NVO, Politika

Par “pēdējo priedi” pludmalē

Autors: Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors

Būt vai nebūt, tāds ir jautājums. Izmantot pasaules dižo personību tekstus, protams, ir nedaudz triviāli, bet pateikts ir ļoti precīzi, un šis teiktais labi raksturo situāciju ap Latvijas piejūras priežu mežiem. Diemžēl daļai Latvijas sabiedrības nav vēlēšanās ieklausīties tautsaimnieku argumentos un ikvienu saimniecisko aktivitāti tie uztver par kaut ko postošu un nosodāmu. Šis mans viedoklis ir adresēts tiem, kuri tomēr ir gatavi uzklausīt un saprast, ko tad meža nozare vēlas panākt ar izstrādātajiem grozījumiem noteikumos, kas regulē saimniecisko mežu apsaimniekošanu piejūrā.

Meža nozare ir par mežiem! Mēs vēlamies redzēt skaistus, veselīgus un spēcīgus priežu mežus visā Latvijā, arī teritorijā gar Baltijas jūru un Rīgas līci. Tieši tāpēc mēs atbalstām izmaiņas noteikumos, jo pašreizējā normatīvu redakcija rada situāciju, ka ar laiku tādu priežu mežu, kā mēs esam raduši redzēt, jūras piekrastē vairs nebūs. Šodien noteikumi atļauj cirst priedes, bet neatļauj šīs cirsmas atjaunot, un tas mums nav pieņemami. Pilnvērtīga priežu mežu atjaunošana ir tas galvenais motīvs, kāpēc grozījumi noteikumos ir rosināti un kāpēc Zemkopības ministrija tos ir izstrādājusi.

Mums mēdz pārmest, ka mežsaimnieki un kok­rūpnieki visur redz tikai naudu un grozījumi noteikumos nepieciešami, lai vairāk nocirstu un vairāk nopelnītu. Uz šo apgalvojumu man ir divas atbildes. Pirmā – piejūras mežu teritorija, kuru skartu normatīvu grozījumi, ir salīdzinoši neliela un tur iegūstamās koksnes apjoms būtiski nevar ietekmēt meža nozares peļņu, jo Latvijā ir daudz mežu, kas jau pārsnieguši ciršanas vecumu. Latvijā ir daudz cērtamu platību arī bez piejūras. Otra atbilde – jā, mēs uz mežu skatāmies kā uz saimniecisku resursu, kas mums ļauj nopelnīt šodien, un vēlamies, lai tas ļautu nopelnīt arī nākotnē. Mēs neesam unikāli, tieši tāpat uz mežu raugās somi, zviedri, vācieši, igauņi… Grib to kāds vai ne, bet mežs ir Latvijas galvenais dabas resurss un tā ekonomiskā vērtība rodas tad, kad mēs mežu nocērtam un koksni pārstrādājam dažādos produktos. Protams, mežam ir arī sociālā, ekoloģiskā un daudzas citas vērtības, kuru ievērošanu reglamentē Latvijas likumdošana un kuru respektē nozare. Kas attiecas uz piejūras mežu teritorijām, svarīga ir otrā atbilde – neveicot korekcijas normatīvos, nākotnē mēs varam zaudēt ne tikai ekonomisko, bet arī sociālo un ainavisko šī meža vērtību, jo līdzšinējā prakse ļoti skaidri parāda, ka pēc atļautajām izlases cirtēm priede nespēj atjaunoties.

Ņemot vērā piejūras teritorijas īpašo statusu, mežsaimnieki piekrīt dažādiem ierobežojumiem, kas nepastāv citos saimnieciskajos mežos. Turklāt izstrādātie noteikumi ļoti konkrēti paredz, ka, nocērtot piejūrā priedi, vienlaidus cirsmā tā ir jāatjauno ar selekcionētiem augstvērtīgiem stādiem – tas maksā vairāk, bet nākotnē nodrošinās lielāku vērtību.

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka šausmu stāsti par alkatīgajiem mežcirtējiem, kuri paņems pēdējo priedi pludmalē, ir absolūti nepatiesi, jo ne šobrīd, ne nākotnē neviens likums neļauj un neļaus iegūt koksni pirmajos 300 meža metros aiz pludmales. Izmaiņas attiecas tikai uz meža platībām no 301 metra līdz pieciem kilometriem, un arī tikai 16% no šīm teritorijām.

4 Komentāri

  1. Priecātos, ja mežrūpniecība neaprobežotos ar apaļkoku eksportu 90% gadījumu un koksne tiktu izmantota pilnīgi – t.sk. zari, kas mētājas mežos, cirsmas un puscirsmas pārvēršot džungļos un ugunsbīstamā teritorijā, jo nedod Dievs karstā vasarā kāds nometīs nevietā izsmēķi vai neveiksmīgi nomesta stikla lauska šos izkaltušos džungļus aizdedzinās vienā sekundē. Nesavāktie zari ir neizmantots resurss – varbūt sākt ar šī resursa apgūšanu un iemācīties ne tikai nopelnīt, bet ieguldīt peļņu koksnes pārstrādē un eksportēt jau ar lielāku pievienoto vērtību? I peļņa būs lielāka, ir darba veitas radītas!

    Jocīgās kokizstrādes metodes arī nav saprotami neviens izskaidrojis – novērojums dabā – vienu gadu izcērt daļu izbraukājot ar smago tehniku, zarus nesavāktus atstājot, no augšas joprojām izskatās pēc meža. Pēc pāris gadiem, kad mazliet mežš sāk atkopties – atkal nāk pāri smagā tehnika no jauna izbraukājot mellenājus, avenājus un piemēslojot ar nesavāktiem zariem. Un paiet vēl pāris gadi un atkal. Neviens tur nesakopj un vietā nestāda, aug ar krūmiem kā nu aug. Ir skaidrs, ka mazās priedītes tajā krūmu pudurī neizdzīvos.

    Un jā, vai man var kāds no šiem kokrūpniekiem pateikt, kāpēc LT un Polijā necērt mežus šādos kvantumos un tur uz katra soļa nebūt neredz cirsmas, izkropļotus mežus un nesavāktu ārprātu? Vai viņi ir nesaimnieciski rupuči, kas neko nesajēdz no ilgtspējīgas apsaimniekošanas?

  2. Jūsu rakstītais ir tīra patiesība, bet… Ja salīdzinām 90-to gadu sākuma prasības meža apsaimniekošanā, tad cirsmām bija jābūt savāktām tīrām, zariem sadedzinātiem vai pārstrādātiem u.t.t
    Pakāpeniski dažādi zaļie pieprasīja atstāt mežos visdažādākās atliekas, kas tad arī radīja šodienas bildi . Izlases ciršu propaganda rada to, ka pa vienu un to pašu vietu jābrauc vaitrākas reizes, bet dezināšana, ir zaļo mērķis, jo tur var iztērēt milzu fondu naudas, tā ka gailis pakaļ nedziedās. Viss tas tika pasniegts zem ekoloģiskās nepieciešamības karoga, bet faktiski ir miljonu izšķērdēšana un mēģinājumi iegūt politisko ietekmi.

Pievienot komentāru