Dzīvesveids, Lauku sēta

Kā “Dzenīšos” šķūni būvēja. Saimniece par ierēdņu attieksmi, kartupeļiem un bioloģisko pārliecību

Autors: Uldis Graudiņš

Varakļānu pagasta zemnieku saimniecībā “Dzenīši” ar bioloģiskajām metodēm saimnieko pēc pārliecības kopš saimniecības izveides un pirms atbalsta maksājumu piešķiršanas. Saimniece Rita Dzenovska sarunā atklāj bioloģisko un arī konvencionālo saimnieku rūpes, dalās pieredzē, kas palīdz saimniecības izaugsmei.

– Kā ražu ietekmēs piedzīvotās lietusgāzes?

– Līdz tām kartupeļi un labība auga un brieda labi, cerējām uz labu ražu, bet vairākos kartupeļu laukos augusta beigās ūdens jau bija lakstiem līdz pusei. Ūdenī atrodas miežu lauks 8,5 ha platībā, griķi. Sapūs daļa kartupeļu, labībai būs sliktāka kvalitāte. Satiksmes ministram Uldim Augulim vajadzēja latgaliešus uzmundrināt, nevis pēc dabas stihijas pārmest par netīrītajām caurtekām.

– Kas bez dabas apstākļiem bioloģiskajam ražotājam patlaban visvairāk traucē saimniekot?

– “Dzenīši” ir vidēji liela saimniecība. Īpašumā mums ir aptuveni 90 ha zemes, 59 ha nomājam. Visa zeme ir sertificēta bioloģiskajai ražošanai. Mēs nejūtam atbalstu. Lūk, piemērs. Kā notiek būvniecība? Raudāt gribas, kad sāku par to domāt. Dēls bija klāt, dzirdēja, kāda attieksme ir, kad aizej pēc dokumentiem. Mēs neesam tik nezinoši un nevarīgi, ka nevaram sev uzbūvēt vienkāršu šķūni. Projekts bija, zemes topogrāfiskā uzmērīšana bija. Uzbūvējām šķūni – 24 metrus garu un 12 metrus platu. Tā kā esam zemnieku saimniecība, mums vajagot būvfirmu, kas to būvē. Kas tā būs? Kādi atbrauks no kaut kurienes? Mēs paši varam uzbūvēt! Nebija nekāda ES fondu atbalsta šķūņa būvniecībai, viss par savu naudu. Būvvaldē mums teica – ir jāpērk būvuzraudzības žurnāls. Es saku – pārdodiet vai pasakiet, kur var nopirkt. Esot jānosauc rekvizīti, jāsagaida rēķins un jāpārskaita nauda uz Rīgu, tad atsūtīšot žurnālu. Nākamajā dienā internetbankā pārskaitījām un ar maksājuma uzdevumu braucu uz būvvaldi Madonā. Atbildīgā sieviete vaicā: “Kāds žurnāls? Jūs taču varējāt to veikalā Papīrs nopirkt!” Nedaudz vēlāk viņa izvelk žurnālu no atvilktnes. Izgāju toreiz no būvvaldes, raudiens nāca. Kāpēc tev kā muļķim jāsūta rekvizīti, jāpārskaita nauda un pēc divām nedēļām vajadzīgo dokumentu izvelk no atvilktnes?

Labi. Žurnālā ir jāieraksta šķūņa būvniecībā veiktie darbi. Tas vajadzīgs kādam Rīgā sēdošajam. Par to ir jāmaksā. Vai tas ir normāli? Man vēl ieteica, pie kā Rīgā jāvēršas. Ir izveidots afēristu loks, kuru mērķis ir prasīt naudu. Blēži viens otram piespēlē zemniekus duraciņus. Vēl viens gudrinieks būvinspektors atbrauca un jautāja – kas notiks, ja kāds atbrauks un gribēs šķūni nojaukt? Mīļie, cik mēs tālu iesim? Pagaidiet, tā ir mana zeme, uz tās bez manas ziņas uzkāpt nedrīkst, kur nu vēl nojaukt šķūni!

