Laukos
Gaļa un zivis

Vandzenes “Bērzos” grasās veidot Latvijā pirmo industriālo kazu fermu 16

“Bērzu” kazu kūts vēl nav līdz galam pabeigta, tomēr jau patlaban dzīvniekiem tajā ir izveidoti dzīvošanai ļoti piemēroti nosacījumi. Foto: Uldis Graudiņš

Autors: Uldis Graudiņš

Latvijas Kazkopības biedrības valdes priekšsēdētāja Kristīne Piliena uz aicinājumu pastāstīt par saimniekošanas pieredzi sākumā atsaucās atturīgi. Iemesls – viņa galvenokārt ir pieradusi runāt nozares vārdā, turklāt Pilienu bioloģiskā saimniecība Vandzenē esot vienkārša, tikai ar sešiem hektāriem zemes. Intervijā z/s “Bērzi” saimniece atklāj, kā viņa 20 gadu laikā izveidojusi konkurētspējīgu saimniecību un stāsta par Latvijas kazkopju vietu lauksaimniecības nozarē un pasaules apritē.

– Kādu šķirņu ganāmpulku attīstāt “Bērzu” saimniecībā?
-Mums ir diezgan jaukts ganāmpulks. Vispirms attīstījām Latvijas vietējo šķirni. Tolaik piens bija, cik bija. Patlaban stabili ejam uz Alpu, Zānes un nedaudz uz Būru šķirnes kazām. Mums ir 20 Būru šķirnes mammas, galvenokārt tīršķirnes materiāls. Tā ir gaļas šķirne. Mēs pirmie 2005. gadā no Vācijas ievedām pirmās divas Būru šķirnes kazas un divus Būru šķirnes āžus. Vienubrīd bija doma, ka mūsu klimats šai šķirnei nav piemērots. Patlaban, pēc 13 gadiem, Latvijā ir selekcionēta sava Būru tipa kaza, kas ir labi adaptējusies. Tā veidota, Latvijas vietējo šķirni krustojot ar Būru šķirni. Kad piedzims kazlēni, saimniecībā pavisam būs 80 slaucamās kazas.

Kādā brīdī Latvijā populāras bija piecas šķirnes, patlaban – Latvijas vietējā, Alpu, Zānes kā standarts un Būru kā gaļas šķirne. No Tīringes šķirnes un no Vācu baltās dižciltīgās šķirnes mēs atsakāmies. Tās ir slēgtas populācijas šķirnes, veidotas Vācijā, un tikai tur var dabūt vaisliniekus. Bioproduktu arī nevarētu dabūt. Vajadzēja 20 gadus mēģināt un atrast Latvijai vispiemērotākās šķirnes. Arī mēs saimniecībā mēģinājām ar daudzām šķirnēm, līdz sapratām, ka vēlamies pelnīt naudu ar Alpu un Zānes šķirni. Ļoti labi, ka beidzot tas ir noticis.

Jaunās ES direktīvas par ciltsdarbu arī būs jāievēro – tīršķirnes dzīvniekiem būs jābūt tīršķirnes dzīvniekiem. Piemēram, pēc Alpu un Zānes šķirnes kazām tirgus pieprasījums ir ļoti liels, nespējam saražot, ko prasa. Viennozīmīgi ir jābūt tīrai mantai. Ir pāris saimniecības, kas vēlas savu biznesu veidot ar tīršķirnes dzīvniekiem, tas ir ļoti svarīgi. Man prieks, ka beidzot katrā saimniecībā esam izvēlējušies konkrētu šķirni. Man patlaban krustojumos no Alpu šķirnes ir diezgan daudz kazu. Zānes šķirne mums vairāk ir tīršķirne. 2014. gadā nedaudz no Nīderlandes ievedām. Mums ir palikušas vien divas Latvijas vietējās tīršķirnes kaziņas. Vienai ir 12, otrai 14 gadi.

– Cik daudz slaucat piena un kas ar to notiek?

