Meži, Mežsaimniecība

Gan makam, gan skaistumam. Vērtējam 20 gados sasniegto Bērzu programmā

Kaspars Liepiņš, LVMI Silava

Deviņdesmito gadu otrajā pusē AS Latvijas Finieris iniciēja Bērzu programmu, kuras mērķis bija veicināt meža nozares pētniecisko institūciju sadarbību ar kopīgu mērķi strādāt pie bērza apaļkoksnes resursu pavairošanas un efektīvākas apsaimniekošanas, tostarp popularizējot bērza stādīšanu neizmantotajās lauksaimniecības zemēs. Daudzus gadus zemākā statusā esošais bērzs tika iznests saulītē, un, pārsvarā balstoties uz Somijas pieredzi, adaptētas tehnoloģijas bērza stādmateriāla audzēšanai un jaunaudžu veidošanai.


Darbs pie bērzu selekcijas un sēklkopības bāzes izveides, kā arī stādījumu ierīkošanas un apsaimniekošanas turpinās joprojām. Šobrīd mums jau ir iespēja bērza stādījumu augšanas gaitas prognozes balstīt uz mūsu zemē veidoto stādījumu novērtējumiem. Kādu pienesumu ir devis pirms divdesmit gadiem stādītais bērzs? Kas no sākotnēji plānotā un darītā ir izdevies, un ko vajadzētu darīt citādi? Ar kādiem riskiem jārēķinās, un kad iespējams gūt pirmos ieņēmumus no stādītajām bērzu audzēm? Uz vairākiem no šiem jautājumiem ir iespējams atbildēt jau šobrīd, lai arī stādītais bērzs vēl nav sasniedzis ciršanas vecumu.


Bērzs – pioniersuga, kas pirmā ieviešas neapstrādātās lauksaimniecības zemēs

Galvenie pieņēmumi, uz kuriem tika pamatota bērzu stādījumu ierīkošana, –finierklučiem atbilstošas dimensijas bērzs var sasniegt daudz ātrāk nekā tradicionālajā ciršanas vecumā; lauksaimniecības zemē augušu bērzu koksnes kvalitāte būtiski neatšķirsies no mežaudzēs iegūtās. 

Līdzīgi kā alksnis, arī bērzs ir tā sauktā pioniersuga, kas pirmā ieviešas ilgstoši neapstrādātās lauksaimniecības zemēs. Lielākā daļa privātajos mežos augošu bērza audžu ir radušās, dabiski aizaugot pamestajām zemēm pēckara periodā un tam sekojošās kolektīvās lauksaimniecības laikos. Bērza stādīšanas pieredze Latvijā pagājušajā gadsimtā ir ļoti neliela. Ir zināms, ka arī tā sauktajos pirmajos ulmaņlaikos Meža dienu tradīciju ietvaros tika mudināts apmežot mazāk auglīgās lauksaimniecības zemes, kurās bieži ieteica stādīt tieši bērzu, tomēr šo stādījumu platības ir nelielas un to saimniecisko izdevīgumu nav bijis iespējams izvērtēt. Tādējādi šobrīd bērzu stādījumu ierīkošanas lietderība ir prognozējama, tikai izvērtējot pēdējos divdesmit gados ierīkotos stādījumus. 


Krājas kopšanas cirtes jāveic laikus


Mūsu veiktie pētījumi apliecina, ka krājas pieaugums stādītajās bērzu audzēs piemērotos augšanas apstākļos pārsniegs desmit kubikmetrus no hektāra. Paredzamajā rotācijas periodā (40–50 gadi) stādīto bērzu krāja var sasniegt 400 m3/ha un pat vairāk.

Lai saglabātu bērza ātraudzību visā rotācijas perioda garumā, nedrīkst aizmirst par laikus veiktām krājas kopšanas cirtēm. Krājas kopšanas cirtēs iegūtajiem ieņēmumiem ir nozīmīga loma, lai sasniegtu maksimālo rentabilitāti. Balstoties uz līdzšinējo pieredzi, stādīto bērzu aprites laikā rekomendējam plānot divas krājas kopšanas cirtes. Pirmo krājas kopšanu veic brīdī, kad audzes vidējais augstums sasniedz 12–14 m. Atkarībā no audzes bonitātes bērza stādījumi bijušajās lauksaimniecības zemēs šo augstumu sasniedz 10–16 gadu vecumā. Mērķa koku skaits pēc krājas kopšanas – no 800 līdz 1000 kokiem uz hektāru. Otrā krājas kopšana jāplāno brīdī, kad audzes vecums sasniedzis 22–25 gadu vecumu. Šajā piegājienā pēc krājas kopšanas paliek 400–600 koku uz hekt­āru. Šādā režīmā apsaimniekotā bērzu stādījumā galveno izmantošanu var paredzēt 40–50 gadu vecumā.