Vienā reizē pašreizējais būvvaldes priekšnieks iebrauca paskatīties, kas ar šķūni notiek. Šķūnis kā šķūnis. Nav kur piesieties. Tomēr atrada, ka viena atsaite sijai nav ielikta. Man uzkritīs jumts, ne tev, tavā krēslā sēžot! Saprotu – ir dažādas situācijas, tomēr ne jau laukos, kur būvē sev un par savu naudu! Turklāt neizmanto ES fondu naudu. Tādas muļķības! Nākamais. Jābrauc uz Lubānu un jāsaskaņo šķūņa projekts ar melioratoriem un elektriķiem. Es viņiem prasu – kā jūs varat likt savu parakstu, ja neesat pat objektu redzējis? Viņi atbild – jūs esat atbraukusi, paraksts ir jāliek. Kāpēc tā jāmuļķojas? Vai tādi amata krēsli ir vajadzīgi? Tik sarežģīti viss! Un vēlamies, lai ar šādu kārtību laukos dzīvo un darbojas cilvēki. Nebūs tā! Labi, mēs izdomājām, kā rīkoties. Citiem, kas ar šādu attieksmi sastopas, pāriet vēlēšanās kaut ko darīt. Mums apkārtnē katrā mājā ir vajadzīgs remonts. Cilvēki to neveic tāpēc, ka nespēj iziet cauri birokrātijai. Pilsētās, piemēram, Jūrmalā, kur lielie naudas maisi nelikumīgi būvē, tur stingri ir jāseko līdzi. Tomēr, ja būvē pats uz savas zemes… Zemniekam, būvējot savai vajadzībai, tādi paši noteikumi kā naudasmaisiem!

Mums šķūņa projekts maksāja 1300 eiro. Draudzene gribēja būvēt māju, Preiļos par projektu samaksāja 500 eiro. Madonā šo projektu nevēlas saskaņot – nav mūsējais projektējis! Tās lietas ir jāsakārto, nedrīkst tā būt!

– Beigās šķūni tomēr uzbūvējāt?

– Uzbūvējām. Žurnāls ir tukšs un būs tukšs. Būvniecībā ierēdņu bizness notiek negodīgi – viņi negrib strādāt un vēlas labi dzīvot. Uzskata zemnieku par zemākas šķiras cilvēku, kurš neko nesaprot. Prasībām ir jābūt adekvātām. Mums šeit ir arī nojumīte, kur vasarā rīkojam seminārus. Ir trīs sienas, nav durvju un logu. Projekts maksāja 300 eiro. Atvainojiet, par ko ir jāmaksā 300 eiro? Tas viss ikdienā traucē darboties ar lauksaimniecību. Piesārņo smadzenes tā, ka citu neko negribas darīt. Patlaban būvniecības darbiem šlagbaums ir priekšā. Pat malkas šķūni nevari uzbūvēt tādu, kādu vēlies, – vajag projektu.



– Kā sokas ar lauksaimniecisko ražošanu?

– Lauksaimniecības bizness Latvijā ir ļoti nesakārtots. Līdz mēnesim vecu ar pienu dzirdītu teļu pērk par 35 eiro gabalā! Tā nedrīkst, tā ir apzināta zemnieku iznīcināšana. Zemnieks ir spiests atdot teļu par 35 eiro, ja viņam to nevajag. Kā tu nokausi? Ja ir daudz govju, apēst nevari. Sapērk Latvijā teļus uzpircēji, aizved uz Dāniju vai uz citām valstīm, tad mūsu pašu zemnieciņi par lielu naudu pērk šķirnes teļus. Kāpēc? Mūsu zemkopības ministrs nedomā. Laimdota Straujuma atbalstīja mazos un vidējos zemniekus. Vismaz izveidoja 15 000 eiro atbalsta programmu. Dūklavam svarīgi ir vien lielie ražotāji un paša ambīcijas. Es viņam to semināros esmu teikusi.

