Bizness, Īpašums

Pārprastas dabas aizsardzības dēļ meža īpašnieks – muļķa lomā

Mežu īpašnieki pauž neapmierinātību ar dabas aizsardzības vārdā viņu īpašumiem uzliktajiem, viņuprāt, pārlieku bargiem un negaidītiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem.

Meža īpašnieks muļķa lomā

Uzņēmuma “PK mežs” vadītājs Edgars Keičs stāsta, ka reiz viņu mežā bijis noteikts liegums ap trīspirkstu dzeņa ligzdu. Bet vairākus gadus ligzda bijusi tukša. Kad Dabas aizsardzības pārvaldē uzdots jautājums, vai nebūtu pienācis laiks šo liegumu atcelt, saņemta atbilde, ka trīspirkstu dzenis varētu kādreiz atlidot, jo tur esot putnam labvēlīga vide. Uz jautājumu, cik ilgi jāgaida, ornitologi dziļdomīgi klusējuši.

“Tā nu turpinām gaidīt trīspirkstu dzeni, kurš spītīgi nelido, un klusībā priecājamies, ka mežā vēl nav uzlikti tādi paši liegumi citās vietās, kur trīspirkstu dzeņi vēl nav manīti, kaut arī labvēlīgās vides dēļ varētu atlidot jebkurā brīdī,” teic uzņēmējs.

Savulaik uzņēmums nopircis mežu pie Ogres upes. Toreiz nekādu saimnieciskās darbības ierobežojumu tam neesot bijis. Bet, kad pieteikta ciršanas atļauja, piepeši atklājies, ka mežs iekļauts Ogres upes dabas parka teritorijā, kur mežizstrāde aizliegta. “Ja šeit tika plānots dabas parks, tad mēs ar to būtu rēķinājušies un neko nebūtu pirkuši. Mūsu nodoms nebija iegūt šo mežu par katru cenu,” piebilst E. Keičs.

Viņš norāda, ka mežu īpašnieki ne tikai zāģē, bet arī stāda jaunus kokus, tāpēc ka grib saimniekot ne jau vienai dienai vien. Bet saimniekošanu mežā jebkurā brīdī var pārtraukt jaunu īpaši aizsargājamu dabas teritoriju izveidošana. “Par jau izveidotajām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, mikroliegumiem, īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem var uzzināt Dabas aizsardzības pārvaldes uzturētajā dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols”, kas, protams, ir labi. Bet joprojām nav iespējams izsekot tam, kad un kā parādās jauni ierobežojumi. Zemes īpašnieks nonāk muļķa lomā, jo par tiem uzzina tikai pēc tam, kad tie jau ir noteikti.”

Edgars Keičs uzskata, ka, iekams veido jaunas aizsargājamās dabas teritorijas un nosaka saimnieciskās darbības ierobežojumus, vispirms valstij būtu jāvienojas ar zemes īpašnieku par to, kādi turpmāk būs abu pušu pienākumi un tiesības. Tādējādi īpašnieks ne tikai laikus zinātu par ierobežojumiem, bet arī tiktu novērsti nevajadzīgi strīdi, kuri gadiem ilgi jāšķir tiesā. Tas ļautu arī plānot saimniecisko darbību ilgtermiņā, nepieļaujot gadījumus, kad bailēs no ierobežojumiem meža īpašnieks nocērt to, ko nevajadzētu un kas nav bijis plānots.

Sargāt gan dabu, gan cilvēku tiesības

Kopš pagājušā gada novembra portālā “Mana balss” Latvijas Meža īpašnieku biedrība un Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP) aicina iedzīvotājus parak-stīties par iniciatīvu “Aizsargāsim zemes īpašnieku tiesības, nepieļaujot nekontrolētu aprobežoto teritoriju palielināšanu”.

LOSP valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs stāsta, ka zinot tādus gadījumus, kad privātmāju īpašnieki izmanto dabas liegumus, lai savā apkārtnē nepieļautu jaunu apbūvi.