Ņemot vērā to, ka pirmā krājas kopšana tiek veikta ar salīdzinoši nelielām koku dimensijām, svarīgi, lai iegūto sortimentu apjoms nodrošinātu kopšanas darbu rentabilitāti. Krājas kopšanu nedrīkst nokavēt, jo gaismas prasīgais bērzs lielā biezībā strauji izstīdzē un zaudē augšanas tempu, tomēr no ekonomiskā viedokļa ne mazāk svarīgi, lai kopšanas laikā izcērtamie koki būtu sasnieguši papīrmalkas gatavošanai atbilstošus izmērus. Ja stādījums ierīkots pārāk lielā biezumā, koku skaita samazināšana jāveic, vēl pirms koki ir sasnieguši realizācijai atbilstošus izmērus. Šobrīd var teikt, ka sākotnēji bērzu stādījumos rekomendētie 2000–2500 koki uz hektāru ir pārāk liels ierīkošanas biezums. Pirms pirmās krājas kopšanas koku skaitam bērzu jaunaudzē nevajadzētu būt lielākam par 1400–1600 kokiem uz ha. Šādās jaunaudzēs pirmā krājas kopšana būs rentabla. Biezākos stādījumos un dabiskas izcelsmes jaunaudzēs vēl pirms krājas kopšanas jāplāno sastāva kopšanas cirte, kurā koku skaits tiek samazināts līdz vēlamajam slieksnim, lai koku savstarpējā konkurence nepazeminātu to produktivitāti.





Stādu audzēšana

Bērzu programmas pirmsākumos Latvijā bija visai neliela pieredze agrāk par mazvērtīgo koku uzskatītā bērza stādmateriāla ražošanā. Lai strauji kāpinātu stādu ražošanas apjomus, vairākas kokaudzētavas sāka bērza ietvarstādu ražošanu. Ietvarstādu ražošanas sākums saistīts ar lielām investīcijām – siltumnīcu un poligonu izbūvei, konteineru iegādei utt. Lai apmierinātu strauji augošo pieprasījumu, kokaudzētavas izvēlējās palielināt audzēšanas apjomus uz bērza audzēšanai nepiemērotu, neliela izmēra konteineru izmantošanas rēķina. Tā tika iegūti izstīdzējuši bērza ietvarstādi ar neatbilstoši mazu sakņu sistēmu. Pēc iestādīšanas stādi neauga, nereti tiem nokalta galotnes un stādījumi bija jākopj divas trīs sezonas, pirms jaunie koki pārsniedza bijušajās lauksaimniecības zemēs bagātīgi saaugušo nezāļu augstumu.


Lai izaudzētu lielāka izmēra stādus, šobrīd lielākais apjoms bērza stādu tiek audzēti kā divgadīgi (pusotrgadīgi) kailsakņi. Bērza sēklas rudenī tiek sētas nelielos konteineros, ko pavasarī pārskolo uz lauka un rudenī iegūst prāvus stādus, kuru virszemes daļas garums var pārsniegt pat metru. Šādus pēc kombinētas tehnoloģijas audzētus stādus dēvē par stādiem ar uzlabotu sakņu sistēmu. Šāda stādmateriāla galvenā priekšrocība – tam labāka konkurētspēja spēcīgi aizzeļošās platībās. Tomēr nereti stādi ar uzlabotu sakņu sistēmu ir pārāk lieli un to pareiza iestādīšana ir laikietilpīga. 


Gan kailsakņiem, gan ietvarstādiem ir savas priekšrocības un trūkumi, un apgalvot, ka kāds no stādu veidiem ir labāks par citu, nevar. Diemžēl tirgū joprojām ir bērza stādi, kas tiek audzēti nepiemērotos konteineros. Lai arī pircējiem ir jau vairākkārt nācies pārliecināties par šo stādu slikto augšanu, tomēr joprojām pastāvošais stādu deficīts ir apstāklis, kas daudzu kokaudzētavu īpašniekus nemudina investēt stādu kvalitātes paaugstināšanā.


