Meži, Mežsaimniecība

Jaunā meža politika un tās ēnas puses

Latvijas mežos ir ienākusi jauna apsaimniekošanas politika. Būtiski mainījusies mežu pārvaldes kārtība. Nevarīgs kļuvis Valsts meža dienests. Nav vairs mežsargu. Vairs nenotiek pareizas mežu apsaimniekošanas pamatu pamats: atkārtotās mežu ierīcības. Kur un ko cirst, vairs nenosaka mežsaimnieki, bet mežrūpnieki. Tas novedis pie tā, ka mūsu meži tiek tik intensīvi cirsti kā nekad. Tie būtiski mainās. Vienlaikus sabiedrībai tiek skaidrots, ka ar mežiem viss kārtībā, ka tie tiek ilgtspējīgi apsaimniekoti un nav pamats uztraukumam. To apgalvo paši šīs jaunās meža politikas autori. To nesaka cilvēki, kuru dzīve ir tieši saistīta ar mežiem un kuri kļuvuši par šīs jaunās meža politikas ķīlniekiem.

Esmu viens no tiem, kas pazīst mežus, jo esmu tos kopis un saudzējis pirms šīs jaunās politikas ienākšanas un brīvību atguvušai Latvijai nodevis vienus no dižākajiem un rūpīgāk apsaimniekotajiem mežiem Eiropā. Meži ir visas mūsu sabiedrības īpašums, un mums ir tiesības par tiem uztraukties un zināt, cik pie tā vainīgi ir citi un cik mēs paši.

Meža ministrijas sākums un gals

Kā šī jaunā kārtība ienāca mūsu mežos? Tā radās valsts visaugstākajās politiskajās aprindās, kurām par mežiem bija maza izpratne un kuras vairāk domāja par to, kā izdzīvot savas valdīšanas laikā.

Viss sākās deviņdesmitos gados ar Meža ministrijas likvidāciju. Šī ministrija, kas, pēc mežkopju iniciatīvas, tika radīta 1957. gadā, deva lielāku iespēju aizstāvēt mežus un radīja lielākas iespējas piesaistīt vairāk līdzekļu meža uzturēšanai, it sevišķi meliorācijai. Tika panākts, ka lielās meža platībās (40 km rādiusā ap Rīgu un mazāk ap citām pilsētām, 150 m platā joslā gar nozīmīgiem ceļiem, upju, ezeru un jūras krastiem, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās) tika aizliegtas kailcirtes. Tā bija viena no to laiku vislatviskākajām ministrijām. Pēc Meža ministrijas likvidācijas tā kļuva par Zemkopības ministrijas piedēkli – tās naudas pelnītāju bez iespējām sevi pienācīgi aizstāvēt gan valdībā, gan Saeimā.

Ierēdņi mežos

Otrais ļaunums mežiem tika nodarīts, to pārvaldes darbiniekus, sākot ar mežsargiem, pielīdzinot ierēdņiem. Tas pavēra iespējas visas brīvās vietas konkursa kārtībā aizpildīt ar jebkuras citas profesijas cilvēkiem, kuriem nekādas izpratnes par tiem nebija. Tas degradēja mežinieka profesiju un iznīcināja gadsimtos izveidojušās daudzas mežkopju ģimeņu dinastijas.

Pats augstākais meža pārvaldes amatpersonas amats kļuva par politiskās tirgošanās objektu. Tā, piemēram, vienu laiku augstāko meža pārvaldi – Valsts meža dienestu (VMD) – vadīja agronoms Jānis Kinna, kurš ar meža lietām iepazinās pēc iesēšanās savā amata krēslā. Par godu šim cilvēkam gan jāteic, ka viņš, pat nebūdams mežkopis, apjēdza, ka ar mežu apsaimniekošanu kaut kas iet aplami, atklāti izteica savas bažas un līdz ar to arī zaudēja savu augsto amatu.

Tomēr vislielāko ļaunumu mežiem nodarīja viens no pirmajiem mūsu brīvību atguvušās valsts vadītājiem Ivars Godmanis. Viņš, būdams fiziķis, nepazina mežus. Vienīgais, ko viņš ātri apguva, bija – jo vairāk tos cērt, jo vairāk naudas nāk valsts kasē.

Pirmos četrus piecus gadus, kamēr pietika ciršanas vecumu sasniegušo 100 gadu vecu priežu un 80 gadu vecu egļu audžu, viss bija kārtībā. Kad to sāka pietrūkt, radās problēmas. Lai saglabātu ienākumus no mežiem, bija ar kailcirtēm jāķeras klāt jaunākām mežaudzēm, kuru ciršana līdz tam bija krimināli sodāma. Tā Meža likumā parādījās grozījumi, kas atļāva kailcirtēs nocirst arī jaunākus mežus, ja vien to vidējais koku stumbru caurmērs pārsniedza 34 cm.

