Laukos
Bizness

Citur desas garšo savādāk 0


 “Forevers” īpašnieks Andrejs Ždans.
“Forevers” īpašnieks Andrejs Ždans.
Foto – Karīna Miezāja

Vietējās gaļas pārstrādes uzņēmums “Forevers” iekļauts prestižajā Londonas fondu biržas gadagrāmatā izdevumā par 1000 ātrāk augošajiem uzņēmumiem, kuri iedvesmo Eiropu. Uzņēmuma vadītājs un īpašnieks Andrejs Ždans orientējas uz Latvijas tirgu, ko uzskata par sava veiksmes stāsta atslēgu.

Vai jaunajai rūpnīcai vieta jau noskatīta?

Jā, esam iecerējuši paplašināt ražotni esošās rūpnīcas teritorijā Rīgā, Granīta ielā. Vispirms gan ir jāapstiprina projekts, tad varēs domāt par realizāciju. Provizoriski projekta izmaksas sasniegs 22 miljonus eiro. Pārstrādes nozarei šobrīd nav atbilstošas Eiropas Savienības fondu atbalsta programmas. Ir pieejams atbalsts inovācijām, pētījumiem, bet ražošanai atbalsts nav pieejams. Pienam atbalsts ir, gaļai nav. Galvenais iemesls, kāpēc nepieciešama rūpnīca – pašreizējās telpas 8520 m2 ir pārāk mazas, mūsu plāni paredz atvērt ražotni 14 000 m2 platībā, tādējādi kāpinot ražošanu par 50%. Apsvērām domu veikt rekonstrukciju, taču tas būtu neefektīvi.

Kā jums izdodas kāpināt ražošanas apjomus, ņemot vērā, ka iedzīvotāju Latvijā kļūst arvien mazāk, bet konkurence sīvāka?

Iespējams, tas saistīts ar to, ka nedarām kā visi. Ejam savu ceļu. Piemēram, jau pirms gadiem desmit pakāpeniski atteicāmies no sadarbības ar lielajiem tirdzniecības tīkliem. Ar tiem ir grūti strādāt, viņi regulāri prasa akciju cenu, nezinām, kas paliks pāri, vai tas beigsies ar sodiem vai peļņu. Ļoti aktīvi strādājam ar mazajiem veikaliem un mazajiem tīkliem. Protams, ar viņiem strādāt ir grūtāk, jāveic vairāk darbību, taču, ar viņiem strādājot kopā, var kaut ko nopelnīt. Mums, lai augtu, vajag peļņu, lai varam investēt attīstībā.

Savi mazumtirdzniecības veikali ļauj mums produkciju realizēt par zemāku cenu, kas ir ļoti būtiski. Cenu starpība produkcijai mūsu veikalu plauktos un tīklos ir vismaz 15 – 20%. Mēs ļoti uzmanīgi sekojam līdzi loģistikas izmaksām. Daudzi ražotāji atteicās no savas loģistikas, sākot strādāt ar lielajiem tīkliem, mēs loģistiku attīstījām. Mums ir pašiem savs autoparks – 48 vienības. Sava piegāde, ja tā ir pareizi organizēta, palīdz ieekonomēt līdzekļus. Šodien vedam tikai savu produkciju, bet perspektīvā plānojam šo pakalpojumu piedāvāt vēl kādam ražotājam.

Jūs savu produkciju vedat arī ārpus Latvijas robežām?

Mazliet pārdodam arī Igaunijā – apmēram 1%. Nevarētu teikt, ka Latvijā pieprasījums ir tik liels, ka nebūtu ko eksportēt. Tā nav. Patiesībā vietējais tirgus samazinās, jo palielinās konkurence. Bet mums vietējais tirgus palīdz augt, un mēs uz to arī orientējamies. Lai ietu, piemēram, uz Lietuvas tirgu, jāveido sava izplatīšanas ķēde, tās ir lielas izmaksas. Nedomāju, ka kāds pie kaimiņiem gaida ar atplestām rokām. Latvijā mums ir lojāls pircējs, taču Lietuvā tādu nav. Tāpēc mēs uzlabosim darbu Latvijā un nemeklēsim piedzīvojumus ārpus robežām.

