Laukos
Graudkopība

Jāmācās atšķirt cēloņus no sekām. Par integrēto un konvencionālo audzēšanu0


Guntis Gulbis
Guntis Gulbis
Foto: Dainis Bušmanis

SIA “Integrētās audzēšanas skola” dibināta 2006. gadā. Tātad darbojas jau 13. gadu. Skolas mājaslapā stāv rakstīts: “Skola saviem klientiem sniedz dažāda veida lauksaimniecības un mežsaimniecības konsultācijas, aptverot gan audzēšanas, gan ražošanas, gan ekonomiskos aspektus. Skolas mērķis ir sniegt klientiem iespējami pilnīgāku un profesionālāku izglītību un konsultācijas, aptverot modernākās pasaules tehnoloģijas un nezaudējot Latvijas vērtīgākās pašmāju atziņas vairāk nekā simts gadu griezumā.”

GUNTIS GULBIS, Integrētās audzēšanas skolas (IAS) valdes priekšsēdētājs, intervijā uzsver, cik svarīga ir tieši sistemātiska un regulāra zināšanu apguve, kas faktiski ir nebeidzams mācību process visas dzīves garumā. Tāpēc mājaslapā ierakstītais teikums par pašmāju atziņu vērtīgumu simts un pat vairāk gadu griezumā iegūst īpašu nozīmi un pamatojumu.

– Kā un kādēļ tika izveidota Integrētās audzēšanas skola?

– Ideja par šādas skolas izveidi radās gandrīz nejauši. Bijām ar kolēģiem un ģimenēm ekskursijā Ainažos, tostarp apmeklējām Ainažu jūrskolu. Tur uzzinājām, ka jūrskolas izveidošana bijusi Krišjāņa Valdemāra ideja par to, ka vajadzīga skola, kur tie, kam ir zināšanas un pieredze jūrlietās, var ar tām dalīties ar citiem. Un ka tas notiek mērķtiecīgi vienuviet, nevis kaut kā izkliedus.

Šī ideja par skolu mūs iedvesmoja, un kopā ar kolēģiem lēmām, ka arī mums ir uzkrājusies pietiekami liela pieredze un zināšanas, ko savā praktiskajā darbā esam pārbaudījuši, lai varētu atļauties dibināt mācību iestādi, kur savās zināšanās dalīties ar citiem.

– Kā notiek apmācības šajā skolā?

– Visi skolas lektori ir arī konsultanti, vada seminārus un citas apmācības. Katrs no mums kādu jomu pārzina labāk nekā citi. Tāpat pieaicinām arī citus speciālistus, kas savukārt kādu jomu pārzina labāk nekā mēs.

Skolā jāievēro noteikti standarti un likumdošanas normas, kas attiecas uz akreditētām mācību iestādēm. Galvenais, protams, ir sistēma, kas darbojas. Un tieši šī sistēma ļauj mums nodot tālāk savas zināšanas nevis fragmentāri, bet kā konkrēta procesa kopainu. Tas ir ļoti svarīgi, jo, labi pārzinot kāda procesa vienu vai dažus posmus, bet nepārzinot citus, visu labo un vērtīgo, kas ieguldīts iepriekšējos posmos, nākamajos var pazaudēt.

Viena no jomām, kur gūstam līdzekļus savai darbībai, ir lēmuma atbalsta sistēmas. Šeit mūsu klients jeb padoma saņēmējs mums maksā vai nu par kopējo padomu kāda lēmuma atbalstam, vai par atsevišķām tā daļām, kas atkārtojas ar noteiktu regularitāti. Otra pakalpojumu grupa ir dažādas apmācības, tostarp mācības, kas saistītas ar atļaujas (apliecības) iegūšanu lietot augu aizsardzības līdzekļus (AAL). Varu piebilst, ka man pašam izsniegta AAL lietošanas konsultanta apliecība nr. 1, savukārt manai kolēģei – apliecība nr. 2. Tas nozīmē, ka faktiski esam pirmie, kas izturējuši eksāmenu Valsts Augu aizsardzības dienestā un oficiāli atzīti par konsultantiem šajā jomā. Tāpat praktizējam arī individuālās maksas konsultācijas.

– Bet ir arī mācību programmas?

– Ir divas licencētas mācību programmas, kuru tapšanā ieguldīts ļoti liels darbs. Viena ir Integrētā augu aizsardzība, otra – Lauksaimniecības kultūraugu barošanās. Katrā no šīm programmām 160 stundu kursa laikā tiek sistemātiski izrunāta vai nu integrētās augu aizsardzības, vai kultūraugu barošanās tēma. Katra tiek apgūta no viena gala līdz otram, lai nepaliktu nekādi zināšanu robi, kuru dēļ viss labais ieguldījums tiek palaists vējā.