Mēs kopš pašiem pirmsākumiem saimniekojam ar bioloģisko pārliecību. Zeme ir dzīva. Mikroskopā var redzēt, kā tajā viss kustas – lielas un mazas dzīvības. Kāpēc tās ir jāiznīcina? Tās mums tikai labu dara. Tā ir tā zemes auglība. Kāpēc man kādai industrijai ir jāmaksā barga nauda par to, lai varētu indēt savu zemi un dabūtu kādu tonnu vairāk graudu. Kāda vērtība ir šādam graudam? Es neredzu tam jēgu. Vēlos dzīvot tā, lai man apkārt ir daudz dzīvību. Vēlos ēst labu maizi, kartupeli un dzert pienu. Ne no gotiņas, kuru tur tikai kūtī un slauc turpat. Ar govīm patlaban darbojas kā ar piena mašīnām. No tām slauktais nav piens. Tāds pārtikas produkts nedod enerģiju un veselību cilvēkam. Piemēram, pie mums cilvēki pēc piena brauca no Rīgas. Viņi teica – tā, kā garšo jūsu piens, tas negaršo citur. Ko govs ēd, tāda pienam kvalitāte. Piemēram, minerālvielu izplatītāji tirgo gan bioloģiskās minerālvielas, gan arī ķimizētās. Šie darboņi mums piedāvā: uzrakstīsim, ka pārdevām jums bioloģiskās minerālvielas, bet ņemiet konvencionālās, tās ir pāris eiro lētākas. Kāpēc? Es vēlos dzīvot ar tīru sirdsapziņu. Ja esi bioloģisks, tad esi.

Ir arī labas lietas. Mēs pērn rudenī pirmo reizi iesējām ripšus. Tā ir ļoti laba kultūra. No ripšiem spiež eļļu. Noteikti jāiesēj līdz 25. augustam, lai rudenī būtu pārziemošanai pietiekami ilgs veģetācijas periods. Pavasarī tā izaug pusotra mēneša laikā. Mēs jau kūlām jūlija vidū.

Ripšus sējām desmit hektāru platībā. Ziema bija tāda, kā bija, daudz izslīka. Bijām paņēmuši ripšu šķirni ar mazu ziemcietību. Sēklu vajag vien 6–7 kg uz vienu ha. Maksā 7 eiro/kg. Rapšu audzēšanai spradžiem vajag lietot daudz ķīmijas. Ja audzē ar ķīmiju, tad arī eļļa ir ar ķīmiju. Ripšus mēs ne reizi nemiglojām, vien uzkaisījām G18 minerālmēslus, kas bioloģiskajiem saimniekiem ir atļauts. Ripšu kultūra bioloģiskajiem zemniekiem ir ļoti izdevīga. Mums šajā gadā bija mazs kūlums. Pārdevām vien trīs tonnas. Jānis Dzenis Kalnavotos kuļ 3 t/ha. Ja maksa ir 750 eiro/t, tad bioloģiskajiem saimniekiem tā ir vissvarīgākā kultūra, pie kuras būtu jāpiestrādā. Bet, ja ir vairāk nekā 20 tonnas un safasēts bigmaisos, tad cena ir krietni vien augstāka.

Visas kultūras ik gadu ir jāsēj citā vietā. Nedrīkst kā konvencionālie zemnieki – divus gadus vienā laukā sēj kviešus, tad rapšus un tad atkal kviešus. Un tik ber minerālmēslus un lej ķīmiju. Neprāts!

Mēs ik gadu katrā laukā sējam citu kultūru. Pie mājas pērn auga vasaras kvieši, šajā gadā – auzas. Nokulsim tās, uzarsim lauku un sēsim ripšus. Sēklu jau esam pasūtījuši. Nākamajā vasarā nokulsim ripšus, sēsim eļļas rutku zaļmēslojumam un aiznākamajā gadā stādīsim kartupeļus. Kur bija ripši, jau ir aparts, iesēts eļļas rutks, jau dīgst, būs nākamajam gadam kartupeļu lauks. Vēl kartupeļiem mēs praktizējam rudenī sēt rudzus – zaļmēslojumam.

