Laukos
Meži

Iznākusi grāmata “Sūnas Teiču dabas rezervātā” 16


Baiba Bambe
Baiba Bambe
Foto – Karīna Miezāja

Kāpēc svarīgi sūnas pazīt? Iemesli ir dažādi. Gan saimnieciski, gan ekoloģiski. Sfagnu sūnas gadu tūkstošos pārvēršas kūdrā. Tāpēc cilvēkiem jāsaprot, kādi apstākļi sūnām vajadzīgi, lai ekonomisko interešu dēļ tās neiznīcinātu. Turklāt sūnas ir skaistas! Tā domā LVMI “Silava” pētniece, Dr. biol. Baiba Bambe, kas ir šīs grāmatas līdzautore.

B. Bambe: “Kad strādāju līgumdarbu Teiču rezervātā, no sūnām nekādi nevarēju izvairīties, jo tur gan mežā, gan purvā sūnām ir ļoti liela nozīme. Un interesējušas tās mani ir vienmēr, tādēļ arī piekritu uzzināt ko vairāk. Pētīju gan sūnas, gan pārējos augus, kas bija Teiču rezervātā, bet par tiem darbs vēl nav pabeigts. Tā kā pētījumu un grāmatas izdošanu par sūnām atbalstīja mežzinātnes institūts “Silava”, bija stimuls visu savākto informāciju apkopot. Grāmatā ieguldīts trīsdesmit gadu darbs. Pirmie desmit gadi veltīti lauka pētījumiem – ar mežaudžu plānu ejot pa purvu, sadalot to kvadrātos un katrā kvadrātā novērtējot sugu izplatību. Pēc tam atkārtoti apsekojot atsevišķas interesantākās vietas un apkopojot datus.

Sūnām zemsedzē purvā ir ļoti liela nozīme. Mežā galvenais organiskās masas producētājs ir kokaudze, bet purvā galvenās ir purva sūnas vai lakstaugi.

Tā ir viena no dzīvības formām, un es par savu uzdevumu uzskatu aizstāvēt šīs mazās dzīvībiņas, kuras daudzi pat nesaskata. Mums jānoskaidro, kādi apstākļi tām vajadzīgi, lai mēs ar savām saimnieciskajām interesēm tās neiznīcinātu. Būtisks kaitējums šai ekosistēmai būtu nevis meliorācija vai koku ciršana, bet visas kūdras aizvākšana, kad sūnas vairs nespēj atjaunoties. Tas notiek tad, kad purvu vispirms nosusina un pēc tam norok. Un spiediens no valstīm, kurās kūdras trūkst, ir ļoti liels. Protams, pastāv jautājums – varbūt par labu naudu to ir vērts darīt? Daļēji varbūt, taču ir jāpadomā – cik mēs varam atļauties, lai nezaudētu visu. Tā, lai mums arī paliek un lai tas viss turpinās.

Teiču rezervātā pirmo reizi Latvijā tika atrasta klints andreja, kas aug uz akmens, un arī šaurpūslīšu mēslsūna. Klints andreja atrasta arī citur Latvijā, bet šaurpūslīšu mēslsūna nekur citur Latvijā uzieta nav.

Kāpēc mēslsūna? Nedaudzām sūnu sugām sporu izplatību veicina kukaiņi. Viņi aiznes sporiņas uz organiskiem izmetumiem, kas ir purvā. Tur ir daudz slāpekļa. Tā sūna izaug tieši vai nu uz kāda pārnadža mēsla, vai beigtas pelītes. Par maitas sūnu to nenosauca, bet nosauca par mēslsūnu.

Aknu sūna. Vai tai ir saistība ar aknām? Īsti nav, tikai lēverveidīgais laponītis atgādina aknu formu.

Līksmaiļu pumpurzarene… Skaistie vārdi ir Austras Āboliņas radīti. Līdz tam jau tikai nedaudzām sūnām bija latviskie nosaukumi – dzegužlini, rūsaine, stāvu sūna. Bet tad Austra Āboliņa ķērās tam visam klāt. Un, tā kā viņa bija cilvēks ar lielām zināšanām ne tikai bioloģijā, botānikā, mežzinātnē, bet arī valodas mākslā, tad daudzas sūnas tika nokristītas skanīgos, latviskos vārdos.

Par sūnu ārstnieciskajām īpašībām pētījumi vēl notiek, un iespējams, ka daudz kas vēl tiks atklāts. Tieši tāpēc mums visas sūnu sugas jācenšas saglabāt. Bez tam sfagni tiek uzskatīti par sterilu vidi. Tos izmantoja marles saišu vietā, kad citu apsēju nebija. Sūnu purvā var iespiest bedrīti un padzerties, ūdens nebūs netīrs.

Man dažreiz jautā, vai staigāt pa purvu nav bīstami. Esmu pamazām pieradinājusies saprast, kur drīkst kāju likt un kur ne. Uz kura ciņa drīkst kāpt un uz kura ne. Ja tur ir tikai sfagnu klājiens, tad var būt visādi, jāskatās, kur ir gan sūnas, gan pārējie augi. Sūnām nav sakņu, toties pārējiem augiem ir un tie veido pinumu, kas var dot atbalstu. Brīnāties, ka sūnām nav sakņu? Nē, ir tikai nelieli izaugumi, ko sauc par rizoīdiem un kas ir tik smalki, ka tos pat nevar redzēt.

Un ar čūskām ir tā – ja būs karsts un sauss, tās noslēpsies, bet, ja silts un mitrs, – sildīsies saulītē. Ja redzēta viena, tad tik skaties, būs arī nākamā. Tad zinu – šī ir čūsku diena.”

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu

LA.lv