Laukos
Piensaimniecība

Piena piegādes iIgtermiņa līgumi – pārbaudes režīmā 0

Foto: Karīna Miezāja

Autore: Ilze Būmane
Piena iepirkuma cenu svārstības jau kļuvušas par piensaimnieku ikdienu. Protams, tirgus aizvien bijis svārstīgs, taču piena cenu kāpumi un kritumi pēdējā laikā veido visai plašu amplitūdu. Tirgus neprognozējamība, kas nopietni ietekmē ne tikai saimniecību attīstības, bet dažkārt pat pastāvēšanas iespējas, gan piena ražotājiem, gan pārstrādātājiem liek meklēt risinājumus, kas abas puses apmierinātu iespējami ilgākā termiņā.

Vienu no šādiem risinājumiem piedāvā lielākais piena pārstrādes uzņēmums Latvijā – “Food Union”. Tie ir ilgtermiņa līgumi ar piena piegādātājiem.

Pamatā – Baltijas valstu vidējā piena cena

Harijs Panke, “Food Union” padomes priekšsēdētāja vietnieks: “Latvijas piena nozare arvien ciešāk iekļaujas vienotajā Eiropas un pasaules tirgū, globālie procesi aizvien vairāk ietekmē gan piena ražotājus, gan piena pārstrādātājus Latvijā. Pēc piena ražošanas regulējošo kvotu atcelšanas Eiropas Savienībā (ES) 2015. gada aprīlī tirgus kļuvis ļoti mainīgs. Šo procesu ietekme ir īpaši aktuāla mūsu reģiona piensaimniekiem, kur Baltijas valstis pienu ražo izteikti virs vietējā patēriņa vajadzībām, bet kaimiņos piena ražošanu dinamiski palielina Polija.

Svārstības piena apjomu piedāvājuma un pieprasījuma vidē, kā arī atsevišķu piena sastāvdaļu – piena tauku, olbaltumvielu – pieprasījumā un uzkrājumos var neprognozējami turpināties. 2016. gada vidū piena iepirkuma cenas Eiropā sasniedza zemāko līmeni Latvijā – pat ap 17,7 centiem/kg, kas nopietni apgrūtināja piena ražošanu un rezultējās gan apjomu, gan piena sausnas, īpaši – tauku daudzuma sarukumā. Nākamajā posmā, kad 2017. gada vidū sāka parādīties paaugstināts pieprasījums tieši pēc piena taukiem, piena iepirkuma cena Latvijā uzkāpa līdz 32,7 centiem/kg vidēji un atsevišķos darījumos, kad, konkurējot ar īstermiņa starpniekiem, kuri uzradušies, pastāvot labam pieprasījumam tirgū, un nav saistīti ilgtermiņa līgumos ar vietējiem mazumtirgotājiem, un ne vienmēr korekti un līdz galam godīgi vienojas arī ar piena ražotājiem, maksājām pat 36–37 centus/kg. Šīs svārstības tik lielā diapazonā savukārt negatīvi ietekmē gan ražotāju, gan pārstrādātāju, gan arī patērētāju.

Meklējām izeju. Sākām nopietni domāt par ilgtermiņa līgumiem ar piena piegādātājiem. Analizējot Eiropas piena iepirkuma tirgu un tā pazīmes pēc 2015. gada, sapratām, ka ir tādas piensaimniecības valstis, kur svārstības ir mazākas. Tās vājāk izteiktas arī Igaunijā. Nonācām pie slēdziena – jāņem par paraugu Baltijas valstu vidējā piena cena, it īpaši igauņu prakse, jo viņi ir Baltijas līderi.”

Testē sadarbību jau gada garumā
“2017. gadā vienojāmies ar četrām saimniecībām – SIA Agro-Dzelzava, AS Latgales LIS, Jura Gierkena saimniecību un z/s Pauguri – par ilgtermiņa līguma slēgšanu un tā nosacījumu testēšanu. Šo līgumu izstrādē jaunums bija tas, ka par paraugu ņēmām igauņu pieredzi, jo šie četri piensaimnieki aptuveni atbilda igauņu modelim (piegādes apjoms dienā – ap 10 tonnu piena). Lieta tāda, ka jau agrāk gan Igaunijā, gan Latvijā bija mēģinājumi slēgt ilgtermiņa līgumus, bet tie izrādījās dzīvotsnespējīgi. Tika noteiktas fiksētas cenas gada garumā, bet, strauji mainoties cenām, līgums kļuva abpusēji apgrūtinošs. Kad līgumu lauza, stājās spēkā sankcijas – tas bija nepatīkami. Turklāt tika saņemti pārmetumi, ka vajadzētu darboties Eiropas vidējās cenas līmenī, bet Baltijā nevaram rēķināties, ka spēsim maksāt šo cenu.

