Gaļa un zivis, Gaļas lopkopība

“Euroskor” īpašnieks pievērsies arī gaļas liellopu biznesam

Apavu lieltirgotājs SIA “Euroskor” galvenais īpašnieks Jānis Andersons pievērsies gaļas liellopu audzēšanai, kas pamazām izvēršas par blakusbiznesu.

Saimnieko senču mājās

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Durbes novada “Morķi” ir bijusi paraugsaimniecība, kur pārējiem mācīties. Jāņa vecaistēvs bijis izcils agronoms, bet strādājis Rīgā, uzņēmumā “Bekona eksports”, savukārt vecmāmiņas sirdslieta un aizraušanās bija darbs ar melnbaltajām šķirnes govīm – viņa “Morķos” nodarbojusies ar piena lopkopību. Kā norāda Andersons, šajā ziņā paralēles var vilkt arī ar viņa šī brīža situāciju – pats ikdienā dzīvo Rīgā, ir lielākais apavu tirdzniecības uzņēmuma “Euroskor Latvijā” īpašnieks, taču gaļas liellopu audzēšana “Morķos” ir sirdsdarbs un hobijs. Andersona vecmāmiņa 1989. gadā, tiklīdz tas bija iespējams, atprasīja atpakaļ dzimtas zemi, Jānis šo procesu administrēja. Kad Andersonu ģimene atguva “Morķus”, nekas daudz no senās godības gan nebija palicis pāri. Sākotnēji zeme iznomāta, taču pirms nepilniem 10 gadiem “Morķi” piedzīvojuši atdzimšanu. Tā kā Jānis ikdienā uz vietas nedzīvo, par saimniecības specializāciju izvēlēta gaļas un dekoratīvo liellopu audzēšana, jo tiem ir nepieciešama mazāka infrastruktūra. Ikdienā saimniecības darbu nodrošina partneri – “Morķu” kaimiņi no mājām “Storķi”, bez viņiem saimniecību nebūtu bijis iespējams atjaunot.

Izvēlas mežonīgā paskata hailenderus

J. Andersons, kura saimniecībā ganās Latvijas lielākais hailenderu ganāmpulks – ap 30 govīm, šos dekoratīvos un salīdzinoši mežonīgā paskata dzīvniekus iemīlējis, jau dzīvodams Zviedrijā. “Tāpat kā mūsu saimniecībā Durbē, arī Zviedrijā hailenderi ir skaists un ērts veids, kā pasargāt laukus no aizaugšanas. Šīs šķirnes liellopi ir piemērojušies dzīvei skarbos apstākļos. Ja nepieciešams, paši sevi nodrošinās ar pārtiku pat ziemas salā, tāpēc, meklējot barību, parūpējas, lai teritorija neaizaugtu ar krūmiem.” Lai arī hailenderi ir viena no vecākajām gaļas liellopu šķirnēm pasaulē un to gaļa ir ne tikai ļoti augstvērtīga, bet arī garda un tiek pielīdzināta meža dzīvnieku gaļai, saimniecībā “Morķi” augušie dzīvnieki uz pusdienu galda nenonāk. “Oriģināli šī, protams, ir visaugstākās kvalitātes liellopu gaļas šķirne, kura visā pasaulē tiek novērtēta gan tās garšas kvalitātes dēļ, gan tādēļ, ka šie salīdzinoši mežonīgos āra apstākļos augušie dzīvnieki ir patiesībā bioloģiski audzēti. Turklāt hailenderu gaļa satur mazāk holesterīna nekā citu šķirņu liellopu gaļa,” stāsta J. Andersons. “Tomēr man šie dzīvnieki ir sirdsdarbs. Audzēju tos savam priekam, šķirnes popularizēšanai un priecājos, ja mūsu saimniecībā augušie dzīvnieki tālāk dodas uz citām Latvijas saimniecībām priecēt cilvēkus un rūpēties par ainavas saglabāšanu gan lauku teritorijās, gan lielu saimniecību vai atjaunotu muižu pievārtē.”

