Laukos
Graudkopība

“Graudus pārdot Dānijā ir izdevīgāk”. Dāņu uzņēmējs par investīcijām un saimniekošanu Latgalē1


Jorgens Stefansens: Latvijā audzēto bioloģisko graudu pārdošanā Dānijā ir izdevīga, pat neraugoties uz augstajām transporta izmaksām.
Jorgens Stefansens: Latvijā audzēto bioloģisko graudu pārdošanā Dānijā ir izdevīga, pat neraugoties uz augstajām transporta izmaksām.
Foto: Uldis Graudiņš

Dānijas uzņēmējs Jorgens Stefensens, viens no četriem SIA “Likkelet” līdzīpašniekiem, ar lauksaimniecisko ražošanu Latvijā nodarbojas pēdējos piecus gadus. “Likkelet” Latgalē, Kaunatas pagastā pieder 1250 ha zemes, tostarp meži un purvi, tomēr Jorgens darbošanos lauksaimniecībā dēvē par hobiju un par labu investīciju. Intervijā viņš stāsta par savu pieredzi lauksaimniecības uzņēmējdarbībā Latvijā.

– Kāds mērķis jums, Dānijas uzņēmējam, bija sākt Latvijā lauksaimniecības uzņēmējdarbību?

– Mēs esam četri Likkelet līdzīpašnieki – es un trīs Dānijas investori, tostarp divi lauksaimnieki un viens lauksaimniecības tehnikas pārdevējs. No četriem saimniecības līdzīpašniekiem Latvijā dzīvoju un uzraugu saimniecības darbību vien es. Man Latvijā galvenais bizness ir transporta pakalpojumi, manai firmai Asat pieder 80 kravas automašīnu. Veicam pārvadājumus uz un no ES dalībvalstīm. Ar lauksaimniecību biju saistīts visu bērnības un jaunības laiku, mans vectēvs un tēvs bija lauksaimnieki. Kad ierados Latvijā pirms 15 gadiem, vispirms izveidoju transporta firmu, vēlāk, pirms desmit gadiem, mani kā līdzīpašnieku piesaistīja saimniecībā Kaunatā, kas jau piederēja trim Dānijas uzņēmējiem.

– Kādai lauksaimniecības nozarei pievērsāties un kāpēc?

– Kaunata atrodas NATURA 2000 teritorijā. Mēs pirkām zemi kā naudas ieguldījumu, nevis lai nodarbotos ar lauksaimniecību. Saņēmām ES atbalstu NATURA 2000 teritorijām. Šīs subsīdijas pārtrauca maksāt pirms pieciem gadiem. Mums tolaik bija kaut kas jādara. Lēmām sākt lauksaimniecības biznesu. Tas bija izaicinājums tāpēc, ka uzņēmējdarbība bija jāsāk pilnīgi tukšā vietā, tā teikt, no nulles. Mūsu īpašumā esošā zeme nebija izmantota 20 gadus kopš padomju laikiem. Tā bija aizaugusi ar krūmiem un jauniem kokiem un vispirms bija jāattīra. Vēl aizvien veicam šo apauguma attīrīšanas darbu. Ar ekskavatoru ik dienu aizlaistajos laukos rokam ārā kokus. Aizlaisto lauku attīrīšanā mums darbs būs vēl vairākus gadus.

Likkelet pavisam pieder 1250 ha liela zemes platība, tostarp meži un purvi. Patlaban aramzemes platība ir aptuveni 450 ha liela. Iespējams, vēl šogad attīrītā platība sasniegs 500 ha. Vēl 50 ha varēsim iztīrīt, pārējo platību apmežosim. Šoruden apmežosim problemātiskās lauksaimniecības zemes (mazas platības, grūti apstrādājamas/ar apgrūtinātu piekļuvi), stādīsim egles un bērzus vairāk nekā sešos hektāros zemes. Esam iecerējuši stādīšanu turpināt arī nākamajos gados, lai dotu atpakaļ Rāznas nacionālajam parkam, kurā atrodamies, kā arī skābekļa ražošanai un CO2 piesaistei.

– Cik aptuveni maksā viena hektāra attīrīšana no apauguma un sagatavošana izmantošanai lauksaimniecībā?

– Neesmu rēķinājis. Vēl ir arī akmeņu lasīšana. Šogad šo darbu mums veica seši puiši. Tas man maksā naudu. Cenšamies darīt visu iespējami labāk.

Atgriezīšos pie mūsu izvēles. Darbojamies kā bioloģiskie zemnieki jau kopš paša darbības sākuma 2016. gadā. Iemesli ir divi: bioloģiskās lauksaimniecības labās perspektīvas nākotnē un mūsu saimniecības reljefs – Latgales pakalnos nekad nekulsim tādas ražas kā Zemgalē. Tā kā atrodamies NATURA 2000 teritorijā, tas jāņem vērā. Likkelet atrodas ļoti skaistā vidē.

