Laukos
Mežsaimniecība

Oši, kas silda sirdi. Mežkopis par meža ciršanu un Indrānu tēvu latvieša būtībā2


Juris Pudelis: “Sabiedrībai jāapzinās, ka dabas aizsardzība ir tāds pats izdevumu postenis kā visi citi.”
Juris Pudelis: “Sabiedrībai jāapzinās, ka dabas aizsardzība ir tāds pats izdevumu postenis kā visi citi.”
Foto: Valdis Semjonovs

Juris Pudelis ir pensionēts mežkopis. Kā pašnodarbinātais joprojām kopj mežus, arī savu ozolu birzi. Viņa vectēva Emīla pirms vairāk nekā simts gadiem rakstītā dienasgrāmata internetvidē kļuvusi populāra un lasīta gan Latvijā, gan latviešu diasporā citur pasaulē. Šodien daudziem varētu būt interesantas Jura Pudeļa atmiņas ar aizgājušo gadu garšu un pārdomas par ekonomikas un ekoloģijas interešu samērojamību mūsu mežos.

 

Ceļā pie sava meža

Juris Pudelis: Kad stājos Mežsaimniecības fakultātē, gāju uz tikšanos ar dekānu Alfonu Grīnfeldu. Viņš prasīja, vai man dinastijā rados ir kāds mežsaimnieks un kādu sabiedrisko darbu es esmu darījis. Es teicu, ka mežsaimnieku senčos man nav un klasē esmu bijis ugunsdzēsējs. Viņš prasīja – ko tu dzēsi? Es atteicu, ka nekas jau nedega… Tā es piecus gadus nomācījos fakultātē, un man par mežsaimniecību radās idealizēts priekšstats. Tāda toreiz bija noskaņa – sargāt. Atceros, mūs toreiz mācīja, ka meža hektārs savā dzīves laikā saražo vairāk skābekļa, kas vairāk vērts nekā izaugusī koksne.

Mums bija ļoti draudzīgs kurss. Droši varu teikt, ka tie bija skaistākie gadi. Kad bijām praksē Šķēdē, tika uzņemta dokumentāla filma “Ceļā pie sava meža”. Daudzi no mums tika intervēti un filmēti. Tā filma lielā mērā ir par mūsu kursu. Kopš astoņdesmitajā gadā beidzām studijas, mums bijuši 39 salidojumi.

 

Vienīgais transports – motocikls

Dzīves ceļi mani aizveda uz Mālpili, strādāju par mežsargu. Pirmajā gadā bija jāiestāda desmit hekt­āri jauno stādījumu. Gan pats braucu un stādīju, gan medniekus organizēju, gan aicināju talciniekus. Sieva sacepa pīrādziņus, es uzņēmu talciniekus, un sastādījām mežu. Šodien koki jau lieli izauguši. Tad kādā brīdī samainījāmies ar mežzini vietām, es kļuvu par mežzini, viņš – par mežsargu.

Nāca iekšā jaunā tehnika, vēl padomju laikā izmēģinājām harvesterus un forvarderus. Inčukalna mežrūpsaimniecībā bija visvairāk saimniecisko mežu. Mēs cirtām pa 20, 30 tūkstošiem kubikmetru gadā.

No slimnīcas dabūjām norakstītu UAZ, ātro palīdzību pārkrāsojām zaļā krāsā, un mums bija lepns mikroautobuss, ar ko aizvest cilvēkus. Tajos laikos dabūt normālu tehniku cilvēku vešanai bija ļoti grūti. Visur, kur bija cirsmas, uz traktoru piekabēm bija uzbūvēti vagoniņi. Cilvēki varēja ieiet un pasildīties. Tajā laikā mēs arī vedām uz mežu pusdienas. Kaut ko tādu Latvijā spēja tikai divas mežniecības.

Par mežzini es nostrādāju kādus četrus piecus gadus. Tad kādā brīdī mēs ar bijušo mežzini uztaisījām rokādi un es aizgāju strādāt atpakaļ par mežsargu tajā pašā Ošiņu iecirknī. Toreiz man vienīgais transports bija tēva motocikls ar blakusvāģi, bet ziemā ar to nepabrauksi. Tad no rīta piecelies, mazā gaismiņā uz mežu aizej 17 kilometrus uz vienu pusi, pagrozies, paskaties, kas tur ir noticis, viss mierīgi, apgriezies un atkal nāc mājās.

