Laukos
Gaļa un zivis

Cūkkopības attīstība “Ošos” – mēra aplenkumā un bez aizdevumiem0


Ilustratīvs foto.
Ilustratīvs foto.
Foto – LETA/Gatis Dieziņš

Zemnieku saimniecība “Oši” Vārves pagastā, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, nodarbojas ar pilna cikla cūkkopību. Ar nozari, kuras pastāvēšanu nākotnē Āfrikas cūku mēra (ĀCM) izplatības dēļ daudzi apšauba. “Oši” jaunais saimnieks Raitis Krūmiņš sarunā liek galdā argumentus par labu cūkkopības izaugsmei, stāsta par saimniecības darbības pieredzi, samezglojumiem un atklāj nākotnes ieceres.

– Cūkkopība Latvijā patlaban kļuvusi par īpašu biznesu. Pirms iekļūšanas saimniecībā likāt mums dezinficēt un mainīt apavus, dzīvniekus varējām aplūkot vien pa fermas logu no ārpuses. Kā ir darboties ar šādiem stingriem biodrošības nosacījumiem?

– Ir jau kļuvis labāk. Agrāk zemnieku kontrolēt bez brīdinājuma ieradās pārbaudītāji no vismaz septiņām iestādēm (VID, LAD, VAAD, VDI, VVD, VUGD, PVD), katrs dienests vēlējās sastādīt protokolu. Patlaban daudz kas ir mainījies kaut vai attiecībās ar PVD, kas no tikai kontrolējošas iestādes kļuvusi atvērtāka problēmu risinājumu meklēšanā. Mums sadarbībā ar PVD ir ieviests biodrošības plāns un sagatavots papildinājums biodrošības paaugstināšanai.

Savus audzētos graudus uzskatām par drošākiem salīdzinājumā ar tiem, ko atved nezin no kurienes, un nav zināms, cik meža cūku tiem ir gājis pāri. Šajā rudenī bija pirmais gadījums, kad mūsu novadā konstatēja ĀCM. Nomedīja mežacūku, kurai atklāja antivielas. Man bija pushektāra zirņu, kur mežacūka gājusi, tos nenokūlu.

Saimniecībai ir vajadzīgi papildu torņi graudu uzkrājuma veidošanai no iepriekšējā gada (biodrošības plāna īstenošanai). Naudas to būvniecībai mums nepietiek, Lauku atbalsta dienests (LAD) projektu neapstiprināja, lielāka biodrošība paliek malā.

Torņos patlaban varu glabāt aptuveni 500 tonnu graudu. Sabērumā atrodas vairāk nekā 400 tonnu labības. Lopbarības ražošanai nepieciešamas aptuveni 900 tonnas graudu, pašaudzētas sēklas materiāla nodrošināšanai – aptuveni 100 tonnu. Būtu vēl nepieciešams uzglabāt aptuveni 230 tonnas graudu, kas kalpotu kā biodrošības buferis barības ražošanai graudu ražas novākšanas laikā. Iespēja graudus glabāt slēgtos bunkuros novērstu arī iespēju tiem piekļūt putniem un radīt riskus saistībā ar biodrošību.

Ne jau es Latvijā mēri ievazāju. Katram ir savs viedoklis, cik veiksmīgi notika un notiek cīņa ar to. Ir mežacūkas, kas pārslimojušas ĀCM. Populācija atjaunosies, būs atkal jauns slimības uzliesmojums – saimniecības varēšana kaut ko ietekmēt ir stingra biodrošības nosacījumu ievērošana gan saimniecības teritorijā, gan fermā, gan arī barības gatavošanā.

– Kāds izskatās Ošu saimniecības bizness skaitļos?

– Mums ir aptuveni 2100 cūku, tostarp 185 sivēnmātes. Attīstām Landrases un Jorkšīras šķirni, pārdodam krustojumus. Sivēnmātes paši apsēklojam un audzējam nobarojamās cūkas līdz aptuveni 5,5–6 mēnešu vecumam, kad tās ved uz kautuvi.

Mums ir sivēnmāšu kūts, kur atrodas grūsnās sivēnmātes un zīdītājsivēnmātes. Atsevišķā korpusā atrodas atšķirtie sivēni, citā korpusā – nobarojamie dzīvnieki. Mēsli fermās caur redeļu grīdu nonāk mēslu kanālā, tālāk ar pašteci tos novada uz starpkrātuvi un vēlāk iepumpē mēslu krātuvēs.