Garkalnes novada pašvaldības priekšsēdētājs Mārtiņš Gunārs Bauze-Krastiņš atklāj, ka zinot iedzīvotāju, kurš, atsaukdamies Dabas aizsardzības pārvaldes uzsāktajai kampaņai “Skaitām dabu”, pašvaldības teritorijā saskaitījis kokus, krūmus, sūnas un puķes, kuras aug visā Latvijā. Viņaprāt, šāda kārtība ir aplama, tāpēc būtu jāpārskata Ministru kabineta noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu. Pašvaldības vadītājs uzskata, ka neierobežota jaunu liegumu izveidošana apdraud teritorijas, kas, pēc pašvaldību izstrādātajiem un valsts apstiprinātajiem plānojumiem, paredzētas apbūvei un ražošanai vai citai saimnieciskai darbībai.

Priekuļu novada pašvaldības mežzinis, meža īpašnieku biedrības “Dižsils” vadītājs Ainārs Amantovs piebilst, ka pēc šiem noteikumiem mikroliegums, piemēram, mazā ērgļa ligzdošanai vietai, var sasniegt 5 līdz 30 hektārus, bet buferzona – līdz 100 hektāriem. “Dažs eksperts rīkojas saprātīgi, bet cits šo mikroliegumu un buferzonu nosaka tuvu maksimālai platībai,” viņš skaidro.

Kompensācijas neatsver zaudējumus

“Arī es esmu parakstījies portālā “manabalss.lv” par zemes īpašnieku tiesībām dzīvot un saimniekot,” atklāj mežzinis Ainārs Amantovs. “Ja dabas aizsardzības vārdā valsts uzlikusi īpašumam saimnieciskās darbības ierobežojumu, tad īpašniekam jāsaņem arī atbilstoša kompensācija. Tā nebūtu katru gadu jālūdz rakstiski un vēl jāgaida, kad valstij būs naudas. Ja ierobežojumi ir noteikti, tad valstij tā būtu jāmaksā bez atgādināšanas.”

Uzņēmējs Edgars Keičs atzīst, ka pašlaik valsts maksāto kompensāciju apmēri par saimnieciskās darbības ierobežojumiem ir simboliski, mežu īpašniekiem tie neatsver zaudējumus. Viņš neiebilstu arī pret plašākiem dabas aizsardzības pasākumiem. Bet nav taisnīgi, ka atbildība par dabas vērtību saglabāšanu uzvelta īpašnieku pleciem.

Parakstu vākšanas ierosinātāji noskaidrojuši, ka pašlaik gandrīz trešā daļa Latvijas mežu ir iekļauta kādā aizsargājamā teritorijā. Latvijā ir aprobežoti 862,8 tūkstoši hektāru jeb 28% no kopējās meža platības. Pēdējo desmit gadu laikā to platību apjoms, kurās aizliegta jebkāda mežsaimnieciskā darbība, privātajos mežos pieaudzis gandrīz trīs reizes – no 3700 līdz 10 000 hektāru, valstī no jebkādas mežsaimnieciskās darbības ir izslēgti 133 000 hektāru.

Pārprastā dabas aizsardzība

Priekuļu novada pašvaldības mežzinis Ainārs Amantovs stāsta, ka Gaujas Nacionālā parka (GNP) teritorijā pašvaldībai piederošajos mežos noteiktie aizliegumi esot krietni stingrāki nekā privātajos. Viens no tiem ir aizliegums cirst mežaudzē, kas sasniegusi noteiktu vecumu, piemēram, priežu audzēm tie ir 140 gadi. Taču vecumu pārsniegušie pāraug un aiziet bojā, teritoriju pamazām pārņem nevērtīgu krūmāju audze. Viņaprāt, vārdos vērtīgu mež-audžu platību vairošanu it kā atbalsta, bet ar šiem aizliegumiem patiesībā panāk pretējo.

