Laukos
Piensaimniecība

Rojas pagasta “Dižglābās” turpina kursu uz svarīgāko – piena lopkopību 0

‘Dižglābu’ telīšu un cietstāvošo govju ganāmpulks ganībās. Foto: Uldis Graudiņš.

Pretēji Latvijas lauksaimniecībā vērotajai tendencei piena ražošanas nodarbi mainīt pret gaļas liellopu biznesu Rojas pagasta ZS “Dižglābas” bioloģiskie saimnieki Agnese un Māris Celovi pirms četrarpus gadiem savam gaļas liellopu ganāmpulkam piepulcēja piecas slaucamās govis. Patlaban to ir vairāk nekā 100, turklāt slaukšana jaunajā un modernajā kūtī notiek arī ar šāgada 22. augustā uzstādīto Latvijā pagaidām vienīgo Lely Astronaut A5 slaukšanas robotu.

– Kas rosināja līdztekus samērā stabilajai gaļas liellopu nozarei sākt nodarboties ar piena lopkopību, kur tomēr vērojamas lielas piena iepirkuma cenas svārstības un vajadzīgs lielāks darba ieguldījums?
Agnese Celova: – Sākām ar piena lopkopību darboties tad, kad daudzi saimnieki un eksperti teica – tā ir grimstoša nozare. Tas bija pirms četriem gadiem. Ņēmām ganāmpulkā govis pakāpeniski. Braucot uz 70 kilometru tālo Strazdi pirkt četras govis, nopirkām 30, kūti un vēl zemi. Neviena banka mums nedotu aizdevumu jaunas kūts būvniecībai, ja nebūtu govju. Tad pēc ēkas uzbūvēšanas vēl būtu jāaizņemas nauda lopu pirkšanai. Pierādījām, ka varam slaukt augstas kvalitātes pienu, izaudzējām lopus. Mums ir bioloģiskā saimniecība. Ja ganāmpulkā ir vairāk nekā 50 govju, dzīvniekus nedrīkst turēt piesietus. Pirms diviem gadiem vasarā pārvedām dzīvniekus uz Roju, kur govis no jūlija līdz novembrim dzīvoja ārā. Rudenī uzbūvējām šķūni. Diezgan grūti govīm bija šķūnī uz dziļajiem pakaišiem. Divus gadus paši slaucām govis bez brīvdienām no rīta un vakarā. Slaucām ar pārliecību, zinot – tūlīt, tūlīt būs slaukšanas robots un smagā darba vairs nebūs. Turpināt slaukt smagajā sistēmā – slaukšanas zālē vai kā citādi – vairs nevarētu, jo nav cilvēku. Izdarīt var tik, cik paši varam pavilkt. Mums ir ģimenes saimniecība, strādājam paši un viens labs darbinieks. Par darbu ar piena govīm saņem arī vairāk naudas. Kopš mums ir piena liellopi, saimniecībai ir vairāk naudas. Darba arī ir vairāk, bet kur jūs naudu bez darba esat redzējis?

Māris Celovs: – Ar gaļas liellopiem ir vieglāk. Vasarā pārbaudi elektriskos ganus, ja dzīvnieki ir noēduši ganības, pārdzen tos uz citu vietu. Ziemas laikā baroju gaļas liellopus reizi divās dienās. Otrajā dienā aizbraucu apskatīties, kā tiem sokas. Visu dienu esi brīvs. Ar piena lopiem tā nav. Gaļas lopiem arī nevajag tādas ēkas kā piena lopiem. Pietiek ar vaļēju novietni.

Darbiniekus varētu piesaistīt, tikai darba kvalitāti no viņiem ir grūti dabūt.

A. C.: – Viņi var arī neatnākt uz darbu, bet robots darbā ir ik dienu. Gandrīz bez brīvdienām un bez atvaļinājuma. Slaucējai būtu jāmaksā alga un nodokļi. Par robotu mēs samaksāsim līzinga maksājumus, un tas būs mūsu. Abus slaukšanas robotus un barības piestūmēju pirkām par ES atbalsta naudu.

M. C.: – Kūtī esam ielikuši arī elektroenerģiju taupošās spuldzes. Gaisma pati ieslēdzas un izslēdzas. Apgaismojumā ir četras baltas un viena sarkana diode. Apgaismojums dzīvo savu dzīvi, tas ir saistīts ar robotu.