Biodrošības plāna ietvaros ir izveidota dezinfekcijas bedre ar nosegtentu (ienākošā transporta dezinfekcijai), iežogota saimniecības teritorija, uzstādīti automātiskie vārti, uzstādīts sanitārais konteiners (nodrošina pārģērbšanos darba drēbēs un dušu strādniekiem), ir uzstādīts konteiners jeb biodrošības barjera cūku iedzīšanai transportlīdzeklī, nopirkti augstspiediena mazgātāji ar dezinfekcijas aprīkojumu – viena vienība izmantošanai fermā, bet otra saimniecības teritorijā transporta līdzekļu dezinfekcijai. Fermā iespējams nokļūt, vien izejot dušas telpu un nomainot apģērbu un apavus.

Paši audzējam graudus un gatavojam barību. Gada laikā cūkām izbarojam 900 tonnu pašu gatavotas lopbarības. Tai piedevas saimniecībā pievienojam paši. Sojas patēriņš gada laikā ir 160 tonnu. Soju līdz šim pirkām, patlaban mēģinām nedaudz to audzēt arī paši.

Apstrādājam pavisam 410 ha zemes, tostarp ziemājus sējam vairāk nekā 100 ha platībā. 25 ha audzējam auzas, ziemas kviešus aptuveni 60 ha, ziemas tritikāli aptuveni 40 ha, vasaras miežus aptuveni 110 ha un vasaras kviešus aptuveni 120 ha platībā. Zirņu platības ir aptuveni 35 ha, soja 15–17 ha. Audzēju to otro gadu. Pērku sojas sēklu no Sergeja Virta. Pirmajā gadā daudz neatpaliku no pasaules vidējā sojas ražības rādītāja – aptuveni 2 t/ha. Slapjajā rudenī nokūlu 1,8 t/ha.

Vēl mums ir mežs 14 ha platībā, kas nāca līdzi, pērkot zemi. No lauksaimniecības zemes nepilnas divas trešdaļas ir mūsu īpašums.

Graudu sēklu galvenokārt paši sev ataudzējam. Sēkla ir salīdzinoši dārga, zinām, ko var gaidīt no pašu sēklas. Biežā šķirņu mainīšana rada augstas sēklas iegādes izmaksas. Auzu šķirne ‘Laima’ nav atjaunota nu jau 15 gadu.

Mums ir diezgan plašs kultūru klāsts, tomēr barību arī vajag pilnvērtīgu. Ja kādā gadā kaut kas aug sliktāk, kaut kas noteikti aug labāk.

Jautājums ir par konkurenci – vai manai audzētajai sojai būtu jāmaksā tikpat daudz, cik Argentīnā audzētajai ģenētiski modificētajai kultūrai, kuras audzēšanā izmantots raundaps? Cūkgaļas, kuras ražošanā nav izmantotas ģenētiski modificētās barības sastāvdaļas, cenai vajadzētu būt atšķirīgai no tās, kur šādas izejvielas ir izmantotas. Izvirzot labturības prasības mums, vajadzētu raudzīties, lai arī Latvijā ieved tādas pašas kvalitātes produktu. Abiem – Latvijā un Argentīnā audzētajiem – produktiem nav vienādas ražošanas izmaksas. Daudzi vārdos iestājas par dzīvnieku labturību, tomēr vienlaikus pērk vislētāko produktu, neinteresējoties, kā dzīvnieks ir audzēts.

Fermas un biroja apkurei jau kopš 2011. gada izmantojam saules enerģiju un zemes siltumsūkni.

– Agro Topa šā gada februāra numurā stāstījām par antibiotiku lietojumu saimniecībās. Īpaši liels Latvijā ir jaunāko paaudžu antibiotiku lietojums. Tas satrauc.

– Īpaši nobarojamās cūkas nav jēgas ar antibiotikām ārstēt tāpēc, ka antibiotika maksā naudu un, ārstējot ar antibiotikām, dzīvniekus kādu laiku nevar realizēt. Ir sivēni, kuriem caurejas reizēs dodam kartupeļu miltus. Kuņģa zālēs vairāk nekā 50% veido cietes īpatsvars. Cenšamies higiēnas prasības ievērot, lai izvairītos no dažādām slimībām. Pa retam kādai sivēnmātei ir ar antibiotikām ārstējamas veselības problēmas.