Ārā cauru gadu

Hailenderi ir ļoti izturīgi, reti slimo un lepojas ar garu mūžu – līdz pat 20 gadiem. “Astoņu gadu laikā, kopš audzējam govis, nav bijuši nekādi nopietni starpgadījumi ar lopu veselību. Protams, lai arī izskatās mazliet citādi, tās savā būtībā ir govis, tomēr ļoti izturīgas, nesaaukstējas, un viņām nav problēmu ar tesmeņiem, kā tas mēdz būt piena govīm. Mūsējās dzīvo ārā cauru gadu un pienu ražo tikai tik, cik daba paredz teļu izbarošanai,” stāsta saimnieks. Ja teritorija ļauj, dzīvnieki ir salīdzinoši viegli audzējami. Vidēji katrai govij vajadzīgs 1,5 ha plašs aploks, tām nav nepieciešamas ne kūtis, ne nojumes, vien dzirdinātava un ziemā piebarojums ar siena ruļļiem. Ja govīm pašām jārūpējas par iztikšanu, izkasot zāli zem sniega, tad var nesagaidīt cerētos teliņus.

“Morķos” govis dzīvo 150 ha plašā teritorijā trīs līdz četros aplokos. “Pievēršam lielu uzmanību ciltsdarbam, tāpēc buļļi ar govīm ikdienā kopā nedzīvo – viņi satiekas tikai rūpīgi pārdomātās kombinācijās, lai veidotu pareizu asinslīniju. Nojumē govis tiek ielaistas vien retu reizi – uz teliņu sagaidīšanas brīdi, un arī tas ir tikai cilvēku ērtībai, lai uzreiz varam novērtēt un nepieciešamības gadījumā parūpēties par teliņu.” J. Andersons arī akcentē, ka saimniecībā ne tikai ar lielu rūpību izvēlējās pirmās govis, bet arī vēlāk lopi iemainīti no citām saimniecībām, lai veidotu pareizu asinslīniju. Kopumā iegādātas tikai četras govis, pārējais ir dabiskais pieaugums, par ko parūpējušies divi buļļi.

Hailenderu govis ragu dēļ izskatās iespaidīgi un vieš respektu, tomēr raksturā ir ļoti miermīlīgas. “Lai arī šīs govis nav diez cik sociālas, tās nebaidās un ļoti labprāt nāk ēst no rokas kārumus un reizēm pat ļaujas nelielai sabužināšanai. Turklāt viņas ir ārkārtīgi ziņkārīgas – lai arī nenāk pavisam klāt, allaž turas kaut kur tuvumā. Un tieši ziņkārība ir galvenais iemesls, kāpēc būtu jāparūpējas par teritorijas nožogojumu, vēlams, ar elektrisko ganu – lai arī paliek tur, kur ir labi. Govis ļoti interesē, kas notiek aiz stūra, tāpēc ziņkārības vadītas var aizklīst arī prom. Skaistās un pinkainās govis ir lielisks un ērts teritorijas apsaimniekotājs un zāles utilizētājs ne tikai sava unikālā izskata, pateicīgās uzturēšanas un izturības dēļ. Tām ir vēl kāda būtiska priekšrocība, piemēram, salīdzinot ar aitām – plēsīgie zvēri šīm govīm nenāk pat tuvumā. “Hailenderu govis savu sabiedrību veido ļoti sociālu – viņas pieskata viena otras teļus, tādēļ vilkiem nav cerību tikt pie teļiem,” atzīmē J. Andersons.

Saimniekošanas mērķis nav milzīgs apjoms – vairāk koncentrējamies, lai veidotu un saglabātu ļoti augstas kvalitātes ganāmpulku, norāda J. Andersons. “Hailenderi ir ļoti skaists un vērtīgs pienesums Latvijas dabai. Tie ir kā dekoratīvs darbarīks ainavas saglabāšanai, tāpēc krietni vairāk par ganāmpulka daudzskaitlību priecē tas, ka Latvijā parādās arvien vairāk šīs šķirnes pārstāvju, kuri rūpējas par lauksaimniecībai nepiemērotajām zemēm un pasargā tās no aizaugšanas.”

Pievienot komentāru