Mēs audzējam griķu šķirni ‘Lileja’, miežus ‘Austris’ un zirņus ‘Respect’ – pavisam gandrīz 126 ha platībā, turklāt tā, lai zirņu būtu vairāk nekā 50%. Vēl viena mūsu audzētā kultūra ir rudzi. Audzējam šķirni ‘Antominskije” 45 ha platībā. Auzu šķirne ‘Bingo’ auga 85 ha platībā. Šajā gadā eksperimentējām – iesējām āboliņam (šķirne ‘Raunis’) 10 ha platībā kā apakškultūru ripsi. Vēl no aizvadītā gada 0,8 ha platībā aug sarkanais āboliņš ‘Dižstende’.

Foto: Uldis Graudiņš

Attēlā – Miežu ‘Austris’ un zirņu ‘Respect’ mistrs saimniecības laukos. Zirņu daudzums mistrā pārsniedz 50%.

– Cik lielas ražas kūlāt šajā gadā?

– Rudziem un auzām aptuveni 2 t/ha, miežiem un zirņiem kūlums bija mazāks. Šogad tie labi neauga. Likkelet darbojas īpašos apstākļos – audzēt labību pauguros un ieplakās ir izaicinājums! Mūsu māla, smilts un kūdras maisījuma augsnē vienā dienā var apstrādāt vien 6–8 ha lielu platību. Augsne ir smaga. Tehnikai, braucot augšā un lejā, ir liela slodze, tā mēdz neizturēt un ir jālabo.

– Darbojaties ar bioloģiskajām audzēšanas metodēm. Kā uzturat augsnes auglību?

– Kā jau visi bioloģiskie zemnieki, arī mēs strikti ievērojam augu sekas maiņu, lai iekļautu tauriņziežus un ļautu augsnei atpūsties. Ik gadu mainām kultūras. Nākamajā gadā mums būs lielas āboliņa platības, kuras arsim papildu mēslojuma nodrošināšanai. Līdz šim augsnes auglība nebija problēma, jo graudaugu kultūras savā zemē audzējam vien ceturto sezonu. Saprotam, ka jādod zemei ir arī kaut kas atpakaļ, nedrīkst no tās tikai ņemt. Augsnes auglības noturēšana un celšana ir visu to bioloģisko saimnieku izaicinājums, kuriem nav dzīvnieku. Ja mums būtu arī dzīvnieku ganāmpulks, kūtsmēslu 500 ha lielai platībai nepietiktu. Patlaban vērtējam iespēju nākamajā gadā sākt arī gaļas liellopu biznesu ar aptuveni 100 dzīvniekiem. Paugurainajos laukos tas varētu būt izdevīgāk, nekā audzēt graudus. Ir arī citi iemesli, tostarp būtu dabisks mēslojums. Protams, lielajos laukos mēs turpinātu labības audzēšanu.

– Vai saimniecības zemei ir vajadzīga kaļķošana?

– Mums vēl kaļķošana nav vajadzīga. Vien piekto gadu audzējam kultūraugus. Patlaban augsnes analīzes uzrāda vajadzīgo augsnes skābumu.

– Kur pārdodat izaudzēto graudu ražu?

– Esam bioloģiskie zemnieki, tāpēc Latvijā par labu cenu varam pārdot vien auzas. Tās pārdodam AS Dobeles dzirnavnieks. Šim uzņēmumam ir auzu pārslu ražošanas līnija. Šā iemesla dēļ tas ir ieinteresēts no mums šo kultūru pirkt. Ir arī citi pircēji, kas auzas pārdod Vācijā. Pārējās kultūras vedam pārdot uz Dāniju. Neviens Latvijā par tām nemaksā bioloģiskajai ražošanai atbilstošu cenu. Latvijā tikpat kā nav bioloģisko cūku fermu, nav kur šos produktus izmantot.

– Vai izdodas arī pelnīt, vedot graudus uz Dāniju un pārdodot tos tur?

Dānijā ir daudz izdevīgāk pārdot nekā Latvijā, kur par bioloģiskajiem graudiem maksā gandrīz tādu pašu cenu kā par konvencionāli audzētajiem graudiem. Piemēram, Dānijā bioloģiskos miežus pērk par divas reizes augstāku cenu nekā Latvijā.

Ja bioloģiskos miežus pārdod Latvijā, par tiem var saņemt par desmit eiro lielāku maksu nekā par konvencionālajiem miežiem. Ne vairāk. Dānijā bioloģisko graudu pārdošana ir izdevīga, pat neraugoties uz augstajām transporta izmaksām – vedot ar automašīnu no Latvijas, tie ir 60 eiro/t.