Secinājumi: pirmkārt, šajā periodā piena iepirkuma cenu svārstības bija mazākas; otrkārt, piena cena ilgtermiņā bija augstāka nekā vidēji Baltijā. Sadarbībā ar testa dalībniekiem cenšamies arī uzlabot savstarpējās sadarbības efektivitāti. Esam piesaistījuši zinātnieku Ādi Remmiku no Igaunijas Dzīves zinātņu universitātes, lai mums būtu iespēja iepazīties ar labāko Igaunijas piena ražotāju detalizētiem efektivitātes rādītājiem ar mērķi izstrādāt metodiku to salīdzināšanai ar mūsu testa dalībnieku rādītājiem. Tas dos iespēju salīdzināt visus izmaksu posteņus līdzīgās saimniecībās ar dažādiem efektivitātes rādītājiem, tātad arī ražošanas pašizmaksām, un tas varētu būt pamats veikt saimnieciskās darbības izmaiņas, lai tiektos līdzināties efektivitātes saraksta augšgalā esošo saimniecību izmaksu modeļiem. Protams, zinātnieka praktiskās darbības finansē pārstrādātājs (Food Union), un to mērķis ir ar stabilāku, mazāk mainīgu piena iepirkuma cenu panākt lielāku ienesīgumu no ražošanas. Tas ir arī viens ilgtermiņa sadarbības aspekts – ieguldīt zinātnē ilgtermiņa partneru labā.

Otra ražotāju grupa, kas izmanto ilgtermiņa līgumus, ir piensaimniecības, kas piegādā izejvielu, sākot no vienas tonnas dienā. Šajā grupā ir 24 saimniecības – vidēji to piegādātais daudzums dienā ir 60 tonnas piena, no vienas saimniecības vidēji ap 2,5 tonnām. Šajā grupā ir, piemēram, tādi profesionāli piensaimnieki kā Andrejs Kārklis no z/s Dzintari, Ēriks Kreitūzis no z/s Ūdri, Jānis Rancāns no z/s Madaras, Ameļa Jablonska no z/s Cerības 2, turklāt Mārtiņš Augstkalnietis, kurš līdz šim bijis pazīstams kā graudkopis, tagad pārdod mums 1,5 tonnas dienā.

Slēdzām uz gadu standarta līgumu par piena apjomu un kvalitāti, piemērojot mēneša aktuālo Latvijas svaigpiena iepirkuma cenu, un par katru sadarbības ceturksni veicam šīs cenas pārrēķinu, tajā iekļaujot attiecīgi ceturkšņa piemaksu. Līdzīga piemaksa tiek veikta, arī noslēdzoties sadarbības gadam.

Tādējādi ražotājs un pārstrādātājs ir vairāk ieinteresēti sadarboties, jo ražotājam ir paredzama stabila saimnieciskā gada darbība un ieņēmumi no pārstrādātāja, kas regulāri trijos mēnešos papildinās ar sadarbības prēmiju, bet pārstrādātājam savukārt ir vieglāk ilgtermiņā plānojami sadarbības modeļi ar mazumtirgotājiem un eksporta partneriem. Protams, šajā sadarbības modelī ražotājs nepiedalās īslaicīgi darbojošos starpnieku spekulatīvās piena iepirkuma epizodēs, bet arī nenokļūst samaksas kavējumu vai pat zaudējuma situācijā, kad apstākļi tirgū mainās.Iesāktais darbs turpinās. Pašlaik “Food Union” ir ap 350 piegādātājiem. Esam ieinteresēti uz ilgtermiņa sadarbību, lai tā kļūtu abpusēji efektīvāka, stabilāka un ienesīgāka,” teic Harijs Panke.