A. C.: – Ar gaismas iestāšanos tas izslēdzas, tumsā ieslēdzas. Naktī pāriet uz ekonomisko režīmu – lai govīm būtu labi un mēs tās redzētu, vienlaikus ar spilgto balto gaismu nekaitinot un ļaujot tām atpūsties. Baltā gaisma, izrādās, neļauj gotiņām atpūsties. Ar jaunajām lampām būsim atrisinājuši govju atpūtas problēmu naktī.

Bankai pierādījām, ka varam un varēsim, ka mums viss būs. Pirmais projekts kūtij bija iecerēts ar vienu robotu vienā pusē un 70 gotiņām. Naudas bija tik, cik bija. Kūts būvniecības laikā izaugām līdz otram robotam kūts otrajā pusē. SIA Proceva, kūts būvnieks un aprīkotājs, aicināja pārprojektēt projektu, lai arī kūts otrā pusē varētu dzīvot dzīvnieki. Patlaban kūti un divus robotus esam nodevuši ekspluatācijā. Vienu slaukšanas robotu fermā uzstādījām šā gada februārī, otru pavisam nesen – 22. augustā.

Patlaban slaucam 90 govis. Viens robots var paņemt līdz 70 govīm. Mēs pirmajam robotam līdz 22. augustam bijām piesaistījuši 90 govju. Tas tāpēc, ka sapratām – ar rokām slaukt nevēlamies. Divdesmit govju slaukšana ar agrāko sistēmu prasītu lielus izdevumus – ir vajadzīga piena dze­sēšana, trauku mazgāšana, kas saistīta ar ķīmiju, un viss pārējais. Līdz 22. augustam pārslogojām mūsu vienīgo robotu. Grūsnās govis un tās, kam mazāk piena, aizlaidām ciet, palaidām pļavā. Pavisam mums ir vairāk nekā 100 slaucamo govju. Ganāmpulkā patlaban ir aptuveni 350 dzīvnieku. Bez piena lopu ganāmpulka mums ir arī 80 gaļas liellopi, tostarp ataudzējamās teles un aptuveni 50 zīdītājgovis.

M. C.: – Mums, kā jābūt bioloģiskajā saimniecībā, visas govis dodas ārā pastaigā. Vienu dienu laižam ganībās meitenes no kūts vienas puses, nākamajā dienā ganībās dodas dzīvnieki no kūts otras puses.

A. C.: – Neslaucamās govis iet ārā pļavā un dzīvo pilnvērtīgu dzīvnieku dzīvi. Ēd zāli, brien pa upi.

Mūsu gotiņas ēd Dobeles dzirnavnieka bioloģiskās granulas. Uz barības galda atrodas mūsu pašu skābsiena, no pašu audzētajiem graudiem malto miltu un mikroelementu maisījums. Šīs barības sastāvā nav kukurūzas, un, protams, arī izslaukumi nav tādi kā konvencionālajā ražošanā.

Divu gadu ilgajā pārejas periodā uz bioloģisko ražošanu barojām govis ar bioloģisko lopbarību, bet pienu pārdevām kā konvencionālo. Kā bioloģiskie ražotāji saņemam labu piena iepirkuma cenu. Pienu pārdodam AS Tukuma piens. Labā piena cena izlīdzinās ar to, ka bioloģiskajiem ražotājiem ir dārgāka spēkbarība nekā konvencionālajiem. Un piena slaukums, protams, ir mazāks. Vidējo izslaukumu nevaram īsti pateikt, mums ir sapirkti dzīvnieki no dažādām saimniecībām. Bija brīdis, kad tas bija 21 litrs dienā. Patlaban ik dienu slaucam vidēji 17,5 litrus piena. Tauku pienā ir aptuveni 4%, olbaltumvielu – 3,3%. Somatiskās šūnas ir vairāk nekā 200 000. Kad kūtī dzīvnieku bija pārāk daudz, tad bija 300 000. Kad govis dzīvoja normālos apstākļos, tad somatisko šūnu bija vairāk nekā 100 000. Baktēriju daudzums šīs vasaras karstumā uzkāpa līdz 40.

M. C.: – Iemesls izslaukuma kritumam ir lielais govju daudzums uz vienu robotu. Mēs arī nedevām neko papildus uz barības galda, tikai tīru skābsienu. Robots nespēja tik daudz gotiņu slaukt.