– Vai apdrošināt sējumus?

– Nezināju par šādu iespēju. Tas man ir jaunums, interesēšos un to vērtēšu.

– Lauksaimnieki nereti ļoti kritizē darba tirgu, kas nespēj piedāvāt zinošus darbiniekus vai arī vispār nespēj neko piedāvāt. Kāda ir Likkelet pieredze?

– Mums ir labi darbinieki, galvenokārt jauni cilvēki. Nodarbinām divus jaunus menedžerus un trīs traktoristus, viens no viņiem dara arī citu darbu. Arī divi traktoristi ir jauni puiši, trešais ir vairāk nekā 50 gadu vecs. Gandrīz visi darbinieki ir vietējie cilvēki. Zinu par dzeršanas problēmu. Uz mūsu labajiem darbiniekiem tā neattiecas. Ar viņu darbu esmu apmierināts.

– Kā tikāt galā ar pēdējo divu gadu dabas apstākļu izaicinājumiem?

– Pēdējie divi gadi kā visiem lauksaimniekiem bija slikti – viens pārāk mitrs, otrs pārāk sauss. Tomēr mācējām sezonu pabeigt pat ar nelielu peļņu. Mēs vēl nevienu gadu neesam darbojušies ar zaudējumiem.

Šajā gadā pavasaris bija ļoti sauss. Piemēram, pēc iesēšanas izdīga 70% auzu, vēlāk pēc lietus sadīga atlikušie 30% sējumu. Augšana notika divos tempos. Lai varētu kult, bija jāgaida, kad nogatavosies vēlāk uzdīgušie augi. Dabas apstākļi šajā sezonā nebija lauksaimniecībai optimāli, tomēr tie bija labāki nekā pērn un aizpērn.

Latvijā salīdzinājumā ar Dāniju ir sešas nedēļas īsāks veģetācijas periods. Cenšamies iespējami agrāk sākt sezonu un iespējami agrāk to beigt.

Foto: Uldis Graudiņš

Attēlā: Sēklas materiāls uzņēmuma glabātavā.

– Ko darāt ar saimniecības peļņu?

– Ar lauksaimniecisko ražošanu nodarbojamies pēdējos piecus gadus.

Visu nopelnīto naudu ieguldām atpakaļ saimniecībā. Nauda paliek Latvijā.

Zemnieks ikdienā nejūt, ka viņš pelna naudu. To nejūt līdz brīdim, kad saimniecību pārdod. Darbošanās ar lauksaimniecību ir dzīvesveids. Mēs vismaz nestrādājam ar zaudējumiem un esam apmierināti. Ieguldījums zemes pirkšanā ir labs ieguldījums tāpēc, ka zemes cena kāpj. Esam lauksaimniecības biznesā, jo redzam to kā ilgtermiņa investīciju, kas pelna. Jauki, ja peļņa ir ik gadu, tomēr virsmērķis ir labs investīcijas rezultāts. Mēs naudu nopelnījām pirms ierašanās Latvijā, patlaban ikdienā mēs nepelnām.

– Salīdziniet, kādi lauksaimniekam ir darbošanās nosacījumi Latvijā un Dānijā.

– Neredzu atšķirību lauksaimniecības uzņēmējdarbībai Latvijā un Dānijā. Latvijā zeme ir lētāka nekā Dānijā. Kaunatā zeme maksā 2500 eiro/ha. Dānijā lauksaimniecības zemes cena ir 25 000–35 000 eiro/ha. Zemes cena Latvijā noteikti kāps. Dānijā lauksaimnieki saņem lielākas subsīdijas, jo zeme ir dārgāka.

Vislielākā problēma ir Latvijā sešas nedēļas īsākais augu veģetācijas laiks. To ietekmēt nevar. Latvijas lielā problēma ir cūkgaļas imports, nevis ražošana uz vietas. Latvijas cilvēki un valdība nevēlas esošo cūku fermu paplašināšanu un jaunu fermu būvniecību. Iemesls – lielās fermas rada nepatīkamu smaku. Latvijā vajag lielākus cūkgaļas ražošanas daudzumus. Daudzi mani kolēģi ir vēlējušies ieguldīt naudu šajā biznesā, tomēr nav saņēmuši vajadzīgo atbalstu un viņu iecere izplēnēja.

Latvijā vajadzētu atļaut šādu fermu būvniecību, vienlaikus agrāk apstiprinot likumus, kas nodrošinātu šādu fermu mierīgu līdzāspastāvēšanu ar sabiedrību. Mēslus var iestrādāt uzreiz zemē, var ar likumu noteikt šādu nosacījumu, kā tas, piemēram, ir Vācijā. Smaku tad nav. Valstij būtu daudz labāk attīstīt ražošanu un pat eksportēt daļu no ražotās cūkgaļas. Vismaz ražot tik daudz cūkgaļas, lai tās pietiktu pašu iedzīvotāju patēriņam. Latvijas valdība to nesaprot!