Tuvākos divus trīs gadus mūsu prioritāte būs vietējais tirgus. Par eksporta tirgiem pagaidām nedomājam, bet domājam par pilnīgi jauna produkcijas veida ražošanu, kam ir arī potenciālas eksporta iespējas. Mūsu tradicionāliem produktiem es neredzu eksporta perspektīvas, jo ir pārāk atšķirīgas garšas tradīcijas gan igauņiem un lietuviešiem, gan poļiem. Un, lai ko arī poļi teiktu, viņi nevarēs pārdot Latvijā savas desas, jo tās ir ražotas poļu tirgum. Un tieši tāpat mēs nevarēsim izgatavot cīsiņus Zviedrijas tirgum.

Un Krievijas tirgum?

Šis jautājums laikam ir noņemts no dienas kārtības. Nezinu. Politika ir sarežģīta joma. Reālākajos tirgos, kur varētu pārdot mūsu produkciju, nedomāju, ka tā kādam ar mūsu tirgum tradicionālajām garšām būtu vajadzīga.

Vai tad tik ļoti atšķiras desu garšas prasības? Latvijas veikalu plauktos taču ir ļoti daudz, piemēram, Lietuvas un Igaunijas gaļas produkcijas izstrādājumu?

Tas, ka šī produkcija ir plauktos, vēl nenozīmē, ka to arī pērk. Lietuvā tradicionāli ražo auksti kūpinātas desas, bet tās Latvijas patērētājam šķiet pārāk skābas, turklāt tās ir arī dārgas. Es nedomāju, ka lietuviešu desām ir liels pieprasījums Latvijā, tieši tāpat kā Latvijas desām Lietuvā. Igauņi savukārt ļoti maz izmanto garšvielas, visa produkcija ir diezgan bezgaršīga. Igauņi lielos daudzumos ēd vārītās desas, mūsu tirgū tās nav pārāk populāras. Cita lieta, ka Igaunijas uzņēmums “HKScan” daļu “Rīgas Miesnieka” ražošanas ar receptūrām pārcēluši uz Igauniju un ražo Latvijas tirgum adaptētu produktu, kas atšķiras ar savām garšas īpašībām.

Pie kāda jauna produkta jūs strādājat? Vai tas būs kaut kas no desu pasaules?

Tas būs gaļas izstrādājums, kādu Latvijā šodien neviens neražo. Šobrīd esam aktīvā izstrādes stadijā, kolēģi testē tirgū patērētāju reakciju, tehnologi izstrādā ražošanas shēmu. Tas būs produkts, kas paredzēts lietošanai uzreiz. Ekonomiski aktīvajiem cilvēkiem kļūst arvien mazāk laika, lai paši gatavotu ēst. Daudzi jaunieši vispār vairs nemāk gatavot ēst. Tā kā no desas vien cilvēki, visticamāk, nepārtiks, tāpēc meklējam alternatīvas, ko šiem cilvēkiem piedāvāt. Apzināmies arī, ka desu patēriņš nez vai palielināsies, drīzāk samazināsies. Jau tagad vērojamas tendences, ka cilvēki atsakās no vārīto desu, sardeļu lietošanas, cīsiņi gan pagaidām ir tikpat populāri kā agrāk.

Varbūt pieprasījuma kritums saistāms ar aktīvo kampaņu pret E vielu lietojumu pārtikā?

Šajā kampaņā vairāk ir stereotipu, māņu, muļķības… Ja iedziļinās, tad daudzas lietas izskatās pavisam savādāk, nekā tās tiek pasniegtas. Manuprāt, saldinātie dzērieni, ko dodam bērniem, ir daudz bīstamāki piedevu ziņā nekā veikalos nopērkamās desas. Papētiet uzmanīgāk, no kā gatavotas limonādes! Tur ir gan konservanti, gan benzoāti, gan sorbāti, kas grauj imunitāti un kas patiešām ir bīstami. Par limonādēm gan neviens histērijas tirgū nerīko. Kamēr desās E-300, kas ir askorbīnskābe (C vitamīns) un cilvēkam derīga, izraisa ļoti lielas emocijas.

Atzīme “Nesatur E vielas” ir kļuvusi par produkta pārdošanas un mārketinga rīku, kam ir maza saistība ar patiesām rūpēm par pircēju veselību. “Forevers” veiktie laboratoriskie pētījumi, analizējot dažādus vietējā tirgū nopērkamus gaļas izstrādājumus, kuriem uz iepakojuma bija norādīts “Nesatur E”, apliecina, ka mēdz būt tā, ka pēc receptūras ražotājs pārtikas piedevas nepievieno, bet E vielu klātbūtne gala produktā uzrādās tik un tā.

