Laukos
Gaļa un zivis

Pirmie un veiksmīgie. Kā saimnieko bioloģiskajā gaļas liellopu saimniecībā “Treidas”0


“Treidas” saimnieki Jogita un Imants Ozoli.
“Treidas” saimnieki Jogita un Imants Ozoli.
Foto: Uldis Graudiņš

Pirmie gaļas liellopu audzētāji Kurzemē – Saldus novada zemnieku saimniecības “Treidas” saimnieki Jogita un Imants Ozoli – izveidojuši bioloģisko šķirnes saimniecību, kur audzē Šarolē gaļas liellopus. Saimnieki intervijā stāsta par nozares un savas saimniecības izaugsmi, par situāciju gaļas liellopu tirgū, kā arī nākotnes iecerēm.

– Kāpēc uzņēmējdarbībai izvēlējāties Šarolē šķirnes gaļas liellopus?

Imants Ozols: – 1990. gadā mans tēvs bija Kanādā un iepazina gaļas liellopus. Vēlāk Saldus laikrakstā pamanījām informāciju, ka Vecauces mācību saimniecība ieved gaļas liellopus no Vācijas. Pieteicāmies arī mēs. Mums sākumā nebija ieceres par konkrētu šķirni, tās tolaik nezināja. Mums teica, ka vispiemērotākā būtu Šarolē. Kāpēc? Arī nezināja, bet parādīja mums bildes. Ir aptuveni 23 pieprasītas gaļas liellopu šķirnes. Latvijā labi pieprasa Šarolē, Limuzinas. Herefordas šķirni ātrai nobarošanai neder. Tā ir izveidota nobarošanai dabā, gaļa ir ļoti laba. Kad sāk barot intensīvi, gaļa ļoti aptaukojas. Šarolē un Limuzini ir visliesākie. Īstie gardēži teic, ka Šarolē nav vislabākā šķirne gaļai. Tā ir vislabākā no ātras nobarošanas skatpunkta – dzīvniekiem var dot daudz placinātu graudu, tie neuzkrāj taukus, tomēr aug ātri. Mums tolaik teica, ka Šarolē šķirne ir ļoti piemērota, tomēr vēlāk secinājām, ka tā ir ļoti prasīga. Nobarošanai brīvā dabā Šarolē šķirne ir vispiemērotākā. Taču to vajag diezgan daudz piebarot, lai būtu lieli un skaisti lopi. Sākumā nezinājām šķirnes īpatnības.

Pirmajā reizē Vācijā dzīvniekus pirka vēl četras Latvijas saimniecības. Rihards Valtenbergs un vēl citi gaļas liellopus veda nākamajā gadā pēc mums. 1996. gadā nopirkām pirmās desmit teles. Nākamajā pavasarī nopirkām pirmo bulli. Tagad teles atstājam sev vai pārdodam kādam citam, kas turpina attīstīt šķirni. Buļļus pārdodam vaislai. Nav mums bijusi iecere tos gaļai audzēt. Gaļai aiziet tikai brāķētie dzīvnieki.

Mums iecere bija audzēt un pārdot šķirnes dzīvniekus. Kad iestājāmies ES, saimniecību sertificējām kā bioloģisko. Agrāk darbojāmies ar aitām, bija dažas cūkas un govis. Teorētiski mums tīršķirnes saimniecība ir visu laiku.

Cilvēki sākumā nezināja atšķirību starp gaļas un piena liellopiem. Uzpircēji sāka to saprast pamazām. Labākā gaļa gāja uz veikalu Sky. Cena – kāda bija, tāda bija. Bija jābūt pateicīgiem par uzpircēja maksāto. Gadi iet, un aizvien vairāk sākam saprast, ko vajag un ko nevajag. Mēs esam pionieri šajā nozarē.

Govis un buļļus pirmo reizi veda caur Liepājas ostu. Cilvēki interesējās, kas govis slaukšot, nesaprata, ka gaļas govis nav jāslauc. Neviens no ostas darbiniekiem nebija redzējis, kā dzīvnieki jādzen mašīnā.

