Laukos
Meži

Ērču laiks mežā 16

Taigas ērce. Foto no LA arhīva

Līdz šim ērces vairāk ir asociējušās ar dabiskām teritorijām, mežu, tomēr, mainoties klimatam, tās sāk dzīvot ne tikai laukos, pļavās, krūmājos un mežā, bet mēdz būt atrodamas arī pilsētās, parkos un citās cilvēku būtiski pārveidotās vietās. Kas īsti ir ērce, un kādus nepatīkamus mirkļus tā var sagādāt cilvēkiem un dzīvniekiem, stāsta dabas pētnieks, eksperts un biologs Ilmārs Tīrmanis.

Kas ir ērce – kukainis vai zirneklis?
Lai gan cilvēki, meklēdami informāciju par ērcēm, visbiežāk vēršas pie entomologiem (kukaiņu pētniekiem), tomēr patiesībā ērce ir zirnekļveidīgais, nevis insekts jeb kukainis. Par ērču detalizētu sistemātiku zinātnieki izsenis strīdas un vēl joprojām nav vienojušies. Pēc viena no Latvijā izmantotiem iedalījumiem šie dzīvnieki pieder posmkāju (Arthropoda) tipa helicerātu (Chelicerata) klases ērču (Acari) apakšklasei.

Ērces ir sugām ļoti bagāta apakšklase. Tās ne vien ir dažādas, bet arī dzīvo dažādās vidēs – gan augsnē un zemsegā, gan ūdenī un uz augiem, gan, protams, arī uz dzīvniekiem. Daļa ērču sugu barojas ar trūdvielām, daļa ar augiem vai nelieliem dzīvniekiem, bet daļa pārtiek, sūcot dzīvnieku asinis un citus ķermeņa šķidrumus.

Katrs ērču pētnieks neminstinoties nosauks pamanāmākās ārējās pazīmes, kas šos kustoņus atšķir no insektu klasei piederīgajiem. Ērcēm pieauguša dzīvnieka stadijā un nimfas stadijā ir astoņas posmotas ejkājas jeb četri ejkāju pāri (salīdzinājumam: pieaugušiem kukaiņiem ir trīs pāri). Katras ejkājas galā ērcēm ir piesūceknis. Tām nav spārnu, nav atsevišķas galvas daļas, jo tā saplūdusi ar pārējo ķermeni, kura priekšgalā atrodas divi specifisku ekstremitāšu pāri, kas tiek izmantoti ar barošanos saistītu manipulāciju veikšanai, ērcēm nav arī taustes orgānu jeb antenu.

Vai ērces kodums vienmēr ir bīstams?
Ne katra ērces piesūkšanās beidzas ar saslimšanu. Cilvēkiem, kuri nav izteikti alerģiski pret ērču izdalījumiem, šīs nelielās būtnes nopietnu kaitējumu nodarīt nespēj, taču tās var mūsu sugai nodot (un ļoti bieži nodod) kādas slimības ierosinātāju. Turklāt ērces izplata pārdesmit bakteriālo infekciju, kā arī dažas vienšūņu un vīrusu slimības. Jāpiebilst, ka vienas ērces organismā var vienlaikus atrasties vairāku slimību izraisītāji.

Kura ir cilvēkam bīstamākā ērču suga?
Cilvēkus apdraudošās ērces ir tieši tā sauktās ganībērces, kurām raksturīga zīmīga ārējā īpatnība – muguras vairodziņš jeb sklerīts. Visas Latvijā mītošās ganībērču sugas ir ektoparazīti jeb ārējie parazīti, kuriem par saimniekorganismiem kalpo dažādas zīdītāju, putnu un rāpuļu sugas.

Cilvēkiem bīstamākās ir ganībērču ģints pārstāves – suņu ērce (Ixodes ricinus) un taigas ērce (I. persulcatus). Abas ir ārēji līdzīgas sugas. Latvijā biežāk sastopama suņu ērce. Tā mīt visā valsts teritorijā, bet galvenokārt izplatīta Latvijas rietumu un centrālajā daļā, retāk sastopama valsts austrumdaļā. Tās līdziniece taigas ērce Latvijā dominē ziemeļaustrumu un austrumu reģionā, bet rietumu daļā pagaidām vēl atrodama relatīvi reti.