Divpadsmit gadu laikā vairāk nekā 100 cilvēki ir apguvuši akreditētas programmas skolā. Manuprāt, Latvijas mērogiem tas ir daudz.

– Samaksas jautājums parasti ir ļoti jutīgs. Maksa par kādu apmācību kursu vai sistemātiskām konsultācijām ir visnotaļ pašsaprotama, taču pieņemu, ka kāda atsevišķa padoma saņemšanu bez maksas arī daudzi uzskata par pašsaprotamu…

– Tā ir, bet nevajadzētu būt. Manuprāt, tas nav nedz loģiski, nedz godīgi. Kā komerciāla rakstura padoms, kas pēc tam ļauj izdarīt lietas labāk, pareizāk, profesionālāk, reāli nopelnīt vairāk, var būt par velti? Tā, manā skatījumā, ir ļoti deformēta izpratne. Ar to faktiski bremzējam jebkura veida izglītības, zinātnes attīstību. Kāda tad var būt motivācija cilvēkam investēt savā izglītībā, ja pēc tam viņš ar šo izglītību neko nevarēs nopelnīt?

– Kā šo izpratni var mainīt? Un cik visaptveroša tā ir? Varbūt tā pārsvarā raksturīga tikai padomjlaika paaudzei?

– Cilvēki ir dažādi katrā paaudzē. Arī stereotipi tiek nodoti no paaudzes paaudzē. Un tos lauzt nav viegli. Arī tāpēc, ka mūsu lauksaimniecības nozarē ir ļoti maz cilvēku, kuri uzdrošinās pārdot savu profesionālo padomu, vienlaikus, protams, uzņemoties par to arī atbildību. Šo aspektu gribu īpaši uzsvērt – ja par savu padomu vai konsultāciju prasi samaksu, tad ir jāuzņemas par to atbildība. Respektīvi, padomam līdzi jādod zināma garantija. Un šim konsultantam jābūt pieejamam arī pēc tam, ja rodas kādi papildjautājumi vai neskaidrības.

Vai konsultanta atbilde, kas sastāv no dažiem vai vispār viena vārda, piemēram, uz jautājumu, vai zemniekam tā būtu vai nebūtu jādara, ir mazāk vērta nekā pusstundu gara lekcija? Lai karstākajā sezonas laikā, kad zemniekam nav laika apmeklēt mācības un viņš varētu minūtes laikā saņemt turpmākajam darbam ļoti svarīgu padomu, kas dažkārt tiešām var sastāvēt no viena vārda, konsultantam pirms tam bija jāizlasa vairākas grāmatas un pašam jāapmeklē lekcijas. Vai tas nav nekā vērts? Manuprāt, īsi un konkrēti atbildēt var tikai tas, kurš patiešām izprot jautājuma būtību. Un bez iepriekšējām zināšanām un prakses tas nez vai ir iespējams. Gari runāt var jebkurš, bet sniegt konkrētu atbildi – retais.

– Kuri zemnieki meklē zināšanas tieši IAS?

– Dažādi. Man pašam ir interesanti uzzināt, kas tieši licis kādam pieņemt lēmumu pēc zināšanām doties tieši uz IAS. Piemēram, kāds puisis šo lēmumu par nepieciešamību iegūt sistemātiskas zināšanas par integrēto audzēšanu pieņēma pēc kādas sarunas. Tas nozīmē, ka izdevās viņu pārliecināt pirmām kārtām par zināšanām un arī spēju tās nodot tālāk. Tātad šajā gadījumā svarīgs bija jau iepriekš ieguldītais darbs.

Patlaban saimniecībās notiek paaudžu maiņa. Un tur, kur tā notiek, ir vajadzība arī pēc informācijas, zināšanu un pieredzes apmaiņas. Jāteic, daudzi IAS absolventi nākuši tieši no saimniecībām, kur notikusi paaudžu maiņa. Taču vecuma ziņā mums ir skolnieki no 20 līdz 65 gadiem. Vairāk nekā 85% ir ar augstāko izglītību un parasti zina, ko un kādēļ grib. Viņi nenāk vienkārši tāpat vien paklausīties kādu lekciju, bet nāk ar konkrētu mērķi, ko vēlas sasniegt.

– Ko nozīmē – audzēt integrēti? Ar ko integrētā audzēšana atšķiras no konvencionālās?

– Manā skatījumā – integrētā audzēšana ir tad, kad lēmumu pieņemam atbilstoši tam, kā to vēlas kultūraugi, ko audzējam, augsne, klimats, saimnieka mērķi, likumdošana, kā arī kaitīgo organismu uzvedība. Tātad lēmumu pieņemam, pamatojoties uz informāciju un faktiem par procesu, ko grasāmies veikt.

