Cūkkopība, Gaļa un zivis

Cūkkopji dzīvo uz pulvera mucas, uzskata asociācijas vadītāja Dzintra Lejniece

Latvijas Cūku audzētāju asociācijas vadītāja Dzintra Lejniece uzskata, ka patlaban visi mūsu cūkaudzētāji dzīvo kā uz pulvera mucas. To tikko uzskatāmi parādījis SIA Ancers gadījums, kad, atklājot Āfrikas cūku mēra (ĀCM) uzliesmojumu, bija jālikvidē vairāk nekā piectūkstoš cūku. Tas nozīmē, ka no šīs sērgas neviens nevar būt pasargāts un ka arī augstas biodrošības statusa saimniecības nedrīkst atslābt, bet jādomā par katru soli 365 dienas gadā.

– Cik labi vispār pazīstam šo Āfrikas cūku mēri?

– Patiesībā ar ĀCM mums nav nekādas iepriekšējas pieredzes, no kuras varētu mācīties. Arī Eiropā tas ir jaunums. Tiesa, Portugāle un Spānija to ir piedzīvojusi, taču tas bija cits ĀCM paveids. Tur šo sērgu pārnēsāja mīkstās ērcītes, bet mums tādu nav. Pie mums starpnieks ir mežacūka. Kritušās un slimās mežacūkas ar saviem izdalījumiem vīrusu izdala apkārtējā vidē, un gan ar cilvēka starpniecību, gan citādā veidā vīruss tiek aiznests uz kūti pie mājas cūkām.

Spāņi saka – jā, mēs izkāvām slimās cūkas, nojaucām vecās akmens kūtis, kur sienu šķirbās varēja dzīvot ērcīte, bet mums šie pasākumi neder, jo mūsu situācija ir atšķirīga.

– Interneta komentāros par gadījumu SIA Ancers cūku fermā lielākoties varēja lasīt aizdomas, ka infekciju ievazājuši vai nu veterinārārsti, vai paši PVD kontrolētāji…

– Te ir runa par cilvēku godaprātu un saprašanu. Ja tu darbojies riska zonā, jāsaprot, ko tu drīksti un ko ne. Noteikumi rakstīti ne tikai cūku fermu īpašniekiem un darbiniekiem, bet arī jebkuram ierēdnim, jebkuram inspektoram, veterinārārstam vai citai personai, kura gribētu fermu apmeklēt. Un tie ir jāievēro. Te nevar būt izņēmuma gadījumu.

Pirmām kārtām apmeklētājam ģērbtuvē būtu jāatstāj pilnīgi visas savas drēbes, pēc tam jāiziet caur dušu, jāpārvelk speciāls apģērbs un apavi, ar ko drīkst ieiet fermā, jānodezinficē rokas utt. Un šī procedūra attiecas simprocentīgi uz visiem. Uz pašu drēbēm virsū uzmests vienreizējās lietošanas paltraciņš nav nekāda biodrošība.

Visos noteikumos rakstīts, ka atbildīgs par to, kā un ko ielaiž pie dzīvniekiem un par sekām, ir fermas saimnieks vai viņa pilnvarota persona.

Turklāt jāsaprot, ka visi šie pasākumi vajadzīgi cūku īpašnieka biznesam un sirdsmieram, nevis kontrolējošajai institūcijai.

– Kas ir tā vājākā vieta mūsu cūkaudzētājiem?

– Vecās kūtis. Faktiski gandrīz visā Baltijā ir vecās padomjlaiku kūtis, kas rekonstruētas un pielāgotas ES cūku labturības prasībām un tehnoloģijām. Parasti no viena cūku kompleksa korpusa uz otru jāiet pa lauku. Vecās kūtis tomēr celtas, pastāvot citai veterinārajai situācijai, un pašreizējām prasībām tās pielāgot nav nemaz tik vienkārši. Jaunajās kūtīs ievērot biodrošības pasākumus ir ievērojami vieglāk, jo tās jau ir projektētas atbilstoši šodienas cūku labturības un biodrošības prasībām. Lai veiktu drošības pasākumus vecajās fermās, vajadzīgi daudz lielāki ieguldījumi un neordinārāki risinājumi. Diemžēl Latvijā ir tikai dažas pilnīgi no jauna uzbūvētas cūku fermas.