Bērzu programmas pirmsākumos sēklas stādu audzēšanai tika vāktas mežaudzēs, un šobrīd daudzos stādījumos var redzēt, ka koku stumbri un zarojums pirmajos ierīkotajos stādījumos ne tuvu nav ideāls. Stumbru līkumainība, resni zari (padēli), dubultās galotnes un sausi ieauguši zari ir izplatītākās koksnes vainas, kas limitē finierkluču iznākumu un tādējādi arī kopējos ieņēmumus pēc audzes nociršanas. Šobrīd LVMI Silava zinātnieki pēcnācēju pārbaužu stādījumos ir atlasījuši ātraudzīgākos un kvalitatīvākos kokus, kas pavairoti un ievietoti sēklu plantācijā, kur iegūtās sēklas ļaus izaudzēt daudz kvalitatīvākus kokus. Paredzams, ka, izmantojot ģenētiski uzlabotas sēklas, stādītās bērzu kokaudzes būs ne vien produktīvākas, bet arī kvalitatīvākas.


Bērza vērtība – koksne

Bērzs nebūt nav pati ātraudzīgākā koku suga – gan hibrīdā apse, gan papeles mērķtiecīgi ierīkotos stādījumos uzrāda augstāku produktivitāti. Galvenā bērza priekšrocība ir vērtīgā koksne, kurai ir stabils noiets gan plātņu ražošanā, gan celulozes rūpniecībā. Atšķirībā no auglīgos apstākļos augušiem skuju kokiem, kuriem platas gadskārtas nozīmē arī koksnes mehānisko īpašību pazemināšanos, strauji augušam bērzam koksnes īpašības izmainās minimāli. Lai bērzu audzē iegūtu augstāku vērtīgo sortimentu (finierkluču) iznākumu, nozīme ir ne vien koku caurmēram, bet arī stumbru kvalitātei un zarojumam, ko lielā mērā nosaka iedzimtība. Atkarībā no audzes kvalitātes dabiskas izcelsmes bērzu cirsmās finierkluču iznākums var variēt ļoti plašās robežās – no 25 līdz pat 60%. 


Elites klases finierkluču augstā cena ir lieliska motivācija, lai mēģinātu izaudzēt kvalitatīvus bērzus. Ar augošu koku atzarošanu var uzlabot stumbru kvalitāti, tomēr arī tas ne vienmēr garantēs vislabākos rezultātus. Atzarošana jāveic laikus un precīzi, lai nesavainotu koka mizu un veicinātu zaru brūču ātrāku aizaugšanu. Diemžēl pilnīgas garantijas, ka atzarošanas iespaidā stumbrā neveidosies bērzam raksturīgais tumši brūnais iekrāsojums, nav. Ja stādījumā izmantots zemas ģenētiskās kvalitātes materiāls un koki ir līki, resniem zariem un dubultām galotnēm, tad iespējas situāciju uzlabot ar atzarošanu ir ierobežotas. Resnu zaru griešana (zaru diametrs 2,5–3 cm) ir riskanta, jo šādas zaru brūces bērzam aizaug slikti. Zobenveida izliekums stumbra pamatnē, plaisas, mizas ieaugumi un saliktā līkumainība neļaus iegūt augstas kvalitātes sortimentu arī no atzarota stumbra. No mežsaimnieciskā viedokļa lielākas iespējas nodrošināt nākotnes audzes kvalitāti ir, izvēloties augstvērtīgu stādmateriālu, nevis ar atzarošanu mēģināt uzlabot sliktas kvalitātes stumbrus. 


Risku apzināšanās

Salīdzinājumā ar citām zemkopības nozarēm mežsaimniecībai raksturīgas garas rotācijas – pat audzējot visātraudzīgākās koku sugas, līdz ražas ievākšanai jāgaida vairāki gadu desmiti. Tādēļ ļoti svarīgi apzināties tās vai citas koku sugas audzēšanas riskus. Vai pēc šobrīd audzētās koku sugas koksnes būs pieprasījums arī nākotnē, un kāda ir iespējamība, ka mežaudze var tikt nopostīta vai aiziet bojā? Kādas ir paredzamās jaunaudžu kopšanas un aizsardzības izmaksas? Šie ir svarīgi jautājumi, kas apsverami pirms koku sugas izvēles meža ieaudzēšanai un atjaunošanai.