 

Darbu paveicot, redzu rezultātu

Kad nozare sadalījās, izveidojās “Latvijas valsts meži”, biju mežzinis. Kad bija jāpieņem lēmums, kurā pusē palikt, paliku Valsts mežu dienesta pusē. Toreiz bijām izveidojuši tādu mežziņu padomi, tur bija pārstāvji no visas Latvijas. Mēģinājām ietekmēt nozares tālāko virzību, kādu brīdi spurojāmies, bet dzīve aizgāja tā, kā aizgāja. Kad sākās zemes reforma, es drusciņ pamācījos un kļuvu arī par taksatoru. Tā bija ļoti vērtīga pieredze. Es redzēju to, cik meža īpašnieki ir ārkārtīgi dažādi, kāda nu kuram ir tā izpratne un doma par mežu. Un tie stāsti… Viens tāds stāsts man palicis atmiņā.

Bagāta saimniecība, lieli meži, un saimnieks tos mežus glabā un taupa. Bet vecais saimnieks nomirst un mantinieks visu ātri vien pārdod. Nāk 40. gads, viņu neizved, jo viņam nekā nav. Citādi gan vieta vagonā būtu garantēta.

Bija arī tāda situācija. Ziema, kārtīgs sniegs, es aizbraucu mežu taksēt, bet mežs tāds – nekāds. Un sarunā ar īpašnieci diezgan nepieklājīgi to īpašumu nosaucu par krūmiem. Bet saimniece dusmīgi uz mani paskatās un saka – tie ir mani krūmi, un es iešu pa priekšu un iemīšu pēdas. Tā nu man, divmetrīgam, spara pilnam vīrietim, nācās iet sirmās kundzītes iemītās pēdās.

No meža dienesta arī aizgāju. Savā ziņā biju interešu konfliktā, no vienas puses – biju tas, kas uzrauga, no otras puses – tas, kurš mežu novērtē. Man aizrādīja, ka tas nav pareizi. Arī aldziņa tajā laikā bija nožēlojama, ja pareizi atceros, 90 lati, bet man četri bērni iet skolā. Pirms aldziņas burtiski bija tā – vai nu pērc benzīnu un brauc uz mežu, vai pērc maizi. Un tādā brīdī atnāca ziņa, ka kaut kur manīti dūmi. Es par pēdējo naudiņu nopirku benzīnu un braucu skatīties. Atradu, ka mežs gruzd un jau kādu laiku gruzdējis. Es atbraucu uz mežniecību un paziņoju par ugunsgrēku, sagaidu dzēsējus un braucam. Nodzēšam. Atbraucu mājās, man zvana – esot dzirdēts, ka es par gruzdēšanu esot zinājis jau veselu nedēļu un neesot paziņojis. Teicu – ja jūs par mani tā varat domāt, tad es eju prom no darba. Bet tas nebija vienīgais iemesls, neapmierinātība manī bija briedusi jau kādu laiku.

Situācija nebija viegla, es ģimenē biju vienīgais pelnītājs un mums nebija nekādu rezervju. Taču bijušais saimniecības inženieris bija izveidojis uzņēmumu, tā es uz ilgiem gadiem kļuvu par nelielas firmiņas, kas nodarbojas ar mežiz­strādi un nelielu pārstrādi, mežkopi. Pēc krīzes kļuvu par pašnodarbinātu cilvēku. Sāku nodarboties ar jaunaudžu kopšanu, mežu stādīšanu, konsultēšanu, stigošanu. Tagad to darīt ir fiziski pasmagi, nav vairs tie gadi, bet tas ir ­reāls darbs, kuru padarot redzu rezultātu.

 

Jāskatās uz priekšu, jāstāda vēl

Manai ģimenei pieder septiņi hektāri meža un tikpat daudz lauksaimniecības zemes. Tā kā mums lauksaimniecības zemi īpaši nevajag, šo zemi pamazām apmežojam.