Latvijā Šarolē šķirnes saimniecību ir visvairāk. Šo šķirni ir visvieglāk pārdot uzpircējam. Tāpat kā Limuzinu to var droši barot, tā neaptaukojas kā Herefordas vai Angusa šķirnes dzīvnieki. Visu nosaka tirgus – ja pats veido restorānu, var pārdot jebkuru liemeņa daļu. Ja tikai ir kas pērk.

– Vai jutāt kādas priekšrocības, būdami pirmie gaļas liellopu audzētāji Kurzemē?

– Priekšrocības bija tādas, ka vaislai bullēnus no mums nopirka jau pirmajā darbības gadā. Tad desmit govis atnesās – viena telīte, pārējie bullīši. Četrus bullīšus pārdevām vaislai – krustojumiem.

Mēs nevarētu desmit teles no Vācijas pirkt, ja Saldū lauksaimniecības departamentā nestrādātu Baiba Baumane. Mums bija sēklojamas divas govis, daži bullēni un vairākas cūkas, kā arī aitas. Bijām parasta maza lauku saimniecība. Rīgā teica – jauni, viņiem taču nekā nav. Baiba teica – bet tagad būs. Piešķīra mums ar otro piegājienu atbalstu nacionālo subsīdiju veidā. Vispirms dzīvnieki bija jāpērk par savu naudu, vēlāk to atmaksāja. Tas bija sākums – neviens nezināja, cik maksās gaļa un cik citas lietas. Tas kļuva skaidrs pēc sešiem septiņiem gadiem. Agrāk priecājāmies par kaut kādām subsīdijām. Tolaik saimniecībā bija vien padomju laiku tehnika.

– Cik daudz zemes apsaimniekojat?

– Sākumā man bija 19 ha, tēvam 17 ha zemes. Pārņēmām no tēva mājas būvniecību, kad mums bija 18 gadu. Vecākiem zemi nevajadzēja. Apvienojāmies. Sākām zemi arī nomāt, piepirkt, patlaban mums ar nomas zemēm ir vairāk nekā 100 ha, tostarp īpašumā ir 60 ha.

Nomāju zemi nu jau 20 gadus. Nopirkt to nevar tāpēc, ka mūspusē ārzemnieki darbojas. Kad valsts līmenī sāka runāt par zemju nepārdošanu ārzemniekiem, viņi jau sen bija tās izpirkuši. Bija izveidotas kopfirmas ar latviešiem, un tajās pamatnācijas cilvēkiem nebija nekādas teikšanas. Kad sāka runāt par pārdošanas aizliegumu ārzemniekiem, uzlika pirkšanas apgrūtinājumus vietējiem cilvēkiem. Ar kādu mērķi?

Jogita Ozola: – Es vēlos kā fiziska persona zemi pirkt, tomēr nevaru.

I. O.: – Ja ir nauda, tad nav attiecīgas izglītības, sāk piesieties savējiem, tāpēc ārzemnieki visu dabū. Zemes pircējam ir prasība agrāk būt saņēmušam subsīdijas. Kā tās var saņemt, ja zeme nav piederējusi? Tas, ko domā augšā, būtiski atšķiras no tā, ko domā apakšā.

– Vai ALTUM programma nepalīdz?

– Mums atbalstu nedeva, pamatojot, ka esam pārāk maza saimniecība. Kā man var būt laba bilance, ja es visu laiku attīstos? Ja ir pirkta tehnika? Vēl viens nosacījums – visu laiku ir jābūt naudas ienākumiem no lauksaimnieciskās ražošanas. Ir daudz lopbarības sagatavots, lopu ir tik, cik ir, ir sadzimušas, piemēram, 20 teles. Tās varētu pārdot un saņemt 20–30 tūkstošus eiro. Ja vēlies ganāmpulku paplašināt, tad naudas ienākumu nav nekādu. Ierēdņi vēlas, lai būtu naudas ienākumi. Dzīvniekus jebkurā brīdī var pārdot.

– Kāds ir pieprasījums pēc Šarolē šķirnes dzīvniekiem?