– Atkarīgs no šķirnes. No vietējās šķirnes izslaukums ir aptuveni 500 kg piena gadā, Zānes šķirnei aptuveni 600–700 kg. Jāņem vērā, ka mums šie izslaukumi ir iegūti, bioloģiski saimniekojot. Pēdējos gadus kazas apsēklojam mākslīgi, izmantojam franču bioproduktu. Kazas ārzemēs galvenokārt ražo līdz trim gadiem, mums vidēji līdz 8–10 gadiem. Kopš 2003. gada ražojam sieru. Esam arī iesaistījušies “Lauku ceļotāja” sistēmā kā mājražotāji, kā apskates objekts. Jau 15 gadus piedāvājam kazas siera un piena degustāciju. Pēdējos 3–4 gadus visus savus produktus pārdodam uz vietas saimniecībā. Ar saldējuma ražošanu esam nedaudz piebremzējuši, jo pērn bija tā patēriņam nelabvēlīgi dabas apstākļi. Otrs mans uzņēmums “IK Caprine” ražo konditorejas produktus ar kazas sieru. Ar konditoreju ir diezgan liela problēma – ja vēlies darboties bioloģiski, ir īss pārdošanas termiņš. Veikalniekiem tas nepatīk. Inovatīvais dzenulis ir visu laiku kaut ko jaunu gatavot, tomēr vajag produktu dabūt veikalā. Patlaban šo un to esam izveidojuši, ir mums produkts – itāliešu deserts Panna cotta – ar derīguma termiņu astoņi mēneši saldētā veidā. Pērn šo produktu ražojām uz pasūtījumu kafejnīcām un restorāniem. Ir piemērots arī eksportam. Tūristi degustē mūsu produktus, tas ir ļoti svarīgi. Nav jēgas gatavot produktus, kurus cilvēki, iespējams, nepirks. >Vien pēdējos gados jūtam atdevi no tā, ka brauc pie mums cilvēki un pieprasa mūsu produktus. Nav tā, ka šodien sāku darboties un uzreiz tūristi brauc.

– Uz produktiem droši vien liekat bioloģiskās saimniecības marķējumu?
Patlaban ir liela problēma – mums ir bioloģiskā saimniecība, tomēr uz sava produkta neliekam tās atpazīšanas zīmi – zaļo lapiņu ar zvaigznītēm. Neesmu motivēta to likt. Kolēģi, kas šo etiķeti liek uz saviem produktiem, teic: produkta cena ir pilnīgi vienāda – ar vai bez lapiņas. Ja mums kazai nepietiek lopbarības, bioloģiskā lopbarība ir par 30–40% dārgāka nekā industriālā piena ražošanai paredzētā. Kad saproti, ka cena ir viena un tā pati, nav motivācijas likt lapiņu. Tā tas ir arī citās nozarēs. Veikalā bioloģiskie produkti cenas ziņā ir ļoti atšķirīgi no konvencionālajiem produktiem. Veikalā cenas atšķirība ir, tomēr saimniecības pārdošanas cena ir vienāda.

Nozares izaugsmei ļoti liels trūkums ir industriālās ražošanas neesamība. Cesvaines pienam pāris saimniecības pārdod pienu. Pienotavas darbinieki neizprot, ka šajās saimniecībās nav industriālās ražošanas. Arī šie cilvēki, kuru kūtīs nu atrodas kazas, nav industriālās ražošanas domātāji. Atnesīsies kaza, būs kazlēni, piens būs jūnijā. Rūpnīcai pienu vajag visu laiku. Ir jāmaina domāšana. Vai mēs to vēlamies? Visticamāk, vēl patlaban neesam tam gatavi.

Protams, industriālajai ražošanai vajag investīcijas. Mēs bankām aizvien esam riska grupas uzņēmēji. Mūsu saimniecība aizņēmās naudu, pērn laimīgi atdevām. Šķita – atrodies brīvā putna lidojumā, neko nevēlies darīt! Septiņi gadi bija nenormālā ritmā jādarbojas. Mums bankas aizdevuma saņemšanai bija jāieķīlā viss, tostarp vecvecāku pensijas. Varat iedomāties sajūtu, ja ir ieķīlāta veca cilvēka pensija? Psiholoģiski drausmīgi. Šā iemesla dēļ kazkopji naudu nereti neaizņemas. Mēs uzrakstām biznesa plānu, tomēr nezinām, kas notiks rītdien. Atliek kādai slimībai ienākt, un ganāmpulka vairs nav. Šā iemesla dēļ ļoti rūpīgi vērtējam, ko atļauties un vai atļauties. Cenšamies augt galvenokārt par saviem naudas līdzekļiem. Patlaban kazkopībā var pelnīt, tomēr peļņa nenāk viegli. Man ekonomiskais izdevīgums savelkas kopā ar lauku tūrismu. Ja ir zeme, jāsaprot, cik no hektāra izvelc naudu. Ja nav zemes, ir nomā kūts, tad ekonomiku rēķina uz vienu kūts kvadrātmetru. Tā mani mācīja Francijā, kur biju mācībās 2006.–2008. gadā. Naudas plūsma balstās uz šiem diviem rādītājiem.

