Graudaugi, Tīrums

Divos naktī ar grimstošu piekabi uz lauka. Zemnieki – par visu laiku slapjāko sezonu

Šis rudens draud ar sekām vairāku gadu garumā – tik ilgstošas lietavas ražas vākšanas laikā neatceras pat pieredzējuši lauksaimnieki cienījamos gados. Un tās nav postījušas tikai Latgales laukus, bet lielā mērā arī Sēlijas novadus, septembra vidū lietus un vētra valdīja arī Kurzemē. Kā ilgstošās lietavas ietekmējušas saimniekošanas plānus, stāsta Latvijas novadu zemnieki.

Guntars Bartkevičs, Baltinavas novada Baltinavas pagasta z/s Riekstiņi un z/s Amatnieki 
īpašnieks:

– Mūsu saimniecībās septembra vidū vēl bija puse nenovāktu graudaugu. Tā kā pavisam ir 2700 ha sējumu, nav grūti saprast, ko tas nozīmē… Kūlām, kur un kā varējām, bet augstākā kvalitāte un pārtikas graudi sanāca diezgan nosacīti. Protams, var pārmest, ka sējumi nav apdrošināti, bet, lai apdrošinātu tik lielu platību, jāsamaksā ļoti liela nauda, un to varētu atļauties, ja būtu garantijas, ka apdrošināšana strādā lauksaimnieku labā. Pāris gadus esam apdrošinājuši rapšu sējumus ar LPKS Latraps starpniecību, tomēr, ja apdrošināšanai uzreiz jāizdod vairāk par 100 tūkst. eiro, tad šīm garantijām jābūt. Varbūt tad, ja apdrošina pilnu risku komplektu, var justies drošāk, tomēr izdot tik lielu summu – arī riskanti…Zaudējumi graudkopjiem šogad ir ļoti lieli, esam paguvuši apsēt 15% no ziemājiem, tostarp tikai 25% rapšu, tāpēc nepaliek cits variants, kā pavasarī ziemājiem paredzēto apsēt ar vasarāju. Nāksies arī vairāk zemes atstāt papuvē. Lielā saimniecībā visi riski ir lielāki, jo man ir 50 darbinieku. Ja normālā ražas gadā nokuļam 8–9 t/ha, tas nozīmē, ka varam daļu ienākumu ieguldīt attīstībā un cilvēkiem ir darbs. Šogad par peļņu vispār nav runas, bet, ja vienā hektārā esmu ieguldījis ap 650 eiro un nezinām, vai šos ieguldījumus vismaz daļēji kompensēs… Pagaidām nekādas skaidrības par atbalstu ārkārtas situācijā nav. Negribas domāt to sliktāko, bet ar tukšām runām vien palīdzēts nebūs.

Roberts Jonāns, Daugavpils novada Sventes pagasta z/s Stārķi īpašnieks:
– Trešdaļu graudaugu sējumu esmu novācis, pašā kulšanas sākumā iznāca pārtikas labība. Pat tad, ja nokuļam, mašīnas nespēja kravu izvilkt no lauka, grimst. Pastāstīšu nakts pasaciņu par to, kā strādājam: 24. septembra vakarā pilna graudu piekabe iegrima, gandrīz apgāzās, ņēmāmies līdz diviem naktī, kamēr to dabūjām no lauka nost, daži vīri mājās tika ap četriem, bet no rīta – atkal tīrumā… Ziemas rapšus iesējām, bet jau pirmajā naktī tos aizskaloja. Nedaudz arī ziemas kviešus, lauks izskatās kā puzle. Labi, ka pagājušajā gadā uzcēlām savu graudu pieņemšanas punktu, bez tā būtu vēl grūtāk. Mums ir 150 slaucamo govju ganāmpulks, vajag daudz lopbarības. Skābsienu ielikām mitrāku nekā parasti, jo kur tu lietainā laikā apvītināsi? Ja būtu gaidījuši uz sausāku laiku, nedabūtu atālu; to esam nopļāvuši.

Ansis Saliņš, Pļaviņu novada Vietalvas pagasta z/s Iesalnieki īpašnieks:
– Esmu sējumus pirmo gadu apdrošinājis firmā Vereinigte Hagel. 21. septembrī bija atbraukuši viņu eksperti. Man ir iznīkuši 50–100 ha, īsti nevar pateikt, kādi būs zudumi pēc ražas novākšanas. Būtu labi, ja apdrošinātājs segtu vismaz 60% no hektāra vērtības. Var rēķināt, ko dotu graudaugu kultūru izvēle, sākot no agrīnām līdz vēlākajām šķirnēm, bet tas nav risinājums, jo šogad veģetācija par vismaz divām nedēļām novirzījusies. Arī ziemāju un vasarāju izvēlē savi riski, piemēram, esmu sējis ziemas miežus un pārliecinājies, ka tiem slikta ziemcietība. Vēl nezinām, kā būs ar kompensācijām – ja tās segtu kaut daļu no ieguldījuma uz hekt­āru plus apdrošināšanas atlīdzība, tad kaut kas tiktu saglābts. Tik kritiskā gadā būtu jāparedz aizdevumu pārkreditācija, un nevis uz gadu, bet trim vai pieciem gadiem. Arī tāpēc, ka uz spēles likti graudu kooperatīvi, jo tie taču savus biedrus kreditē ar apgrozāmajiem līdzekļiem minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu iegādei. Te varētu domāt par parādu pārcelšanu. Iespējams, finanšu iestāde Altum varētu nākt pretī.