– Barība, labturības un higiēnas prasību ievērošana noteikti ir vissvarīgākie stabilu ekonomisko rādītāju nodrošināšanas nosacījumi?

– Dzīvsvara pieaugums un dzīvi dzimušie sivēni raksturo darba kvalitāti un efektivitāti. Dzimušo sivēnu daudzums vienai sivēnmātei mums ir aptuveni 12 sivēni metienā, atšķiram mazāk nekā 12. Vissvarīgākais ir gaļas kvalitāte. Mūsu cūkas pieprasa Ventspils miesnieks, kam ir kautuve un gaļas pārstrādes cehs, savi veikali un realizācija Kurzemē un Rīgā. Gaļa jau kādu laiku no Ventspils miesnieka nonāk arī Sky lielveikalā, mūsu reģiona un Rīgas skolās, bērnudārzos. Sky pārstāvji pirms kāda laika bija pie mums saimniecībā, vērtēja, kā darbojamies.

Bez labiem turēšanas apstākļiem un augstvērtīga vaislas materiāla cūkām ir nepieciešama arī pilnvērtīga barība labas kvalitātes gaļas nodrošināšanai. Barībā izmantojam savus audzētos kviešus, miežus, tritikāli, auzas, zirņus, iepērkam sojas spraukumus, saulespuķes, rapšu eļļu, minerālpiedevas. Auzas vairāk dodam sivēnmātēm, kam jāuztur slaidā līnija. Arī sportistam vajag sabalansētu barību, ne tikai olbaltumvielas. Barības recepšu sastādīšanā un piedevu piegādē sadarbojamies ar SIA Ulbroka – kad raža ir nokulta, veicam analīzes, sastādām receptes nākamajam gadam, ņemot vērā nokulto daudzumu un proteīna daudzumu tajā atbilstoši katrai dzīvnieku grupai. Saimniecībā pavisam gatavojam piecas dažādas barības.

Plašus eksperimentus ar barības piedevām un graudiem neveicam, jo tie var būt neveiksmīgi un tad būs kritušie dzīvnieki, tas var ietekmēt arī realizējamās produkcijas kvalitāti.

Barošanas sistēma grūsnajām sivēnmātēm kopējos aizgaldos, kur tās atrodas pa septiņām, ir izveidota, ņemot vērā nosacījumu, ka visas cūkas neēd vienādā ātrumā. Barība silē birst lēnām, lai visas cūkas paēstu vienādi, lai saņemtu vajadzīgo barības vielu daudzumu. Katrai sivēnmātei ir vieta, kur pieiet un lēnām ēst.

Sivēnmātes barojam divas reizes dienā. Atšķirtajiem sivēniem un nobarojamajiem sivēniem barība ir pieejama visu laiku.

Graudu krājumi saimniecībā ir pietiekami, lai nodrošinātu barības ražošanu līdz jaunajai ražai.

– Cūku pircēji, cena un pašizmaksa – svarīgākie saimniecības ekonomiskās darbības rādītāji. Ko tie rāda?

– Kā jau minēju, lielāko daļu cūku pārdodam SIA Ventspils miesnieks. Šim uzņēmumam ir arī gaļas pārstrādes cehs, kur ražo desas un citus gaļas produktus, pārdod svaigu gaļu. Uzņēmumam ir arī zaļā karotīte. Par to vienā no iepriekšējiem projektiem bija strīds ar Zemkopības ministriju un LAD. Vieni teica – zaļā karotīte ir pārtikas kvalitātes shēma. Projektā ir ierakstīts: ja ir dalība pārtikas kvalitātes shēmā, piešķir papildu vērtēšanas punktus. Ja miesnieks savu produktu ražošanā izmanto Ošos audzēto gaļu – vai esmu shēmas dalībnieks? Pēc ZM un LAD domām – neesmu. Shēmas dalībnieks ir vien karotītes turētājs. Kas tā par shēmu ar vienu dalībnieku? Izejvielas taču piegādāju uzņēmumam, kam ir zaļā karotīte!

