Laukos
Piens

Kamēr baterijas nav nosēdušās. “Krastiem” lieli plāni ganāmpulka paplašināšanā 16

“Krastu” saimniece Judīte Gaide; ” Mūsu ganāmpulkā vidējais mūzā ilgums govīm ir vairāk nekā trīs laktācijas. Diezgan ilgmūžīgas.”

Autors: Uldis Graudiņš

Jēkabpils novada Kalna pagasta zemnieku saimniecības “Krasti” saimnieki Judīte un Jānis Gaidi nodarbojas ar piena lopkopību, sparīgi ceļ izslaukumus un plāno būvēt jaunu kūti 360 vietām.

– Pirms teju četriem gadiem stāstījāt, ka 2013. gada novembrī jaunajā kūtī ielaidāt 138 govis un sākāt tās slaukt ar Lely robotiem. Izslaukums uzreiz kāpa. Kāds izslaukums bija nākamajos gados un kāds tas ir patlaban?

Jānis: – Pirmais patiešām bija labs lēciens – kāpums 7 litri dienā no govs. Vēlāk ik gadu kāpums bija pa 2 kg uz govi dienā. Šādu izaugsmi rosināja ēdināšana un slaukšana trīs reizes dienā. Govis apēd vairāk nekā vecajā kūtī, tur nedevām miksētu barību. Patlaban esam sasnieguši 10 000 kg vidējo gada izslaukumu no govs. Vecajā kūtī slaucām vidēji 7000 kg. Ganāmpulku ataudzējam no savām telēm. Aizpagājušajā gadā ik dienu slaucām vidēji 28 kg no govs, pērn dabūjām vidēji 32 kg dienā. 2017. gadā izaugsme apstājās, slaucam vidēji 30 kg dienā. Iemesls – barības bāzi diezgan daudz ir izskalojis ūdens. Atradu problēmas, ir jāpievieno piedevas, gan jau tad izslaukums atkal būs vidēji 32 kg. Īpaša izslaukuma kāpuma gan šobrīd nebūs arī tāpēc, ka ganāmpulkā ļoti daudz nāca klāt jaunās govis. Mums ganāmpulkā galvenokārt ir Holšteinas melnraibās šķirnes govis, krustojam tās arī ar Džersijas šķirni, lai pienā būtu vairāk olbaltumvielu un tauku. Par šīm sastāvdaļām maksā papildus.

Judīte: – Vēlamies ar laiku izveidot tā, lai Džersijas šķirnes govis slauktu viens robots. Izslaukums tām ir zemāks nekā Holšteinas melnraibajām govīm.

Jānis: – Nav patīkami saņemt pavadzīmi ar ierakstu, ka par vienu kilogramu maksā 34 centus, bet faktiski tavam ganāmpulkam maksā 33 centus un vēl mazliet. Iemesls – olbaltumvielu ir mazāk, nekā bāzes cenā noteikts. Holšteinas melnraibajām govīm tauku un olbaltumvielu rādītāja palielināšana prasa lielu naudas ieguldījumu.


Judīte:
– Mums nav skābbarības bedres, tās būvēsim. Patlaban kukurūzu liekam uz lauka, sedzam. Teļus liekam visos stūros, nav tiem novietnes. Tie atrodas arī vecajā novietnē, tomēr tā ir salīdzinoši kritiskā stāvoklī. Mums arī atnešanās boksa nav, govīm ir grūti atnesties. Govis grupās neturam.

Jānis: – Man sen ir pārliecība, ka govis nevajag grupēt. ASV arī visām govīm dod vienādu barību. Tās, kas pienu nedod, sāk uzbaroties, agrāk jāaizlaiž ciet, tām dod garāku atvaļinājumu un uzliek uz sliktākas barības, uz salmiem.


– Kāda ir piena kvalitāte
?