Palūkosimies arī uz Latvijas kokrūpniecību. Baļķus kā izejvielu no Latvijas eksportē uz Zviedriju. Tiem varētu pievienot vērtību tepat Latvijā. Vajadzētu skatīties uz Igauniju un Lietuvu, mācīties no kaimiņvalstīm. Ražošana Latvijā ir ļoti vāji attīstīta. Līdz šim neesmu manījis pazīmes, ka Latvijas valdība būtu veikusi noderīgas darbības ražošanas attīstīšanai. Ražošana uz vietas valstī ļautu izmantot cilvēkus, viņi varētu pirkt produktus. Latvija pārdod uz citām valstīm ļoti daudz izejvielu. Tām varētu tepat pievienot vērtību un pārdot jau kā produktus, nevis kā izejvielas. Tā ir ļoti liela problēma Latvijai.

– Jūsu tautieša Rasmusena kunga darbošanās Latvijā cūkkopības nozarē rāda, ka arī ārzemnieks var ieguldīt naudu un bizness izdosies.

– Es neteicu, ka Latvijā nav nevienas cūku lielfermas. Tomēr to ir nepietiekami. Daudziem, kas vēlas ieguldīt cūkkopībā, nedod atļaujas to darīt.

– Kāda ir jūsu sadarbības pieredze ar Kaunatas pagasta pārvaldi, ar Rēzeknes novada pašvaldību?

– Man ir laba pieredze. Tomēr es vēl neesmu prasījis atļauju cūku fermas būvniecībai vai kam līdzīgam. Neesmu iecerējis kaut ko tādu būvēt.

– Kādu ES un Latvijas valsts atbalstu izmantojat, kādu atbalstu saņēmāt agrāk?

– Kā visi lauksaimnieki saņemam tiešmaksājumus. Neesam rakstījuši nevienu projektu atbalsta saņemšanai no ES fondiem. Neesam papūlējušies to darīt. Iespējams, nākamajā gadā būvēsim graudu kalti un tad izmantosim ES un Latvijas valsts atbalstu būvniecībai. Lauksaimniecības tehniku mums piegādā viens no saimniecības līdzīpašniekiem, viņš Dānijā nodarbojas ar tās pārdošanu. Mēs pērkam tehniku labā stāvoklī par labu cenu. Saimniecībai ir viens John Deere traktors, divi New Holland traktori, John Deere kombains un ekskavators.

– Kādas ir Likkelet nākotnes ieceres Latvijā?

– Turpināsim jau sāktos darbus. Iespējams, sāksim nodarboties ar gaļas lopkopību. Gaļas pārdošana varētu notikt gan Rīgā, gan arī Dānijā. Man ir labs draugs Jespers Holms, SIA Hereford īpašnieks. Viņam Rīgā pieder divi veikali. Mēs varētu sadarboties gadījumā, ja Likkelet sāks liellopu gaļas biznesu. Dānijā gaļas liellopu gaļa ir vairākas reizes dārgāka nekā Latvijā. Iespējams, mēs nodarbotos ar jau iepakotas gaļas eksportu, turklāt piegādātu gaļu vairumtirgotājiem, nevis tieši veikaliem. Ja sāksim ar gaļas lopkopību darboties, tad nākamajā pavasarī. Tādā gadījumā pieņemsim darbā divus papildu darbiniekus.

Līdz šim ar biznesu Latvijā esam apmierināti. Likkelet saimniecība attīstās.

Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv
LA
Laukos.lv
Laukos
PVD atgādina par nepieciešamību vakcinēt mājdzīvniekus pret trakumsērgu
1 diena
SD
Sandra Dieziņa
Laukos
“Jaunpils pienotavas” valdi atstāj Raimonds Misa
1 diena
LA
Laukos.lv
Laukos
Apbalvoti konkursa “Sakoptākais mežs” uzvarētāji
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Eksperts par to, kas ir satraucoši un pat bīstami saistībā ar vēlēšanām Rīgā 2
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Petraviča par sirmgalves nāvi pansionātā: notikumi “Laucienē” prasa rūpīgu apstākļu izvērtēšanu 3
13 stundas
LA
LA.LV
Sports
Indrašim Jaroslavļā salauž degunu, bet tiesneši pārkāpumu nepamana
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
Dombravu sadusmo kāds vārds tiešajā ēterā 3
3 stundas
SK
Skaties.lv
Pasaulē
Spānijā atdzīvināta sieviete, kurai sešas stundas bija apstājusies sirds
1 stunda