A. C.: – Mēs īsti nezinām, kāds būs izslaukums tuvākajā nākotnē. Govīm dzīve šajā sezonā nebija viegla.

M. C.: – Šāgada skābsienam nav kvalitātes, jo pie mums Kurzemē bija ļoti sauss.

A. C.: – Šajā sezonā vācām zāli visās dabiskajās pļavās, jo sētie zālāji ļoti izdega. Brieži izravēja lucernu, labo āboliņu…

– Vai karstums ietekmēja izslaukumus?

– Kūtī nebija karsti. Tā ir uzbūvēta lauka vidū, blakus nav ēku. Vējš kūtij pūš cauri.

M. C.: – Nedrīkst būvēt fermu aizvējā. Mums pat ventilatoru nav fermā. Govīm, kas bija ganos, bija karstāk nekā tām, kas novietnē.

– Kāpēc barību gatavojat rituļos?
– Mums ir viena kolhoza laika bedre, tā ir jāatjauno. Ja ir bedre, tad zāles vākšanai vajag citu tehniku.

A. C.: – Mums piena lopkopība ir četrus gadus, neesam vēl nopirkuši visu tehniku, ar ko lopbarību vākt bedrē. Patlaban šādus papildu naudas ieguldījumus atļauties nevaram.

M. C.: – Arī lauki ir patālu no mājām, tāpēc ir izdevīgāk tīt rituļos plēvē. Iespējams, nākotnē liksim skābbarību bedrēs. Barības stirpas uz lauka veidot nevēlamies. Mūsu tālākie lauki no mājas atrodas 25 km. Pērn vēl braucām uz Strazdi sienu vākt.

– Kādas šķirnes piena govju ganāmpulku veidojat?

A. C.: – Virzāmies uz Holšteinas melnraibās šķirnes bezragu ganāmpulka izveidi. Brūnās šķirnes govis sēklojam ar sarkanraibo bulli un melnās sēklojam ar melnraibo buli.

Mums šādam salasītajam ganāmpulkam ir diezgan labs piena atdeves ātrums, tāpēc robots var apkalpot diezgan daudz gotiņu. Ganāmpulks mums nav vēl izkopts, no dažādām saimniecībām ir iepirktas mazas telītes, grūsnas teles un govis.

A. C.: – Maksājumus saņemam par 284 ha zemes. Mūsu pašu īpašumā ir aptuveni 170 ha zemes. Labību, auzas sējam vien tāpēc, lai atjaunotu zālājus. Mums ir jāuztur arī meža briežu ganāmpulks, kas nāk un ēd bez atļaujas. Tas neēd vecu, neglītu un sakaltušu barību. Brieži ēd auzas un āboliņu. Bija tik nekaunīgi, ka dienas laikā ēda, pastaigājās un gulēja āboliņa laukā kā govju ganāmpulks. Tā ir problēma, ar kuru īsti nevaram cīnīties.

Šajā gadā iesējām aptuveni 40 ha auzu. Kur bija auzas divos stāvos, izpļāvām, salikām skābsienā, kāda daļa ir kulšanai, ko dot teliņiem un slaucamajām govīm. Mums ar to nepietiek, piepērkam vēl klāt. Mūspusē nav graudkopībai piemērotas augsnes. Meža zvēru dēļ nav iespējas daudz izaudzēt. Kā aizbrauc kult, palikuši vien stiebri, zvēri ir novilkuši auzu vārpas. Tie apēd labību milzīgās platībās.

M. C.: – Staigā pa 40–50 dzīvnieku barā. Aiz mūsu kūts tepat 25–30 dzīvnieki ganās. Jūlijā sākās medības, kādu nošauj, tomēr citi tāpēc nebaidās. Zemnieki ir sūdzējušies par šo problēmu. Mums brieži siena rituļiem izēda vidu.

Dižglābu fermā kopš 22. augusta darbojas jaunas paaudzes Lely Astronaut slaukšanas robots. Ar ko tas atšķiras no sava vecākā brāļa?
Jaunais robots esot gudrāks, uzliek slaukšanas stobriņus ātrāk nekā vecais A4 paaudzes robots. Nesūdzamies par veco, arī tas labi darbojas. Jaunajam robotam ir atšķirīgas smadzenes, tas citādi skatās uz dzīvnieku. Iepriekšējam robotam ir membrānas tipa piena pumpis, šeit ir sūknis, tādējādi tas ir klusāks. Mazāk patērē elektroenerģijas. Iepriekšējais modelis ar gaisu ņem no kompresora kustīgo roku, jaunais modelis izmanto elektrisko strāvu. Saspiestais gaiss ir dārgāks, tāpēc patlaban ietaupa elektroenerģiju. Tātad – jaunais robots darbojas ātrāk, ir klusāks un ietaupa elektroenerģiju.