– Pieprasījums pēc labām telēm ir visu laiku. Paši tās vērtējam. Mūsu bullis uz Igauniju ir aizgājis, Lietuvā teles ir pārdotas. Pieprasījums īpaši jūtams patlaban, kad saimniecību ir vairāk un daudzi piensaimnieki pāriet uz gaļas biznesu. Tas ir vienkāršāks, vien nauda tik ātri nenāk. Nav govis ik rītu un vakaru jāslauc. Naudas apgrozījums piena nozarē ir milzīgs, daudz ir jāiegulda un daudz arī saņem atpakaļ. Tehnika visa ir paņemta uz kredīta. Kad krīze uznāk, kā bija ar piena cenām, tad vai nu pa nullēm, vai mīnusos nonāk. Bet gaļiniekiem ir tā – kad ir ko pārdot, pārdod, pārējā laikā jāgaida. Līdzko ir lielāks ganāmpulks, ir vieglāk.

Sākumā Vācijā pirktajām desmit telēm piepirkām klāt vēl 20 teles. Vēlāk no Francijas pirkām 20 teles un bulli. Ja vēlas tīršķirnes dzīvniekus, rūpīgi jāseko, lai nebūtu radniecības. Savām meitām nedrīkst bulli laist virsū. Visu laiku ir jāpērk svešs bullis, kaut kas svaigs. Tikai tā var vienam un tam pašam saimniekam pārdot vairākus jaunus buļļus. Daudzi saimnieki, ieguvuši zemi un iedomājušies, ka gaļas lopkopība ir viegls bizness, kad uzzina, ka vajag arī aplokus, ka ir jāgādā siens, jāpārdzen dzīvnieki uz ganībām, jāpieņem dzemdības, atsakās no ieceres darboties šajā nozarē. Šarolē ir šķirne, kam dzemdības nav tās vieglākās. Pie barošanas arī ir jāpiestrādā.

– Kā biznesu ietekmēja šīs vasaras sausums un karstums, kas Kurzemē bija īpaši izteikts?

– Šajā gadā barība ir ļoti laba, bet tās ir ļoti maz. Pēc zāles nopļaušanas jūnijā nekas neatauga. Tik slikti ar barību nekad agrāk nav bijis Sāku domāt par blakus nodarbēm, Vaiņodes pusē divas trīs nedēļas biju palīgā draugam gatavot siena rituļus. Papildu ienākumi līzinga maksājumiem bija vajadzīgi. Mums zemē bija izveidojušās plaisas, neko nevarēja darīt. Sarunāju no drauga pirkt lopbarību, tā ir jāved 100 km vienā virzienā. Viens siena ritulis maksā 25 eiro. Zviedri arī cītīgi pērk siena rituļus. Tos arī zog. Salmu nav. Ar graudiem esot tāpat kā ar sienu – ļoti labas kvalitātes, bet ļoti maz.

Iespējams, iepriekš nosaukto iemeslu dēļ nākamajā gadā būs lielāks pieprasījums pēc gaļas liellopiem. Cenas īpaši nemainīsies, tās galvenokārt Eiropa nosaka. Vācijā, Francijā nemainīsies, Zviedrijā mainīsies. Mums ir divi kolēģi – viens Vācijā, viens Francijā –, viņi teic, ka nekas neliecina, ka kaut kas mainīsies. Mums nav tik augsta cena kā Eiropā. Nav pirktspējas. Par 20 Šarolē šķirnes telēm ir jāmaksā 40 000 eiro, 20 grūsnas teles maksā 50 000 eiro. Ir viena gada, divu gadu un grūsnās teles. Tad ir vaislas buļļi – lielāki un mazāki. Ja lielāks ganāmpulks, vajag lielāku bulli – pusotra vai divu gadu vecumā.

Cenas telēm Vācijā – 1500 eiro ar atvešanu, 2100–2200 eiro divgadīgajām un 2600–2800 eiro par vienu grūsnu Šarolē šķirnes teli. Buļļi maksā vismaz 3500 eiro – atkarībā no senču ciltsrakstiem. Tiem ik gadu notiek izstādes, sēklošanas stacijas pērk gan čempionu, gan tālākās vietas buļļus.

J. O.: – Tie maksā desmitos tūkstošu eiro. Latvijā visdārgākos dzīvniekus vēl nepērk, jo mums nav tik smalka vērtēšana ģenētikai. Dzirdēts, ka Austrija šajā ziņā atrodas bērnu autiņos, bet mēs neesam pat tik tālu.