Ar cūkgaļas cenu viss ir stabili tik ilgi, kamēr ir stabili spēles noteikumi. Kā man teica kāds mazās kautuves saimnieks – patlaban sāk rasties iespaids, ka mazās kautuves Latvijā nevajag. Ko tas nozīmē? Ka attīstīsim vienu divas kautuves pie Rīgas? Mazās kautuves reģionos vismaz kaut kādu nodarbinātību nodrošina! Lieli transportēšanas attālumi rada dzīvniekiem stresu, tie var savainoties, un pasliktinās gaļas kvalitāte. Var jau teikt, ka laba ir tikai lielražošana, tomēr lielražošanā var būt neefektīva ražošana, kas slikti reaģēs uz tirgus svārstībām.

Lielā saimniecībā ir lielas problēmas, mazā – kā to skatās. Jēdzieni liels vai mazs ir ļoti aptuveni. Hannoverē lauksaimniecības izstādē piegāju pie spāņu stenda, kur iesākām sarunu ar vienu Krievijas saimniecības pārstāvi. Viņš man vaicāja, vai man ir daudz cūku. Atbildēju, ka, pēc viņa standartiem, man ir maza saimniecība. Viņš esot no Krievijas saimniecības, kur audzē 1,2 miljonus cūku. Viņam 2000 cūku nav nekas.

Patlaban cūkgaļas cena ir stipri nokritusies, mums maksā 96 centus par dzīvsvara kilogramu. Kolēģi no citām saimniecībām teic, ka viena kilograma pašizmaksa ir 1,10 eiro. Mēs to nerēķinām, skatāmies, lai laikā būtu nokulti graudi, lai var darboties. Cenas kritumu ieņēmumos jūt. Likvidēt ganāmpulku un vēlāk to atjaunot būtu nepareizi. Graudus ar šā brīža cenām varētu pārdot izdevīgāk nekā tos barot cūkām. Pirms diviem gadiem graudus pārdevām vairāk, pērn bija saslēgti līgumi, nevarējām tos izpildīt un maksājām soda naudu. Mums pērn graudu līgumu izpildei pietrūka aptuveni 100 tonnu labības. Labāk atstāju graudus cūkām lopbarībai, nevis tos pārdodu.

Pēc meteoroloģiskajām kartēm vērtējot, mums bija viens no sausākajiem gadiem. Kūlām četras, divas un pat mazāk nekā divas tonnas no ha – ražas kūlums bija uz pusi mazāks nekā iepriekšējos gados. Līdz ar sausumu augu aizsardzības līdzekļi nedarbojās, kā vajag. Soja ieauga nezālēs, graudaugi nespēja uzņemt barības vielas.

Mēs Ošos paši atjaunojam ganāmpulku, krustojot mūsu līnijas. Mums ir Landrases, Jorkšīras un krustojumu cūkas ar tēva šķirnēm. Landrases un Jorkšīras šķirne ir kā pamats, tās ir sivēnmātes. Pārdošanai ir krustojumi. Gaļas kvalitāte mums ir laba. Dažkārt pašiem pietrūkst speķīša karbonādei. Ventspils novadā pavisam ir trīs kautuves. Visas trīs atrodas Vārves pagastā – divas Ventavā un Vārvē.

– Cik darbiniekiem dodat darbu?

– Ar tēvu kopā pavisam ir deviņi darbinieki. Tas skaitās pēc VID datiem. Savukārt šos datus par pamatu ņem LAD ES projektu iesniegumu vērtēšanā un punktu piešķiršanā. Šo pieminu tāpēc, ka šādas sistēmas dēļ mēs ne pēdējā kārtā, ne arī iepriekšējā ES projektu kārtā netikām pie atbalsta saimniecības modernizēšanai. Mums nav lielsaimniecība, tāpēc nav vajadzības algot veterinārārstu pilnu slodzi. Viņam darbs Ošos ir divas trīs stundas nedēļā. Arī grāmatvedis ik dienu nav vajadzīgs. Projektā katru no viņiem rēķina kā vienu darbinieku. Projektu pieteikumus vērtējot, viņus uzskata par pilnas slodzes darbiniekiem, tāpēc saimniecībai aprēķinātais sociālais nodoklis uz darbinieku ir mazs!

Ja kāds to varētu mainīt… Neviens vairs šādu kārtību nevēlas mainīt. Kas tad notiks ar projektiem, kur šādu kārtību piemēroja agrāk? Ir runāts ar LAD. Citos projektos, kur mērķi ir paredzēti nodarbinātības celšanai laukos, bet nav saistīti ar lauksaimniecību, par jaunradītu darba vietu uzskata tikai tādu, kur, piemēram, divas pusslodzes summē.