M. C.: – Pirmajās slaukšanas reizēs govīm ir bail, ka robots tik klusi pienāk klāt, ka nedzird. Govīm pie jaunā robota ir jānāk no kreisās puses, tās bija pieradušas to darīt no labās puses. Dzīvniekiem vajadzēs aptuveni nedēļu, lai pierastu pie robota.

A. C.: – Robotā govīm birst spēkbarības granulas, govis iet pēc kāruma. Robots pats rēķina, cik katrai govij dienā pienākas. Ir iesta­tīts, cik daudz granulu pienākas atbilstoši slaukumam.

Gotiņu ikreiz nosver, var redzēt, cik tā labi ir ēdusi. Uz monitora arī redzams, cik no katra ceturkšņa dod pienu.

M. C.: – Ja robots fiksē, ka pienam ir asinis klāt, uzreiz to atdala atsevišķi spainīšos. Šo pienu dodam bullīšiem.

A. C.: – Dobeles dzirnavnieka lopbarību, kas gatavota īpaši mūsu saimniecībai, beram robota silē. Pirmajā reizē gatavotā spēkbarība govīm īsti negaršoja. Lūdzām tai pievienot melasi. Patlaban šīs barības sastāvā ir kvieši, mieži, pupas un melase. Tā nenoliedzami ir garšīgāka barība nekā agrāk.

– Latvijā patlaban darbojas trīs četri slaukšanas robotu pārdevēji. Kāpēc izvēlējāties Lely robotu?

– Teikšu godīgi – tāpēc, ka robots kādu govi nevarētu izslaukt tesmeņa vai pupu izvietojuma dēļ, nevienu govi nebrāķējam. Vienu Latvijas brūno gan izbrāķējām, jo tā bija pārāk maza auguma un pārāk aktīva. Kad ienāca robotā, sensori nevarēja visu fiksēt.

Ir bijušas reizes, ka robotam visiem pupiem nav izdevies uzlikt kausiņus. Govis nav slinkas, atnāca vēlreiz. Ir bijušas reizes, ka govs bija ne tā nostājusies, tad tā apiet apli, nāk slaukties otrreiz.

Otrs iemesls – būvnieks un aprīkotājs ir viena un tā pati firma. Man tas patīk. Kausiņus Lely robotos dezinficē ar tvaiku, nevis ar ķīmijām. Bioloģiskajai saimniecībai tas ir svarīgi.

Kvalitāte fermas būvniecībā un robotu uzstādīšanā? Būvniecībā tā ne vienmēr ir atkarīga no saimnieka. Ir cilvēka faktors, kas mums ir tāds, kāds ir. Uzbūvēts mums ir labi, viss darbojas. Būvēja gan lēnāk, nekā bija iecerēts.

M. C.: – Servisa pakalpojumus robotam izmantojam vien reizēs, kad rodas problēmas. Par kļūmes risinājumiem mums stāsta pa tālruni, lai paši varam to labot. Ja ir nopietna vaina, tad meistari trīs stundu laikā ierodas saimniecībā. Ja govs, piemēram, nospērusi gumijai kādu uzmavu, žņaugu, robots ziņo, ka tai neslaucas viens ceturksnis, aizslēdzas un zvana mums. Mēs patlaban zinām, kādos gadījumos robots pārtrauc darboties. Tādu gadījumu ir maz. Var saukt servisa puišus, bet, ja paši varam kļūmi labot, tā arī darām. Pirmajā gadā pēc robota uzstādīšanas visa apkalpošana un visa ķīmija saimniekam ir bez maksas.

Galerijas nosaukums

Vai Latvijas lauksaimniecība ies pa bioloģiskās saimniekošanas izaugsmes ceļu? Vai tas ir vajadzīgs?
ES tirgū varam konkurēt vien ar bioloģiskajiem produktiem. Ar konvencionālajiem produktiem tajā iespraukties ir grūti.