Piemēram, pavasarī notiek integrēta ziemāju virsmēslošana ar slāpekli. Integrēta tāpēc, ka zemnieks ir ļoti rūpīgi sekojis līdzi ziemāju stāvoklim un, izejot no šā stāvokļa, pieņem lēmumu ar vienu no barības elementiem, slāpekli, vai nu veicināt kultūraugu attīstību, vai arī ne, un tāpēc lemj lietot mazākas vai lielākas slāpekļa devas.

Atklāti sakot, būtisku atšķirību starp integrēto un konvencionālo audzēšanu neredzu. Arī pirms 20 gadiem agronoms pieņēma lēmumu par kāda pasākuma veikšanu, pamatojoties uz konkrēto situāciju uz lauka un atkarībā no tā, ko vēlas sasniegt.

Integrētajā audzēšanā viss ir ļoti rūpīgi jāfiksē un jāpieraksta kopā ar pamatojumu – ko, cik daudz, kad un kādēļ esam darījuši uz lauka. Tātad – ja lietoti augu aizsardzības līdzekļi, tad jābūt ierakstam, kas konkrēti lietots, kādās devās un kāpēc.

– Vai konvencionālajā audzēšanā tā nav jādara?

– Pamatojums uz lauka veicamajiem pasākumiem jebkurā saimniekošanas veidā ir nepieciešams, bet, audzējot konvencionāli, netika prasīti pieraksti par katru darbību. Lai gan zinu, ka zemnieki tāpat šos pierakstus veica. Jebkurā saimniekošanas veidā ir jāievēro gan likumdošanas normatīvi, gan dabas un augu attīstības diktēti loģiski pamatoti pasākumi. Integrētajā audzēšanā ir jāveido lauku vēsture. Es teiktu, ka integrētā lauksaimniecība vienkārši ir jauns termins un ka šodien konvencionāli vairs neviens nestrādā.

Sabiedrībā daudzi cilvēki uzskata, ka konvencionālajā audzēšanā AAL tiek lietoti tādēļ, lai palielinātu kultūraugu ražību. Pat nezinu, no kurienes sabiedrībā radies šāds aplams stereotips? Cik procentu Latvijas sabiedrības nodarbojas ar lauksaimniecību? Kādi pieci? Tātad 95% sabiedrības izdara dažādus secinājumus un izsaka dažādus apgalvojumus par lauksaimniecību, faktiski par šo nozari neko lāgā nezinot. Un tādējādi tiek tiražēti visādi stereotipi, kas bieži vien neatbilst patiesībai.

AAL tiek lietoti, lai pasargātu ražu no kaitīgo organismu ietekmes, tādējādi pasargājot lauksaimnieku no iespējamiem zaudējumiem, ko šī kaitīgā ietekme varētu izraisīt. Nevis tādēļ, lai ražu palielinātu un gūtu lielāku peļņu. Tā ir būtiska atšķirība. Raža ir atkarīga no tā, kā kopumā kopjam sējumu, kādu sēklu izvēlamies, kā barojam augus, kā tos novācam utt. Augu aizsardzības pasākumi vērsti uz to, lai saglabātu plānoto ražas lielumu, nevis veicinātu pašu ražību. No šejienes būtu jāsecina – neviens zemnieks nelietos AAL bez pamatojuma, ka viņa plānotajai ražai draud briesmas. Šī arī ir tā integrētā pieeja.

– Kāds ir to cilvēku zināšanu līmenis par kultūraugu audzēšanu un augsnes auglības uzlabošanu, kuri apmeklē IAS?

– Pārsvarā uz IAS nāk cilvēki ar augstāko izglītību, un viņiem ir savas unikālas zināšanas gan par augu audzēšanu, gan to barošanos. IAS cenšamies šīs unikālās zināšanas un katra individuālo pieredzi salikt kopā vienā sistēmiskā bildē. Izskatot katru konkrētu gadījumu, mēģinām atrast tās vietas un lietas, kas varbūt ir paslīdējušas garām nepamanītas, nav tikušas atbilstīgi novērtētas, vai arī tiešām bijis robs zināšanās. Visi esam tikai cilvēki, un katrs var kaut ko nepamanīt, nepievērst kaut kam pienācīgu uzmanību vai vienkārši nezināt. Svarīgi ir kopīgi identificēt šīs zināšanu trūkuma dēļ vai gluži vienkārši ikdienas steigā nepamanītās lietas un kļūdas, lai tās nepieļautu turpmāk.

