Bizness, Mājražošana

Čili un ingvers ābolu sulā. Bijušā rīdzinieka pieredze mājražošanas biznesa startā

Diez vai rīdzinieks KĀRLIS ULMANIS pirms četriem gadiem būtu iedomājies, ka kļūs par mājražotāju, dzīvos lauku mājā, kops ābeļdārzu un spiedīs ābolu sulu. Šo radikālo soli viņš spēris, lai bērniem nebūtu jāaug uz pilsētas akmeņiem, bet pats varētu “izkāpt” no datora.

Iepatīkas jau pirmajā reizē

“Kalnzemnieki” Vecumnieku novada Bārbeles pagastā, kur tagad dzīvo Kārlis Ulmanis ar sievu Rutu un diviem bērnudārza vecuma bērniem, nav dzimtas īpašums – tas iegūts apmaiņas ceļā. Mājas iepriekšējā saimniece bija ielikusi avīzē sludinājumu, ka to maina pret dzīvokli. Kārļa vecaistēvs, zinot, ka mazdēls meklē lauku mājas, lai būtu, kur pavadīt vasaras ar ģimeni, ierosinājis apskatīt “Kalnzemniekus”. “Bijām iecerējuši lauku mājas Vidzemē, uz šejieni atbraucām tikai aiz cieņas pret vecotēvu. Bet, ieraugot šo vietu, mums tā tik ļoti iepatikās, ka sapratām – tā ir mūsējā,” ne tik senus notikumus atceras “Kalnzemnieku” jaunais saimnieks.

Sākumā domājuši, ka abi ar sievu no Bārbeles braukās uz Rīgu strādāt (Kārlis iepriekš bija grafiskais dizainers reklāmas aģentūrā Ozols IR, bet sieva – sabiedrisko attiecību speciāliste Latvijas Universitātes bibliotēkā). Tad domas mainījuši, jo bijis skaidrs, ka Kārlis grafiskā dizainera darbu var darīt arī attālināti (viņš veido vizītkartes, bukletus, logotipus un maketus), bet sieva turpināt iesākto nodarbi – no lietotiem apģērbiem un audumu atgriezumiem šuj dažādus apģērba gabalus, kas atpazīstami pēc zīmola Ulmann. Starp citu, Rutas veikumu varēja novērtēt arī tie, kas pirms pāris gadiem sekoja līdzi LTV1 raidījumu ciklam Uzvelc tautastērpu!. Kopā ar raidījuma vadītāju Dīvu Reiznieku viņa uzšuva Dīvam stilizētas tautastērpa bikses.

Tomēr Kārli urdījis nemiers, ka, pārceļoties uz “Kalnzemniekiem”, taču bijusi apņemšanās vairāk pievērsties lauku darbiem. To, kas tie varētu būt, priekšā pateicis ābeļdārzs. “Tas pieder kaimiņam, kuram par to nebija lielas intereses, jo viņš šeit nedzīvo. Lai ābeļdārzs nepārvērstos par līdumu, vienojāmies, ka to nomāsim no viņa.” Līdz ar to tagad aptuveni trīs hektāros aug 128 ābeles, no kurām viena daļa stādītas vēl Latvijas laikos, bet lielākā daļa – padomju gados.

Māl­aboli, rožāboli, trebu, antonovka, pepiņi, sīpoliņi, dzidrie – Kārlis citu pēc citas sauc ābolu šķirnes, kas aug blakus viņa mājai. Kad no augļukokiem sāka birt āboli, vajadzējis pieņemt lēmumu, ko ar tiem darīt. Sākumā ar draugu domājuši, ka gatavos sidru. To pirmajā gadā arī darījuši, bet tad draugs pats ticis pie zemes un sadarbība beigusies. Lai āboli neietu postā, Kārlis sācis no tiem spiest sulu.