– Somatisko šūnu daudzums ir vidēji ­
200 000–240 000. Šis vidējais rādītājs nav saistīts ar sliktu slaukšanu – pie vainas ir turēšanas apstākļi. Mums ir dziļie pakaiši guļvietās, nevar tās ideāli tīras uzturēt un tātad arī ir ļoti grūti uzturēt izcilu somatisko šūnu līmeni. Šogad govis liksim uz matračiem. Pirmos trīs gadus pēc ienākšanas kūtī somatisko šūnu daudzums pienā kritās, turējās ap 100 000, 2016. gada ziemā sāka kāpumu. Esam visu ko izmēģinājuši, tomēr rezultātu neredzam. Baktērijām pienā rādītājs ir ideāls. Barību gatavojam paši. Barības devu sastādīšanai izmantoju konsultantu, veicu analīzes, pārbaudu, vai ir problēma, runāju ar zinošākiem par mani cilvēkiem un lemju. Patlaban dzīvniekiem ir vajadzīga papildu enerģija. Stabila enerģijas barība ir kukurūzas milti. Analīžu rezultātu vēl nav, uz aci var pateikt, ka nebija tā kā citus gadus. Veģetācija sākās vēlu, kukurūzu iesējām vēlāk nekā citus gadus, un tā nenobrieda. Zāles skābbarība, lucerna, stiebrzāles, āboliņš – visu miksējam kopā.

Lopbarību audzējam pavisam 500 ha platībā. Graudus agrāk audzējām arī pārdošanai. Pērn lēmu, ka pārdošanai turpmāk neaudzēšu, labību audzējam 70 ha platībā tikai lopbarībai. Kukurūzu audzējām 58 ha platībā, vienu hektāru 2017. gadā nenovācām. Noslīka. Pavisam kukurūzas skābbarība ir aptuveni 2000 tonnu, zāles skābbarība ir 3600 tonnu, tad vēl siens. Lopbarības mums pietiek. Zemi varam lietderīgāk izmantot – patlaban ir lauki, kur pļaujam vien sienu, tur var dabūt vienu pļāvumu vairāk. Skābsienu vācam rituļos. Kukurūzas vākšanai pērkam ārpakalpojumu. Aizvadītajā lietainajā gadā ar to bija problēmas, sausā gadā visi raujas papildus pelnīt. Kaimiņi palīdz. Mēs, piena lopkopēji, palīdzam viens otram ar tehniku.Kopā ar mums pašiem esam 10 darbinieki. Kādu strādnieku vēl sezonas laikā paņemam darbā. Fermā ir traktorists, kurš pa dienu baro dzīvniekus divas reizes, un naktssargs. Patlaban viņš sēž pie GEA robota – ir kļuvis arī par operatoru.

Galerijas nosaukums

– Savulaik bijāt pazīstami siera sējēji.

Judīte: – Sieru sākām gatavot pirmās piena krīzes laikā, kopš 2008. gada. Vēl deviņus gadus tirgū pārdevām. Ik dienu 700 litru piena mājās pārstrādājām – ar piena separatoriem, uz plīts un ar sviesta kuļamo mašīnu. Mums bija sviests, saldais krējums, biezpiens, siers un svaigpiens. Tolaik tirgū cilvēki divās rindās stāvēja, jo mājražotāji varēja sākt pārdot svaigpiena produktus. Uz Līgo svētkiem bija tāda tirdzniecība! Mājražošana palīdzēja norēķināties gan par kārtējiem maksājumiem, gan par bankas aizdevumiem. Bankai nekavējām nevienu maksājumu.

Jānis: – Patlaban vairs pircēju nav. Tagad sieru vairāk pieraduma pēc ražojam sev.

Judīte: – Līgo svētki ir cits stāsts. Meita gatavo lauku kūkas. Mums ir 150 vistas. Ir pašiem savas olas. Tās arī pārdodam. Cepam pilnīgi dabiskas kūkas, bez krāsvielām. Ir pasūtījumi no ļoti daudzām Latvijas vietām. Piektdienās, sestdienās tortes ir brīvajā tirdzniecībā, arī svaigpienu pārdodam.

Jānis: – Ir mums arī aitkopības nozare. Pērn nopirkām gaļas ražošanai 78 aitu mātes. Patlaban ir vairāk nekā 100 aitu. Neesam vēl dziļi šajā nozarē. Aitas visu vasaru savā aplokā dzīvojas. Bet saprotu, ka tas neiet cauri. Intensīvajā aitkopībā jērs no mātes ir jāatšķir, jānobaro. Mēs bioloģisko aitkopību gribējām attīstīt. Mazbērniem patīk. Aitas ir jāiepazīst, jāsaprot, kad tās atnesīsies. Kad būsim pensionāri, tad nodarbosimies ar aitkopību.