Rezumējot teikšu – mūsu lauksaimnieku zināšanas ir ļoti labas, bet dažkārt pietrūkst treniņa, lai visas šīs zināšanas saliktu kopā vienā bildē. Nereti tam vienkārši pietrūkst laika. Ir bijis, ka kādam zemniekam uz lauka norādu, ka vispirms vajadzētu padomāt un tikai tad darīt to, ko viņš grasās darīt. Bet viņš saka: “Paej malā, man nav laika domāt – jāstrādā!” Situācija, ka cilvēkiem nav laika domāt, pārsvarā veidojas pārslodzes dēļ.

Tāpēc mēs savas mācības cenšamies organizēt ziemas periodā, kad ir laiks domāt un meklēt atbildes uz jautājumu – kāpēc? Nav jāiemācās fakti, ir jāiemācās domāt. Un nav tā, ka tikai mēs mācām citus, arī mēs paši mācāmies no saviem skolniekiem, jo viņi dalās savā pieredzē, uzdod mums jautājumus, mēs diskutējam un mācāmies kopā.

Latvijas zemnieks vienmēr bijis gudrs un čakls, un tieši tāpēc Latvijas zemnieku saimniecības kļūst lielākas, veiksmīgākas un konkurētspējīgākas.

– Vai Latvijas laukiem vajag aizvien lielākas saimniecības?

– Vai kādam zemniekam tagad jājūtas vainīgam, ka viņš izrādījies gudrāks, tālredzīgāks un veiksmīgāks nekā citi un tāpēc izaudzis lielāks un spēcīgāks? Ko mums tagad ar viņu darīt? Padarīt par muļķi un likt novienādoties ar tiem, kuri nav spējuši attīstīties un mainīties uz augšu? Viņa izaugsme notikusi, pateicoties viņa zināšanām un prasmēm. Vai tas ir kāds grēks? Un kā viņam rīkoties, ja pie viņa ierodas kaimiņš, lai pārdotu savu zemi, jo, pats uz tās saimniekojot, nav guvis nekādus panākumus? Pirkt vai nepirkt šo zemi? Gudrs saimnieks, protams, pirks. Un pirmām kārtām darīs to tāpēc, ka, gudri saimniekojot, ir nopelnījis pietiekami daudz naudas, lai varētu atļauties šādu pirkumu, un, otrkārt, zina, ka, kļūstot vēl lielāks, arī nopelnīs vairāk. Ko mēs ar viņu darīsim? Apturēsim? Nosodīsim? Par ko? Par to, ka zemnieks savas zināšanas pārvērtis kapitālā?

Aizvadīto apmēram 30 gadu laikā ir izveidojušies tādi Latvijas zemnieki, kādus redzam šodien. Un, ja visi būtu pilnīgi vienādi gan savās agronomiskajās zināšanās, gan biznesa lietās, gan darbaspējās, gan attīstības redzējumā utt., tad nevienam, visticamāk, nepiederētu vairāk zemes, kā paredzēts vidējam Latvijas iedzīvotājam – ja nemaldos, 3,6 hekt­āri. Un viss. Jo visi taču būtu vienlīdz gudri, izglītoti, veiksmīgi.

– Kādi tad šodien ir galvenie priekšnoteikumi, lai cilvēks būtu veiksmīgs, efektīvs, augošs un pelnošs? Vai vaina ir tikai zināšanās?

– Ne tikai, bet, runājot tieši par augkopību, lielā mērā – jā. Bez zināšanām par augsni, procesiem, kas tajā notiek, par to, kā šo augsni apstrādāt, barot, uzturēt kārtībā, par kultūraugiem, par to, kādos apstākļos katram patīk augt, kādas ir to vājās un stiprās puses utt., nekāda veiksmes formula nestrādās. Pret lauksaimniecību nevar izturēties kā pret loteriju – varbūt šoreiz paveiksies un viss izaugs pats no sevis.

– Vai visas mazās saimniecības tiešām sapņo kļūt par lielām? Varbūt tās grib palikt tieši tādas, kādas ir?