Tauta investē startam

Jau pirms pārcelšanās uz dzīvi laukos jaunais vīrietis sācis mācīties Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur apguvis bioloģisku lauksaimniecību, arī augļukoku kopšanu. “Man nebija iepriekšējas lauku darbu pieredzes,” savu vēlmi uzkrāt zināšanas jaunā darbības jomā pamato Kārlis. Lai nopietni pieķertos ābolu pārstrādei, vajadzēja iekārtot ražošanas telpas, kas atbilst Pārtikas veterinārā dienesta noteiktajām prasībām, kā arī iegādāties nepieciešamo aprīkojumu. Tam naudas nav bijis, tāpēc savu ideju pieteicis kolektīvā ieguldījuma platformā Projektubanka.lv.

“Tādējādi tiku ne vien pie starta kapitāla, bet arī pie manas produkcijas patērētājiem,” atklāj Kārlis un tuvāk paskaidro, kāds ir kolektīvā ieguldījuma platformas darbības princips. Projektubanka.lv deva platformu, kur varēju izklāstīt, ko esmu iecerējis darīt un cik daudz naudas tam nepieciešams. Ar dažādām aktivitātēm paši nodrošina, ka projekta īstenošanai savāc vajadzīgo summu. Tie, kam patika mana doma pievērsties ābolu sulas ražošanai un bija gatavi investēt, lai tiktu pie šā produkta, nopirka sulu, kas vēl tikai tiks ražota.” Kārlis atklāj, ka izdevies divās nedēļās piesaistīt 60 interesentus, kas kopā iemaksājuši 1500 eiro. Par šo naudu viņš varējis nopirkt elektrisko ābolu smalcinātāju, sulas spiedi, katlus sulas pasterizēšanai un vēl citas lietas, kas bija vajadzīgas, lai uzsāktu mājražošanu. Par to, kā tērēta saziedotā nauda, vajadzējis atskaitīties Projektubanka.lv.

Saldais ar saldskābo un skābo

Lai ābolu sula garšotu gan lieliem, gan maziem, Kārlis pusi uz pusi ņem saldos un saldskābos ābolus, tiem pievieno piektdaļu skābo ābolu un piešauj arī pa mežābolam un bumbierim. “Mālāboli ir saldskābi, rožāboli, cukuriņi un sīpoliņi – saldi, bet antonovkām raksturīga skāba garša. Antonovkā un sīpoliņā cukura daudzums ir vienāds, bet atšķiras skābju daudzums – antonovkā to ir vairāk.”

Kad augļi nomazgāti, tos liek elektriskajā smalcinātājā, pēc tam – mehāniskajā sulu spiedē, kuras ietilpība ir 100 litru. Tālāk sulu pusstundu pasterizē +82 °C. “Lai sulai būtu bagātīgāka garša, pievienoju čili, upeņu zariņus, ingveru, banānu, piparmētru vai kaltētas cidonijas.” To, kādā daudzumā piedevu būtu labāk pievienot, noteikuši eksperimentējot. Kārlis atklāj, ka, piemēram, uz 30 litriem ābolu sulas ņemot sešus čili piparus. Kad vaicāju, kuram produktam ir vislielākā piekrišana, viņš neslēpj, ka ābolu sulai ar ingvera un upeņu piedevu. To varot karsēt un dzert kā imunitātes stiprinātāju, kad plosās gripa un citas vīrusu izraisītas slimības.

Angliski runājošajās valstīs jau 200 gadu ir pazīstams teiciens: “An apple a day keeps the doctor away.” (“Viens ābols dienā, un ārsts nebūs vajadzīgs.”) Varbūt mazliet pārspīlēti, bet sava daļa patiesības tajā noteikti ir, jo āboli satur daudz C vit­amīna, E vit­amīnu un nedaudz B grupas vit­amīnus, kas visi ir svarīgi, lai stiprinātu imunitāti. Savukārt polifenoli (tie visvairāk koncentrējas ābola miziņā!) darbojas kā antioksidanti. Jāņem vērā arī tas, ka āboli ir šķiedrvielām bagāti, kas ne vien palīdz regulēt vēdera izeju, bet arī samazina apetīti, ātrāk radot sāta sajūtu.

Pievienot komentāru