It kā jau 20 gadus darbojamies ar gaļas liellopiem. Ražojam teles un bullīšus. Esam dzemdētājvalsts gaļiniekiem. Mums ir ganības.

I. O.: – Pircēji no Turcijas, Vācijas Latvijā dzīvniekus galvenokārt pērk tālākai nobarošanai. Viņiem patīk, ka mums ir izauguši ļoti labi teļi. Līdz 9–10 mēnešu vecumam mums tie ļoti labi aug. Tālāk, lai barotu lielus, ir ļoti dārga barība. Mēs Francijā redzējām, ka par vienu tonnu sajauktas gatavas lopbarības ir jāmaksā 280 eiro. Mums lopbarība maksā 700 un vairāk eiro. To piebarošanai pārdod daudzas firmas. Mēs kā bioloģiskie saimnieki tādu lopbarību neizmantojam. Saimniekiem, kuri varētu izmantot, tā ir diezgan dārga. Kā var konkurēt, ja ir tik liela barības cenas atšķirība?

J. O.: – Rietumeiropā sezona sākas agrāk un ir garāka nekā mums.

I. O.: – Ir pavisam vienkārši – pavasarī dzīvnieki dzimst un rudenī tos visus pārdod. Jāgaida atkal pavasaris. Tā daudzi Latvijā rīkojas. Uz ārzemēm pārdod tūkstošiem teļu. Vēlamies, lai mūsu veikalos būtu laba gaļa. Kā tāda var būt, ja lielāko daļu dzīvnieku pārdod uz citām valstīm? Patlaban cilvēki aizvien vairāk sāk saprast, ka vajag kaut ko pašu patēriņam atstāt. Daļa saimnieku sāk audzēt kukurūzu. Lai to darītu, ir vajadzīgi naudas ieguldījumi.

Latvijā gaļas liellopu cenas ir par 200–300 eiro mazākas nekā Rietumeiropā. Var jau prasīt vairāk, tomēr tad ne visiem izdodas pārdot. Svarīgi, ka mēs kā bioloģiskie ražotāji nebarojam dzīvniekiem papildu barību. Dzīvnieks vizuāli nav tik milzīgs kā citās valstīs audzētais. Tiem kopš bērnības ļoti daudz baro spēkbarību.

J. O.: – Katrai šķirnei ir priekšrocības un trūkumi. Mums patlaban otro gadu ir Limuzinas šķirnes bullis. Pielaidām pie meitenēm, pirmpienēm, kam parasti pirmajā reizē ir grūti atnesties. Paši piedzima, ir mazāki nekā Šarolē.

I. O.: – Mazāki un spriganāki. Pirmo reizi pa 20 gadiem mums pašiem ir Limuzinas šķirnes bullis. Vecajām govīm ir Šarolē bullis, jaunajām – Limuzinas. Turpmāk tās sēklosim ar Šarolē šķirnes bulli.

J. O.: – Limuzinas šķirne ir karstasinīgāka, tai ir sarkanā spalva.

J. O.: – Mums jau vairāk nekā 20 gadu ir tikai balti dzīvnieki. Vēlējāmies kaut ko pamainīt. Pirmie krustojumi jau sadzimuši.

I. O.: – Patlaban ganāmpulkā ir sarežģītāk divus buļļus turēt, tie ir divās vietās jāgana. Nākamajā gadā brūno bulli neizmantosim, govis būs paaugušās.

Galerijas nosaukums

– Vai bioloģiskais statuss uzliek ierobežojumus šķirnes saimniecībai?

I. O.: – Gaļas lopiem nedaudz. Visvairāk ietekmē zālājus, mums ir arī kultivētie zālāji, sējam maisījumus, galegu, lucernu. Mans draugs mēģināja kukurūzu audzēt bioloģiski. Viņš teica – šajā gadā ļoti labi ar bioloģiskajām metodēm auga kukurūza. Zālāji ļoti labi aug, tos nevajag miglot. Gaļas liellopus ir visvienkāršāk ar bioloģiskajām metodēm audzēt, vajag vien sertifikātu, nekas īpašs dzīvniekiem nav jābaro. Pērk bioloģiskos graudus, tos saplacina. Ļoti daudz nevajag, mēs paši neaudzējam, jo mazas ražas izaug. Teļiem dodam graudus ganību aplokā, kur tikai teļi var piekļūt. Nebūtu slikti, ja govīm arī būtu pieejami graudi, bet ārā tām ir diezgan sarežģīti tos iedot – govis visu vasaru atrodas laukā. Kad tās ir kūtī, tad nav problēmu. Divus mēnešus pirms dzemdībām govīm dodam ļoti švaku barību.