– Starp IAS absolventiem ir cilvēki, kuri strādā lauksaimniecības uzņēmumos, kas apsaimnieko, sākot no viena hektāra zemes līdz miljonam hektāru. Un viena hektāra saimniecība, kas intensīvi audzē siltumnīcā gurķus vai tomātus, manuprāt, jūtas visnotaļ komfortabli. Tāpēc es noteikti nesaku, ka visas mazās saimniecības sapņo kļūt lielas vai ka tās būtu jāuzskata par neveiksmīgām tikai tāpēc, ka ir mazas. Tā nav. Ne jau hektāru skaitam ir nozīme, jo zeme ir tikai ražošanas līdzeklis. Nozīme ir tam, ko uz šiem hektāriem audzējam, kā to darām, kādu un cik kvalitatīvu produkciju iegūstam, kāda ir tās pašizmaksa, kāds pēc tās tirgū ir pieprasījums, par cik to varam pārdot un – cik nopelnīt. Lai visa šī ķēdīte strādātu, ir jābūt zināšanām. Ja tās ir, tās radīs naudu, ko atkal varēs ieguldīt jaunās zināšanās, kas cilvēku padarīs vēl veiksmīgāku. Jo cilvēks pats izdomās, kā un kur savas zināšanas likt lietā. Manuprāt, tas ir loģiski. Un, ja daudzus darba gadus uz to esam diezgan mērķtiecīgi gājuši, tad kāpēc tagad kaut ko vajadzētu revolucionāri mainīt?

– Vai tad briest kādas revolucionāras pārmaiņas?

– Nezinu. Ja zinātu, tad šī būtu viena no atbildēm, ko pārdotu visdārgāk. Kaut arī mana vecvecmāmiņa bija ragana, pareģa spējas man tomēr nepiemīt. Zinu tikai to, ka cilvēkam uz dažādām neparedzētām un neietekmējamām lietām būtu jāreaģē nevis tad, kad tās jau pienākušas, bet gan jāsagatavojas tām iepriekš.

– Vai mūsu zemnieki varēja jau iepriekš sagatavoties neparasti slapjajai un neparasti sausajai sezonai, ko piedzīvojām divos aizvadītajos gados?

– Atbildi uz šo jautājumu var sniegt viena no galvenajām IAS atziņām – mācības ir sistemātisks pasākums. Un pie tās savā ziņā mums palīdzēja nonākt viens no mūsu bijušajiem klientiem. Par bijušo viņš kļuva pēc kāda atgadījuma. Reiz piedāvājos iebraukt vizītē viņa saimniecībā un kopīgi apskatīt viņa laukus. Un viņš priecīgi paziņoja, ka tā esot laba doma, jo viņš pats savus tīrumus neesot redzējis jau nedēļas trīs. Jautājums – vai šis cilvēks var sagatavoties iespējamam ilgstošam slapjumam, sausumam vai kam citam? Vai viņš sistemātiski mācās no saviem laukiem saprast, kas un kāpēc tur notiek?

Kaut kam sagatavoties var tikai tad, ja regulāri tiek sekots līdzi tam, kas notiek uz lauka, tīrumā vai dārzā. Ja sistemātiski, katru dienu vērojam savus kultūraugus, mēģinām saprast, kā tie uzvedas dažādos apstākļos, kas tiem patīk un kas tos dzen postā. Integrētā audzēšana liek izmantot tās zināšanas, ko esam jau apguvuši, lai zinātu, kā rīkoties konkrētajā situācijā. Arī tad, ja situācija ir neparasta. Un arī lai konstatētu, ka situācija ir neparasta vai pat neadekvāta un ka ir jārīkojas citādi nekā parasti, ir vajadzīgas zināšanas.

Kāpēc ir svarīgi pierakstīt uz lauka veiktos pasākumus, to pamatojumu un gūto rezultātu? Tāpēc ka situācijas mēdz atkārtoties. Un, tikai sistemātiski sekojot līdzi un piefiksējot uz lauka notiekošo, zemnieks var atpazīt – vai šis pavasaris līdzinās iepriekšējam vai, piemēram, 2007. gada pavasarim? Un paskatīties savos pierakstos – ko tad es darīju un kas no tā sanāca? Kādas kļūdas toreiz pieļāvu? Ko šogad darīšu citādi? Lai pārzinātu procesus, saprastu, kāpēc, kā un kad tie notiek, ir sistemātiski jāvāc informācija un jāanalizē tā. Tikai tad varēsim jau laikus novērst iemeslus, nevis nemitīgi cīnīties ar sekām.

Integrētās audzēšanas skolā cenšamies mācīt salabot jumtu, nevis mudinām atkal un atkal no jauna krāsot notecējušās sienas. Ja nenovērš cēloņus, seku likvidēšana var kļūt par mūžīgu nodarbi. Bezjēdzīgu. Bet daudziem tā ir vienkāršāk.

– No biznesa viedokļa šāds klients varētu būt pat izdevīgāks.