Pārprastas dabas aizsardzības vārdā savulaik Dabas aizsardzības pārvalde Pārgaujas novada Raiskuma pagastā grasījusies nodedzināt mežsarga Ivara Gailīša pirms 50 gadiem iestādītā meža zemsedzi 250 hektāru platībā, jo mežs esot atjaunots mākslīgi un neatbilstot boreālo mežu biotopam, zina teikt mežzinis.

“Vai kāds no Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ierēdņiem vispār bijis Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai piederošajā mežā, piemēram, GNP teritorijā pie Niniera ezera, līdzās pašvaldībai piederošajam? Kā DAP vispār saimnieko šajās teritorijās?” jautā Ainārs Amantovs.

Kad mežziņa Aināra Amantova jautājumu uzdevu DAP, Vidzemes reģionālās administrācijas direktors Rolands Auziņš atbild, ka šis Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai piederošais īpašums atrodas Gaujas Nacionālā parka (GNP) neitrālajā zonā, kur koku ciršana ir atļauta tikai pēc GNP individuālajiem noteikumiem. “Bet šajā zemes gabalā lielāko daļu aizņem 120 gadus veca priežu audze. Tā ir bioloģiski veca audze, kas ir vērtīga no bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas skatpunkta, jo tieši vecie sausokņi un kritalas ir neaizstājamas dzīvotnes ļoti daudzām putnu, sīko dzīvnieku, kukaiņu un augu sugām. Tāpēc DAP te neplānojot neko nocirst, savukārt šī meža vērtību precīzāk varēs pateikt pēc uzsāktās dabas skaitīšanas,” piebilst DAP amatpersona.

Mantojumā krūmi

Priekuļu novada pašvaldības mežzinis Ainārs Amantovs uzskata, ka tik un tā paliek neatbildēti jautājumi. “Kas notiks pēc tam, kad pašreizējā mež-audze lēnām aizies bojā? Kāds izskatīsies šis un citi meži pēc divdesmit vai trīsdesmit gadiem?” Viņaprāt, pārprastas dabas aizsardzības vārdā un trīspirkstu dzeni atlidojam gaidot, šajās mežaudzēs būs sakuplojušas vien lazdas, ievas un citas nevērtīgas sugas.

15 Komentāri

    1. Tava atbilde tikai norāda to,cik tu vēl esi neizglītots mežsaimniecības nozarē.Cilvēki tikai bļauj,ka to nevajag darīt tas mums ir vajadzīgs,piemērs no medībām,kad liels cilvēku skaits protestē pret dzīvnieku nomedīšanu nezinot lietas būtibu.Kautvai tava atvilde,ka mežs dot skābekli nav precīza,viss lielāko daudzumu skābekļa mums dot augošs mežs,tātad jaunaudze.

      1. pats uz savu nezināšanu norādi. Mežs aug vienmēr. Bet par dzīvnieku izšaušanu ar atrunu par “regulēšanu” kārtējās muļķības. Jutubā sameklē dokumentālo filmu “20 gadi bez cilvēka” (двадцать лет без человека). Tur arī redzēsi, ka tava “regulēšana” fufels vien ir.

  1. Kas apmaksā visas šīs zaļās varzas izpriecas?Zemju īpašniekiem ir tikai viens ceļš – nepārtraukta informācija uz Eiropu, līdz pat cilvēktiesību tiesai. No tā zaļie baidās kā no uguns.

  2. Aizsargâjamo teritoriju % tek párspílêti. Aizsargájamâs teritorijas ir ap 10 %.
    Śo teritoriju īpaśnieki par vides aizsardzību nedomâ. Viņi meżu redz tikai kâ baļķus. Diemžêl LA seko śai viņu saceltajai ažiotâźai

  3. bet es nesaprotu pēdējo frāzi, ka lazdas un ievas ir mazvērtīgi, tad kāds ir vērtīgs, cik skaists, bet katram savs skaistums, ko dod -lazda dod barību riekstu veidā rudenī, bet ieva ogu veidā pavasarī, ir kautkā izrēķināts cik skābekļa saražo? Ā, no lazdām var foršus žogus sapīt. Tad kādēļ mazvērtīgi?