Pērn mums bija eļļas rutks, sēts sēklai. Kur tas sēts, tur kartupeļi ir daudz tīrāki, eļļas rutks zemi attīra no nezālēm. Var sēt arī āboliņu, jo tam divējāda nozīme – attīra zemi no nezālēm un piesaista dabisko slāpekli. Tad ir jābūt savam āboliņa sēklas laukam. Mēs nevaram pirkt jebkādu āboliņa sēklu, varam pirkt vien sertificētu. Tā maksā tuvu 5 eiro/kg, uz vienu ha zem rudziem pasējai vajag līdz 7–8 kg. Tas ir dārgi. Eļļas rutks ir lēts un vērtīgs materiāls. Mums pašiem ir sava sēkla.

– Kā izvēlaties sējamās kultūras?

– Mēs audzējam visas kultūras – mums ir vasaras kvieši, ziemas kvieši, rudzi, mieži, auzas, griķi, eļļas rutks, zirņi, kartupeļi un ripši. Desmit kultūras. Vairāk nekā 20 ha ir auzu, kvieši, griķi arī ap 30 ha. Vasaras kviešus audzējam 13,5 ha, ziemas kviešus – 9 ha platībā. Audzējam rudzu maizes šķirnes. Pērn griķus pārdevām par 330 eiro/t. Kūlām divas tonnas no ha. Ja būtu varējuši pārdot kā bioloģiskos griķus, tad saņemtu 740 eiro/t. Citi teic, ka nevar izpildīt bioloģiskās lauksaimniecības nosacījumus un gūt 215 eiro ienākumus no ha. Var izpildīt! Ja tik strādā un domā!

Jāsēj un jāstāda pēcpusdienā. Vienu gadu pavasarī bijām gatavojušies sēt kviešus, atbrauca viesi. Vīrs vakarā, kad saulīte jau pavisam uz rietu gāja, tomēr nolēma izsēt, lai graudi sējmašīnā nepaliek. Pietrūka sēklas, sēja arī no rīta. Vedu inspektoru uz lauka – tur, kur vakarā sēts, ir tīrs lauks, kur no rīta – dzeltenā mīkstā pienene pāri galvai. Mēs sējam pēcpusdienā. Gundars, dēls, ir galvenais arājs, Jānis, mans vīrs, kultivē. Visi aršanas un sējas darbi notiek pēcpusdienā. Lauki ir tīri. Protams, ne tādi kā konvencionālie lauki, bet salīdzinoši tīri. Tik daudz kultūras audzēt ir sarežģīti.

Kartupeļi šajā gadā ir stādīti 10 ha platībā. Stādījām tos arī pārtikas sēklai. Ražu galvenokārt pārdodam Alojas kartupeļu cietes rūpnīcai Aloja Starkelsen.

– Vai Varakļānos ir izdevīgi audzēt cietes kartupeļus rūpnīcai, kas atrodas tik tālu – 220 kilometru attālumā no saimniecības?

– Alojas rūpnīca maksā par cietes daudzumu kartupelī. Par kartupeļa kilogramu maksā maz, šķiet 3 centus. Ir jāizvēlas šķirnes ar lielu cietes daudzumu, citādi ir jāpārvadā vien ūdens. Pārtikas kartupelim ir uzturvērtība, tomēr Aloja Starkelsen tas ir ūdens. Viņi maksā par galarezultātu. No viena ha ir jāiegūst aptuveni 3,5 tonnas cietes. Tā ir līgumā noteikts. Ir šķirne ‘Kuras’, ko audzējam arī mēs, tai cietes daudzums pārsniedz 20%. Šajā gadā kopā ar astoņiem zemniekiem bijām Aloja Starkelsen dāvinātā braucienā Zviedrijā. Bijām izmēģinājumu saimniecībā, kur saimnieks dižojās ar jauno šķirni ‘Noffi’. Es kolēģiem saku – man arī tāda šķirne ir, turklāt arī sēklas lauks. Tā ir jauna šķirne, ļoti daudzsološa. Cietes tai ir vairāk nekā ‘Kuras’.

