Laukos
Mežsaimniecība

Ja tā lieta patīk, uz meža izmaksām neskatās 0


Egons Matisāns
Egons Matisāns
Foto: Valdis Semjonovs

Egonam Matisānam pieder 26 ha meža Rugāju novada “Stāmeros”. Mežs gan mantots, gan pirkti izcirtumi. Divdesmit gados, kopš nodarbojas ar mežsaimniecību, vienlaidus nocirtis tikai nepilnu hektāru un arī tikai tāpēc, ka pāri gājusi vētra. Praktiski visas jaunaudzes izkoptas. Mežu gan stāda, gan ļauj tam atjaunoties dabiski.

Porziņģa ozoli, Ērgļa nogabals

Egons Matisāns: Šogad dzimšanas dienā saņēmu trīs dāvanas. Pirmā bija vēsts no Meža īpašnieku biedrības, ka pie manis brauks konkursa žūrija. Otrā – ziņa no meža pētnieka Māra Laiviņa, kurš zina visu par cietajiem platlapjiem. Viņš arī izteica vēlēšanos zinātnes nolūkos pastaigāt pa manu mežu. Trešā gan bija dāvana pēdiņās – kāds manā mežā bija izgāzis atkritumu kravu.

Stress, uzņemot žūriju, protams, liels. Taču mani pārņēmis sportisks azarts, gribas pamēroties spēkiem. Sekoju visam, ko vien varu par šo konkursu izlasīt.

Meža 11. nogabalu retināju dienā, kad pa visām radiostacijām Andra Ērgļa izpildījumā skanēja dziesma “Ripoja akmens”. Tā arī šo nogabalu nosaucu par Ērgļa nogabalu. Vēl man ir Purva ceļš. Ceļš cauri jaunaudzei, kuras malā ir purvs. Būvēju to pats. Ik pa laikam pielaboju, uzberot dolomītu. Deviņdesmitajos gados ceļa malas pļāvu ar izkapti, tagad to daru ar traktoru. Un vēl man ir Porziņģa ozoli. Porziņģa tāpēc, ka pārstādīju tos tad, kad kociņi bija slavenā basketbolista augumā – pāri par diviem metriem. Pretēji apgalvojumam, ka tik lielus ozolus pārstādīt nedrīkst, ozoliņi aug braši un nenīkuļo.

Balvos, vecajā muižas parkā, pastaigājoties ar suņuku, rudeņos lasījām zīles. Pilnas kabatas. Vienreiz salasīju pat divus spaiņus. Un tad izsēju mežā, neaprokot. Kā sīlis. Tāpat arī staigājot pa mežu skatos – ja kaut kur ozoliņi ieauguši tuvu viens otram, izroku, lai koki retinot netiktu izvākti, pārstādu uz augšanai piemērotāku vietu. Uz mežu šad tad ar piekabi atvedu sapuvušos ābolus un kaut ko tamlīdzīgu gan no sava, gan kaimiņu dārza. Taču nez vai to vajag darīt, jo augsne kļūst aizvien auglīgāka, pēc tam nezinu, kā izkopt. Izaudzēt priedīti šādā auglīgā zemē nemaz nevar, jo tā ir praktiski nepamanāma. Eju, meklēju, redzu un neredzu.

Rises aizplombē ar smilti un dolomītu

Pārsvarā domāju par mežu. Nezinu, vai tas ir labi, varbūt esmu darbaholiķis. Arī sestdien un svētdien gribas atbraukt ja ne uz savu, tad valsts mežu platībām. Tur nepārtraukti kādas pārmaiņas. Mēdzu pārstaigāt iestigotās cirsmas valsts mežos, patiesībā mēs jau visi mācāmies no vecākā brāļa. Vienreiz skatos – koku grupiņa atzīmēta kā atstājamie sēklu koki. Bet viena skaista priede nav atzīmēta. Man tā priede tā iepatikās, likās, ideāls sēklas koks, un es ņēmu iekrāsoju to kā atstājamu. Ceru, ka tai priedei daudz skaistu bērnu un tā mana patvaļība devusi pienesumu.

Pirms gadiem desmit es par valsts mežu apsaimniekotājiem uzrakstīju “Delfos” kritisku komentāru, jo mežā, izvedot kokmateriālus pēc kopšanas cirtes, cauri vidējai egļu audzei bija izbrauktas dziļas rises. Uzrakstīju, ka valsts meži iemācījušies būvēt labus ceļus, bet nav iemācījušies kopt jaunaudzes. Taču – kolīdz tu kādu kritizē, tā agri vai vēlu iebrauc tajā pašā grāvī. Tā 2010./2011. gada ziemā bija tik dziļš sniegs, ka mežizstrādes firmas maksāja saviem strādniekiem par dīkstāvi, lai tikai tie neaizbēg. Forvarderi zem biezā sniega baļķus nemaz nevarēja atrast. Arī es pārlaidu ziemu un gaidīju, kad varēšu izvest krājas kopšanā nocirsto. Taču izvest varēju tikai 26. maijā un rises aiz traktora palika ne mazāk dziļas kā toreiz manis kritizētās. “LVM” tādos gadījumos dangas izlīdzina, bet es rises aizpildīju ar smilti un nedaudz dolomīta šķembām aizplombēju. Izmaksas lielas, bet, ja tā lieta patīk…

Nedaudz esmu investors

Atzarojis egles esmu minimāli. Uzskatu, ka, to darot, meža īpašnieki aplaupa savus bērnus un mazbērnus, jo zaļā masa ir tā, kas veido koksnes pieaugumu. Turklāt eglei ir virspusēja sakņu sistēma. Tā bradāšana pa jauno egļu saknēm, ja vēl notiek siltā laikā, iespējams, nolemj egles sakņu trupei. Eglei nepatīk, ka saule apdedzina mizu. Arī bērzs ir jutīgs pret apgaismojuma režīma maiņu. Egles esmu atzarojis tikai gar ceļa malu, lai ceļa līnija ainavā būtu simpātiskāka. Tad arī meža zvēri labāk pamanāmi. Man dažreiz patīk sēdēt mašīnā, lasīt ziņas internetā un pie viena redzēt, kā ceļu pāriet stirna vai medņu vistas.

Bērnu man nav, bet ir pieci krustbērni, vecāko māsu bērni. Krustbērnus esmu mēģinājis nevis piespiest ar varu, bet ar maksāšanu ieinteresēt strādāt mežā. Varbūt smagais darbs bērnībā mežā viņus ir pārliecinājis, ka jāmācās čakli. Mani krustbērni ir izglītoti un krietni apķērīgāki par mani.

Pēdējos četrus gadus ar mežsaimniecību esmu mīnusos. Arī tad, kad cērtu kopšanas cirtes, ja rēķinu par darbu cirsmā algu arī sev, nekāda peļņa nesanāk. Drīzāk jau nedaudz esmu investors. Es ieguldu mežā ar domu – kad būšu vecāks un švakāks, varēšu pārdot cirsmas uz celma.

LA.lv