Likvidēt vai nodrošināt neatkarīgu uzraudzību

Meža izmantotāju lobijs labi apzinājās – kamēr vien pastāv rīcībspējīgs VMD un notiek atkārtotās mežierīcības, viņu darbība tiks rūpīgi uzmanīta un ik pēc desmit gadiem katrā mežā ieradīsies neatkarīgi meža speciālisti un izgaismos meža patieso stāvokli. No tiem bija jātiek vaļā.

VMD neitralizācija sākās 2000. gadā, kad it kā tirgus ekonomikas dēļ tika ierosināts meža izmantošanu atdalīt no mežsaimniecības. Drīz vien atklājās šā pasākuma patiesais mērķis – mežrūpnieku vēlme pārņemt savā pakļautībā visus ar meža apsaimniekošanu saistītos jautājumus. Tam nolūkam ar mums zināmā kampēja oligarha svētību un viņam pietuvināto cilvēku aktivitātēm 2000. gadā tika nodibināta VAS “Latvijas valsts meži” ar ekskluzīvām tiesībām valsts mežu apsaimniekošanā. Reizē ar to VMD tika aizliegts piedalīties mežu izvērtēšanā, cirsmu sagatavošanā, koku izzīmēšanā kopšanas cirtēs un citos nozīmīgos mežsaimnieciskos pasākumos. Tika pārtraukta arī atkārtotā mežierīcība.

Nākamajos desmit gados turpinājās VMD neitralizēšana. Pēc četriem tā reorganizācijas piegājieniem tas 2011. gadā kļuva tāds, kāds ir pašreiz, neskaitāmas reizes mazskailīgāks un bez reālām iespējām piedalīties meža apsaimniekošanā. No kādreizējām Latvijas pirmās brīvvalsts laika 79 virsmežniecībām, 378 mežniecībām un 3200 mežsargu apgaitām ar aptuveni 4,5 tūkstošiem meža darbinieku bija palikušas vien 10 virsmežniecības un 30 mežniecības ar nesalīdzināmi mazāku darbinieku skaitu. Mežsargu dienests likvidēts.

Pilnīga meža apsaimniekošanas nodošana mežrūpniekiem bija ja ne politisks noziegums, tad milzīga tuvredzība gan. Ja to darīja, tad mazākais, ko vajadzēja, bija jāsaglabā vismaz viena neatkarīga, valstiska institūcija, kas spētu neatkarīgi uzraudzīt mežrūpnieku darbībā. Kaut vai to pašu reducēto VMD padarot neatkarīgu vai pakļaujot, piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Pašreizējā stāvoklī VMD iejaukties galvenā naudas pelnītāja izdarībās, lai arī cik tās būtu nepieņemamas, ir vairāk nekā bīstami. Nav dzirdēts, ka tagadējais meža dienests būtu sastādījis kādus vērā ņemamus meža pārkāpuma aktus valsts mežu apsaimniekotājiem.

Kas pieaug un kas izzūd

Mums tiek stāstīts, ka mežos vēl arvien tiek mazāk nocirsts, nekā tas pieaug. Mūsu vienīgā mežzinātnes institūta “Silava” vadītājs apgalvo, ka gadā gan tiek nocirsts 14 – 15 miljoni kubikmetru mežu, bet vienlaikus meža gada pieaugums esot 22 – 23 miljoni kubikmetru. Kur ir pāraugušas mežaudzes? Kādēļ visus iepriekšējos laikus, kad gadā nocirta ap 6 – 7 miljoniem kubikmetru, nebija pārauguša mežu, bet tagad ir?

Kā var noteikt patieso meža pieaugumu, ja vairs nenotiek mežierīcība? Katrs mācīts mežkopis zina, ka, lai noteiktu audzes stāvokli ar parauglaukumiem, tiem jāaizņem vismaz 3% no tās platības. Kur ir šie parauglaukumi?

Ja kokus izcērt pusmūžā, neļaujot tiem sasniegt pilngatavību, izzudīs pieaugušo mežu biotopi, kas ir galvenās ogu un sēņu ieguves vietas un kas ar savu bagātīgo sīkkrūmu un pameža zemsegu ir galvenā meža dzīvnieku ziemas barotava. Nocirst mežu pusmūžā nozīmē to padarīt vairāk līdzīgu plantācijām. Esmu klejojis pa Viduszviedrijas mežiem, kuros īstenota dievinātā skandināvu meža politika. Tie vairāk atgādināja Sibīrijas mežos redzēto, kur milzīgas, nesimetriskas cirsmas robežojas ar grūtāk pieejamiem, nenocirstiem mežiem.