Piensaimnieku viedoklis
Valentīna Sarkane, Viļānu novada AS Latgales LIS valdes priekšsēdētāja:
– Noslēdzām ilgtermiņa līgumu ar “Food Union” 2017. gadā, un šogad šī sadarbība turpinās. Pērn saņēmām samaksu, kādu maksāja par pienu igauņu piena pārstrādes uzņēmums Valio – tie bija 32,8 centi/kg. Mums rēķina tādu pašu cenu, kāda ir Igaunijā vidējā statistiskā. Zinām, ka cena ir stabila, tā nostaigā ne vairāk kā par 1–1,5 centiem/kg. Tāpēc vairs īpaši nesekojam iepirkuma cenām, kā tas bija jādara agrāk. Šāgada janvārī par pienu maksāja 310 eiro/t, vidējā statistiskā cena bija 318 eiro/t, un nākamā mēneša beigās 0,8 centus/kg mums piemaksāja. Īsāk sakot, šāds ilgtermiņa līgums atvieglo dzīvi, nav pastāvīgi jāuztraucas, kad un cik samaksās. Tā kā mums ir 560 slaucamās govis, dienā piegādājam pārstrādei 14–15 tonnu piena.

Uldis Innis, Priekules novada Priekules pagasta z/s Pauguri īpašni
eks:
– Iepriekš pārdevu pienu Bauskas uzņēmumam Baltic Dairy Board, bet tas pārtrauca pienu iepirkt, un nācās meklēt citu pircēju. Uz šo gadu esmu noslēdzis ilgtermiņa līgumu ar Food Union, bet vēl ir tikai pavasaris, tāpēc nevaru spriest, cik izdevīgi tas būs. Taču līgums nosaka cenu visa gada garumā, tāpēc varu prognozēt stabilitāti un aptuveni paredzēt ieņēmumus. Ganāmpulkā ir ap 280 slaucamo govju, dienā piegādāju 9–10 tonnas piena. Pēc līguma nosacījumiem varu spriest, ka cenu svārstības, kādas nu tās būs, tomēr notiks lēnāk.

Andrejs Kārklis, Kocēnu novada Bērzaines pagasta z/s Dzintari līdzīpašnieks:

– Aprīlī saņemšu naudu par pirmo gada ceturksni un piemaksu par 2017. gada ceturto ceturksni. Piemaksa ir 1 cents/kg, tādējādi pērn vidējā piena iepirkuma cena iznāca ap 33 centiem/kg. Šāgada pirmajā ceturksnī ir sliktāk – par 70 eiro uz tonnu mazāka cena. Pārdienās nododu līdz 9 tonnām piena, bet govju skaitu esmu samazinājis, jo diezgan daudz brāķēju. Kā būs ar cenu stabilitāti, vai svārstības, kādas parādās šogad, turpināsies – grūti pateikt.

Tālis Zariņš, Apes novada Trapenes pagasta z/s Kristiņi īpašnieks:
– Visu 2017. gadu strādāju pēc jaunā ilgtermiņa līguma nosacījumiem. Ik pēc pusgada saņēmu piemaksu ap 1 centu/kg. Vidējā piena cena 2017. gadā iznāca 28 centi/kg. Šogad atkal esmu noslēdzis tādu pašu līgumu. Zināmu stabilitāti tas dod. Vismaz maksā regulāri un nauda nepazūd. Man ir 70 slaucamās govis, dienā piegādāju 1,5 tonnas piena. Mazajiem piensaimniekiem – kā manai saimniecībai – stabilitāte ir ļoti svarīga.


Jānis Rancāns, Skrīveru novada Skrīveru pagasta z/s Madaras īpašnieks
:
– Ejam pa burbuli! Zemnieki mūsu valstī nevienu neinteresē, visu taču var iepirkt no ārzemēm. Kad piena cena bija 32–34 centi/kg, tas bija normāli. Šogad ar visu ilgtermiņa līgumu maksā 25 centus/kg, tas nesedz izmaksas. It īpaši šopavasar, kad jāuztraucas par lopbarību – pavasara sējai sēklu rudenī nespējām saražot, pēc slapjā rudens zeme papildus jāstrādā. Kas par iemeslu cenu kritumam – saka, esot piena pārprodukcija. Bet manā saimniecībā ir 500 slaucamās govis. Kā būs tālāk?

Mārtiņš Augstkalnietis, Alūksnes novada Mālupes pagasta z/s Kadiķi A.M. īpašnieks:
– Ilgtermiņa līgumu noslēdzu 2017. gada otrajā pusē. Augstākā piena cena gadā bija 34 centi/kg, bet vidējā – 31 cents/kg. Nosacījumi ir tādi – ja piena cena krītas, tad ir atspaids. Šāgada sākumā cena bija 26 centi/kg, tagad par centu mazāk. Bet, ja saņemu 25 centus/kg, nav nozīmes lēkāt no viena pārstrādātāja pie cita. Naudu ieskaita 1. un 16. datumā, ar to varu rēķināties.


Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

Lorem ipsum
FOTO: Leta

LA.lv