A. C.: – Mēs kā saimniecība atduramies pret to, ka spēkbarības granulas var piegādāt vien Dobeles dzirnavnieks. Tā ir otra problēma. Latvijā ražotos bioloģiskos graudus pārdod citās valstīs, mūsu pircēji nav tik maksātspējīgi kā citur. Latvijā bioloģiskā piena ražotājam maksā stipri līdzīgi kā konvencionālajam.

Lely robotiem ir govju barošanas programma. Mēs pēc tās barot nevaram tāpēc, ka, ievadot piena iepirkuma cenu un granulu cenu, robots norāda – ar tādu nevar izdzīvot. Vajag vai nu būtiski lielāku piena cenu, vai būtiski mazāku granulu cenu. Mēs granulas pērkam dārgāk, nekā maksā piena kilograms. Tā nevajadzētu būt. Cilvēkiem Latvijā arī nav uzticības, ka produkts ir bioloģisks. Viņi nav maksātspējīgi, cenas atšķirība starp bioloģiskajiem un konvencionālajiem produktiem ir neliela. Ir jāmainās paaudzēm, lai tās saprastu bioloģisko produktu priekšrocības.

Ar bioloģiskajām metodēm darbojamies kopš 2005. gada. Nedarām to naudas dēļ. Tolaik vēl īpašu subsīdiju bioloģiskajiem ražotājiem nebija. Bioloģiskā lauksaimniecība ir mūsu dzīvesveids. Ar lauksaimniecību darbojās mūsu vecāki un vecvecāki. Mums patīk tas, ko darām.

Tagad, kad ir roboti, nav ik rītu pulksten četros jāceļas un jābrauc slaukt govis. Ierodamies fermā aptuveni pulksten deviņos. Ja kaut kas noticis, robots mums naktī zvana. Piemēram, ja nav elektriskās strāvas. Latvenergo mums regulāri pārtrauc tās piegādi uz pāris minūtēm. Robots tad zvana, ir jāatbrauc un jāapskatās.

Mums ir laimīgas govis. Tās dodas slaukties, kad vēlas. Ar birsti kasa muguru. Ēdamā tām pietiek. Svaigu barību arī vienmēr piestumj.

Ja grib darboties, izdzīvot Latvijā var. Ir jāstrādā, bez darba nekas nerodas! Māris ir piesardzīgs, tomēr trakajiem pieder pasaule! Kad būsim atmaksājuši daļu aizdevuma par jauno kūti, mēslu krātuvi un robotiem, vajadzētu būvēt blakus vēl tikpat lielu kūti 140 slaucamajām govīm.

Mēs dzīvojam ar lielām ambīcijām un ilūzijām. Ja daļu piepildi, tad tas jau ir kaut kas!

Latvijā lauku saimniecību skaits būtiski mazinās. Lopu skaits mazinās nedaudz. Tas nozīmē, ka paliek mazāk mazo saimniecību. Darbojas princips – vai nu esi liels, vai nav kam pārņemt saimniecību. Mazās saimniecības īsti nevar attīstīties, jo tās nav konkurētspējīgas pirkt zemi. Tā kļūst aizvien dārgāka. Man liekas nepareiza puķīšu meklēšana, proti, notikusī dabas inventarizācija. Arī uz mūsu saimniecības zemes uzrādīja sarkanās teritorijas, kur būs jāaizliedz saimnieciskā darbība. Virzāmies uz to, ka visur vēlamies saglabāt bioloģisko daudzveidību, Latviju vēlamies daļēji pataisīt par rezervātu. Tas nav īsti pareizi. Ražotājs ir ražotājs, puķes lai aug rezervātos.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv
LA
Laukos.lv
Laukos
Vai apdraudēta bezmaksas piena un augļu izdale skolās? Briselē spriedīs par programmas finansējumu
9 stundas
LA
Laukos.lv
Laukos
Viedoklis. Ukraiņu olu rēgs klīst pa Latviju
9 stundas
AT
Agro Tops
Laukos
Amerikāņi atjauno ‘Massey Ferguson’ traktorus
11 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

DK
Dace Kokareviča
Kultūra
Olande un Maļorka vai Ālandi un Maljorka? Mainās īpašvārdu rakstība
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Taksistu konflikts lidostā: policija sāk lietvedību
3 stundas
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Latvijas neatkarības garants esam tikai mēs paši 1
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Avārijā uz Ventspils šosejas gājis bojā autovadītājs
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Latvijas uzņēmuma interesēs mēģināts uzpirkt Lietuvas Bruņoto spēku virsnieku
2 stundas