Kā augs meži, ja platības atjauno ar divreiz mazāku kociņu skaitu (priedei kādreizējo 7000 vietā ar 3000 un eglei 4000 vietā ar 2000)? Vai šādas biezības jaunaudzēs, kurās kociņiem nav jācenšas tiekties uz augšu pretim gaismai, bet var brīvi izplesties uz sāniem, spēs izveidoties slaidu bezzarainu koku stumbru audzes? Mūsu meži nākotnē vairāk līdzināsies ābeļdārzam nekā ražīgam mežam. Vācu mežkopji secinājuši, ka, lai izveidotos kvalitatīvs priežu mežs, ir jāstāda no 6000 līdz 7000 kociņu uz hektāru…

Simtgadīgu priežu audžu vairs nav

Es bieži iegriežos savās jaunības vietās – netālu no Baldones esošos, bijušās Dzelzāmura mežniecības mežos. Man acu priekšā stāv šo mežu kādreizējais diženums – skaistās, dižās Baldones priežu audzes, kurām grūti bija saskatīt galotnes, tās sirmās, resnās egles ar zaļam ķērpju bārdām to zaros, to labās ogu un sēņu vietas. Acu priekšā stāv šī it kā neskartās dabas sakoptība, to taisnās un tīrās meža stigas ar kvartālu uzrakstiem krustojumos, sakoptie, kādreiz ar rokām raktie meža grāvi un robežzīmes, cauri meža biezokņiem ejošie noslēpumainie meža celiņi, rūpīgi iestigotās meža cirsmas un biezās, veselīgās meža kultūras.

Pēdējos gados tajos kļūst skumji. Viss mainījies. Visapkārt daudzi nesimetriski izcirtumi bez noteiktām robežām un apšaubāmas biezības jaunie apmežojumi. Kādreiz koptās meža stigas aizaugušas un grūti samanāmas. Stigu krustpunktos izzuduši kvartālu nosaukumi. Pamazām nekopti beidz funkcionēt meža grāvji. Ar krūmiem un stiebrzālēm aizaugušas kādreizējās galvenās mežu dzīvnieku barošanās un piesaistes vietas – meža pļaviņas.

Cauri lielajam mežu masīvam uzradies jauns kapitāls ceļš, kura atzari iestiepjas pat visnomaļākajos meža nostūros. Darīts viss, lai vieglāk un ātrāk tiktu klāt ikvienam meža nostūrim. Manos kādreizējos sapņu mežos nav vairs nevienas dižās, simtgadīgās Baldones priežu audzes. Nevienas. Arī mēs tās nesaudzējām un cirtām, bet tik, cik no jaunākām audzēm ienāca to vietā. Reizē ar šo veco audžu izzušanu izzudis ir arī šo mežu dvēselīgums, kas ne par kādu naudu vairs nav atgūstams.

Vienīgais mierinājums ir, ka mūsu valsts meža platība nesamazinās, pat pieaug. Un gods kam gods, pašreizējie meža apsaimniekotāji ar lielu atbildību pieiet nocirsto platību apmežošanai. Cik pareiza tā ir, tas jau ir cits jautājums. Atliek vien vēlēties, lai tie ar tikpat lielu atbildību pievērstos arī meža infrastruktūras uzturēšanai.

Vai tuvākā nākotnē mežu politikā varētu kas mainīties? Drīzāk jau ne. Kamēr vien pastāvēs iespēja no mežiem gūt kaut cik vērā ņemamus ienākumus, neviens nav ieinteresēts ko mainīt. Vienīgi tad varētu kas mainīties, kad mežos vairs nebūs par sešdesmit gadiem vecākas un par trīsdesmit centimetriem resnāku koku audzes, uz ko mudina mūsu jaunās meža politikas ideologi, un meža izmantotājiem gribot negribot būs jāsamierinās ar to, ko mežs spēj reāli atražot.

44 Komentāri

  1. Drusku kļūda meži ap pilsētām, ceļiem, dzelzceļiem , jūras krastu PSRS laikos skaitījās stratēģiskā rezerve- viegli pieejami kara gadījumā, lai veiktu ātrus atjaunošanas un labošanas darbus. Starp citu sēnes mežos parādās ap 10 gadu pēc nociršanas, slapjās vasarās arī agrāk. Būtu jāuztraucas par to ka no meža tikai ņemam- koksni, šķeldu, bet pretī pat meliorāciju nesakārtojam lai veicinātu augšanu, par koksnes pelnu nogādāšanu no koksnes katlu mājām atpakaļ mežā kā mēslojumu varam tikai sapņot. Vel trakāk ir tas ka dabas aizsardzības vārdā beram ciet meliorācijas sistēmas- āži par dārzniekiem.