Modernizācijas projekti ir punktu konkursi, kur ar iegūtajiem punktiem konkurē ar citiem projekta pretendentiem attiecīgajā reģionā. Piemēram, 15 punktus dod par sociālā nodokļa maksāšanu. Mēs, pateicoties iepriekš minētajai kārtībai, saņēmām 6,8 punktus. Var plātīt rokas, darīt vienalga ko. Vēlējāmies biodrošības projektu īstenot un jaunus graudu torņus uzlikt drošas barības nodrošināšanai. Bija paredzēta būvniecība 250 000–270 000 eiro vērtībā. Projekta gatavošana un mērniecība mums maksāja 10 000 eiro. Mēs projektu sagatavojām jau 2017. gadā. Ņemot vērā saimniecības vajadzības, projektā bijām paredzējuši virkni aktivitāšu, kas dod papildu vērtēšanas punktus. Mums bija biodrošība, būvniecība, bija iecerētas precīzās tehnoloģijas un saimniecības pārņemšana no tēva, paredzēti ieguldījumi mēslu krātuvēs vides risku mazināšanas nolūkā, vairāki sasniedzamie mērķi. Ko vēl? Labi, kaut ko mazāk saņēmām tāpēc, ka agrāk īstenojām ES projektus.

Šajā kārtā Ziemeļkurzemē pavisam iesniedza 115 projektu, bija piešķirts 8,5 miljonu eiro liels atbalsts, kuru sadalīja 10 projektu konkursa uzvarētāji. Mums bija 21. vieta. Pietrūka gandrīz piecu punktu, lai varētu saņemt atbalstu.

Iepriekšējā kārtā kopējais projektu skaits bija 169, mēs bijām 77. Iekšā tika 69, ar 70 punktiem vēl tika, mēs ar 69,11 punktiem netikām. Muļķīga sajūta.

Ārzemnieki teic – viņiem ir lielāki tiešmaksājumi, tomēr Latvijā ir lielāks investīciju atbalsts. Mums Latvijā tiešmaksājumi skaitās aptuveni 150 eiro/ha, Vācijā, piemēram, divas reizes vairāk. Rēķinot uz mūsu platību, tie būtu papildu 60 000 eiro.

– Kā vērtējat norises cūkkopības nozarē?

– Latvijā ražo 57% no Latvijas cūkgaļas patēriņa. 16% no mūsu valstī izaudzētajām cūkām eksportē. Paliek 41%. Tātad 59% no Latvijas cūkgaļas patēriņa veido imports. Kāpēc ievestā cūkgaļa ir lētāka nekā mūsu uz vietas audzētā cūkgaļa? Uz kvalitātes vai uz kā cita rēķina? Ir taču importētājiem arī transporta izmaksas. Kāpēc Latvijas cūkgaļas importētāji gaļu nepārdod tajos eksporta tirgos, kur to pārdod Latvija? Viņiem tas būtu izdevīgi. Notiekošais neiet kopā matemātiski un ekonomiski. Bija gadi agrāk, kad Latvijā ieveda tā saukto intervences gaļu. Tā bija jāiznīcina, nevis jāpārdod par ļoti zemām cenām.

Cilvēkiem Latvijā nav labi apmaksātas darba vietas, viņi brauc uz ārzemēm strādāt. Ja sakārtotu tirgu, lai Latvijā būtu droši attīstīt ražošanu, varētu nodrošināt darba vietas vismaz tik daudz produktu ražošanai, cik patērējam – cūkgaļai, dārzeņiem, ogām un citām kultūrām. Ķīna patlaban cenšas sev nodrošināt vajadzīgo pārtikas produktu daudzumu. Tā iet Āfrikā, lai nodrošinātu sevi ar resursiem un pārtiku. Mēs atļaujam aizaudzēt Latviju ar mežiem un neizaudzējam cilvēkiem pietiekami lielu pārtikas izejvielu daudzumu. Precizēšu – protams, meža nozare ir vajadzīga, meži ir mūsu plaušas. Tomēr skaitļi ir graujoši – aizvadītā gadsimta 30. gados Latvijā mežu īpatsvars bija 36%, patlaban tas ir 52%. No tautsaimnieciskā skatpunkta vērtējot, nodarbinātība ir lielāka mežos vai lauksaimniecībā? Labi, mums arī ar 36% lielu mežu īpatsvaru pietiktu, Eiropai nepietiek gaisa. Viņi patlaban izvēlas starp lauksaimniecību un mežsaimniecību. Nīderlandē nav neviena ha dabisko mežu. Vienlaikus platību maksājumi mums ir vairākas reizes mazāki nekā citās ES dalībvalstīs – tas rada negodīgu konkurenci. Vai nu jāizlīdzina maksājumi, vai arī jāatņem visiem – vienīgi jautājums, vai tad ievērojami nepalielināsies iedzīvotāju īpatsvars, kas nevar atļauties pilnvērtīgu pārtiku?

