Laukos
Bizness

Kas zemes īpašniekus gaida pēc “romantiskās” dabas skaitīšanas? 0


Somijā privātajās zemēs jaunus biotopus ierīko tikai ar īpašnieka piekrišanu, kas parasti arī tiek dota, jo kompensācijas no valsts puses ir adekvātas meža vērtībai.
Somijā privātajās zemēs jaunus biotopus ierīko tikai ar īpašnieka piekrišanu, kas parasti arī tiek dota, jo kompensācijas no valsts puses ir adekvātas meža vērtībai.
Foto – Valdis Semjonovs

Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs

Valstī sācies projekts ar romantisku nosaukumu “Dabas skaitīšana”. Zemes īpašnieki zina, ka runa ir par projekta “Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo biotopu inventarizācija Latvijā” uzsākšanu. To īstenos personu apvienība “SIA Estonian, Latvian & Lithuanian Environment (ELLE) un Latvijas Dabas fonds (LDF)”. Tā nu izskatās, ka atslēgas biotopu kartēšanas laikā deviņdesmito gadu beigās iegūtie dati tiek uzskatīti par veciem un viss jāsāk atkal no jauna. Bet varbūt kopš iepriekšējās kartēšanas izaugusi jauna dabas draugu un ekspertu paaudze, kas arī vēlas piedalīties līdzekļu, kas galvenokārt ir Eiropas Savienības līdzekļi, apguvē un tāpēc meklē un arī laimīgi atrod aizvien jaunas ienesīgas nodarbes.
Biotopu inventarizācija izmaksās 9,5 miljonus eiro. Tāpēc nav brīnums, ka tās pietiek gan filozofiskai aptaujai “Ko latvietim nozīmē daba?”, gan PR firmas noalgošanai, gan “Lielo dabas skaitīkļu” atklāšanai, gan citām aktivitātēm, nemaz nerunājot par aptuveni simt septiņdesmit dabas ekspertiem, kam vairāku gadu laikā tiks garantēts darbs un atalgojums.

Tomēr ir tautsaimniecības nozares, kas apšauba šī dārgā projekta lietderību, jo ir liela neskaidrība par to, kas notiks pēc kartēšanas pabeigšanas? Projekta bīdītāji saka – veiksim visu biotopu apzināšanu, sagatavosim jaunus plānus un tad paskatīsimies. Bet būsim reāli – biotopu kartēšana nav teorētiska pasaules izzināšana. Tieši tas biedē cilvēkus, galvenokārt zemniekus un meža zemes īpašniekus, kuri īpašumus mantojuši vai iegādājušies jau pirms lielās skaitīšanas un ar šādu pavērsienu nebija rēķinājušies. Diemžēl Latvijā daudziem šajā jomā ir ļoti bēdīga pieredze, un viņi zina, cik šādi ierobežojumi izmaksā.

Jautājums ir ļoti vienkāršs – kas maksās kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem vietās, kur tiks atrasti vērtīgi biotopi? Vai pašlaik, kad lejam asaras par to, ka nav naudas veselības aprūpei, sabrukušajiem ceļiem, lauku skolām, netiekam galā ar gudrona dīķiem, ir reāli cerēt, ka pēc 2020. gada atradīsies nauda kompensācijām (sava, pašu nopelnīta, nevis Eiropas piešķirta)? Vai atkal nebūs tā, ka par dabas vērtībām, kuras bauda visa sabiedrība, maksās tikai zemes īpašnieki? Pašlaik ir arī tā, ka par mantotu desmit hektāru lielu mežu dabas rezervātā īpašnieks kā kompensāciju saņem tikai 400 eiro gadā. Varbūt tad labāk valstij netērēt naudu un neuzņemties saistības, kuru pildīšanai nav naudas.
Atcerēsimies, ka jēdziens “biotops” savulaik tika izstrādāts, lai atrastu rozīnes kūkā (sevišķi nozīmīgas dabas vērtības), nevis visu kūku pasludinātu par rozīni (biotopu).