    1. Kāpēc nevar, man bija neliels mežš pie jūras, es sev malku sagādāju kad gribēju nekam neprasot, ja kāds būtu iejaucies būtu tur palicis nelaimīgs uz vis atlikušo mūžu, tāgad jau esmu to pārdevis jo nāk jūra virsū.

  2. Vairāk jau izskatās pēc pensionēta mežsarga prātojumiem par to, cik labi bij tais’ jaunības laikos …

    Uz emocijām balstīts, bez faktu minēšanas veidots raksts, kas noteikti patīk vidusmēra Latvietim, kas pieradis pie Meža nozares nomelnošanas.

    1. Jūs esat redzējis,kas notiek Latvijas mežos???Pabraukājiet pa Kurzemi..vienas vienīgas milzīgas kailcirtes.Pēc gadiem 10 mūsu zemīte būs noskūta gluda kā ola.Jūsu mazbērni īstu Latvijas jaukto koku mežu vairs varēs redzēt tikai Nacionālajā parkā /varbūt/.

      1. tas pateicoties “biotopistiem”, jo visi, kas cerēja sataupīt savām vecumdienām un nebaltai dienai, tagad steidz mežus nocirst, kamēr nav liegumi un biotopi salikti virsū.

        1. par kādiem “biotopistiem” ir runa? ja par biotopu kartētājiem, tad paniskās bailes no viņiem ir pilnīgi nepamatotas. nevienam nav mērķis uztaisīt LV par vienu lielu liegumu. kartēšanai ir informatīvs raksturs, lai atskaitītos Eiropai. tas ko un kā darīt ar to visu pēc tam nav pat sākts apspriest un ātrāk par 2021. gadu nemaz nesāks, ja vispār sāks.. un varētu padomāt, ka tie “biotopi” būtu katrā meža nogabalā.. būt jau skaisti, bet realitātē procents ir ļoti mazs. cik mazs, tas gan būs skaidrs tikai beigās, bet iespēja, ka tieši jūsu īpašumā kaut kas vērtīgs būs ir maza. un vispār tas arguments ātri nocirst, kamēr man kāds neatņem ir riktīgi latvisks – nocērtot mežu, kurā varbūt ir “biotops”, noteikti to kopējo procentu nepalielinās – kas, savukārt, nozīmē, ka vēlme aizsargāt vietas, kur “biotops” tiešām būs, teorētiski pieaugs. tātad cērtot mežu, iespēja, ka kādam citam to liegumu tiešām uzliks arī pieaugs.. bet, kā jau īsti latvieši, labāk, lai kaut kas slikts kaimiņam, nekā man. skumji. šāda propaganda, ka tagad visur saliks liegumus, ir kokrūpnieku triks, lai tikai no meža īpašniekiem pa lēto uzpirktu mežus. tā vietā lai ļautu mežam augt, un cirst, tad kad tiešām būtu izdevīgi, paši iešaujat sev kājā. malači.

          1. Ja ir tā kā Tu saki, tad kāpēc tiem, kuriem šogad bija kartēšana ir saņēmuši vēstules par to, ka viņu īpašumā ir BVZ, ar piebildi, ja šis BVZ tiks uzarts vai pārveidots, tad īpašnieks tiks sodīts??? Tākā nevajag te rakstīt blēņas. Kā var veco minerālmēslu šķūņa pamatus ieskaitīt BVZ platībā, kā papuves apartas un diskotas var kļūt par B V Z, kas ir šie kartētāji? Šogad tiek plānota mežu kartēšana, palasot rokasgrāmatu dabas skaitītājiem, sapratīsi, ka ieejot jebkurā mežā biotopu var ātri dabūt gatavu. Protams, ka šo situāciju izmanto mežu uzpircēji tas ir nenoliedzami. Meži tiek skūti kā mati no galvas, kur skatās šie zaļie zemes draugi, paši to putru ir ievārījuši un ar savu gudrību būs mežus piebeiguši.

          2. BVZ ir cits stāsts. tas, ka tur minerālmēsli kādreiz kaisīti un arts, var būt sekundāri – galvenais ir tas, kas tur aug. ņemot vērā, ka šādi BVZ vienkārši vairs nav, kļuvuši par rapšu laukiem vai mežu, tad ir labi, ka sargā to, kur vēl tādi ir. un par šīm platībām tak ES arī kompensācijas maksā, jāuzraksta tik pieteikums! mežu rokasgrāmatu labi pārzinu un saku, ka biotopu “sakasīt” kartētājs, protams, var, bet tā ir tikai neliela daļa un domāju, ka neviens tādos liegumus pat gribēt likt nevar. ja liks, tad tā jau būs cūcība! kā jau teicu tagad galvenais ir saskaitīt. redzēt, kas ir daudz, kas maz – un tad domāt, ko ar to darīt.