Galerijas nosaukums

– Cik daudz naudas izteiksmē ik dienu apēd kaza?
– Kazlēns izdzer līdz pusotram litram piena, kas sastāda pusotru eiro. Uz vienu litru ražotā piena kaza apēd barību 30 centu vērtībā. Cesvaines piens par pārstrādei piegādāto pienu maksā 50 centu plus PVN, Līvānos saldējuma ražotne – 60 centus plus PVN. Latvijā piena iepirkuma cena ir augstāka nekā vidēji ES dalībvalstīs. Iespējams, mums ir atšķirīgs modelis, nekā maksā pienotava. Citās valstīs bāzes cena ir 54 centi, viņiem nāk klāt piemaksa par kvalitātes rādītājiem, par taukiem un par olbaltumvielām, kā arī par kazeīnu. Kopš 1. janvāra kazas piena vidējā cena ES samazinājās par 8%. Ar visām piemaksām tā ir 59–61 cents. Mums ir 62–73 centi. Te var salīdzināt – industriālā piena ražošana un tāda saimniekošana kā Latvijā. Ja kāds investors vēlētos nākt un pirkt kazas pienu, vispirms ir jāsāk ar industriālās piena ražošanas modeļa izveidi. Ik reizi cilvēki apsola, ka būs piens, bet nav. Nav jau tik ļoti vaina dzīvniekā, cilvēkiem ir jāsaprot šis saimniekošanas modelis. Var darboties, ar kādu šķirni vēlas, tomēr domāšana ir jāveido nedaudz atšķirīgi no tā, kāda tā ir patlaban. Mana misija – nozares reklamēšana ar tiem 6 ha zemes, kas mums pieder. Patlaban uz hektāru naudas ienākumi ir nedaudz vairāk nekā 1000 eiro, ieskaitot ienākumus no lauku tūrisma. Slikts rādītājs, citi teic – labs rādītājs. Esmu izrēķinājusi – darbojoties industriāli, skaitlis būs starp 5000 un 8000 eiro uz vienu ha. Darbojoties ar bioloģiskajām metodēm, šādu rādītāju sasniegt ir ļoti grūti. Ir vēl saimniecībā jāatstrādā daudzas lietas.

– Teicāt, ka Latvijā nav nevienas industriālās kazu fermas. Kā tās darbojas citās valstīs?
– Francijā biju fermā ar 1000 kazu lielu ganāmpulku, pienu nodeva pienotavā, tur darbojās pusotra strādnieka. Teica, ka nevar atļauties vairāk strādnieku, tad ekonomika būtu ar mīnusa zīmi. Šajā fermā nebija nekā pārmoderna. Labi, bija slaukšanas karuselis 56 kazām. Visu ganāmpulku izslauca 2,5 stundās. Barošana notika ar robotiņu. Ganos kazas nelaiž. Vienu reizi dienā ar pūtēju tām piepūš salmus. Izslaukums atkarīgs no šķirnes. Viņiem vidēji 800–900 kg/gadā. Industriālās fermas ir specializējušās noteiktu funkciju veikšanā. Piemēram, vienā fermā kazas slauc, citā ataudzē uzreiz pēc dzimšanas atšķirtos kazlēnus, cita ferma nodarbojas ar ciltsdarbu. Mums iesākts tā, ka gandrīz visi nodarbojas ar visu. Frančiem ir dažādi saimniekošanas modeļi – ražo un pienu nodod pienotavā, mājražotājs pats pārdod savu produktu, ražotājs pārdod jēlproduktu pienotavā. Tas nozīmē – slauc kazu, gatavo vienas dienas sieru, cik trauciņā ir vietas, pienotava atbrauc un savāc, gatavina un pārdod. Pieļauju, ka mums Latvijā šāds modelis varētu veidoties, runājam ar kolēģiem par to.

– Kādus izaicinājumus redzat kazkopības nozarei Latvijā?
– Latvijā no vairāk nekā 2400 saimniecībām, kur ir reģistrēti kazu ganāmpulki, ekonomiski aktīvas, reģistrētas VID kā nodokļu maksātājas ir aptuveni 20 saimniecības. To saimnieki zina, ko vēlas sasniegt. Aptuveni 85% šo ekonomiski aktīvo saimniecību, tostarp manu saimniecību, gaida ļoti liela problēma – nav paaudžu pēctecības. Šo 20 saimnieku jau paliek mazāk.

Lai nozari attīstītu, tajā ir jāienāk jauniem, nesamaitātiem un nepārstrādājušamies cilvēkiem. Ir jābūt pienotavai, kas pienu iepērk, lai cilvēki neniekojas ar siera ražošanu tāpēc, ka tas ir ļoti grūti. Visu ir jāpaspēj izdarīt 24 stundu laikā.

