Agroķīmija, Tīrums

Fuzarioze vasaras kviešos – kā aizsargāt laukus

Kvieši ir visplašāk audzētā graudaugu kultūra Latvijā, turklāt vasarāju platībām gadu gaitā ir tendence palielināties. Nozīmīgākie graudaugu audzēšanas reģioni Latvijā ir Zemgale un Kurzeme, kur tiek iegūta lielākā daļa no graudaugu ražas. 2015. gadā Latvijā sējplatības vasaras kviešiem sasniedza 157,6 tūkst. ha, bet kopraža 644,4 tūkst. tonnu. Lai iegūtu augstas kvalitātes ražu, kas atbilst Eiropas Savienības nekaitīguma normām, ir jāpievērš liela uzmanība augu aizsardzībai.

Slimības izplatības avots – inficēta sēkla


Viena no vasaras kviešu potenciāli bīstamām slimībām ir Fusarium ģints sēņu izraisītā fuzarioze (1. att.), kas pārsvarā izplatās ar inficētu sēklu. Graudos tādējādi var uzkrāties mikotoksīni – sēņu vielmaiņas galaprodukti, kas var radīt veselības traucējumus gan mājlopiem, gan cilvēkiem. Fusarium sugas būtiski atšķiras pēc patogenitātes, jutīguma pret fungicīdiem un spējas veidot mikotoksīnus, kam ir atšķirīga ietekme uz organismu. Mikotoksīnu veidošanos un uzkrāšanos ietekmē patogēna suga, rase, laika apstākļi. Tos var grupēt pēc to ietekmes uz dažādiem orgāniem. Mājlopiem, kā arī putniem, kas ilgstoši barojušies ar fuzariozes inficētiem graudiem, bieži novēro samazinātu ēstgribu, vemšanu, samazinātu augšanas ātrumu, izslaukuma krišanos, dējības pasliktināšanos, asiņošanu gļotādā un zemādā, imunitātes pavājināšanos, elpošanas problēmas, paaugstinātu jutību un alerģisku reakciju, auglīguma problēmas, neiroloģiskus traucējumus un orgānu bojājumus – visbiežāk tiek skartas aknas un nieres. Lai no tā izvairītos, mājlopiem jādod kvalitatīva barība, kā arī jāievēro graudu uzglabāšanas prasības. Mikotoksīni graudos pastiprināti veidojas mitros laika apstākļos vai graudus nepareizi uzglabājot. Latvijā fuzarioze nemēdz būt bīstama, tomēr invāzijas gadījumā spēj ievērojami pazemināt graudu kvalitāti un ražas daudzumu. Fuzariozes izplatība vasaras kviešos Latvijā ir diezgan augsta (vairāk par 30%), taču mikotoksīnu daudzums graudos nepārsniedz atļauto normu. Situācija var mainīties, ja palielināsies izplatība tām sugām, kas pastiprināti ražo mikotoksīnus. Vasaras kviešiem izšķir dīgstu un sakņu, kā arī vārpu fuzariozi.

Vārpu fuzarioze


Fusarium spp. inficē visas Latvijā audzētās graudaugu sugas – kviešus, miežus, auzas, rudzus, tritikāli, kukurūzu un savvaļas graudzāles. Visbīsta­mā­kā tā ir kviešiem un miežiem. Tāpat pētījumu rezultāti liecina, ka Latvijas klimatiskajos ap­­stākļos ar Fusarium spp. stiprāk inficēti bija vasaras kvieši.

Vārpu fuzariozes pazīmes var novērot graudu nogatavošanās laikā, īpaši piengatavības stadijā. Uz vārpiņas plēksnēm redzams neliels brūns plankums, kas pamazām paplašinās. Vārpas bojātā daļa kļūst gaiša, pie plēksnēm veidojas dažādu toņu oranža vai rozā apsarme (2. att.), ko veido sēņu konīdijas. Graudi kļūst pelēcīgi, brūni, sačokurojas. Ja vārpa agri inficējusies ar fuzariozi, graudi var atmirt. Kad sēnes izraisītāji iekļūst vārpas centrālajā asī, tiek traucēta augstāk esošo graudu apgāde ar barības vielām. Neattīstīto vārpu dēļ samazinās graudu kopraža, 100 graudu masa un sēklu dīgtspēja. Graudu kvalitāte ir zema.

Vārpu fuzariozes infekcijas avots ir sēklas, augu atliekas un savvaļas augi, kā arī tajā pašā laukā ar fuzariozes sakņu puvi inficēti augi. Inficēšanās pakāpe ir atkarīga no katra auga fizioloģiskajām īpašībām. Fuzariozes ierosinātāji var saglabāties arī uz starpsaimniekiem – dažādām viendīgļlapju un divdīgļlapju nezālēm.

Dīgstu un sakņu, kā arī vārpu fuzariozi var izraisīt vienas un tās pašas Fusarium spp. sugas, tāpēc to attīstības cikli ir saistīti. Fuzarioze izplatās, ja liels gaisa mitrums un augsta gaisa temperatūra saglabājas vismaz diennakti. Vislabvēlīgākie apstākļi fuzariozes attīstībai ir mitrs un silts laiks (gaisa temperatūra virs 20 °C), sporas no gaisa ar vēja un mitruma palīdzību iekļūst ziedā. Uzskata, ka optimālā gaisa temperatūra F. gramineum, F. culmorum, F. avenaceum attīstībai ir 22–26 °C, F. nivale – zem 18 °C. Zem 20 °C lauka apstākļos būtiska vārpu inficēšanās nav novērota. Slimības izplatība var notikt divējādi – patogēna konīdijsporas inficē augu ar lietus un vēja vai arī askusporu palīdzību, pārvietojoties pa auga daļām.

