Laukos
Gaļa un zivis

Par zemu cenu un shēmojot Latvijā masveidā ieved importa cūkgaļu 0


Patlaban Latvijā paliek vien 36% no saražotās cūkgaļas, pārējo pamanāmies eksportēt, savukārt pārstrādes vajadzībām 64% tiek ievesti no ES.
Patlaban Latvijā paliek vien 36% no saražotās cūkgaļas, pārējo pamanāmies eksportēt, savukārt pārstrādes vajadzībām 64% tiek ievesti no ES.
Patlaban Latvijā paliek vien 36% no saražotās cūkgaļas, pārējo pamanāmies eksportēt, savukārt pārstrādes vajadzībām 64% tiek ievesti no ES.

Šis gads cūkkopības nozarei visā Eiropas Savienībā izvēršas smags. Graudi, kas veido 70% no lopbarības izmaksām, sadārdzinājušies par 33%, bet gaļas iepirkuma cena krīt, veidojot disonansi ar ražošanas izmaksām. Līdz ar to katrs mēnesis nozares saimniecībām ir mīnusos. Tikmēr par zemu cenu, izmantojot PVN shēmas, valstī masveidā ieved importa cūkgaļu.

Cūkkopība cenu šķērēs

Nupat notikušajā ES nozares pārstāvju darba grupā Briselē valdījis patiešām pesimistisks noskaņojums, stāsta Latvijas Cūku audzētāju asociācijas vadītāja Dzintra Lejniece. “Izņemot Spāniju, visā ES cūku skaits samazinās. Iemesls – neražas gads lielākajā ES daļā. Graudu cena sasniedz 200 eiro par tonnu (pērn – 150 eiro), bet gaļas iepirkuma cena krīt – dzīvsvarā tikai 0,97 eiro līdz vienam eiro par kilogramu salīdzinājumā ar 1,06 eiro pērn. Šis trakums sākās septembra vidū, kad Beļģijā mežacūkām atklāja ĀCM. Daudzas ES cūkgaļas eksporta valstis kā Japāna, Ķīna nekavējoties apturēja beļģu gaļas eksportu un, lai gan tas veido vien 5% no kopējā ES eksporta, iekšējais tirgus piedzīvoja smagu satricinājumu. Beļģu cūkas dzīvsvarā maksā vidēji 0,86 eiro/kg,(-23%, salīdzinot ar 2017. gadu), bet sivēnu cena ir ap eiro un pat zem tā. Tas nozīmē, ka iekšējā ES tirgū abos sektoros – gan sivēnu, gan gaļas tirdzniecībā – mēs esam smagās cenu šķērēs,” situāciju raksturo Lejniece.

Ne tikai vidējiem audzētājiem, bet arī lielajiem dāņu kompleksiem patlaban klājas pagrūti. “Jo lielāks kuģis, jo lēnāk tas jūt sūci, tomēr visi, arī lielie uzņēmumi, šobrīd ziņo par negatīvu uzņēmuma bilanci. Aug visas ražošanas izmaksas, tajā skaitā elektrība, degviela, bet saražotajai produkcijai nav iespējams pacelt cenu līdzvērtīgi ražošanas izmaksu kāpumam. Papildu izdevumus no cūkkopības uzņēmumu maciņiem paņem arī pastiprinātā biodrošības uzturēšana,” atzīst asociācijas vadītāja. Pēc pērn un šogad saņemtajiem triecieniem, kad fermā iekļuva cūku mēris, pamazām atkopjas divi lieli audzētāji – “Ancers” un “Latgales bekons”. Cūkkopība ir naudas ietilpīga nozare, ražošanas ēkas un iekārtas nav tik viegli pielāgojamas citam biznesam, tās nevar ilgstoši arī stāvēt tukšas. Tādēļ tas viss līdzinoties “žurku skrējienam” – ja apstāsies, pārējie ES cūkgaļas sektora dalībnieki aizies garām un tu nespēsi vairs konkurēt, norāda asociācijas vadītāja.

Uz letes gaļas cena turas

Pircējam iepriekšminētais varētu būt laba ziņa, jo vismaz teorētiski cūkgaļas cenai vajadzētu kristies arī veikalā, taču tas tā nav. Lielveikalā cūkas kakla karbonādes akcijas cena ir 3,69 eiro, bet karbonādei joprojām turas virs pieciem eiro kilogramā.

“Grūti spriest par to, kas notiek uz letes, bet man ir ļoti smagas aizdomas, ka diezin vai patērētāji šo cenas kritumu sajūt. To visvairāk sajūt tirgotāji un pārstrādātāji, viņiem šobrīd ir labi laiki,” saka Lejniece.