Cietes kartupeļi mums būtībā ir visi. Kāds pushektārs ir pārtikas kartupeļu. Ilgvars Krūmiņš no Ādažiem lūdza sēklai audzēt divas pieprasītas pārtikas kartupeļu šķirnes. Piekritu. Viena šķirne ir ‘Carolus’. Tai atšķirībā no citām slapjā vasarā nav nekādu lakstu puves pazīmju.

Zemi mēs sākam gatavot jau rudenī. Kur ir kartupeļu sēklas lauks, tur auzas agrāk audzējām. Rudzus sējam zaļmēslojumam. Tie paaugas rudenī, pavasarī pagaidām, uzaram, kultivējam un stādām kartupeļus. Bija viena sēkla, vienādi viss darīts, tomēr pārstrādes kartupeļu laukā sētie hektāri nesadīga. Tur pavasarī bija liela atšķirība – lauks, kur rudzi, bija daudz nezāļaināks nekā tas, kur sēja eļļas rutku. Rutks ir vērtīga kultūra zaļmēslojumam un nezāļu apkarošanai. No tā pazūd arī drātstārps kartupeļos. Tā ir liela problēma pārtikas kartupeļu audzētājiem. Sezonā četras reizes kartupeļus ecējam un četras piecas reizes vagojam.

Šajā pavasarī ievēroju, ka kartupeļi tādi kā saguruši. Izskatījās, ka ir vīrusi. Nopirkām kaļķi. Šajā gadā mēs nelikām trihodermīnu. Aizmirsām… Trihodermīns ir ļoti vajadzīgs tāpēc, ka aptur visas sēnīšu slimības.

Nokaļķojām kartupeļus. Pēc trīs nedēļām bija pavisam citi kartupeļi. Tas zemniekiem būtu jāielāgo. It kā šķiet dārgi, tomēr skābai augsnei ir jāattaisa poras, lai augs no tās var paņemt to, ko tam vajag. Kartupeļu laukā visiem stādiem ir jābūt vienādiem. Tas nozīmē, ka dēstīts vesels sēklas materiāls.

Zviedrijā ir iespaidīgas kartupeļu platības. Visi audzē ‘Kuras’ un ‘Stayr’. Tomēr uz lauka brauc 16 reižu. Zviedrijā lauki ir vienlaidus, mums pa hektāram izkaisīti.

Latgale ir kā pameita Latvijai. Taču šeit viss tāpat kā visur citur Latvijā notiek. Pierobežā daudz zemes pieder zviedriem. Tas ir sāpīgi, ka savā dzimtenē no ārzemniekiem ir jānomā zeme. Tā ir tikai politika. Vectēvi par savu zemi galvas nolika, bet mūsu bāleliņi atdeva to teju par baltu velti…

– Cik daudz kartupeļu vidēji vācat no hektāra?

– Vidējā kopraža no viena ha pērn cietes kartupeļiem bija 20 tonnas. Zemīte pažēlo, atdod ieguldīto. Nedrīkst tai darīt pāri. Mums ir dažādi gadi bijuši. Noteikti varam izaudzēt vairāk. Ar “Aloja Starkelsen” sadarbojamies kopš 2008. gada. Rūpnīcai solīto plānu ik gadu izpildām. Ar Starkelsen ir ļoti labi sadarboties, tur strādājošie darbinieki patiešām strādā savā vietā. Aiga Kraukle, galvenā agronome, ir uzņēmuma sirds un dvēsele, viņa cenšas atrast Latvijai vispiemērotākās šķirnes. Zinoši un saprotoši strādā ar katru saimniecību, kas audzē kartupeļus cietes rūpnīcai.