Šobrīd viena no nopietnākajām problēmām, kas rada zaudējumus mežkopjiem, ir lielais pārnadžu (stirnas, aļņi, brieži) blīvums. Ir reģioni, kur postījumi priežu, apšu, cieto lapu koku un pat egļu jaunaudzēs ir tik lieli, ka meža atjaunošana kļuvusi ļoti problemātiska. Bērza jaunaudzes Latvijā tiek postītas ievērojami mazāk nekā skuju koki un apses, tomēr vietās, kur meža dzīvnieku koncentrācija ir ļoti liela, tiek bojāts arī bērzs. Stirnu āži, tīrot jaunos ragus, nobada jaunos bērzus, bet aļņi, veidojot sev piemērotu barības galdu, nolauž bērziem galotnes daļu, lai vēlāk brīvi varētu piekļūt pie kroplo koku galotnes dzinumiem un lapām. Bērza stumbru miza nav iecienīta pārnadžu barības sastāvdaļa, tādējādi stumbru bojājumi ir reta parādība.


Bērzam nav raksturīgu kaitēkļu un slimību, kas apdraudētu ierīkoto stādījumu vitalitāti, tomēr ir jāpiemin kāds nevēlams insekts, kas samazina koksnes vērtību. Bērzu kambija mušas kāpuru bojājumi samazina bērza koksnes dekoratīvo vērtību. Kāpuri veido vairāku metru garas ejas kambija slānī virzienā no stumbra pamatnes uz galotni, tās ir redzamas uz lobītās finierloksnes virsmas. Diemžēl no šāda veida bojājumiem izvairīties nav iespējams, un pieredze rāda, ka tieši ātraudzīgākiem bērziem kāpuru bojājumu ir vairāk.


Salīdzinājumā ar skuju kokiem bērza stumbri vairāk pakļauti sniega un ledus postījumiem ziemā, jo īpaši – nekoptās jaunaudzēs, kur stumbri ir izstīdzējuši. Latvijas austrumu reģionos bērza jaunaudzes un pat vidēja vecuma audzes spēcīgi papostīja piesalstošais lietus, kas veidojās 2012. gada decembra sākumā. Koki līdz sešu metru augstumam pēc ledus nokušanas atliecās un turpmākajos gados atguvās, tomēr daļa no vecākajiem stādījumiem tika nopostīti pilnībā.


Kopumā bērza stādījumu ierīkošana lauksaimniecības zemē tomēr jāuzskata par zema riska investīciju ar mežsaimniecībai samērā ātru finansiālo atdevi. Baltijas jūras reģionā bērza koksnes pārstrāde ir ar ilgām un stabilām tradīcijām, un sagaidāms, ka pieprasījums pēc dažādu dimensiju bērza apaļkoksnes saglabāsies arī nākotnē laikos, kad aizvien lielāka nozīme būs ne tikai koksnes mehāniskajai apstrādei, bet arī dziļākai pārstrādei, attīstoties biorafinerijas nozarei, kurā koksne ir izejmateriāls dažādu kompozītmateriālu un ķīmisku vielu ieguvei. 


Potenciāls jaunu kokaudžu izveidei ir liels

Jau bērzu programmas uzsākšanas brīdī bija dzirdami arī viedokļi, ka lauksaimniecības zemju aizaudzēšana ar kokiem ir neprāts un šīs zemes agrāk vai vēlāk būs nepieciešamas pārtikas ražošanai. Pateicoties Eiropas Savienības finansējumam lauksaimniecības un lauku attīstībai un tam, ka arvien vairāk saimnieciski neaktīvo zemes īpašnieku izšķiras par sava īpašuma pārdošanu, neapsaimniekoto lauksaimniecības zemju ir kļuvis mazāk, lai arī situācija dažādos valsts reģionos ir stipri atšķirīga. 


Reģistrējot koku stādījumus par plantāciju mežiem, pastāv iespēja viegli mainīt zemes izmantošanas veidu un pēc koku nociršanas veidot tīrumus vai augļudārzus, ja tam tiek rasts ekonomiskais pamatojums. Zemkopība ir nozare, kas arī attīstītās valstīs ir pamats pārstrādes rūpniecības attīstībai. Svarīgi, lai no izaudzētā tiktu ražota produkcija ar iespējami lielu pievienoto vērtību, nevis notiktu izejvielu eksports – vienalga, vai runājam par papīrmalku, graudiem vai pienu. Arī šobrīd vēl lielas zemju platības netiek apstrādātas un potenciāls jaunu kokaudžu izveidei ir pietiekami liels. 


Labākais brīdis bērzu stādīšanai bija pirms divdesmit gadiem – šobrīd šādā stādījumā jau ir izauguši divi simti kubikmetru uz hektāru. Kad ir otrs labākais brīdis? Tagad!

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
AT_COVER_julijs

Pievienot komentāru