Kā vērtējat plānoto nodokļu reformu?

Nodokļu sistēma ir valsts ekonomikas politikas elements. Manuprāt, valsts uzdevums ir nevis vienkārši ievākt nodokļus, bet gan attīstīt nodokļu bāzi, lai sistemātiski ievāktu nodokļus ar tendenci palielināt. Nodokļus valstij vajag, lai nodrošinātu augstu dzīves līmeni visiem iedzīvotājiem. Nodokļi ir jāievāc tā, lai visiem pietiktu naudas. Ir jābūt tādam darba ražīgumam, kas ļauj uzturēt valsts sistēmu, proti, uzturēt ceļus, maksāt pieklājīgas algas medicīnas darbiniekiem, skolotājiem, policistiem, un tajā pašā laikā uzņēmējam, nodokļu maksātājam, arī paliks pietiekami līdzekļu, lai attīstītos, lai normāli dzīvotu, skolotu bērnus, aizbrauktu reizi gadā atvaļinājumā, varētu nopirkt kvalitatīvu pārtiku. Tā es to visu redzu.

Vai PVN samazināšana pārtikas produktiem atvieglotu jūsu kā uzņēmēja dzīvi?

Šādu ideju vērtēju skeptiski, jo šāda nodokļa samazināšana radītu pārāk lielu iztrūkumu budžetā. Lai arī ideja no dažādiem aspektiem teorētiski ir atbalstāma, tik daudz ziedot valsts nevar atļauties. Protams, man būtu vieglāk strādāt, ja būtu samazināta PVN likme. Un tas pat nav tik daudz mana kā ražotāja jautājums. Likmes samazināšana atstātu iespaidu uz produkcijas cenu. Tā būtu cilvēciskāka attieksme pret valsts iedzīvotājiem.

Un, pat ja ne visi ražotāji samazinātu cenu, PVN samazinājums vienalga ekonomikā būtu ar pluss zīmi, jo uzņēmēji varētu, piemēram, maksāt citos nodokļos vairāk, varētu maksāt darbiniekiem augstākas algas. Kaut gan es nedomāju, ka cenas paliktu nemainīgas, jo Latvijā ir ļoti sīva konkurence. Un visi izmantotu šo iespēju samazināt produkcijas cenu. Bet, kā jau teicu – Latvijas ekonomika to šobrīd nevar atļauties.

Ko jūs gribat saņemt no valsts par nodokļiem, ko maksājat?

Kārtību valstī. Man kā uzņēmējam ir svarīgi, lai būtu infrastruktūra, lai būtu nodrošināta kvalitatīva izglītība, lai veselības aprūpe nodrošinātu iedzīvotāju vajadzības. Man nepieciešama pārliecība, ka mūsu tiesu sistēma strādā nevis negodprātīgu ļaužu interesēs, bet patiesības labad. Es gribu dzīvot valstī, kur cilvēki var būt pārliecināti par stabilitāti.

Šobrīd es to visu mūsu valstī neredzu. Kā cilvēki var būt pārliecināti par rītdienu, ja viņiem saka, ka pēc gadiem divdesmit, kad viņi ies pensijā, to vispār nebūs. Par tādu pretvalstisku propagandu cilvēki būtu jāsēdina cietumā.

Es kā uzņēmējs gribu, lai ir stabila sociālā sistēma, es gribu, lai pensionāri saņemtu lielākas pensijas. Pensionāri ir mūsu galvenie pircēji.

Kā Āfrikas cūku mēris ietekmējis jūsu ražotās produkcijas pieprasījumu tirgū?

Produkcijas realizācijas apjomus tas nekādi neietekmē, arī izejvielas piegādes tas neietekmē. Cūkgaļas cenas nenosaka Latvijā.

Bet ar ko varētu skaidrot, ka Latvijā cūkgaļas iepirkuma cenas vienmēr ir zemākas nekā Eiropā?

Latvijā tirgū tiek piedāvāta divu veidu cūkgaļa. Vienas cūkas audzē zemnieki, piemājas saimniecības, bet otras audzē lielajos kompleksos. Tā saucamā kompleksu cūkgaļa maksā dārgi – maz tauku, daudz gaļas, maz kaulu, standartizēta. Šādai gaļai ir augsta cena gan Latvijā, gan Beļģijā, gan Polijā. Polijā, piemēram, kompleksu cūkgaļa maksā ne mazāk kā Vācijā, dažreiz pat dārgāk.