          3. Runa ir par to kā var pamatus uztaisīt par BVZ? Tā nemaz nav lauksaimniecības zeme. Par 1 klasi maksā 85 eiro par ha, normāls lauksaimnieks strādājot bioloğiskām metodēm no ha nopelnīs vairāk, bet tagad tiek liegta daudziem pabarot savas ğimenes. Varbūt uzdāvināt zemi valstij un pašiem pārcelties uz citu valsti? Kompensācijas ir pārāk niecīgas, ka pat nodokļus nav iespējams samaksāt. Visus šos gadus esmu strādājis ar videi draudzīgām metodēm arī mežu sadzējis un izkopis, bet tagad man jānoskatās kā mans mežs vienkārši sapūs pretī saņemot 157 eiro par ha gadā, ja no ha var iegūt līdz pat četrdesmit tūkstošiem, kas bija domāti nebaltai dienai.

    2. Ar skumjām var tikai noskatīties uz tavu tumsonību.

      Ja tu saprastu , cik lielu postu nodara izzāģētie meži, un to cik niecīgs ir ieguvums no koku vienkāršas nozāģēšanas un aizlaišanas dēļos, beigās tīrais profits uz vienu kubikmetru ir tikai 1-2 eur.

  3. Njā, večukam kokteilis no “vissliktipunktslv” un “reiz zāle bija zaļāka”. Un vairākas pretrunas. Piemēram, grāvji mūsu valstī biotopu aizsargiem taču ir liels ienaidnieks. Un amizanti ir arī sūroties par to, ka cirmsas nav iestigotas taisni un kārtīgi. Vai tad tiešām mežam jābūt kvadrātiņos sadalītam? tieši dabiskāk ir vijīgas līnijas, un tad arī izcirtumi neizskatās acij tik netīkami (ja nav mega lieli). Kvartālstigu nosaukumu neesamība.. nu, tagad jau gan kontrolētājiem, gan apsaimniekotājiem pie rokas gps. Kociņu skaits uz ha vēl pētāma lieta. Un Latvija nav Vācija. nevar gluži akli relatīvi attālas valsts praksi pārņemt.
    Jā, arvien jaunāku un tievāko koku ciršanu ļauj tehnoloģijas un diemžēl spiež tirgus situācija. Negribētos jau gan īsti tādus pusmūža mežus, kā skandināviem, tur jāpiekrīt.

  4. Kārtējā vēlme nomelnot savu valsti un līdzcilvēkus.. Vai tad maz jau mums tik svarīgajā valsts simtgades gadā… Vai tiešām viss sajucis?

    Autors uz koka krēsla nesēž, labāk sēž uz plastmasas vai metāla laikam jau.. autors pa koka grīdām nestaigā un ar koka lāpstiņu nesaskrāpē savu teflona pannu (aaa, tā jau amatnieku gadāta, tas nekas, ka te kā reiz var būt nelegālāks tas pasākums reizumis..)…

    tautieši “valstī viss ir slikti” paši kož rokā, kas baro; spļauj akā, no kuras dzer.. utml.

    Divdabis tas iedzīvotājs.. kā izdevīgāk -> tā iestājas par “taisnību”!

    1. Drīzāk jau veca profesionāļa sāpe par to, ka nav kā kādreiz bija. Kā arī neredz “spēles laukumu” šodien. Cilvēcīgi var saprast. Bet vai vajag publicēt? Diskusija, protams, nepieciešama. Bet diez vai šādā veidā.

  5. Ja runā par mežiem ,man fiziski paliek nelabi . Tur jau jābūt aklam ,lai neredzētu ko ved mašīnās ,vieni sīki kociņi , Te gan būtu jārunā arī par dzīvo radību mežos , Ja nocērt kokus ,visus lielos ,tad kur būs dobumi ,kuros dzīvo dzīvā radība , Dzirdēju vienu cirtēju runājam ,ka nogāzuši koku ar visām vāverēm , Tas ir lepnums liels ,Kas un kur veido dobumus ? Padomājiet ,vai sīkos kociņos būs dobumi ,kur dzīvot , mežs ir dzīvības šūpulis visam ,arī mums , Nauda ,nauda ar šausmīgas nežēlības rotājumu , Brīnos ,ka neaizrijas , kaut tā notiktu

    1. Vai vari nosaukt tā cirtēja pārstāvēto firmu? Tas būtu lieliski, ja tauta zinātu savus “varoņus”.Arī pati justos lieliski , izpildot savu pilsoņa pienākumu neliešu atmaskošanā.