Agrāk audzējām pārtikas sēklas kartupeļus. Mums bija selekcionāra Alberta Saulīša šķirnes, ‘Sniegoga’, ‘Mutagēnagrie’ un vēl vairākas. Kopš 2003. gada esam kartupeļu sēklas audzētāji. Aloja Starkelsen rūpnīcai veicam arī kartupeļu šķirņu izmēģinājumus. Pārbaudām piemērotību Latvijas apstākļiem. Uz lauka dienām brauks selekcionārs no Nīderlandes, viņš vēlas redzēt, kā Latvijā aug viņa šķirnes. Mums par izmēģinājumiem nemaksā. Nav jau jāstrādā tikai naudas dēļ. Es agrāk dzīvoju pilsētā un dārzā audzēju septiņas pārtikas kartupeļu šķirnes. Citiem ir viena šķirne, piemēram, ‘Vineta’. Es vēlos redzēt, kā aug dažādu šķirņu kartupeļi, kāda ir to izturība. Man ir trīs profesijas, tomēr vajadzēja būt agronomam. Lauksaimniecībā man patīk redzēt augšanas procesu.

– Kā sadzīvojat ar konvencionālajiem saimniekiem, kas darbojas kaimiņos?

– To labību, kas uz robežas ar konvencionālajiem zemniekiem, kuļam atsevišķi, barojam vistām un cūkām. Ja kultajos graudos atrod kaut kādas atliekvielas, visai bioloģiskajai sistēmai ir kauns un par zaudējumiem ir jāmaksā. Ar to nedrīkst riskēt. Ja dari, tad kā nākas! Konvencionālie zemnieki nepadomā, ka nevajadzētu tomēr braukt tik tuvu bioloģisko saimnieku laukiem. Viņi rīkojas, kā vieglāk. Brauc pa sev izdevīgo tehnoloģisko sliedi. Tomēr jābaidās būtu tam, kurš skādi nodara, bet mūsu valstī notiek otrādi. Nejūtu, ka mūs aizstāv Zemkopības ministrija. Attieksme ir – nu kas tie bioloģiskie par zemniekiem… Lielsaimnieki, tie, kas lieto indes, tie ir īstie zemnieki! Viņi kuļ 8–10 tonnas graudu no ha, eksportē!

Šos un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops

Mans_V1_reklamam

21 Komentāri

  1. Saimniecei 100% taisnība! Šis šausmīgais birokrātu mūris Latviju iznīcina.
    Kur griezties, kurš beidzot sāks domāt par par Latvijas augšupeju??!
    Tikai ne ministri un valdība, jo tie 27 gados nav pat PIRKSTU PAKUSTINĀJUŠI RAŽOTĀJU – VĒRTĪBU RADĪTĀJU LABĀ!

  2. 1300e par šķūņa projektu- tad jau tā gatavā latviešu Nokia un naudas ādere. Diez kādas licences vajadzīgas, lai varētu dabūt saskaņojumu, gan jau tās nav lētas.

  3. Veicu savas dzīvojamās mājas rekonstrukciju, taisīju projektu, pēc tam izmaiņas tajā. Būvvalde iedeva man veselu kaudzi ar papīriem, kas jāaizpilda, kādi speciālistu atzinumi vajadzīgi. Tajā skaitā smieklīgā prasība pēc slēdziena par energoefektivitāti! Es saprastu, ja būtu rekonstruējis kādu sabiedrisku objektu, lielu daudzdzīvokļu māju, bet te ir privātmāja, kurā es pats atbildu par energoefektivitāti. Es pats ar savu ādu un maku atbildēšu, ja kaut kas nebūs pareizi! Bet tagad atkal ierēdņiem ir ko darīt, ko prasīt, rakstīt un pārbaudīt! Un naudiņa griežas…

  4. Būvvaldes un to darbiniekus visā vainot ar nevar. Nejau viņas ir tie, kas izstrādā tos muļķīgos likumus, kur par katru mazāko darbību nepieciešami projekti un visādi saskaņojumi. Var redzēt, ka likumdevējs sēž pilsētā un tālāk par savu degungalu nav redzējis.