Latvijas dienvidu daļā pļavās, ganībās, lapu koku un jauktajos mežos, mežmalās pēdējos gados arvien biežāk konstatēta pļavu ērce (Dermacentor reticulatus), kas arī pārnēsā bīstamas slimības. Suga izceļas ar relatīvi lielu pārvietošanās ātrumu un nemaz nevairās no applūstošām teritorijām. Pļavu ērce sastopama arī Lietuvā un Igaunijā. Šīs siltummīlošās ērces nokļūšanu mūsu reģionā varēja veicināt globālās klimata pārmaiņas (temperatūras paaugstināšanās) vai cilvēku tieksme tālākos ceļojumos ņemt līdzi mājdzīvniekus (kopā ar tiem parazīts varētu būt ievazāts).

Kur mīt šie mazie parazīti?
Cilvēkus apdraudošās ērces, kad nav piesūkušās upurim, savu dzīvi pavada zonā no zemes līmeņa līdz apmēram 1 m (reti lielākam) augstumam, gaidot barības objektu.

Parazītisko ērču attīstības cikls parasti ilgst divus gadus. Attīstība ietver četras stadijas: ola, kāpurs jeb larva, nimfa, pieaudzis dzīvnieks jeb imago. Ērcēm asins sūkšana ir nepieciešama, lai izdzīvotu un no viena attīstības posma pārietu nākamajā.

Pirmajā dzīves gadā pēc izšķilšanās ērces kāpuri barojas galvenokārt ar nelielu barības objektu, piemēram, grauzēju, kukaiņēdāju, nelielu putnu, ķirzaku asinīm. Nākamajā – nimfas – stadijā, ērcēm kļūstot lielākām, pieaug arī viņu barības objektu izmēri. Katra paēdusi nimfa pārvēršas par attīstības cikla pēdējās stadijas pārstāvi – pieaugušu mātīti vai tēviņu. Pieaugušās ērces, pašsaprotami, ir augumā prāvākās stadijas pārstāvji. Pieaugušas mātītes galvenais uzdevums ir atrast asinsdonoru, no kura asinīm iegūtās olbaltumvielas obligāti nepieciešamas oliņu attīstībai tās organismā pēc pārošanās. Pieauguša tēviņa pamatuzdevums ir atrast kāda upura asinsrites sistēmai piesūkušos pieaugušu mātīti, piesūkties tai un apaugļot.

Kā minēts, jo lielākas ērces attīstoties aug, jo lielāks tām parasti trāpās upuris. Mazajām ērcītēm nozīmīga barība ir sīkie grauzēji, īpaši strupastes. Tātad diezgan loģiski – kur netrūkst strupastu, tur ir arī daudz ērču, jo tām tur vieglāk pieejama barība un lielāka iespēja izdzīvot. Strupastes bieži mīt vietās, kur dominē graudzāles, un dāsni aizzēlušās teritorijās, piemēram, aizaugušās pļavās, izcirtumos, mežmalās, tāpēc arī ērču šādās vietās ir vairāk.

Kad novērojama vislielākā ērču aktivitāte?
Visaktīvākās ērces ir pavasarī. Latvijā cilvēkus apdraudošo sugu ērces parasti mostas martā, bet kalendārs nebūt nav galvenais atmodas procesu noteicējs. Galvenais, lai būtu pietiekami augsta temperatūra! Cilvēkus apdraudēt spējīgajām ērcēm atmoda no ziemas miega var sākties, kad apkārtējās vides temperatūra pārsniedz 3 °C, savukārt meklēt kārtējās sezonas pirmo barību tās sāk tikai tad, kad temperatūra sasniedz jau vismaz 5–7 °C. Cilvēkiem piesūkušās ērces sezonas sākumā sāk konstatēt, tiklīdz temperatūra pakāpjas līdz 8 °C. Tas, kā zinām, var notikt visai agri pavasarī.

Ja meteoroloģiskie rādītāji ir gana piemēroti, ērces mēdz ne vien agri mosties, bet arī vēlu laisties ziemas miegā. Turklāt arvien biežāki kļūst gadījumi, ka ērce cilvēkam piesūcas ne vien novembrī vai februārī, bet arī decembrī un pat janvārī.