  6. Ir dažas lietas, kam var piekrist, no tā, kas vairs nav, bet noderētu. Tomēr tajā pašā laikā rakstā saskaitīju vismaz 14 vietas, kurās minēta nepatiesa informācija.

  7. Vecie mežsargi,kā viņi sevi sauc, rūpīgi izpildīja pavēles, atkāpes no tām draudēja ar atlaisanu. Ja bija pavēle cirst , tad cirta, ja lika pļavas aizstādīt, lai vecās mājvietas nolikvidētu, stādīja. Pļāpāt par kaut kādu “mēs darījām, saudzējām, utt”, drusku pēc marasma ož. Diemžēl d turēties līdzi laikam un pieprasījumam ne visiem izdodas, daži pat vēl vectēvus piemin. Bet tas, uz ko vectēvi cerēja, šodien nevienam nav vajadzīgs- līdums labībai, purvam atkārtots pļavas gabaliņš.

  8. Paldies mežkopim Skribam par atklātību .Esmu visu savus darba gadus veltījusi meža kopšanai,audzēšanai……..Nu nebija tik brutāla attieksme pret mūsu dabas bagātību.Lielu postu nodarīja 1967.vējgāzes,nogāza visas pieaugušās un pāraugušās audzes……pagājuši 50 gadi un tagad cērt šo mežu.Tas nav mežkopja gada darbs.

    1. Apskatījos. Normāla bilde. Kur 1984 gadā bija ‘mežs ir šobrīd izcirtumi. Kur 1984 gadā bija izcirtumi ir mežs. To sauc par mežsainiecību.
      Apskatīju arī vietas , kas 1984 gadā bija aizsargājamas. tur mežs ir joprojām, pie kam daudz kur aizsargājamie meži ir nākuši klāt. Apskatīju arī sev zināmās vietas kur gadus 15 atpakaļ tika cirsts. kartē krāsa atšķiras, bet dabā ir jauns mežš. Tā kā nevajag tikai pētīt karti, bet saprast, ka dabā viss mainās.

  9. Raksts izskatās pēc nostaļģiskām atmiņām. Mežsargiem toreiz , jebkuros laika apstākļos , labākajā gadījumā bija jābrauc ar motociklu. Mežniecības tomēr visas mežsargu kordonus uzturēja par valsts līdzekļiem ( fondētajiem materiāliem ) kurus varēja dabūt mainot pret kokmateriāliem, kas bieži tika nocirsti neuzskaitīti. Slavenā ierīcība kad gāja cauri , kā mežzinis sarunāja ar taksdatoriem, tāda arī ierīcība bija, bieži sarunas notika straumēm plūstot alkoholam. Iemesls – no ierīcības bija atkarīgs ciršanas apjoms, jeb valsts plāna izpilde. Padomju laikos sistēma bija vienkārša – aizgāja vai nu plāns, vai tā pildītājs. Tāpēc mežziņi bija ieinteresēti pēc iesp[ējas mazāk cirst, stādīt ( arī stādi bija deficīts) un kopt.
    Par tām Baldones priedēm – vai tad nocirstā vietā nav iestādīti jauni kociņi? Autora darba vietā GNP šobrīd hektāriem ir nomizoti zaļi augoši koki. Pasaules dabas fonda klusi īstenots projekts, iztērējot tam 800 000 Eur. Padomju laikā par to būtu viens “atalgojums”-CIETUMS ar pantu par valsts mantas iznĪcināšanu un bezjēdzīgu līdzekļu izšķērdēšanu. Nemaz nerunājot par emocionālo pusi – senču stādīto koku bezjēdzīgu noslepkavošanu.

    1. Diemžēl Baldones mežos jauni kociņi sastādīti tiek retumis, jo lielākā daļa cirsmas ir tā sauktās tīrīšanas cirmas, vai kā viņu tur sauc, kad izrubī pusi lielos kokus, iztīra visu pamežu, izjāj zemesedzi un vietā nekā nestāda. rezultātā meža vietā ir smilgām aizaudzis sūds viņu zina kas ar pāris lieliem kokiem ik pēc 50 metriem…

  10. Par ābeļdārziem pateikts pareizi, ja grib lai stumbri būtu slaidi un mazzaraini ir jāaudzē lielākā biezībā, pirmajās krājas kopšanās nedrīkst aizrauties ar pārāk lielu koksnes izciršanu, lai audze nepaliktu par retaini vēja ietekmei tos izgāžot, nolaužot snieglauzē.
    Tie kas čaklāki var veikt savlaicīgu apakšējo stumbra zaru atzarošanu, lai beigu rezūltātā iegūtu augstvērtīgu bezzaru koksni.