Pie mājas aiz kūts bija saauguši ļoti skaisti ozoliņi, dažāda garuma, bet ļoti daudz. Papētīju tā sīkāk, redzēju, ka dažu labu esmu jau vienreiz nopļāvis, bet tas dzen atvases un grib augt kā traks. Domāju, ko darīt, pļaut vēlreiz nost žēl. Izdomāju par godu Latvijas simtgadei iestādīt simt ozolu. Nesu pičpaunā uz pļavu, raku bedrītes un sēju mietiņus. Pirmajā gadā gluži simts man nesanāca, stādīju arī nākamajā. Tad domāju – pagājušie simt gadi ir pagodināti, bet jāskatās taču uz priekšu – jāstāda vēl simts. Tā piestādīju visu lauku ar ozoliem. Padomāju, ko tur ozoli vieni paši augs, jāsastāda pa starpām eglītes. Nokārtojām dokumentu un pieteicāmies arī uz Eiropas projektu. Tāpat gribam apmežot vēl divus hektārus neizmantotas lauksaimniecības zemes.

 

Vienoties un tad pieņemt lēmumu

Visas lietas, kas saistītas ar mežu, ar dabu, ar līdzsvaru latviešu cilvēkam, visģeniālāk ir aprakstījis Rūdolfs Blaumanis savā “Indrānu” drāmā. Mēs šo stāstu pat tā īsti neizprotam, mēs to uztveram stipri vienkārši – viens grib nocirst, otrs grib saudzēt.

Indrānu tēvs jau saka to, ka viņš nošķir tos ošus, kas pilda maku, un tos, kas pilda sirdi. Viņš jau nesaka, ka nevajag cirst, viņš saka, ka vajag nošķirt. Un katrs latvietis īstenībā ir tāds Indrānu tēvs, viņam ir savs priekšstats, kurā vietā ir tas nošķīrums.

Viens saka, ka vajag cirst visus nost, otrs saka, ka nevajag cirst neko, bet Indrānu tēvs šajā drāmā saka pat tā – viņš jau nebūtu pretī ciršanai, ja tikai kāds ar viņu būtu parunājies… Parunāt, vienoties, saprast vienam otru un tad pieņemt lēmumu un vienoties. Nelaime ir tā, ka mēs visbiežāk domājam ļoti šauri.

Cirtējs skaidri zina, ka tā ir viņa maize, viņa darbs un mēs varētu nocirst to, to un to. Bet tie, kuri vēlas dabu saudzēt, saka – mēs varētu to pasaudzēt, to pasaudzēt un to pasaudzēt.

Un Latvija jau tāda Indrānu saimniecība vien ir. Ir jābūt kādam Indrānu tēvam, kurš saprot visu šo problēmu kopumā un nošķirs ošus, kas pilda maku, no tiem, kas silda sirdi. Cik es varu atļauties ošus, kas silda sirdi?

Un cik man būs to, kas pilda maku, jo tai saimniecībai ir jāpastāv. Ir jautājums – cik sabiedrība ir gatava šai dabas uzturēšanai dot līdzekļu?

Ir daudz meža īpašnieku, kuri visu ir nocirtuši, bet pazīstu arī tādus, kuri necērt. Tā ir pavisam cita filozofija. Ja izejam no tā, ka augošs mežs saražo skābekli, tad sabiedrībai būtu par to jāmaksā, nevis jāuzliek meža īpašniekam nodoklis. Ar to mēs mudinām – ej, vīlē zāģi un kaut ko nocērt, lai varētu samaksāt šos nodokļus.

Mežs varētu dot vēl daudz vairāk darba vietu. Mēs joprojām pārāk maz darām meža kopšanā. Šajā ziņā zināma kārtība ir valsts mežos un firmās, kas iegulda lielu naudu, lai izkoptu mežu. Bet privātajos mežos vēl ir daudz ko darīt.

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.

LA.lv
AT
Agro Tops
Laukos
Kartupelis dzen asnus, ko darīt? Paņēmieni asnošanas ierobežošanai glabātavās
14 stundas
LE
LETA
Laukos
“Putnu fabrika “Ķekava”” iepazīstinās ar Latvijas un pasaules gaļas pārstrādes tirgus tendencēm
15 stundas
AT
Agro Tops
Laukos
Augu slimību un kaitēkļu izplatība augļu dārzos oktobrī
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

RO
Regīna Olševska
Veselam
Cenrādī par veselības aprūpes pakalpojumiem viens, rēķinā – kaut kas cits
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Turcija un ASV vienojas par ugunspārtraukšanu Sīrijā
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Izskan jauni vārdi Latvijas Bankas prezidenta amatam
59 minūtes
LA
LA.LV
Latvijā
Mājās nav pārnācis zēns: meklē 11 gadus veco Rinaldu 1
3 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Latviju sasniegs jauna nokrišņu zona: sinoptiķu prognoze 7 dienām 1
5 stundas