Vai ir pareizs uzskats – jo aukstāka ziema bijusi, jo vasarā mazāk ērču?
Tas ir mīts, jo ērces spēj ne tikai ilgu laiku izturēt bez skābekļa, tās arī apveltītas ar labu aukstumizturību, tāpēc, ja kādu gadu tomēr iestājas īstena ziema, šie zirnekļveidīgie, ielīduši zemsedzē vai augsnē, sastinguši mierīgi guļ līdz pavasarim, jo rudenī pirms ziemošanas ērču ķermenī izveidojas savdabīgs bioantifrīzs, kas traucē sasalt un pārvērsties ledū to audu šķidrumiem. Ērces var bez problēmām pārziemot pat -20 °C salā, tās var izdzīvot, pat iesalušas ledū. Bīstamākais ziemojošām ērcēm ir strauji uznākošs liels sals, kas mijas ar atkusni, kura laikā gaisa temperatūra ilgāku laiku turas vismaz 5° virs nulles.

Kura ir bīstamākā ērču pārnēsātā slimība?
Pazīstamākais un viens no cilvēkam bīstamākajiem ganībērču pārnēsāto slimību izraisītājiem ir ērču encefalīta vīruss, kas cilvēkam var izraisīt smagu slimību ar nopietnām neiroloģiskām sekām, bet atsevišķos gadījumos var beigties letāli. Ērču encefalītam nav specifiskas terapijas, to pagaidām ārstē tikai simptomātiski. Ērču encefalītu reiz pārslimojušie ļaudis gandrīz vienmēr iegūst pret šo vīrusu imunitāti visai turpmākajai dzīvei. Turpretim mākslīgi ievadītas jeb vakcinācijā saņemtās antivielas ir periodiski jāatjauno (jāveic revakcinācija).

Kura ērču suga pārnēsā šo bīstamo slimību?
Galvenā (bet ne vienīgā!) ērču encefalīta izplatītāja ir taigas ērce, kas vīrusu var iegūt jebkurā savas attīstības aktīvajā stadijā, barojoties ar inficēta dzīvnieka vai cilvēka asinīm, kā arī saņemot to pūrā no inficētas mātes. Pēdējos gados Latvijā 2–5% ērču pārnēsā ērču encefalītu. Ērces organismā reiz nokļuvis vīruss paliek tajā visu ērces mūžu un intensīvi vairojas, tas nezaudē savu aktivitāti arī ērces ziemošanas laikā. Vīrusu tālāk ērce visbiežāk izplata, barojoties ar saimniekorganisma asinīm, bet retumis, arī tiekot kāda dzīvnieka apēsta. Ir pierādīts, ka cilvēki šo vīrusu var uzņemt arī ar termiski neapstrādātu kazas pienu.

Encefalītu pārnēsājošas ērces bīstamo vīrusu ievada uzreiz pēc piesūkšanās, tāpēc pat tūlītēja atbrīvošanās no parazīta cilvēku diemžēl nepasargā. Taču pārējo slimību izraisītājus tās neievada uzreiz, tāpēc ieteicams ērci izvilkt iespējami ātri.

Kādas slimības vēl pārnēsā ērces?
Ērču encefalīts ir cilvēkam visbīstamākā no kaitēm, ko pārnēsā ērces, savukārt visizplatītākā pie mums ir Laimas slimība (laimborelioze). To pārnēsājošas ērces ir bieži sastopamas visā Latvijas teritorijā. Šī slimība pirmo reizi tika aprakstīta ASV Konektikutas štata Laimas pilsētā, no kuras tapis tās latviskais nosaukums. Laimas slimību izraisa mikroorganismi borēlijas – spirālveida bezkodola gramnegatīvas baktērijas no Spirochaetaceae dzimtas.

Laima slimība ir izplatītākā ērču pārnēsātā slimība ne vien Latvijā, bet visā planētas ziemeļu puslodē. Mūsu valstī to pārnēsā apmēram ceturtā daļa ērču, bet atsevišķos endēmiskajos perēkļos inficētība ar slimības izraisītājiem var pārsniegt pat pusi ērču populācijas. Galvenais infekcijas rezervuārs ir dažādu sugu savvaļas zīdītāji un putni, tomēr nereti borēlijas mīt arī mājdzīvnieku un mājputnu asinīs.

No ērces zarnu trakta brūcē baktērijas netiek ievadītas uzreiz, tāpēc, ja parazītu izdodas pareizi noņemt 12 stundu laikā pēc piesūkšanās, cilvēks var izvairīties no iespējamās inficēšanās. Jāatceras, ka, ērci saspiežot, var panākt negatīvu rezultātu – paātrināt borēliju nokļūšanu brūcē.