    1. Un kur tad liksi to atzaroto “augstvērtīgo” koksni , kad meža zvēri apgrauzīs mizu? Ja stādīsi retāk, vainagu zari traucē dzīvniekam tikt pie stumbra, kamēr izveidojas cietā, jeb kreves miza.

  11. Piekrītu praktiski visam.
    Nepiekrītu domai, ka VMD būtu jānodod VARAM. Videnieki IR vieni no lielākajiem dabas postītājiem. Minēts piemērs – aizaug grāvji. Bet liegums tīrīt grāvjus pamatā ir videnieku aizliegts.
    Ceļu būve, manuprāt, ir viens ļoti labs pasākums. Tie dod iespēju labāk, vieglāk apsaimniekot mežu.
    Problēmas risinājums samērā vienkāršs:
    1. Padarīt VMD PILNĪGI neatkarīgu.
    2. Mainīt mežizstrādājus:
    2.1. Liegt mežizstrādi LVM, kā tas bija LVM dibināšanas sākumā
    vai
    2.2. Cirsmu fonda sagatavošanu (dastojot) nodot neatkarīgai valsts institūcijai – VMD.
    2.3. Meža inventarizāciju veic VMD.

  12. Atkal kustina to nosprāgušo lopu – dastošanu. Dasto ierēdnis, kam kaut kā jānostrādā 8. stundas un pilnīgi pie kājas rezultāts. Meža īpašnieks protams, to apmaksās, bet pārdot var to, kas reāli iznāk, nevis ir sadastojis ierēdnis. VID , protams, nodokļus iekasēs no lielākā rādītāja, ja tas tiek ir pārdots ir ok, ja nodastots vairāk, bet reāli m3 nav, kas atbildēs? Ierēdnis? Nē, visi izjās uz nodokļu maksātāju kakla.
    Par to mežizstrādes atņemšanu LVM . Laikam tas ir trula ierēdņa sapnis – vienam produktam divas cenas, kā tas bija pirms LVM. Bija tirgus cena par kuru pirka izsolēs un no privātā un bija MK noteikta augošu koku cena, kas balstījās tieši uz kaut kādiem dastojumiem. Atšķirība cenās bija pat līdz 12 reizēm, protams valstij ( nomaksātajiem nodokļiem ) par sliktu.
    Super murgi, kuros kādam laikam gribas atgriezties!

    1. Mazliet par super murgiem, dastošanu un ne tikai.
      Divu institūciju- VMD un LVM izveidošana balstījās uz prasību nodalīt kontroli no apsaimniekošanas.
      Kas notiek LVM? LVM cirsmas paši uzmēra, izstrādā un pārdod. Tas ir pilnas apsaimniekošanas cikls, jeb vecais MRS modelis, kurš bija jālikvidē.
      Ko dara VMD valsts mežos? VMD valsts mežos kontrolē TIKAI cirsmu robežas u izsniedz apliecinājumu.
      Kā LVM vērtē cirsmas, cik izcērt, cik pārdod un cik koksne atstāj meža sapūšanai, nekādas skaidrības.
      Šo apgalvojumu pārbaudīt ļoti vienkārši. Ieejiet, gandrīz, jebkurā cirsmā un atradīsiet 10-30 kbm/ha koksnes atlikumus, t.sk. lietkoksnes atgriezumus, kuri īsti neiekļaujas LVM interesēs. Jā, daļa tiek šķeldota, bet ieņēmumu starpība ievērojama. Nekas nemudina LVM meža resursus izmantot racionāli.
      Salīdzinot ar lauksaimniecību: piena ražotājs nosmeļ krējumu, pārejo izlej grāvī.
      Šo diskusiju varam turpināt ar daudziem piemēriem, bet vai tas ir to vērts?