Gaļas liellopi mums arī būs. Patlaban jau ir teles. Tām vēl nav pēcnācēju. Mūsu govis krīzes laikā ar Limuzinas šķirnes bulli krustojām. Bullīšus pārdodam. Pavisam mums ir 50 gaļas šķirnes teles.


– Kur redzat iespējas saimniecības izaugsmei?

– Jaunā ferma dos iespēju turēt vairāk govju, tātad samazināsies ražošanas izmaksas. 2013. gadā uzbūvētajā kūtī nāks klāt 80 slaucamās govis. Jaunajā kūtī būs tikko atnesušās govis, tās gatavosim pārcelšanai uz esošo kūti. Atbrīvosies laiks slaukšanai – tikko atnesušās govis ir jāatslauc spaiņos, tas aizņem robota darba laiku. 2013. gada fermā četri roboti ražos pienu tirgum. Mums būs vēl divi Lely roboti. Uz otru fermu pārcelsim GEA automātu.

Jo lielāks ganāmpulks, jo lētāks piens. Mums kūts ir 280 govīm, visu laiku tajā bija 140 govis. Patlaban ir 200. Kad kūts būs pilna, strādnieku vairāk nevajadzēs. Četru robotu fermai ir paredzēts viens cilvēks, kurš visu pieskata. Lely roboti ar slaukšanu tiek galā. Projektu jaunās kūts būvniecībai iesniedzām, jaunā ferma būs 360 vietām, sākot no mazajiem teliņiem. Projekts ir ar rezervi, lai nākotnē kūti var paplašināt ar piebūvi.

Pavisam būs vairāk nekā 700 dzīvnieku, tostarp 280–300 ražojošās govis, 50–60 cietstāvošās govis, kā arī citas ataudzējamās govis. Domājam arī par buļļu audzēšanu. Tas būs nākamais etaps, ja mums baterijas nenosēdīsies.

Kopējais ieguldījums jaunajā projektā – fermā ar infrastruktūru – būs 1,5 miljoni eiro. 2013. gada fermā bija 1,2 miljoni eiro 
(840 000 lati). Patlaban attiecināmās izmaksas ir 1,482 miljoni eiro – ferma, aprīkojums (tostarp viens Lely robots), divas mēslu krātuves, divas skābbarības bedres, lopbarības glabātava un siena šķūnis. Protams, infrastruktūra – ceļi. Vienu robotu pirkšu par savu naudu.


– Kas ikdienā traucē visvairāk?

– Meliorācija mums valstī ļoti klibo.Vienam meliorācijas grāvim esam daudzi īpašnieki. Plūdu gadījumā grāvis ietek ezerā, vēl viens grāvis šo ezeru savieno ar otru ezeru, tad pa mazu upīti tas ezers pamazām aiztek uz Susēju, kas savukārt ietek Daugavā. Problēma ir jāsāk meklēt no Susējas – es nevaru paņemt un iztīrīt savā īpašumā esošo meliorācijas grāvja posmu. Man nekas nemainīsies, jo ūdens tāpat nekur neaizplūdīs. Pa ceļam ir caurteka, ūdens nespēj pa to izplūst, tāpat ir valsts meža teritorija un citi privātie īpašnieki. Ezerā ietek valsts nozīmes grāvis. Par to ir jārūpējas valstij. Manā teritorijā esošā grāvja tīrīšana maksātu 1200–1500 eiro. Bez projekta. Iespējams, darbu koordinēšanai vajadzētu meliorācijas dienestu veidot. Es pat būtu ar mieru saņemt mazāku ES atbalsta naudas līdzmaksājumu, lai sakārtotu meliorācijas sistēmas.

Vēl par bezakcīzes degvielu – gribētu to vairāk, jo lopkopībā ir liels tās patēriņš. Man ferma apēd 20 tonnas dīzeļdegvielas gadā. Ja kopējais limits ir 35 tonnas, martā bezakcīzes degviela vienmēr beidzas. Tas vēl esot labi, jo citiem tā jau oktobrī beidzas.

Vairāk par šo un citiem lauksaimnieku pieredzes stāstiem lasiet žurnālā Agro Tops
agrotops_01

LA.lv