– Vai un kā tiekam saprasti Briselē?

– Kad aizbraucam uz Copa-Cogeca cūkgaļas darba grupu Briselē un apsēžamies pie tā viena kopējā ES galda, tad ātri vien saprotam, ka tādas sīkās Latvijas vajadzības un problēmas tur nevienu neinteresē. Tāpēc arī mēģinām veidot apvienības Baltijas mērogā, lai kļūtu mazliet redzamāki un dzirdamāki un varētu savas intereses aizstāvēt. Teorētiski – jā, mēs jūsu problēmas zinām, saprotam, bet ne vairāk. Vecajai Eiropai ir vajadzīgs trešais tirgus, un faktiski šī ĀCM zonēšana, tātad – reģionalizācija, nepieciešama, lai varētu turpināt eksportēt no ES cūkgaļu. Un kopējam Eiropas cūkgaļas tirgum tas ir svarīgi, jo tās iekšējā tirgū ir 19% pārprodukcija. Būtībā pildām buferzonas funkciju Eiropas Savienībai. Ir valstis, kas atzīst šo ES reģionalizāciju, un eksports notiek, piemēram, uz Ķīnu. Un ir valstis, kas reģionalizāciju neatzīst, tostarp Krievija.

Mēs kopā ar Lietuvas cūkaudzētāju asociāciju nepārtraukti prasām kompensēt zaudējumus, ko cieš saimniecības ĀCM skartajās zonās. Striktie ierobežojumi neļauj normāli strādāt šajā biznesā un rada zaudējumus. Mūsu cūkaudzētājiem faktiski ir slēgts kopējais Eiropas gaļas tirgus, toties Latvija šobrīd ir kā sēta ar plaši atvērtiem vārtiem, pa kuriem katrs var braukt iekšā. Visas ĀCM neskartās ES dalībvalstis var vest šurp, ko vien vēlas, bet mēs savu cūkgaļu ārā vest nevaram.

Tikko biju Berlīnes Zaļajā nedēļā. Tās ietvaros notika konference par Eiropas cūku veselību un tirgu. Tajā izskanēja pārmetums – no ĀCM brīvajām ES dalībvalstīm ir problēmas ar cūkgaļas eksporta tirgiem, jo Baltijā izplatās Āfrikas cūku mēris. Absurdākais, ka arī Krievija, kas ir šā paša mēra pārņemta, kā vienu no kritērijiem Eiropas cūkgaļas importa aizliegumam min faktu – Eiropā konstatēts ĀCM!
Faktiski tiekam upurēti, lai pārējās ES dalībvalstis tomēr varētu eksportēt. Bet tad lai pārējā Eiropa kompensē mums zaudējumus, ko tādējādi ciešam.

– Vai pastāv iespēja, ka Eiropa ierobežo savu eksportu uz Baltiju, lai mēs savu saražoto cūkgaļu varam realizēt vismaz vietējā tirgū, nekonkurējot šeit ar spāņiem, dāņiem un pārējiem?

– Es paredzu, ka pienāks brīdis, kad mēs būsim spiesti pieprasīt šādas sankcijas ar protesta akcijām. Jo tas, kas šobrīd notiek cūkgaļas tirgū Latvijā, nav kopējais ES tirgus ar brīvu preču plūsmu. Protams, drastiskajiem ierobežojumiem slimības apkarošanai ir loģika un pamatojums, bet tas var iznīcināt nozari, ja ierobežojumi pastāvēs ilgtermiņā.

Visu interviju ar Dzintru Lejnieci lasiet žurnāla Agro Tops februāra numurā

Pievienot komentāru