Vilnis Čirka, Balvu novada Tilžas pagasta z/s Doburūči īpašnieks:

– Bēdīgi, apmēram puse labības palikusi nenovākta. Apsaimniekoju gandrīz 400 ha zemes, nav pārāk daudz, tomēr gada ienākumi būs mazi. 16. augustā sākām kult, un vienīgi ziemas kviešu šķirni ‘Edvins’ izdevās līdz lietavām novākt. Esmu apdrošinājis sējumus vācu firmā, kas sadarbojas ar Latraps – eksperti bija atbraukuši, apskatījās, ir iespaids, ka viņi grib palīdzēt, bet kādu atlīdzību saņemsim, nezinu. Man hektārs izmaksā ap 600 eiro, ieguldījums ir lielāks, nekā varētu būt kompensācija. Pašlaik tīrumi žūst, bet apsēt vienalga grūti, vienu ziemas kviešu lauku mēģināsim. Tas gan ir nieks, kamēr nesāku domāt par kredītiem, – bankas it kā piekrīt maksājumus pārcelt uz 2018. gadu, bet, ja neiesēs un nebūs ražas, kādas cerības var būt?!
Māris Balodis, Jēkabpils novada Dunavas pagasta z/s Lejas Jērāni īpašnieks:
– Mums palikuši nenovākti 30% sējumu. Darījām tā, ka mitrākos graudus (20–25% mitruma) tomēr nokūlām, lai atbrīvotu laukus ziemas rapšiem. Plānojām iesēt 116 ha, izdevās tikai 85 ha, bet 14 ha dabūja stiprās lietavas, tur nekas labs neizaugs. Apsēti tikai 25 ha ziemas kviešu no plānotajiem 250 ha. Veselu mēnesi lija, nokrišņu daudzums tāds pats kā Latgalē, mazās upītes izgājušas no krastiem. Tomēr mūsu apvidū labi, ka ūdeņi satecēja Daugavā. Neesam apdrošinājušies, jo apdrošināšana darbojas līdz graudu pilngatavībai. Ja drošinām tehniku, tad, izpildot nosacījumus, tā jātur iežogotā laukumā, jābūt sargam – iznāk pārāk lieli izdevumi un pati apdrošināšana vairs neatmaksājas. Ar kompensācijām drīzāk iznāk tautas sanaidošana. 2016. gadā arī tās bija, bet cik tad zemnieki saņēma? Varbūt 6–7 eiro/ha. Ja man graudu tonnas pašizmaksa ir 97 eiro, cik tā labuma būs?

Vita Boja, LPKS Latraps sējumu apdrošināšanas vadītāja:
– Pie saimniekiem, kuri atsūtījuši pieteikumus, mūsu eksperti jau bijuši. Kad beigsies ražas novākšana, klienti tiks apmeklēti atkārtoti. Kompānija Vereinigte Hagel apdrošina pret krusu, vētru un lietavām jeb tā saukto pilno risku komplektu. Atlīdzības lielumu vērtē līdz graudu pilngatavībai, un atkarībā no zudumu pakāpes tā var sasniegt 95%. Plūdu risks arī Eiropas valstīs tiek apdrošināts reti. Reāli atlīdzība varētu būt 50–60% no hektāra vērtības. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, valstī apdrošināti 10% sējumu.


Edīte Strazdiņa, Ogres novada Madlienas pagasta z/s Galiņi kvalitātes vadītāja, k/s Mūsmāju dārzeņi valdes priekšsēdētāja:

– Laiks uzlabojās, bet dārzeņu platības, vienalga, ir pārmitras. Kartupeļiem veidojas puve. Kāpostu raža šogad laba, ja vien slapjumā puve neaiziet līdz galviņai. Bietēm laba raža. Pats būtiskākais tagad ir novākt visu, ko iespējams. Ar burkāniem un kartupeļiem, tā sauktajām dziļajām kultūrām, ir vissmagāk – netiekam uz lauka, jo Madlienas laukos stāvoklis tiešām dramatisks. Rembatē, kur smilts augsnes, ir vieglāk strādāt. Šajos apstākļos bažījamies, ka tirgotāji var pastiprināti ievest importa dārzeņus, piemēram, poļiem šoruden labas ražas. Esam izcīnījuši dārzeņiem 5% PVN līdzšinējā 21% vietā, tomēr neesam droši, kā tas realizēsies. Proti, Finanšu ministrija uzskata: ja par 16% samazina PVN, tad par 60% jāpalielina vietējo dārzeņu patēriņš. Kā tas iespējams? Cilvēks taču nespēj apēst divas trīs reizes vairāk! Eiropas Savienībā ir tikai četras valstis, kur ir šis lielais PVN procents, tostarp visas Baltijas valstis.