Mums ir kazkopji, kuri sāka darboties pirms 20–30 gadiem, viņi ir celmlauži. Jaunie, kas nesen ienāca nozarē, mēģināja ražot sieru, saprata, ka tomēr to nedarīs. Viņi pieslienas Vidzemes pusē tuvāk pienotavai vai vispār atsakās no darbošanās nozarē. Patlaban ir pāris saimniecību, kas attīstīs šķirnes dzīvnieku audzēšanu, ir saimniecības, kas vēlas vien sieru ražot. Patlaban ikviens kazkopis ir arī sapratis, kādu šķirni viņš vēlas attīstīt. Protams, biedrībai vieglāk ir, ja zina, kurai saimniecībai kas ir jāpiemeklē.

Patlaban modē ir Latvijas vietējās šķirnes kazas (LVK) genofonda atjaunošana. Šovasar veiksim DNS analīzes, veselības pārbaudes šiem dzīvniekiem. Tas, ka Latvijā ir 80% LVK pēc datu centra datiem, nenozīmē, ka tā ir Latvijas vietējās kazas tīršķirne, ir visādi krustojumi. Patlaban ir runa par īstu Latvijas vietējo kazu, ko vēlas atjaunot. Sensenos laikos bija. Latvijas vietējai kazai ziemas laikā veidojas pavilna. Tas ir patlaban modes kliedziens – man vajag! 1946. gada vienīgajā Latvijā izdotajā ciltsgrāmatā par Latvijas vietējo kā par atsevišķu kazas šķirni teikts – tām ir jābūt ne tikai piena uzskaitei, bet arī 300 gramiem vilnas. Tā bija jāizsukā ap Lieldienām. Vilnu vērpa, dziju ieguva. Tas ir ciltsdarbs. Dažās saimniecībās patlaban uzskata – štrunts par pienu, modē patlaban ir vilna!

Biju pirms vairākiem gadiem Turcijā zinātniskā konferencē. Pasaulē patlaban ir 860 miljoni kazu, puse no tām dzīvo Ķīnā, Eiropā dzīvo 13% no pasaules kazu daudzuma. Francijā ir 1,2 miljoni kazu. Konferences spīkers teica – Somijā ir vien 3000 kazu, Igaunijā 2000 kazu, Lietuvā 5000 kazu. Latvija ar 13 000 dzīvnieku ir magnāts ziemeļvalstīs. Man par to bija prieks.

Mums ir ļoti labs atbalsts par ciltsdarbu. Esam viena no retajām valstīm, kas izcīnījusi ES atbalstu – vairāk nekā 30 eiro. Pērn skaitīju – ja kūtī ir Latvijas vietējās šķirnes kaza un piesakās uz visiem atbalstiem, uz vienu dzīvnieku var saņemt aptuveni 150 eiro. Šai šķirnei atbalsts bija 75 eiro, ciltsdarba pakalpojuma sniegšanai – 40 eiro, brīvprātīgais maksājums (izcīnītais) – uz pieciem gadiem ir viens miljons. Reti kurš saimnieks ceļ šo naudu tāpēc, ka tas prasa disciplīnu – dzīvnieku apzīmēšanu, reģistrēšanu. Nevar teikt, ka nozarei nav naudas. Jautājums ir par to, kur katrs saimnieks šo naudu iegulda. Patlaban šo nozari mēģina popularizēt, attīstīt visā pasaulē, ne tikai Latvijā. Eiropā aizvien vairāk cenšas popularizēt gaļas šķirnes kazas.

– Kādu redzat Bērzu nākotni?
– Būs slaukšanas zāle, uzlabojumi piena pārstrādē. Grūti precīzi pateikt, vēlamies turēt līdz 50 labām slaucamajām kazām un 20 gaļas kazas. Tas ir mazāk nekā patlaban, kad vidējais izslaukums ganāmpulkā ir 480–500 litru. Gribētu slaukt 800 litru piena no kazas gadā, bet lai mazāk būtu dzīvnieku. Optimistiski ceru, ka var šādu rādītāju sasniegt, darbojoties ar bioloģiskajām metodēm. Ir tikai jānomaina šķirne, ir jāievieš Zānes un Alpu šķirne. Francijā no tām slauc vairāk nekā 1000 litru piena gadā. Es gribētu izveidot kaut mazu, bet industriālu saimniecību.

Vairāk par šo saimniecību, kā arī par citu lauksaimnieku pieredzi lasiet žurnālā Agro Tops

Lorem ipsum
FOTO: Leta

LA.lv