Attīstības cikla sākumā Fusarium ģints sēnes vairākas nedēļas attīstās zem atmirstošām lapām mitros un vēsos laika ap­­stākļos. Šajā stadijā pārsvarā nav redzamas slimības raksturīgās pazīmes. Sporas tālāk izplatās ar lietus palīdzību, tās paceļas uz augšu un inficē vārpas. Ar lietus ūdens pilieniem sporas var izplatīties horizontāli 90 cm, bet vertikāli – 60 cm attālumā. Sporas ar vēju var izplatīties pat 30 m attālumā.

Infekcija no sēklām izplatās arī uz auga stiebru pamatni un tālāk uz vārpām. Šķirnes ar īsāku stiebru ir vairāk apdraudētas, jo slimībai jāpārvar īsāks ceļš aug­šup pa augu. Papildus tam augs var inficēties caur sakņu sistēmu no sporām, kas saglabājušās uz augu atliekām augsnē.

Kvieši visjutīgākie pret vārpu inficēšanos ar Fusarium spp. ir ziedēšanas laikā, jo ziedputekšņi satur vielas, kas veicina sēnes attīstību. Vārpas, īpaši novājinātās, var tikt inficētas līdz agrīnai kviešu dzeltengatavības stadijai. Ja sporu veidošanās laiks sakrīt ar kviešu ziedēšanas fāzi, tad var novērot strauju slimības invāziju.

Sakņu un dīgstu puve


Ar sakņu un dīgstu puvi var tikt inficētas visas graudaugu kultūras dažādās to attīstības fāzēs. Slimība ir bīstamāka sausos gados kviešu un miežu sējumos; tās attīstībai optimālā gaisa temperatūra no 2 līdz 22 °C.

Sadīgstot sēklām, infekcijas dēļ redzamas bojātās vietas un brūni gareni plankumi uz bojātā auga dīgsta koleoptiles un saknēm (3. att.). Cerošanas un stieb­rošanas laikā uz lapu makstu pamatnes un vēlāk uz stiebra pamatnes skaidri saskatāmi brūni svītrveida plankumi. Ar fuzariozi inficēta auga stiebra iekšējā daļā veidojas sēnes tīklojums rozā tonī. Uz stiebra brūnganas joslas parasti novērojamas tikai ziedēšanas laikā.

Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centra dati liecina, ka no visiem patogēniem, kas ierosina graudaugu sakņu puves, 85,7% ir Fusarium ģints sēnes, no tām dominējošās ir F. culmorum un F. equiseti.
Infekcija negatīvi ietekmē tālāko auga attīstību un veicina priekšlaicīgu nogatavošanos. Fuzariālās sakņu un dīgstu puves dēļ ir iespējama augu sakrišana veldrē, tie atmirst, sējumi izretinās.

Tās pašas sugas, kas bojā graudaugiem stiebra pamatni, var būt par iemeslu arī vārpu fuzariozei.

Slimības ierobežošana


Nozīmīgs faktors fuzariozes ierobežošanā ir augu maiņa. Tāpat būtiski ir izvēlēties pret fuzariozi izturīgas šķirnes un graudus pirms sēšanas kodināt. Pēc ražas novākšanas augu atliekas rūpīgi jāiestrādā augsnē. Veģetācijas laikā jālieto sabalansēts mēslojums, augšanas regulators, kā arī fungicīdi. Pilnībā ierobežot fuzariozi ir grūti, taču, izvēloties pareizu smidzināšanas termiņu, var samazināt fuzariozes izplatību un mikotoksīnu veidošanos. Smidzināšana ar Latvijā reģistrētajiem fungicīdiem pret vārpu fuzariozi jāveic ziedēšanas laikā mitros un siltos laika apstākļos (virs 18 °C).

UZZIŅAI


Vasaras kviešos visbiežāk sastopamās sugas ir: F. graminearum, F. culmorum, F. avenaceum. Pārsvarā tās veido mikotoksīnus, kas var būt bīstami gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Tāpat ir sastopamas F. oxysporum, F.sambucinum, F. equiseti, F. sporotrichioides, F. tricinctum, Monographella nivalis u. c. sugas. Fusarium ģints sēņu skaitliski ir ļoti daudz, tāpēc tās pilnībā nav izpētītas. Tās vizuāli ir līdzīgas, dažas var atšķirt pēc izveidotā micēlija, krāsas, tomēr visprecīzāk sugas var identificēt ar molekulārām metodēm. Mikotoksīnu klātbūtni un veidus var noteikt tikai laboratorijā. Fusarium sēnes izdala vēl arī citus toksīnus, taču tiem nav tik izteikta negatīva iedarbība uz dzīvnieku un cilvēku veselību un organisma funkcijām. Šie toksīni var ievērojami pazemināt augu imunitāti.

Pieņem, ka bīstamākie no sēņu producētajiem mikotoksīniem ir dezoksinivalenols (DON), zearalenons (ZEN), T-2, HT-2, fumonizīni B1 un B2. Pēc EC Komisijas regulas (EK) nr. 1881/2006 (2006. gada 19. decembris) ir noteikta atsevišķu Fusarium mikotoksīnu maksimālā pieļaujamā koncentrācija pārtikas produktos: DON neapstrādātos graudos – 1250 µ/kg, graudos lietošanai uzturā – 750 µ/kg; ZEN neapstrādātos graudos – 100µ/kg, lietošanai uzturā – 75 µ/kg.

Vairāk žurnāla Agrotops šā gada jūnija numurā

Pievienot komentāru