J. O.: – Citreiz virs zālāja uzsējam auzas, tās noganām vai izmantojam zaļbarībā.

I. O.: – Lopam patlaban nav lielāka cena tāpēc, ka tas ir ar bioloģiskajām metodēm audzēts. Piecus centus vairāk daži uzpircēji maksā. Dažviet par eksportam paredzētajām bioloģiskajām govīm vairāk maksā. Tā ir vienīgā atšķirība gaļai.

Brāķētās govis dažkārt sūtām uz Izsoļu namu, dažkārt uz citurieni, dažkārt paši gaļu desās liekam. Ir teiciens – salami desa ir no vecas govs un vecas cūkas. Tumši sarkano krāsu var dabūt vien no vecām govīm vai no ķīmijas. Šā iemesla dēļ vācieši labprāt pērk no mums vecās gaļas govis. Garšas struktūrai tādai ir jābūt. No mīkstas gaļas stingru salami nevar dabūt. Vācijā daudz pieprasa šeit nokautās bioloģiskās govis.

– Kādi pārbaudes nosacījumi ir jāievēro šķirnes dzīvnieku saimniecībām?

I. O.: – Šķirnes saimniecībai dzīvnieks ir jāsver uzreiz pēc dzimšanas, septiņu mēnešu un viena gada vecumā. Govis ir jāvērtē pēc pirmās atnešanās un pēc trešās vai ceturtās atnešanās. Asins analīzes vaislas bullim ik gadu ir jāņem, ganāmpulkam – reizi gadā pirmajos gados. Analīzes uz brucelozi un leikozi ir jāņem ik pēc trim četriem gadiem visam ganāmpulkam. Tad piešķir no slimības brīva ganāmpulka statusu. Vēl asins analīzes ņem tiem dzīvniekiem, ko dodam vaislai. Pavisam uz piecām slimībām. Pašiem par analīzēm ir jāmaksā. Bior uzliek smukas cenas, mēs sūtām uz Vāciju ģenētikas paraugu – spalvas. Vāciešiem nevajag, lai sūtītu asinis. Latvijā obligāti vajag asins analīzi. Parēķināsim – ir jāsauc veterinārārsts, jāmaksā viņam, asins analīzes maksā 42–43 eiro, kamēr spalvas analīze Vācijā maksā 26 eiro. Mums veterinārārstam ir jāmaksā par 40 km braukšanu no Saldus. Varētu iemācīties pats noņemt asinis, tomēr to nedrīkst darīt. Spalvas izplūkt mātei un bērnam es drīkstu. Tēvam vienu reizi ir noņemts, otru reizi vairs nevajag.

Bior vienu brīdi bija dikti uzsēdušies uz vīrusa diarejas analīzēm. Izskatās, ka dikti izdevīgs bizness bija. Nodod vienu reizi analīzes – atrod šo slimību, nodod otru reizi – neatrod. Un tā katram dzīvniekam. Kur tad vīruss pazuda? Lai tik zemnieks maksā! Katrs pelna, kā māk. Manuprāt, šā iemesla dēļ visi Latvijas liellopu audzētāji DNS analīžu paraugus sūta uz Vāciju.

– Vai algojat darbiniekus?

J. O.: – Imants visu laiku saimnieko ar dēliem, bez strādniekiem. Nav lielsaimnieks, lai varētu atļauties algot darbiniekus.

I. O.: – Sapirku labu tehniku, lai dēli vismaz apsvērtu iespēju atgriezties saimniecībā. Nevienu piespiest nevar. Pats arī neesmu vecs. Ja vēlas, lai jaunatne nāk uz laukiem, vajag kaut ko labāku nekā dakšu vien.