  13. Esmu ceļotājs, sēņotājs un orientierists, man rados ir mežsargi. Esmu gan gājis pārgājienus, gan skrējis, gan sēņojis teju visur Latvijā. Esmu pabijis tādos Latvijas nostūros, kur pirms mežcirtēja pat mežsrags savu kāju nebija spēris. Un vairs nespers, jo nav ne meža, ne mežsargu. Diemžēl tas, kas šobrīd notiek Latvijas mežos ir… Teikšu tā – genocīds pret mežu. Neko tādu neatceros pēdējos 40 gados. Es runājo to, ko redzu. Mežu izcirta pirms 50 gadiem un pirms 10 gadiem. Pats pirms 20 gadiem biju viens no pirmajiem papīrmalkas pelnītājiem. Bet tagad ne tikai mežus izcērt, bet pilnībā tos iznīcina. Tiek iznīcināts mežs kā tāds, kā biotops ar savu bioloģisko daudzveidību. Tā vietā tiek izveidotas koku audzēšanas plantācijas, kur koku nocērt, tiklīdz tas sasniedzis savu minimālo ciršanas vecumu – kādus gadus 40. Un šī onkas raksts nav žēlošanās pēc vecajiem labajiem laikiem. Tas manuprāt ir dvēseles kliedziens par to, ka viņa mazbērni un mazmazbērni vairs nezinās, kāds ir dabiskais mežs. Nu tāds, kāds vēl dažviet Latvijā saglabājies. Kā Tērvetes dabas parkā vai dažuviet Gaujas Nacionālajā parkā. Bet Baldones meži… Arī tā ir mana sāpe. Ar katru gadu sēņu vietas samazinās. Skaisti, lielie meži, ar priedēm apaugušās lielās kāpas, mazie mežu celiņi… Tagad tā vietā ir viss tas, kas aprakstīts šajā rakstā.

  14. Kaut kā neiet kopā Afanasij , Tavi argumenti. Ja jau mežs tiek iznīcināts, tad 40 gadus atpakaļ nocirstā vietā, vai kur pats 90-tajos cirti papīrmalku, jābūt tukšai vietai? Ja piemini biotopus un bioloģisko daudzveidību, tad drīzāk izskaties pēc cilvēka, kas savu ikdienu saista ar miljoniem Eur apgūšanu tieši pētot, skaitot utt. bet neko neražojot.40 gadus strādājot, Tev taču vajadzēja saprast, ka stādot mežu izcirtuma vietā tiek ielikts pamats, lai vēlāk nāktu klāt citas koku sugas,. zem to vainaga notiktu sūnu veidošanās, īsāk sakot tas, kas mežā notiek tam attīstoties.
    Kopumā tēma par mežu iznīcināšanu, jau ir atstrādāts materiāls, jo pats jau , Afanasij tomēr nevari parādīt nevienu vietu, kur iepriekš nocirstā vietā neaugtu jauns mežs. Un neveram vaļā zaļo klišejas par to , ka tur nekas vairs nebūs vērtīgs.

  15. Par 110% piekrītu Kolēģim. Piebildīšu, ka plānotāji, vērtētāji ir zaļi zēniņi bez pieredzes mežkopībā, kas visu padara vēl nejēdzīgāku. Un tie patiesi ir lieli zaudējumi naudas izteiksmē. Neracionālajai saimniekošanai tiek atrasts uz aci veiksmīgs attaisnojums- zaļie tā liek. Taču augsnē iejāti resni koku stumbri neder nedz putnu ligzdām, nedz tos vairs var paņemt vietējie malkai, kā tiek sludināts, ka tas esot iespējams…sašķaidītu koku jau nevar savākt, un tādu cirsmās ir daudz

    1. Piekrītu , piekrītu .Bet ko darīt lai pretotos šai augošai “biznesmeņu” komandai kam rūp tikai noturēties savos krēslos ? Kas liekās , ka dzīvē nav pat redzējuši augiem ,putniem utt.dauzdveidīgu mežu vienuviet .Par dabas liegumiem šobrīd nerunāju. Vēl nesen tādas dabiski izveidojušās vietiņas bija gandrīz katrā kvartālā , bet tagad…pēc masveida iebrukumiem ar lieljaudas harvesteriem , forvarderiem , ekskavātoriem un citām līdzvērtīgām tehnikām par tādām vietām var stāstīt tikai pasakas…reiz bija. Meža platības tiek izmantotas inntensīvi vai arī atstātas pašplūsmā…izgāstiem, nolauztiem kokiem tiek maz pievērsta vērība ,mazjaudas tehnika , kas nerada zemezsedzei un kokiem lielus bojājumus mežā var ieraudzīt ļoti retii Līdz ar to pazūd mazie ceļi un takas vai arī tās tiek sabojātas , kur pat mednieks var “nolauzt kaklu” Par infrastruktūru : kāda jēga lielajiem projektiem ja tie netiek saistīti kopā ar apkārtējo , zemju ( gan lauksimniecības, gan mežu , neatkarīgi no to piederības ) un ceļu vienlaicīgu izveidi vai atjaunošanu.

  16. Paldies raksta autoram par šo rakstu, ceru ka Latvijā ir vēl palikuši godprātīgi cilvēki, kas varētu palīdzēt sakārtot šo nozari, bet protams sabiedrības izglītošana un informēšana ir priekšnosacījums, lai jau esošās zemes tiktu apsaimniekotas pēc labākajām praksēm. Runājot par šo meža nozares lobiju, domāju šie cilvēki jāsauc pie atbildības…

Pievienot komentāru