedāvājumu nekā kooperatīva menedžeris pēc piedāvājumu apkopošanas.

P. B. jun.: – Ja piedāvā lielāku piena daudzumu, uzpircēja piedāvātā cena arī ir cita.

P. B.: – Kopš 2003. gadā nodibinājām Jauno pienu, esmu visu laiku atbalstījis kooperāciju. Mēs līdz pēdējam kooperatīvā Trikāta KS palikām 38 zemnieki no aptuveni 250. Izveidojām LPKS Piena loģistika, vienu no šobrīd spēcīgākajiem kooperatīviem. Mūsu spēks ir vienotībā un loģistikā. Pašiem ir savas piena mašīnas. Mūs tolaik pievīla staigātāji. Iekritām ar to, ka sāka rasties problēmas Piena partneros, kas bija viens no kombināta Latvijas piens līdzdibinātājiem. Viņi sākumā bija septiņi lieli zemnieki. Divi pārdeva savas saimniecības, atlikušie sāka šaubīties par Latvijas piena projektu. Kombināts bija jau uzbūvēts, bizness uztaisīts. Viņi bija uzņēmēji, nevis zemnieki. Domāja, kā dabūt naudu. Pielauza Latvijas piena vadītāju Raimondu Freimani pārdot uzņēmumu; ja ne citādi, tad viņu akcijas. Otrs Latvijas piena projekta neveiksmes iemesls bija Krievijas embargo. Uzņēmumam it kā Krievijas sertifikāts bija, gaidīja, kad sāksies eksports, tomēr Krievija sieru neņēma. Glabātavas pilnas ar sieru, pienu nav kur likt. Mēs pārdevām pienu kooperatīvu pārstrādes uzņēmumam par 24 centiem/kg, uzņēmums veda to uz Lietuvu, kur pārdeva par 25 centiem, atstājot Latvijas pienam vienu centu izdzīvošanai. Pievīla LPKS Dzēse, Māris Petrēvics pagrieza šā kooperatīva mašīnas garām Latvijas piena vārtiem Lietuvas virzienā. Tur viņš uzreiz saņēma 25 centus/kg. Viņš palika Latvijas piena līdzīpašnieks, tomēr nepalīdzēja tam izturēt grūto brīdi. Atstāja mani 3,5 mēnešus bez piena naudas. Kooperatīvā man palika 36 000 eiro, kopā ar akciju vērtību – 72 000 eiro. Zemnieki bēga no Latvijas piena, glāba savas saimniecības. Kā jau teicu, palikām 38 saimnieki un izveidojām jaunu kooperatīvu Piena loģistika.

Vai plānojat palielināt govju skaitu?
Ganāmpulks, kamēr vecais saimnieks pie varas, būs tikpat liels. Jauno saimnieku rudenī sūtīšu uz ASV mācīties – Vidzemes veterinārais serviss rīko semināru. Jaunais saimnieks gaida, kad vecais palaidīs grožus vaļā.

P. B. jun.: – Nav viņš vēl tam gatavs. Mans sapnis ir izveidot fermu ar četriem slaukšanas robotiem.

P. B.: – Zemes mums pietiek. Graudus varētu audzēt mazāk, zālājus vairāk.

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops

Žurnāla "Agro Tops" augusta numura vāks
Žurnāla “Agro Tops” augusta numura vāks

Pievienot komentāru