  5. Kādas netīrītas caurtekas? Visi valdības kungi ir mācījušies augstās skolās, tad ir jādomā ir SAPRĀTĪGI!!!
    Es nenoliedzu, ka kāds gruzītis bija caurtekā, bet te jāņem vērā LIELĀS LIETUSGĀZES, kas sanesa visu iespējamo – nopļauto zāli, nolauztos koku zarus, izskaloto akmeņus u.t.l. uz zemākām vietām, uz caurtekām un te radās nosprostojumi.
    ĻOTI BĒDĪGI, kad valdība nespēj domāt, rīkoties kā pienākas, bet meklē attaisnojumus, lai nesniegtu palīdzīgu roku tautai, iedzīvotājiem, kuri maksā nodokļus, lai to uzturētu!

  6. Kāpēc nerunā par savu nelikumīgo būvniecību? Neviens viņai nav prasījis būvuzraudzības žurnālu. Kā var publicēt šādas tenkas? Staigājam apkārt lūdzamies , lai sakārto dokumentus, bet te ķengā pa visu pasauli. Ne Būvvalde izdomā likumus. Vēl tagad nav sakārtojusi savu nelikumīgo būvniecību. Laukos cilvēki būvē un kārto visus vajadzīgos dokumentu, protams ir indivīdi kā šī kundze.

  7. Rīgas pilsētas būvvaldē tieši tāpat nodarbojas ar naudas slaukšanu un papīru stumdīšanu. Viss ir nobirokratizēts līdz riebumam. Kāds šeit vairs privātīpašums, ja jebkurš no malas tev var noteikt kā saimniekot savā, it kā, īpašumā. Tas pats par nodokļiem: pērkot īpašumu samaksāju visus valsts noteiktos nodokļus, bet atrodas vēl NĪN! Par ko šīs summas būtu jāmaksā? Uzturu savu īpašumu kārtībā pats, remontēju, maksāju par atkritumu izvešanu, par ceļiem, bet nē – nepietiek!

  8. Tas šķūnis tiešām ir nelegāls var pābaudīt kartē kadastrs.lv. Ja nebūvētu tuvu ceļam no kura redzams neviens i neredzētu un nekasītos.

  9. Atkal tiek ķengāti ierēdņi, un šoreiz pilnīgi nevietā. Būvvaldēs strādā pašvaldības darbinieki, nevis ierēdņi. Pašvaldībās lielākoties kārtība ir krietni mazāka kā valsts pārvaldes iestādēs. Tas arī saprotams, mazāka uzraudzība, visur savējie. Būvvalžu darbs diemžēl no tā cieš.
    Bet nevajag vainot tikai valsti un pašvaldību, privātie kantori, kas iesaistīti būvniecības procesā savukārt prasa lielu naudu un no tiem turklāt nekādu kvalitāti pat paprasīt nevajag. Tā ka būsim godīgi, nevajag vainot tikai vienu pusi. Paši to Latviju veidojam

  10. Kamēr mēs savā starpā lauzīsim-(ām šķēpus,) lv notiek tas kas notiek.Vajag sadoties rokās un norīt to ego… MALACIS saimniecei par sirds tīrību,arī man tas ir svarīgi.Un arrī Kasparam ir daļeja taisnība,bet es esmu mēģinājis kautko mainīt,Kaspar -mani nogremdēja.Ir tomēr pārvalde pie vainas tajā punktā,ka izdomā citu vietā un bez saskaņosanas pieņem kādu marazmu,tomēr arī lv tautieši ir kūtri iedziļināties un ņemt to lietu savās rokās.Bet komentēt -tur gan…

Pievienot komentāru