– Protams. Viņš ar noteiktu regularitāti nāktu pie manis konsultēties par vienu un to pašu problēmu, es viņam ieteiktu ātrākos un vienkāršākos paņēmienus šīs problēmas seku likvidēšanai un tik rakstītu rēķinu. Bet ir viens liels BET. Šāda veida bizness iet no rokas tikai tik ilgi, kamēr klients ir maksātspējīgs. Vienā jaukā dienā var izrādīties, ka viņš vairs nevar mani pieaicināt nokrāsot sienu, jo tekošā jumta dēļ ir bankrotējis. Un, ja es šādā veidā strādātu ar saviem klientiem, tad pavisam drīz bankrotētu arī pats.

Tāpēc mācoties ir jāmēģina saprast, kas var strādāt ilgtermiņā un kas – īstermiņā, kā arī jāprot atšķirt cēloņus no sekām.

– Vai mūsu lauksaimnieki biežāk cīnās ar sekām?

– Ir visādi. Jau teicu, mūsu lauksaimnieki ir gudri un ar labām zināšanām. Ja viņi tikai cīnītos ar sekām, mēs šodien neredzētu tik daudz veiksmīgu saimniecību. Katrā sabiedrībā allaž būs tādi, kuriem izdosies, un tādi, kuriem neizdosies kaut kas labāk nekā citiem. Tāpat vienmēr būs arī tādi, kuriem izdosies vienkārši izcili vai neizdosies vispār. Un visam būs savi iemesli. Evolūcija ir nežēlīga. Uzvar stiprākais. Žēl, bet tur neko nevar mainīt.

– Ko tu domā par bioloģisko lauksaimniecību?

– Teikšu atklāti – man nav īsti skaidrs, kas ir bioloģiskā lauksaimniecība. Definīciju, ka bioloģiskais lauksaimnieks ir tikai tas, kurš nelieto ķīmiskos preparātus, man nav pieņemama. Vai integrētais audzētājs, kurš ar zemi, lai apkarotu nezāles, iestrādā augu atliekas, kas var būt slimību infekcijas avots, iznīcina pārziemojušos salmos paslēpušos kaitēkļus, nestrādā ar bioloģiskām metodēm? Vai, sējot sēklu sastrādātajā zemē, viņš ar kaut ko atšķiras no bioloģiskā lauksaimnieka? Pirmais atšķirīgais elements parādās tajā brīdī, kad integrētais audzētājs pieņem lēmumu lietot mēslojumu, lai pabarotu kultūraugus. Otrais – kad pieņem pamatotu lēmumu izsmidzināt AAL, lai saglabātu savu plānoto ražu un tās kvalitāti, ko reāli apdraud slimības, kaitēkļi un nezāles. Tas arī viss.

Bet ir vēl viens aspekts, ko parasti neviens nepiemin. Integrētais audzētājs minerālmēslojumu un AAL nopērk veikalā, un arī savu produkciju, kas izaudzēta, lietojot veikalā nopirkto preci, viņš var pārdot veikalā. Tā notiek preču un naudas aprite. Bioloģiskajā saimniekošanā šis process ir ierobežotāks, jo drīkst izmantot tikai tos mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļus, kas atļauti šajā saimniekošanas sistēmā. Tādējādi arī bioloģiskās produkcijas aprite ir ierobežotāka.

Un vēl jautājums – vai bioloģiskais zemnieks, nemēslodams augsni, nepadara to nabadzīgāku?

– Vai, tavuprāt, organiskais mēslojums nevar pilnvērtīgi aizstāt minerālo?

– Nekad neesmu tā teicis. Vajadzīgi abi! Kūtsmēsli ir ļoti laba organiskā viela, kas satur gan mikroorganismus, gan barības elementus, kas augiem būs pieejami pēc mineralizācijas. Bet, kā 1927. gadā teica profesors Apsītis, ar organisko mēslojumu minerālo pilnībā aizstāt nevar.

Reiz kāds vīrs man jautāja, cik daudz kūtsmēslu viņam jāliek uz kartupeļiem? Es viņam savukārt jautāju, vai viņa govis zina, kādi kūtsmēsli vajadzīgi kartupeļiem?

Kūtsmēsli rodas ražošanas procesā, un tie ir sekmīgi izmantojami kā viens no augsnes barības elementiem, kas jāpapildina ar citām, kūtsmēslos neesošām, minerālām barības vielām. Tikai tad augs varēs augt laimīgs un apmierināts ar dzīvi, saimniekam dodot cerēto ražu. Tas ir svarīgi gan integrētajā, gan bioloģiskajā saimniekošanā.

– Kāda ir atšķirība starp bioloģiski un integrēti audzētu pārtikas produktu?

– Vai starp bērnu, kas barots tikai ar mātes pienu, un bērnu, kuram mātes piena trūkuma dēļ papildus dots arī kāds specializēts produkts, ir atšķirība?

Ja nodrošinām augam nepieciešamās barības vielas, tad no tā izaug kvalitatīva preču produkcija. Un, ja mēs neļaujam šo produkciju sabojāt vai iznīcināt slimībām un kukaiņiem, tad saskaņā ar Latvijas un ES likumdošanu lietojot atļautus paņēmienus šo kaitīgo organismu apkarošanai, esam pasargājuši šo produkciju no bojāejas. Ja esam to paveikuši, izmantojot tikai bioloģiskajā lauksaimniecībā atļautas metodes, tad esam izaudzējuši bioloģisku produktu, bet, ja esam izmantojuši integrētās saimniekošanas metodes, tad esam ieguvuši integrēti izaudzētu produktu. Cik liela ir atšķirība iegūtās preču produkcijas īpašībās, kvalitātē, ražā?

– Kādas ir Latvijas augsnes?

– Ļoti grūtas un prasa zināšanām bagātu pieeju, jo ir salīdzinoši jaunas. Tās veidojusi daba un cilvēks tikai pēdējo 12 tūkstošu gadu laikā jeb kopš Ledus laikmeta beigām. Visu augsni ledus kūstot aizstūma kaut kur uz Ukrainas pusi, bet šeit palika faktiski plika, noskalpēta zeme, kuras augsne izveidojusies kā viena no jaunajām pasaules augsnēm. Un šī augsne diemžēl nav bagāta ar dabīgo auglību, tāpēc pieprasa salīdzinoši daudz ieguldījumu. Latvijas augsni nevar salīdzināt ar tā saukto Ukrainas melnzemi, kas ir vairāk nekā metru bieza melna, auglīga, siltumnīcu lecektij līdzīga augsnes kārta. Tāpēc mums ir daudz grūtāk nodarboties ar lauksaimniecību un iegūt tādas ražas kā citās valstīs, kur augsne ir ievērojami auglīgāka. Mūsu zemniekiem ir daudz vairāk jāiegulda augsnē, lai turpinātu procesu, ko sauc par auglīgas augsnes veidošanu.

– Vai ir pamats apgalvojumam, ka ar intensīvo lauksaimniecību savas augsnes tikai aizvien vairāk noplicinām?

– Kas par to liecina, ka augsnes ir noplicinātas? Vai ir kādi argumenti un fakti, kas to apstiprina? Vai mēs to varam reāli dabā redzēt? Ja augsne Latvijā ir noplicināta, sablīvēta, sabojāta, tam taču ir kaut kā jāizpaužas, vai ne? Kā var justies un augt kultūraugs noplicinātā, sablīvētā augsnē? Slikti! Un tam jābūt redzamam. Es vismaz neesmu masveidā redzējis laukus ar kroplīgiem, nīkulīgiem vai citādi nelaimīgiem augiem, kas liecinātu, ka tie auguši bojātā augsnē. Es, protams, nerunāju par aizvadīto ekstremāli sauso sezonu vai situāciju pirms diviem gadiem, kad augi nebija novācami plūdu dēļ.

Vai mums samazinās kultūraugu ražība? Vai pasliktinās preču produkcijas kvalitāte? Tās arī būtu pazīmes, kas liecinātu, ka kultūr­augi auguši bojātā augsnē, ka to audzēšanā izmantotas nepareizas tehnoloģijas utt.

Protams, es nesaku, ka viss pie mums ir labi un perfekti, taču, ja kāds apgalvo, ka Latvijas augsnes ir katastrofālā stāvoklī, tad tam ir kaut kā uzskatāmi jāizpaužas, jo kultūr­augs jau nav cilvēks – to apmānīt nevar. Ja tas nejutīsies labi, tas nespēs izaugt veselīgs, tas nīkuļos vai neaugs vispār un visādi citādi izrādīs, ka viņam konkrētie augšanas apstākļi nepatīk. Cik bieži mēs to redzam?

Nevar no kopējā konteksta izraut kaut kādu faktu un to attiecināt uz visiem. Diemžēl attiecībā uz lauksaimniecību šāda situācija parādās visai bieži. Domāju, pārējai sabiedrībai nez vai patiktu, ja dažu pieķertu likumpārkāpēju dēļ par kriminālu dēvētu visu sabiedrību. Patērētājs veikalā nopērk kartupeli, ierauga tajā bojājumus un izdara secinājumu – kartupelis audzēts sabojātā augsnē. Viņš pat nepaskatās, ka kartupelis ir izaudzēts Marokā.

Par nozari spriež tie, kuriem šajā nozarē nav profesionālu zināšanu un pat izpratnes par to, kas tajā notiek.

– Vai augsni vajag art?

– Šķiet, jau paguvu pateikt, ka zemnieks zemi ar tāpēc, lai samazinātu nezāļu, slimību un kaitēkļu daudzumu, tādējādi samazinot AAL vajadzību. Zemes aršana tātad uzskatāma vairāk par fitosanitāru pasākumu, jo faktiskā zemes irdināšana notiek laikā, kad zeme ziemā sasalst. Manā skatījumā – zemes sasalums ziemā un zemes aršana rudenī sader kā roka ar cimdu.

Nenoliedzu bezaršanas tehnoloģijas, taču mūslaiku apstākļos, kad kaitīgos organismus kļūst aizvien grūtāk apkarot, aršana kā fitosanitārs pasākums, manuprāt, ir ļoti vajadzīgs. Savukārt, lai lietotu bezaršanas tehnoloģijas, mums vēl daudz jāmācās.

– Ministrs Gerhards teica, ka vides prasības nedrīkst mazināt lauksaimniecības dzīvotspēju. Vai un kā vides prasības var apdraudēt lauksaimniecības dzīvotspēju?

– Lai atbildētu uz šo jautājumu, man būtu detalizēti jāzina, kādas ir šīs vides prasības. Vai vides prasība ir rudenī skaisti uzarti tīrumi, lai veiktu fitosanitāros pasākumus, vai arī vides prasība ir rudenī tīrumus neuzart? Es teiktu, ka otrā prasība šo dzīvotspēju varētu apdraudēt.

Zemniekam ir jādod laiks, lai jebkurām jaunām prasībām sagatavotos. Jādomā, ka visi tie cilvēki, kuri strādā ar likumiem, regulām un prasībām, kas skar lauksaimniekus, ir daudz cīnījušies un joprojām cīnās, lai nepieļautu Latvijai nepamatotu prasību ieviešanu dzīvē. Lai neprasītu Latvijā darīt to, kas ir piemērots Spānijai, Grieķijai vai Skandināvijas ziemeļdaļai, vienlaikus arī neprasot, lai mēs darītu to, kas piemērots Vācijas leknākajām augsnēm. Ja šā visa nebūs un ja Latvijas zemniekam tiks dots pietiekams laiks, lai sagatavotos tām izmaiņām, kas ir fizioloģiski, agronomiski, ekonomiski un loģiski pamatotas un kuras patiešām nes gaidāmo rezultātu, nevis formāli izpilda prasību, kurai būtu jābūt spēkā Grieķijā, nevis Latvijā, tad Latvijas zemnieks, būdams gudrs un izglītots, šīm izmaiņām būs gatavs. Taču tikai tad, ja pie tā strādāsim visi kopā. Respektīvi, meklēsim jaunas tehnoloģijas, jaunas metodes, piesaistīsim zinātni utt. Man gribētos ticēt, ka visi tie cilvēki, kuri piedalījušies un joprojām piedalās lēmumu pieņemšanā par to, ka mūsu zemniekiem turpmāk būs jāievēro jauni nosacījumi, jau iepriekš ir parūpējušies, lai mūsu zinātnieki izpēta, kāda būs jaunā situācija pēc prasību spēkā stāšanās un kas mūsu zemniekiem šajā jaunajā situācijā jāpārkārto savā saimniekošanā…

–  Runa ir par ideālo sabiedrību?

– Bet vai tad mēs necenšamies dzīvot ideālā sabiedrībā? Ideālā sabiedrība cīnās pret vides piesārņošanu un atvēl naudu zinātnei, kurai būtu jāpēta, kā varam šo cīņu uzvarēt. Vai tad ne? Ja sabiedrība grib būt ideāla tikai pret noteiktu biznesu, nozari, valsti vai cilvēku grupu, nevis pret visiem, tad par ideālu to nevar saukt. Nevar ideāla būt tikai daļa sabiedrības. Ideālā sabiedrībā pret visiem izturas vienādi.

Nevar pieprasīt būt ideālai tikai lauksaimniecības nozarei. Kā lai izturas pret faktu, ka minēto prasību ieviesējs dzīvē izvēlas lietot dzeramo ūdeni no Francijas, nevis Mangaļu, Valmieras vai Siguldas ūdeni? Lai atvestu ūdeni no Francijas, tiek pilnīgi bezjēdzīgi radīts milzīgs daudzums SEG emisiju. Un tāpat ir ar citu ievesto preču produkciju. Pret ko un kā tad mēs cīnāmies? Ja Eiropas Savienība grib būt ideāla sabiedrība, tad tai visai tādai jābūt. Nevar izvirzīt globālas prasības, kas ved uz kopīgu cēlu mērķi, bet vienlaikus izlikties neredzam lokālas darbības, kas ir pretrunā ar šīm prasībām…

LA.lv