Diāna Broka, Viesītes novada Viesītes pagasta z/s Lejas Palsāni īpašniece:


– Saimniecībā ir ap 210 slaucamo govju, tikpat audzējamās teles. Tagad, saulainajās dienās, strādājam atālos. Tomēr zāles apvītināšana – tas ir kā sapnis vasaras naktī! Protams, skābsienam nebūs tā labākā kvalitāte. Kaut arī pie atāliem tiekam, darbs zālāju laukos tos stipri bojā, jo tehnika gandrīz visur grimst. Pašlaik pļaujam vecākos zālājus, bet pirmā un otrā gada zālājus cenšamies pārāk neizbraukāt. No graudaugu platībām 10–12 ha palikuši nenokulti. Nav daudz, toties ziemāju sēja nav pat sākta, vēl tikai mēģinām zemi apart. Tā kā liels ganāmpulks, gādājam, lai pašiem būtu lopbarības graudi, spēkbarībā izbarojam lopiem kviešus. 2016. gadā lopbarības graudus dabūjām pirkt, kā būs nākamgad, nevaram paredzēt…

IndulisJansons, LPKS VAKS valdes priekšsēdētājs:
– Iepērkam visus graudus. Pārtikas labība nāca līdz augusta beigām, septembrī vairs ne. Pēc lietiem atsākusies graudu nodošana, bet pārsvarā tie ir lopbarības kvalitātes. Šobrīd visi saimnieki skatās, kur laukos var tikt virsū, un strādā. Ziemāju sēja kavējas, par optimālajiem termiņiem vairs nerunājam, bet visi, kas var tikt uz lauka, sēja. Tagad mums ir graudu pieņemšanas punkti Varakļānos un otro gadu arī Gulbenē. Turp ved labību arī Preiļu, Rēzeknes apvidus zemnieki. Strādājam tā, lai pēc iespējas lētāka būtu graudu pirm­apstrāde. Orientējamies uz intensīvu darbu, kur un kā vien tas iespējams. Secinājumi darbā ar bankām acīmredzot būs reāli izdarāmi tikai pēc sezonas noslēguma. Pagaidām noprotams, ka bankas ar katru klientu runās individuāli.

Zigfrīds Krieviņš, Cesvaines novada Cesvaines pagasta z/s Sviķi īpašnieks:
– Šis ir visslapjākais gads, kādu atceros. Kujas upe ietek Aiviekstē – tur mums pieguļošās dārzeņu platības, grāvji savienoti –, un tā ir pārplūdusi. Līdzīgi ar kartupeļiem – ūdens guļ starpvagās, vienu no trim kartupeļu laukiem izdevās novākt. Šoruden raža vispār nav nobriedusi, arī kāpostu lauki bija peļķēs. Kartupeļi ilgi gulējuši slapjumā, un tad glabāšana vairs nav nekāda brīnumzāle. Sīpoli nobrieda vēlu. Audzējam 12 ha kartupeļu, 25 ha dārzeņu un ap 400 ha labības. Par ziemāju sēju vēl pat nedomājam. Sliktākais būs, ka vismaz divus gadus jutīsim šāgada sekas. Mums, par laimi, nav kredītu. Par kompensācijām vēl nezinām, bet uzskatu, ka vajadzīga nevis lāpīšanās, bet beidzot valstij jāķeras pie vienota meliorācijas projekta un tās sakārtošanas pienācīgā sistēmā – ja tas būtu izdarīts, lietavu un plūdu briesmas būtu jūtami mazākas.
Vairāk par šo tematu lasiet šeit

Viedokļus apkopojusi Ilze Būmane
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

AT_COVER_julijs

2 Komentāri

  1. Hmm. Nu, es labi atceros ārprātīgo 1978. (vai 77., baidos sameloties) gada vasaru, kad strādāju uz būvēm Litenē. Būvlaukums bija labi nobērts ar šķembām un tur vēl nekas, bet kūtī (zem jumta!), kur betonējām grīdu, tāds pavairāk piekrauts “Zil’s” vienā jaukā brīdī nogrima līdz asīm. Dabūjām izkraut ar rokām…
    Un vēl no bērnības vismaz viena vājprātīgi slapja vasara 60. gadu vidū, kad pie mūsu lauku mājām traktors nogrima uz māju CEĻA! Tēvs ar auto nebrauca tālāk, kā līdz grantētā lielceļa beigām, kas bija ap pusotra kilometra no mājām… tālāk bij jāiet kājām, jo mazie, vietējie ceļi nebij braucami.

Pievienot komentāru