J. O.: – Viens dēls ir RTU pirmā kursa students, mācās par autoinženieri, otrs Rīgas Valsts tehnikumā mācās 3. kursā pa datoru līniju. Viņi nav specialitātēs, kas saistītas ar lauksaimniecību. Vecākais dēls ar tehniku ļoti labprāt darbojas jau no 10 gadu vecuma. Jaunākais arī var darbus izdarīt. Vēl mums ir divas vecākas meitas. Mazbērni arī ir četri. Ja 18 gados sāk māju būvēt, viss ātri notiek.

I. O.: – Parasti otrā paaudze sāk atgriezties laukos. Dēliem stāstu – ja vēlies lauksaimniecībā pelnīt vairāk, tad darbojies vairāk. Viss ir atkarīgs no paša zināšanām, no ieguldītā darba un no apgriezieniem. Sākumā teicām – kāpēc mums jādara tas, ko dara visi? Darām ko citu, jutām, ka ir nākotne. Visur pasaulē gaļas liellopi jau bija, Latvijā vēl nebija. Kad meklēju naudu bullim, daudzi brīnījās: maksāsi 5000 latus par lopiem? Govs cena bija 100–150 latu, gaļas cena bija 30 santīmi par kilogramu. Patlaban viens dzīvnieks maksā 1500 eiro. Cenas ir kāpušas.

– Kas saimniecībai palīdzētu ikdienas darbībā?

J. O.: – Nepatīk Lauksaimniecības datu centra (LDC) noteiktais īsais dzīvnieku reģistrēšanas termiņš. Ja septiņu dienu laikā neziņo – pārkāpums. Ja bullis pielaists un nav noziņots, sīkumi, tomēr ierobežo. Tas izveidots tā, lai naudu pelnītu. Parazitē uz saimnieku rēķina. Gribētos pārredzamāku LDC datorprogrammu, lai, to atverot, redzētu, kas patlaban ir svarīgs.

I. O.: – Esi aizrāvies ar teļu barošanu, dažas dienas nokavē reģistrēšanu – uzreiz sods.

No PVD noteikti nejūtam ieinteresētību palīdzēt. Ar VID bija nelieli strīdi sākumā, kad paši grāmatvedību kārtojām. Kad piesaistījām grāmatvedības firmu, problēmu vairs nebija. Mums saimniecībā vienīgais algotais darbinieks ir grāmatvedis. Izmantojam arī veterinārārsta pakalpojumus.

– Kādu redzat saimniecības nākotni?

J. O.: – Visu laiku vajadzēja naudu bērniem, tehnikai un lopiem, māja paliek pēdējā. Ja ievācies nepabeigtā mājā, tad tā būs kā nepabeigta Rīga. Patlaban ikdienā esam divi vien, lielāku māju nevajag. Saimniecībā visu laiku esam uzticīgi Šarolē šķirnei.

I. O.: – Ir jāturas pie laukiem. Patlaban mums visa lauksaimniecības tehnika ir jauna. Vēl divus gadus par to ir jāmaksā parāds. Jāiztur! Nākamajā gadā tāpat sēsim zālājus. Mums ir arī 14 gadu vecas govis, šajā gadā vēl dažas brāķēsim. Jāiztur divi gadi līdz līzinga maksājumu beigām un tad jāpalielina ganāmpulks. Mēs varam atļauties turēt 100 lopu ganāmpulku.

Ik gadu notiek bioloģiskās saimniecības sertifikācija. Katru gadu visiem samazinās zemes platības. Pieļauju, ka augšā ir izveidota perfekta datorprogramma naudas taupīšanai. Tā neļauj vairs iezīmēt visu zemes gabalu. Liec elektroniskajā sistēmā, cik lielu zemes gabalu vēlies, atlec atpakaļ tur, kur vajag. Un tā ik gadu zemes gabali kļūst par hektāra desmitdaļām vai simtdaļām mazāki. Visā Latvijā. Manam draugam ir vairāk nekā 1000 ha zemes. Viņš teic, ka ik gadu pazūd viena saimniecība, aptuveni 15–20 ha. Cik Latvija ir liela, jāprasa LAD. Ļoti labs veids, kā ietaupīt. Un kur šī nauda paliek?

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv