Gaļa un zivis, Gaļas lopkopība

Jāņem kalkulators un jārēķina. Bijušā ierēdņa pieredze veiksmīgā gaļas liellopu biznesā

Autors: Uldis Graudiņš

Dainis Rungulis, bijušais Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta direktores vietnieks, bijušais kooperatīva ABC projekts valdes loceklis, patlaban no valsts un kooperācijas darba ir pagājis malā. Savā Kuldīgas novada saimniecībā Rustupes izvēlējies uz saimnieciskiem apsvērumiem balstītu gaļas un piena lopkopības biznesa modeli, kas līdz šim – 10 saimniekošanas gados – nodrošinājis saimniecības attīstību. 


– Kāpēc izvēlējāties audzēt tieši Limuzinas šķirnes gaļas lopus?
– Jāaudzē tas, kas patīk. Man tas ir svarīgs nosacījums. Man patīk Limuzinas šķirne. Tajā ir apvienojušās daudzas saimnieciski noderīgas īpašības, kas sastopamas arī citās gaļas liellopu šķirnēs. Protams, limuziniem nav tik kvalitatīva gaļa kā Angusa šķirnei, nav tik daudz gaļas kā Šarolē, tas nav tik pieticīgs kā herefords un nav tik pienīgs kā simentāļi. Tomēr limuzini no visām iepriekš nosauktajām īpašībām ir arī kaut ko paņēmuši – tie ir gana pienīgi, ar gana labu gaļas kvalitāti, gana lieli. Universāla šķirne. Limuzinu var izmantot krustošanai ar piena govju šķirnēm, kā arī ar dažādiem gaļas šķirņu krustojumiem. Govīm ir viegla atnešanās. 

Trūkums ir šīs šķirnes dzīvnieku raksturs – tie ir diezgan neatkarīgi, patstāvīgi. Hereforda šķirnes dzīvnieki ir mierīgi un draudzīgi, Šarolē – flegmatiski. Bet Limuzinas dzīvnieki, ja tiem kaut kas nepatiks, pārlēks pāri sētai un aizies savās gaitās. Tos salīdzinājumā ar citām šķirnēm ir grūtāk pārvaldīt. Jārēķinās un jāpielāgojas, ka dzīvniekam pašam ir sava domāšana un darīšana. Visu laiku jāatceras, ka šī nav draudzīga, mīlīga šķirne, tomēr galvenokārt viss atkarīgs no saimnieka. Ja būsiet bieži pie saviem dzīvniekiem un strādāsiet ar tiem pārdomāti un mierīgi, arī ar limuziniem visu varēs sarunāt. Savukārt bioloģisko saimniekošanu izvēlējos tāpēc, ka savās platībās jau visu laiku strādājām ar bioloģiskām metodēm, tāpēc sertifikācija bija tikai loģisks tālākais solis. Protams, arī iespēja saņemt lielākus platību maksājumus. Cerams, kādreiz būs noiets arī bioloģiskajiem produktiem, kas būs par augstāku cenu nekā konvencionālie.


– Cik liels ir Rustupes gaļas liellopu ganāmpulks?

– Mums patlaban ir aptuveni 60 zīdītājgovju. Sākām ar divām telēm no manas mātes piena ganāmpulka, desmit gadu laikā esam tik tālu tikuši. 

Rustupes darbības modelis ir atšķirīgs no tradicionālā ģimenes saimniecības modeļa – ir algoti darbinieki. Ar gaļas šķirnes dzīvniekiem strādā trīs cilvēki, neskaitot mani pašu. Otrajā mūsu saimniecībā turam piena govis. Neesmu pārliecināts, ka tikai ar gaļas šķirņu govīm vien var iztikt. Ienākumi šajā nozarē ir periodiski – kad var pārdot teļus un kad saņem ES vai valsts subsīdijas. Pārējais laiks ir diezgan tukšs. Sarežģīti. Īpaši, ja strādā ar algotajiem darbiniekiem, jo ik mēnesi vajag maksāt algu, tāpat jāmaksā par elektrību, degvielu un citām ikdienas lietām. 

Viena ģimene ar 60 zīdītājgovīm var tikt galā, nekāda lielā darba jau nav. Ziemas sezonā ieliek siena rituli, iztīra aizgaldus, vasarā jāpārrauga ganību aploki un dzirdināšana, tas arī viss darbiņš. Kad no marta līdz maijam dzimst teļi, tad gan ir darbs dienu un nakti. Visu laiku kaut kas notiek, gadās, ka jāpalīdz gan govīm, gan jaundzimušajiem teļiem. 


– Aplokā redzamas govis dažādās krāsās.

– Krāsainās ir krustojuma šķirņu govis, taču pārsvarā ir brūnās govis, tās ir Limuzinas šķirnes. Tīrā šķirne ir aptuveni ceturtā daļa no ganāmpulka. Ne tāpēc, ka mēs negribētu vairāk, bet gan tāpēc, ka nevarējām atļauties sākumā nopirkt tīršķirnes vaislas materiālu. Pašlaik arī netiecos uz tīršķirnes ganāmpulku, jo no menedžmenta viedokļa tas ir sarežģītāks nekā krustojumu ganāmpulks. Svarīgi, ka visas ir mūsu pašu audzētās govis. No ganāmpulka veselības viedokļa vērtējot, pašu audzētās govis, manuprāt, ir labāka izvēle nekā pirktās govis. Kad sāc pirkt un ievest svešus dzīvniekus, tad neizbēgami ieved jaunas slimības, kas līdz šim nav bijušas ganāmpulkā. Vaislas buļļus, protams, pērkam. Esam tos veduši no Zviedrijas, Šveices, Lietuvas, Vācijas. Mēs strādājam tikai ar Limuzinas tīršķirnes vaislas buļļiem. Pašlaik mums ir divi vaislas buļļi – zviedru un lietuviešu, vairāk 60 govīm arī nevajag, visu laiku audzējam arī kādu jaunu vaislas bulli, lai vajadzības gadījumā ir ar ko aizstāt esošos.


– Kāda ir gaļas lopu izvēlētā audzēšanas tehnoloģija?

– Tehnoloģija ir pielāgota tam, kas mums ir pieejams. Apsaimniekojam kolhozu laika cūku kompleksu, tā arī ir mūsu tehnoloģija – govju vajadzībām pielāgotas cūku kūtis. Mūsu variantā ir kūtis, govis, aploki. Brīvībā dzīvniekus laižam vien vasarā. Iemesls – vēlos redzēt, kas ar govīm notiek, uzraudzīt atnešanās procesu. Vieglāk, ja govis atrodas pie mājas, nevis uz lauka, kad jādomā, kā tās sagūstīt un palīdzēt, ja nepieciešams. Govīm ir izveidota barošanas un atpūtas zona. Pa dienu tās galvenokārt dzīvo pie barotavām, ēd sienu. Naktī dzīvnieki var doties kūtī. Durvis ir vaļā visu diennakti. Gandrīz ik dienu kūti tīrām. Kūtsmēslu nav daudz, jo govis pārsvarā dzīvo ārā. Kad piedzimst teļi, tad gan kādu laiku, aptuveni divas nedēļas, jaundzimušo ar māti turam zem jumta. Izvēlētā tehnoloģija nekāda īpašā inovācija nav. Mums kūtīs ir izņemti ārā cūku turēšanas boksi, nolīdzināta betona grīda. Govis var nākt kūtī gulēt, taču tās šeit pavada nelielu diennakts daļu. Govīm ir svarīgi, lai virs galvas ir jumts, kad pašas to vēlas, un lai vējš tur nepūš sniegu un lietu. Šeit jumts ir, līdzens pamats ir, tīrs un sauss arī ir. Tas ir viss, kas gaļas govīm vajadzīgs.


– Kāda ir dzīvnieku ēdienkarte?

– Mums ir tikai zālāji. Pavisam kopā ar nomas zemēm apsaimniekojam ap 200 ha zemes. Pie kūts mums pietiek ganību zemes tikai piena govīm. Pārējās pļavas ir diezgan tālu no fermas – apmēram 20 km rādiusā. Tas nozīmē, ka gaļas govis vedam ganībās uz visu vasaru – maijā aizvedam, oktobra beigās atvedam. Ganībās ir minerālbarība, sāls. Protams, jāuzrauga, lai pietiek ūdens. Regulāri jābrauc lūkot, ko dzīvnieki dara, vai nav salauzti aploki, kas īpaši aktuāli kļūst rudenī, kad sāk migrēt brieži un mežacūkas, kas ir galvenie aploku postītāji. Spēkbarību dodam tikai jaunlopiem – placinātus kviešu graudus. Tos pērkam no bioloģiskajiem audzētājiem. Vērtējam, cik veci ir dzīvnieki, gadu vecam dzīvniekam dienā dodam aptuveni 2–3 kg graudu. Graudus var aizstāt arī ar proteīnu bagātu skābsienu, kurā ir āboliņš, lucerna, sētās striebrzāles, protams, laikus nopļautu. Mūsu jaunlopiem dzīvsvara pieaugums ir līdz 1200 g diennaktī, bioloģiski saimniekojot, tas ir pietiekami. Bioloģiskajiem saimniekiem govju ēdienkartes dažādošanas iespējas ir mazākas nekā pārējiem. Pirkt bioloģisko papildbarību ir dārgi, problemātiski, jo bioloģiskās lopbarības piedāvājums ir mazs. Ar enerģiju un proteīnu bagāta barība ir vajadzīga galvenokārt jaunlopiem un vaislas buļļiem. Govīm labāk, ka atnešanās brīdī pavasarī tās nav tik apaļas, tad tām ir vieglāk dzemdēt teļus.

– Cik ienesīgs ir gaļas liellopu bizness?

– Tas atkarīgs no starta pozīcijām – ja ir jau ganāmpulks un apstākļi tā uzturēšanai, tad bagāts nekļūsi, bet izticis būsi; ja sāk no nulles, tad, ja godīgi, neredzu, ka var nopirkt dzīvniekus, tehniku, uzcelt ēkas un vēl šajā nozarē strādāt ar plusu. Tāpēc jaunajiem saimniekiem, kas ar šo nozari sāks darboties, nopietni ir jāņem rokā kalkulators un jārēķina. Nevar lemt, balstoties uz emocijām. Sak, ar piena govīm neizdevās, tad šeit būs vieglāk, jāslauc nebūs, varēs gulēt līdz pulksten 12, un nauda nāks. Tā tas nav.


– Kā un kam realizējat liellopu gaļu?
– Mūsu saimniecība ne ar ko īpaši neizceļas. Latvijā galvenokārt notiek tā, ka pēc dzimšanas teliņu aptuveni sešus mēnešus audzē, dzīvnieks sasniedz 250–300 kg svaru, un tad saimnieks ņem teļu nost no govīm un pārdod to uzpircējiem. Līdz 300 kg ir vislabākā cena. Mēs darām to pašu. Teļu pircēji ir ļoti dažādi. Pērn teļus pārdevām Vācijas uzņēmumam, gadu agrāk – Polijas uzņēmumam. Kad vēl bija kooperatīvs ABC projekts, visus dzīvniekus pārdevām kooperatīvam. Tas lielākoties tālāk pārdeva Turcijas pircējiem. Latvijā gaļas liellopu audzēšana ir atbalstīta galvenokārt vārdos, ar darbiem gandrīz nekad. Saimnieki paši ir cīnījušies par savu biznesu. Vietējā liellopu gaļas tirgus mums nav, saimniecības nav lielas, tām ir grūti apvienoties. Kooperācija prasa saimnieku ieguldījumus, nelielās saimniecības ieguldīt naudu nav īsti spējīgas, un tur arī visa tirgus attīstība apstājas. 


– Kādu izaugsmi plānojat Rustupēs?

– Izaugsmes iespējas vēl tiek plānotas. Pagājušajā gadā esot Briselē un pārstāvot Latvijas gaļas liellopu audzēšanas nozari nevalstisko organizāciju lobijā COPA-COGECA, bija iespējams dzirdēt komisijas speciālistu viedokli, kā arī citas dalībvalstis par perspektīvu tuvākajiem gadiem. Liellopu gaļas nozarē Eiropas kontekstā nekāda lielā izaugsme netiek plānota ne kvantitātē, ne cenā. Pozitīvi, ka nav plānota sliktāka situācija. Eiropas Savienība slēdz līgumus ar ASV, Kanādu, kur ir paredzams, ka būs liellopu gaļas imports no šīm valstīm uz ES, ir arī līgumi, kas paredz eksportu no ES, diemžēl pagaidām mazos apjomos. Visu laiku notiek arī liellopu gaļas ievešana no Argentīnas, Brazīlijas, Austrālijas, Jaunzēlandes, un nav plānots, ka tas varētu iet mazumā. Ņemot to vērā, domājam, ka gaļas liellopu nozarē strādāsim pie kvalitātes izkopšanas un apjomus pagaidām nemainīsim. Ja par izaugsmi investīciju ziņā, tad, ja būs iespējams, darīsim to piena nozarē.

Bet kopumā arī gaļas nozarē dzīvnieku daudzums Latvijā kļūst lielāks. Arī ģenētiskās kvalitātes ziņā ir labāk nekā pirms desmit gadiem. Daudz kvalitatīvu dzīvnieku ir atvests no vairākām ES dalībvalstīm. Iespējas ir. Cilvēki darbojas un meklē, kā augt. Sliktāk noteikti nekļūst.


– Kas Latvijā notiks ar kooperāciju?

– Tā noslāņosies tāpat kā sabiedrība. Bagātākie kļūs bagātāki, bet tie, kam mazāk iespēju, turpinās bez tām arī palikt. Esam pamēģinājuši. Izputēja Zaubes kooperatīvs, Laidars, arī ABC projekts pārstāja darboties. Tas norāda, ka nozare pati nav spējīga kooperāciju uzturēt pēc vienotiem kritērijiem ar citām nozarēm. Kaut vai salīdzinājumā ar graudkopības nozari – ja naudas apgrozījums šajā nozarē daļai saimnieku ir gandrīz miljons eiro gadā, dažus tūkstošus maksāt kooperatīva kopējiem mērķiem var atļauties, tas neietekmē saimniecības kopējo situāciju. Ja ir 20 govis, no tām atšķir teļus un pārdod, iegūst 10 000 eiro, no tiem aizskaitīt kooperatīva kopējai lietai ir ļoti sarežģīti. Mazajās nozarēs – aitkopībā, gaļas lopu audzēšanā, zirgkopībā, kazkopībā – kooperācijas nav un arī nebūs, kamēr valstiskā līmenī nebūs izpratnes un stratēģijas par kooperācijas nepieciešamību un lomu visās nozarēs.

– Tātad ekonomiskie nosacījumi neļauj izveidot ķēdi no savas, zemniekiem piederošas, ražošanas līdz zemniekiem piederošai pārstrādei? Nevis dažkārt dzirdētais, ka kooperatīvs tas pats kolhozs vien ir?


– Tik traki nav. Kooperatīvā ABC projekts bija 50 biedru. Viņus tajā ar varu neviens nevilka, saimnieki paši iestājās, meklēja sadarbības iespēju. Saimnieki vēlas kopā darboties, vēlas adekvātu samaksu par savu darbu, informācijas apmaiņu, grib kaut kur aizbraukt un redzēt, kā darbojas citi. Nepiekrītu, ka gaļas liellopu audzētāji nevēlas sadarboties. Un lielākā daļa arī saprot atšķirību starp kolhozu un kooperatīvu. Mazo lauksaimniecības nozaru specifika ir tāda, ka tās nespēj naudu ieguldīt kopējā lietā. Lielās nozares, kur ir liels naudas apgrozījums, spēj atlicināt naudu kooperatīvam un spēj arī no nozares ministrijas izdabūt atbalstu. Un nopirkt vai uzcelt, piemēram, pienotavu, cik nu tālāk tā ir konkurētspējīga, tas jau ir cits jautājums…

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
AT_COVER_julijs

Pievienot komentāru