Baida arī ekspertu subjektīvisms

Latvijā mežsaimniecībai ir gadsimtiem ilga vēsture, un “mežinieki” ir spējuši gan gūt saimniecisku labumu valstij, gan saglabāt resursus nākamajām paaudzēm – arī starpkaru periodā, kad mežu Latvijā bija mazāk, jo zemi intensīvāk izmantoja lauksaimniecībai. Biotopu noteikšana var veicināt vērtīgo sugu saglabāšanu. Taču pašlaik nav skaidrs, kā tie mijiedarbojas ar mežsaimniecības mērķiem, kādas vērtības vajadzētu ņemt vērā un kādas sekas tas rada. Piemēram, efektīva mežu izmantošana saskaņā ar pētījumiem ir labākais veids, kā mazināt klimata izmaiņas, jo tieši augoši, nevis pūstoši meži absorbē oglekļa dioksīdu, turklāt atjaunojamo resursu – koksni – var aizstāt nafta un ogles. Tāpēc meži, kas netiek uzskatīti par pietiekami vērtīgiem, lai sabiedrība tiem novirzītu resursus, ir jāizmanto saimnieciskajai darbībai saskaņā ar zemes īpašnieka iecerēm.
Bažas rada arī subjektīvisma faktors biotopu meklēšanā un atrašanā. Mēs zinām, ka biotops ir teritorija, kurai, pamatojoties uz vispārējā novērtējuma struktūru, sugu saturu, vēsturi un fizisko vidi, ir ļoti nozīmīga ietekme uz floru un faunu.
Taču, novērtējot nozīmi, biotopu eksperti bieži vien nonāk pie ļoti atšķirīgiem secinājumiem par to, vai tas ir biotops vai tomēr nav. Arī paša biotopa robežu precīza nodalīšana variējas atkarībā no ekspertiem. Īpašnieki un apsaimniekotāji ir arī pieredzējuši, ka atsevišķiem ekspertiem ir atšķirīgi standarti valsts un mazākiem privāto zemju īpašniekiem. Savukārt gadījumos, kad rodas strīdi, iesaistītie, ieskaitot arī DAP, korekti neizvērtē faktu, ka biotops ir atrasts, pamatojoties uz vairāk vai mazāk subjektīvu novērtējumu, ko veikusi viena persona, kam pat nav noteikta atbildība par tās lēmumiem (ekspertiem nav amatpersonas statusa).
Es jau nerunāju par tiem gadījumiem, kad, piemēram, dažas nevalstiskās organizācijas “atrod” arvien vairāk “unikālu” biotopu, lai tikai apturētu mežu izstrādi. Pašlaik ir viegli teritoriju pasludināt par biotopu, bet gandrīz neiespējami pierādīt, ka tā tāda nemaz nav. Tomēr ar subjektīvismu vismaz teorētiski iespējams cīnīties, apstiprinot detalizētas instrukcijas, palielinot skaidrību par to, kādas teritorijas ir atslēgas biotopi, kā arī nepārtraukti paaugstinot ekspertu kvalifikāciju.

Reāli sanāk, ka valsts uzņemas saistības, kuras pati nespēj vai nevēlas finansēt pietiekamā apjomā. Rezultātā meža īpašnieks nevis lepojas ar biotopiem, kas ir viņa īpašumā, bet vēlas vai pat sekmē to, lai tādu nebūtu. Jaunatklātie biotopi vissmagāk ietekmēs nelielas ģimenes mežsaimniecības, kurās bieži vien meža apsaimniekošana ir vienīgais iztikas avots.

Maz ticams, ka kāds dabas skaitītājs, pārstaigājot Latviju, domā par to, ka ik dienas valsti pamet iedzīvotāji, kuri nevar atrast sev piemērotu darbu, īpaši lauku apvidos. Tāpēc arī mežsaimnieki un lauksaimnieki par dabas skaitīšanu nepauž sajūsmu, bet ar lielām bažām gaida, kādas pārmaiņas tā nesīs.

LA.lv