Bet mazo zemnieku saimniecību cūkas ir lētākas. Šie liemeņi nav kalibrēti, dažādi liemeņu izmēri, atšķirīgs gaļas sastāvs. Saprotiet, katrs fermeris audzē ar savu tehnoloģiju – viens baro ar miltiem, cits ar burkāniem un kartupeļiem. Šī cūkgaļa ir ļoti dažāda.

Ar kuru cūkgaļu jūs strādājat?

Mēs izmantojam gan lielo kompleksu cūkas, gan arī zemnieku saimniecību cūkgaļu. Taču šobrīd apsveram domu no fermeru cūkām atteikties, jo ir problēmas ar kvalitātes nodrošināšanu. Tas nav normāli, ka no gaļas tek ārā ūdens vai tai ir ne pārāk laba konsistence. Tas ir jautājums par cūku pareizu audzēšanu, barošanu, selekciju utt.

Kur jūs iegādājaties cūkgaļu?

20% – Latvijā, 80% – Vācijā, Beļģijā, Polijā. Liellopu gaļa 100% ir Latvijas izcelsmes. Putnu gaļa ir no Eiropas.

Kāpēc tik maza Latvijas cūkgaļas proporcija?

Pirmkārt, mums cūkgaļu vajag daudz, bet Latvijas ražotāji to nespēj nodrošināt. Otrkārt, augstas kvalitātes cūkgaļa Latvijā maksā dārgāk nekā Vācijā.

Kurš Latvijā ražo tik labu gaļu?

Piemēram “Ulbroka”, bet viņi pārdod dārgāk, nekā maksā importa gaļa. Līdz šim strādājām ar “Ancers”, bet cūku mēra dēļ mūsu sadarbība pārtrūka. Mēs ļoti elastīgi izvēlamies izejvielas, nepārtraukti monitorējam tirgu. Mums ir lieli apjomi, dienā vajag 25 – 28 tonnas cūkgaļas vien.

Vai jums piedāvā iegādāties arī tā saucamo kontrabandas gaļu?

Vēlos uzsvērt, ka mēs neizmantojam un neizmantosim šāda veida gaļu. Kopumā šķiet, ka kontrabandas gaļas aprite valstī ir samazinājusies. Valsts ieņēmumu dienests aktīvi strādā Centrālajā tirgū, to var just. Riski ir pārāk lieli, lai izmantotu tādu gaļu. Pirmkārt, šādai gaļai ir kvalitātes problēmas, otrkārt, tas ieguvums nebūtu tik liels, zaudēt var desmitkārt vairāk.

Tirgū ir vairāku veidu gaļa – legālās izcelsmes izejviela, bet ar neapmaksātu PVN, nelegālas izcelsmes gaļa, kas, visticamāk, tiek formēta Latvijā no vietējo zemnieku izaudzētā. Galvenais šīs izejvielas noiets ir tirgi.

Diemžēl tirgū ir daudz negodprātīgu ražotāju, kuri ir ieinteresēti izmantot arī apšaubāmas izcelsmes gaļu. Būtu lietderīgi, ja VID pievērstu lielāku uzmanību ne tik daudz tiem, kas maksā nodokļus, bet tiem, kas to nedara. Situācija tirgū uzlabojas, bet tas varētu notikt ātrāk un efektīvāk.

Kā jūs zināt, kuri ir negodprātīgie uzņēmēji? Viņi taču nesaka – es nemaksāju nodokļus, pērku kontrabandas gaļu?

Paskatieties, cik bieži uzņēmumi maina nosaukumus, un jums viss būs skaidrs. To visi redz, izņemot VID, un šī situācija nemainās gadiem. Taču šobrīd VID darbības raisa cerības arī attiecībā uz mūsu nozares sakārtošanu. Mēs kā uzņēmēji esam ieinteresēti sakārtotā uzņēmējdarbības vidē, lai varam konkurēt ar vienādiem nosacījumiem.

No negodprātīgi strādājošiem uzņēmumiem, kuri apzināti bankrotē, cieš ļoti daudzi gaļas piegādātāji. Arī ārvalstu piegādātāji šādā ceļā Latvijā ir daudz naudas pazaudējuši. Tas ir negatīvs signāls par valsti. Un, jo drīzāk šādu uzņēmumu vairs nebūs, jo labāk būs visiem.

 

LA.lv