Nevar vienlaikus teikt – jums Latvijā nav platībmaksājumu, jo saņemat ES projektu investīcjas. Par ko mēs runājam? Par to, ka dažiem tiek un pārējie atkal var rakstīt projektu rakstīšanas pēc? Ir jāmaina valsts politika.

Valsts Latvijā atbalsta lielražotājus. Protams, vienmēr kāds paliks aiz projektu pieteikumu svītras, tomēr šāda tendence ir redzama. Tehnika, ko mēs pērkam, maksā tikpat, cik Vācijā un Francijā. Arī citas izmaksas ir līdzīgas. Jā, platību maksājumi ir mūsu peļņas daļa. To var ieguldīt izaugsmē. Vai to mums nevajadzētu?

Ja es gada laikā varētu 60 000 eiro ieguldīt izaugsmē, tas būtu ļoti būtisks ieguldījums Ošu saimniecības attīstībā!

– Kādu redzat saimniecības nākotni?

– Laiks rādīs izaugsmes iespējas. Pagaidām palielināt cūku daudzumu neesam iecerējuši. Ja palielinām, tad ferma ir jābūvē pilnīgi no jauna.

Viena no izmaksu samazināšanas pozīcijām ir elektroenerģija. Mēnesī patērējam elektroenerģiju aptuveni 2000 eiro vērtībā. Ja pērk elektrību, tad par 1 kWh maksā 13 centus. Ja es ražotu un to pārdotu, saņemtu aptuveni 4 centus. Tātad man izdevīgi būtu ražot elektroenerģiju vien savam patēriņam.

Mums pērn elektroenerģijas rēķins kļuva nedaudz mazāks, jo elektrību tērējam visu gadu un pieslēgums ir vien 100 ampēru – efektīvi izmantojam ienākošo jaudu. Graudu kulšanas sezonā ir jādomā, ko vienlaikus var atļauties darbināt.

Ja varētu paši elektrību ražot, varētu palielināt elektrības pieejamo jaudu uz iekšējā elektroenerģijas ražošanas, nevis uz ārējā pieslēguma rēķina. Esam domājuši par saules paneļiem. Ziemā, kad enerģiju vajag visvairāk, saule spīd maz. Par vēja enerģiju arī ir domāts. Biogāzes izmantošanai mūsu ražošanas apjomi ir pārāk mazi. Daudz kas būs atkarīgs no valsts politikas – kam tā sniegs atbalstu, ko ierobežos. Visvieglāk ir darboties ar stabiliem nosacījumiem.

Ir cerība uz jauno zemkopības ministru – lai tomēr ir labāk, nekā bija, lai viņš raudzītos uz nozari ilgā perspektīvā. Lai izvērtē – konkurence ir laba lieta, tā veicina kvalitāti, tomēr tai ir jābūt godīgai. Lai nebūtu kā ar ievesto Beļģijas cūkgaļu, lai atbalsta piešķiršanā būtu līdzsvars starp lielajiem un mazajiem ražotājiem. Vispirms ar cūkgaļu ir jānodrošina vietējais tirgus. Ir absurds ar OIK. Muļķīga sajūta – kad maksāju par elektrību, samaksāju par rīdzinieku apkuri. OIK ir maksājums teciem. Kad aizbraucu uz Rīgu un man vajag automašīnu novietot, man par to ir jāmaksā. Es rīdziniekiem maksāju par siltumu, man Ušakovs liek maksāt par mašīnas novietošanu. Ironija, tomēr fakts. Ir kaut kas nepārdomāts visā politikā.

Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops marta numurā

LA.lv