  4. Visi mežziņi to tik dara ka mekle klientus saviem mežu uzpircejiem! Jo vinjiem visiem maksa % par katru mezu ko kada tantinja grib pardot!

    Normals meža ipasnieks vispar ar tadiem mežzinjiem neruna un pats atrod pirceju ja grib pardot, Stulbam jabut laij konsultetos ar mezzini par meza pardosanu,!!! Mezzinis vienmer iesaka savu čomu,kas par kapeikam nopirks!

  5. Interesants raksts! Piemēram braucot pa skaisto Sabiles kalnu vairs nevar redzēt skaisto dabas ainavu. Tā aizaugusi ar kārkliem, alkšņiem , apsēm un krūmiem, kuri aizsedz ainavu. Tā kļuvusi par neizbrienamu čūskulāju !!!! Varbūt patiešām tiem mūsu zilajiem ( piedodiet zaļajiem) ierēdņiem kas pie varas – drusku kāda skrūvīte izkritusi ?!

  6. Mežs nav altāris, pie kura tikai svētie vārdi jāčukst, mežs īstam saimniekam ir gan pārtikas devējs (ieskaitot naudu), gan darba vieta . Diemžēl, jā, daudzi grib tikai pirmo daļu, par saviem pienākumiem aizmirstot. Daudz braucu pa Latviju – tās ir šausmas, kuras pašreizējā situācijā paveras gar autoceļiem kilometru garumā. Mana tanta bija mežsardze Zaļeniekos – slavenajos Tērvetes mežos. Staigāja ikdienas ar plinti plecā; izcirtumi laistījās tīrībā un kārtībā. Celmus nomizoja, lai kāds tārpiņš vai cits insekts nesavairotos… Tagad? Dabas draugi tā norūpējušies par dzeņiem, ka neredz mežus pārvēršamies par izgāztuvēm, bet izcirtumus par ciršanas atkritumu savāktuvi. Ieskaitot sakritušos kokus – tāda diametra, kura Latvijā vairs nav. Aizvesti uz Eiropu…

    1. Mežs nav altāris, pie kura tikai svētie vārdi jāčukst, mežs īstam saimniekam i ….
      ………………………………
      Mežs ir Altāris. Un Saimnieks (ar lielo burtu) kailcirtes netaisa. Tas, ko var redzēt braucot pa Latviju tiešām ir vājprāts. Īsta meža vairs nav. Vēl labāk tas redzams pārlidojot Latviju.

      1. Un īsts Saimnieks dzīvo sava meža vidiņā, ik rītiņu apstaigā savu Altāri, apmīļo katru pusnokaltušo veco koku, kur kukainīši vairojas, dzenīši kaļ dobumiņus un sestdienās ar bērīti-kumeliņu izvelk nozāģēto sausā koka zāģbaļķīti, kas piedevām ir nozāģēts ar parasto rokas zāģi…

  7. Kāda iemesla dēļ aiz šī raksta ir pazudusi vesela virkne komentāru, kuri te bija lasāmi vēl vakar? Daži bija ļoti sakarīgi, starp citu un nebija arī rupji. Vai tiešām redakcija nodarbojas ar lasītāju viedokļu cenzēšanu? Atstāj sev vēlamos? Biju labākās domās par šo avīzi.

  8. Interesanti sanāk. Kokus cirst ierobežo, bet kur dzīvo tiek kas šos ierobežojumus liek? Vai ne mājās kuru celtniecība izmantots koks? Un mēbeles tak arī viņiem ir?
    Nocērtot mežu ieguvēji ir visi. Gan valsts saņem nodokli. Gan īpašnieks. Kā arī koku zāģētāji, ārā vilcēji, prom vedēji, zāģētavas, u.c. Aiz visiem cilvēkiem stāv ģimenes. Labāk tad būsi nabagi bet mežus necirtīsim.

Pievienot komentāru