Par to, ka kaut kas šajā nozarē nav kārtībā, vēsta statistika. Latvijas cūku audzētāji nodrošina tikai 57 – 60% no valstij nepieciešamā cūkgaļas pašpatēriņa. Tikmēr tie paši audzētāji asociācijai ziņo, ka pārstrāde no vietējās cūkgaļas “kratās” vaļā. Viens otrs skaidri pasaka – man nevajag tavas cūkas, ja varu dabūt beļģu, poļu vai vācu cūkgaļu par krietni zemāku cenu. Tas apliecina vienu – par lētu cenu valstī masveidā ieved importa cūkgaļu. Loģiski rodas jautājums, kā tad tas iespējams, ja reiz cūkgaļas iepirkuma cena plus mīnus vienāda visā Eiropā? Kur tad paliek kautuves un transporta izdevumi un kā uz Latviju var atvest lētāku gaļu nekā uz vietas ražoto? Atbilde uzprasās pati par sevi – joprojām pie vainas ir PVN shēmas. To apstiprina arī asociācijā.

“Mēs domājam, ka šie PVN karuseļi darbojas ļoti lielā apmērā. Turklāt nevaram runāt par vienlīdzīgiem spēles noteikumiem kopējā ES gaļas tirgū, kad esam to piecu nelaimīgo valstu skaitā, kur gaļai ir šis augstais 21% PVN. Tad kā mēs varam konkurēt ar beļģu, poļu vai vācu ražotāju? Tās ir muļķības, ka viss ir kārtībā, jo PVN ir nulle, ja ir ārpusvalsts darījums. Ir ļoti daudz firmu, kas māk šo izmantot, lai stabili nopelnītu 21%,” saka Lejniece.

Pārstrāde izmanto situāciju?

Viņa arī atzīst – tā kā ir brīvais tirgus, protams, uzpircēji un pārstrādātāji izmanto situāciju. Turklāt cūku audzētājus bažīgus dara dažu uzņēmumu presē paustais, ka būtu jānoņem prasība par vietējās izcelsmes izejvielu obligātu izmantošanu pārstrādes procesā. Patlaban, pretendējot uz Lauku attīstības programmas finansējumu pārstrādei, viens no nosacījumiem ir 40% vietējā izejviela.

Tagad parādījusies vēlme šo prasību par vietējo izejvielu izmantošanu atcelt. “Bet tas taču ir drošības spilvens gaļas ražotājiem! Tas ir ļoti svarīgi brīžos, kad kādu iemeslu dēļ aizveras ārējie tirgi, piemēram, šobrīd, kad Latvijā ir Āfrikas cūku mēris un ir ļoti ierobežotas eksporta iespējas dzīviem dzīvniekiem. Vai tas ir tālredzīgi un tautsaimnieciski gudri ļaut attīstīties vienai nozarei – pārstrādes rūpnīcām, kas vēlas paņemt laukiem domāto naudu, bet nevēlas strādāt ar vietējo zemnieku, kam šī nauda patiesībā ir domāta? Gaļas nozare nespēs attīstīties arī nākotnē, ja nebūs skaidras vīzijas par realizācijas ceļiem. It sevišķi, ja turpināsies esošā PVN politika valstī,” tā Lejniece.

Labais un sliktais scenārijs

Pastāv divi scenāriji, kā šoziem attīstīsies cūkkopības nozare.

Labais scenārijs – ņemot vērā, ka Ķīnā sācies nekontrolējams ĀCM uzliesmojums, šī cūkgaļas patēriņa lielvalsts varētu pārskatīt līdzšinējos importa ierobežojumus. “Līdz šim jebkurai valstij, kurā konstatēts ĀCM, tika liegts eksports uz Ķīnu, kas ir lielākā ES cūkgaļas noņēmēja, jo Ķīna neatzīst ĀCM reģionalizācijas principus slimības apkarošanai. Taču, ja sarunu rezultātā, kas šobrīd notiek starp ES un Ķīnu, noteikumi tiktu pārskatīti un Ķīna atļautu importu no valstīm, kur konstatēts ĀCM, šo liegumu noņemtu arī Beļģijai un citām skartajām valstīm, atbrīvotos iekšējais ES cūkgaļas tirgus, nozare uzelpotu un tirgus sakārtotos,” uzskata Lejniece.

Sliktais scenārijs – viss turpinās kā šobrīd, turklāt kādā no lielajām eksportvalstīm, piemēram, Vācijā, nonāk mēris. Tad būs vēl lielākas problēmas, jo ES kopumā saražo vairāk cūkgaļas, nekā spēj patērēt, un tad sāktos cenu dempings.

Tomēr, par spīti visam šā brīža pesimismam un neziņai par tuvāko nākotni, viss nav tik melns, kā izskatās. Salīdzinot ar 2013. gadu (pirms ĀCM parādīšanās Latvijā), cūku skaits ir pieaudzis par 1,5%. Tātad cūkkopji kļuvuši efektīvāki un sīkstāki.

LA.lv