Kā izpaužas šī kaite?

Cilvēkam Laimas slimība attīstās pakāpeniski. Pašā sākumā redzamu tās izpausmju nav. Pēc tam ērces piesūkšanās vietā parasti (bet ne vienmēr) uz ādas izveidojas tipiskākā agrīnā slimības pazīme – nesāpīgs cirkulārs (gredzenveida) apsārtums – t. s. migrējošā eritēma (erythema migrants). Īpašais apsārtums parādās periodā no trim dienām līdz mēnesim pēc ērces piesūkšanās. Pirmās stadijas apliecinājums pēc laika pazūd, bet slimība turpinās. Tai progresējot, borēlijas nonāk ķermeņa šķidrumos (limfas un asins plūsmā), tad iekšējos orgānos (aknās, liesā, sirds muskulatūrā), arī nervu sistēmā vai locītavās u. c. Bojātajos audos veidojas iekaisums. Ierosinātāji var saglabāties cilvēka organismā gadiem ilgi, periodiski izraisot slimības recidīvus.

Sakarā ar borēliju genosugu daudzveidību Eiropā cilvēks, kurš izslimojis Laima slimību, nav pasargāts no atkārtotas inficēšanās. Borēliju daudzveidības dēļ pie mums (atšķirībā no ASV, kur sastopama tikai viena laimboreliozi izraisoša suga) pagaidām vēl nav arī izstrādāta vakcīna pret šo kaiti. Laima slimības ārstēšanā lieto antibiotikas.

Vai, mainoties laika apstākļiem un klimatam, nākotnē mēs varētu saskarties ar jaunām ērču slimībām?
Jau pašreiz aptuveni 1–2% ganībērču pārnēsā īpatnus mikroorganismus (specifiskas baktērijas, kas mājo tikai dzīvu šūnu iekšpusē) – ērlihiozes slimības izraisītājus. Seroloģiski šie mikrobi Latvijā pirmo reizi diagnosticēti samērā nesen – 2001. gadā. Tie izraisa saslimšanu ne tikai cilvēkiem, bet arī (faktiski – galvenokārt!) savvaļas dzīvniekiem un mājdzīvniekiem, kuru asins šūnās (eritrocītos, leikocītos, trombocītos) parazitē.

Ērlihiozes simptomi cilvēkam – drudzis, galvassāpes, muskuļu sāpes, nespēks, iespējami gremošanas trakta darbības traucējumi, smagākos gadījumos arī nopietnākas sūdzības, kas parādās vēlāk – vienu divas nedēļas pēc ērces piesūkšanās. Tomēr ļoti bieži slimība norit vieglā formā un pāriet bez ārstēšanas. Vakcīnas pret ērlihiozi nav.

Ganībērču līdzdalība citu cilvēkam bīstamu infekciju pārnēsāšanā Latvijā pagaidām nav droši reģistrēta. Visticamāk, turpmāk pie mums šai kontekstā būs jārēķinās arī ar sarkanos asinsķermenīšus iznīcinoša parazīta babezijas izraisīto slimību babeziozi un baktērijas francisella izraisīto slimību tularēmiju

Kā pasargāt sevi no ērcēm?
Vislabākais veids, kā pasargāties no ērču encefalīta, ir vakcinēšanās. Pateicoties mūsdienu medicīnas attīstībai, to tagad drīkst veikt cauru gadu, nevis tikai ziemas sezonā, kā tas tika darīts agrāk. Dodoties uz mežu, lietojiet gaišu apģērbu (uz tā ērces vieglāk pamanīt) ar cieši piegulošām piedurknēm un pieguļošu apkakli. Turklāt, iegādājoties apģērbu, paturiet prātā, ka pie gludāka un slidena auduma ērcei ir grūtāk pieķerties. Bikšu gali jāliek zeķēs vai zābakos. Galva jāapsedz ar cepuri, lakatu vai kapuci, jo, cilvēkam pieliecoties, ērces var ieķerties matos. Papildu drošībai uz apģērba un ķermeņa var izsmidzināt īpašus ērces atbaidošus līdzekļus vai vismaz repelentus pret insektiem.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

Lorem ipsum
FOTO: Leta

LA.lv