Bizness, Darbs un izglītība

Joprojām ar misijas apziņu. Žurnāls “Agro Tops” – no domubiedru grupiņas līdz vadošajam nozares izdevumam

Žurnāls “Agro Tops” Latvijas mediju tirgū ir pirmais profesionālais lauksaimniecības žurnāls, kura savulaik noteiktie augstie standarti ir spēkā nu jau 20 gadus, nosakot toni arī citiem nozares spēlētājiem. Visu šo laiku kopā ar žurnālu ir tā galvenā redaktore Anita Pirktiņa. Viņa izdevumu izstūrējusi cauri visiem krīzes un ne-krīzes laikiem, atzīstot, ka tas nebūtu iespējams bez entuziasma un misijas apziņas, kam izdevuma veidotāju komanda uzticīga arī šodien.

“Agro Tops” ir viens no retajiem izdevumiem Latvijā, kas ir noturējies tik ilgi preses tirgū, nemainot ne nosaukumu, ne arī atkāpjoties no satura struktūras. Kā tas ir izdevies?

Žurnāla parādīšanās tirgū pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās bija loģiska likumsakarība – pilnā sparā ritēja zemes reforma, pēc kuras pēkšņi daudzi kļuva par zemes īpašniekiem, Breša dāvanas tiem, kuri gribēja par tādiem kļūt utt. Līdz ar šo apvērsumu arī pati lauksaimniecība ieguva citas perspektīvas un apgriezienus. Kļuvām interesanti dažādiem ārvalstu investoriem un tirgoņiem, un jaunā kustība – lauku uzņēmējdarbība – varēja sākties. Taču tirgū tobrīd nebija neviena medija, kas sniegtu profesionālu informāciju zemniekiem, kuri vismaz morāli jau bija gatavi kļūt par lauku biznesmeņiem.

Šo misiju 1997. gada septembrī uzņēmās “Agro Topa” veidotāju komanda. Kopā ar uzņēmēju un agronomi Lailu Zariņu, kura izloloja šo ideju, apsvērām visus par un pret un metāmies šajā biznesā, faktiski pat neapzinoties izdevējdarbības būtību. Īstenībā žurnālu izveidoja amatieru entuziastu pulciņš, bet mums bija misijas apziņa – darīt visu iespējamo, lai žurnāls būtu patiešām noderīgs zemniekam, lauku uzņēmējam. Un tieši tas, ka šī apziņa joprojām ir dzīva, palīdzēja mums noturēties krīzes un visos citos laikos.

Otra lieta – mēs vienmēr esam centušies būt ļoti godīgi un principiāli savā nostājā attiecībā pret lasītāju. Mēs bijām pirmie, un, protams, ar laiku pa mūsu iemīto taciņu gribēja soļot arī sekotāji. “Agro Topa” veiksme bija liels vilinājums veidot līdzīgus izdevumus, tomēr neviens no tiem šajā jomā nav izveidojis neko principiāli jaunu.

Starp citu, tieši ar “Agro Topu” sākās pašreizējās izdevniecības “Dienas Žurnāli” izveide. Izdevniecība savu darbību sāka 1997. gadā kā mediju grupa “Tops”, kas žurnālu “Agro Tops” turpināja izdot līdz 2008. gada aprīlim. Tad to pārpirka izdevniecība AS “Lauku Avīze”, kas žurnālu sekmīgi turpina izdot līdz pat šim brīdim. Kā zināms, šobrīd izdevniecības “Lauku Avīze” nosaukums ir “Latvijas Mediji”.

Kas ir žurnāla rakstu autori?

Bez mūsu skaitliski nelielās žurnālistu komandas “Agro Topa” veidošanā aktīvi iesaistījušies visdažādākie lauksaimniecības nozares speciālisti. Viņi ir mūsu lielākā bagātība. Visi numuri – nu jau kopskaitā 241 – ir tapuši, pateicoties uzticamajam, profesionālajam un atsaucīgajam autoru kolektīvam. Visu 20 gadu garumā savā pieredzē un zināšanās ar lasītājiem dalījušies Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Valsts augu aizsardzības dienesta, Augu aizsardzības pētniecības centra, Lauku konsultāciju un izglītības centra, Dārzkopības institūta, Agrāro resursu un ekonomikas institūta, Zemkopības zinātniskā institūta, kā arī veterināro servisu speciālisti.

Īpaši gribas izcelt tos nozares speciālistus, kuri gadu gaitā kļuvuši par žurnāla pastāvīgajiem autoriem un konsultantiem – viņi nekad nav pievīluši, nekad nav atteikuši redakcijas lūgumam atspoguļot žurnālā to vai citu tēmu. Te tikai daži uzvārdi – Māra Skrīvele, Mārīte Gailīte, Sanita Zute, Māra Bērziņa, Līvija Zariņa, Arta Kronberga, Biruta Jansone, Jānis Kažotnieks, Armīns Laurs, Juris Priekulis, Egils Juitinovičs un vēl daudzi, daudzi citi. Zinu, ka dažkārt viņiem nācies nolikt malā savus tiešos darbus un ķerties pie rakstīšanas. Mēs to ļoti novērtējam un ceram uz tikpat veiksmīgu sadarbību arī turpmāk.

Un, protams, – lasītāji! Bez viņiem žurnāla nebūtu. Mūsu datubāze liecina, ka vairāki tūkstoši lasītāju ir bijuši uzticami žurnālam visu šo laiku. Kas gan vēl labāk var apliecināt izdevuma lietderību un sniegt augstāku novērtējumu!

Intervējot lauku cilvēkus nu jau 20 gadus, kādi ir tavi novērojumi – vai Latvijas zemnieks pa šiem gadiem ir mainījies?

Cilvēki laukos ir mainījušies. Varbūt ne tik daudz savā būtībā, cik domāšanā. Biznesa vide viņus padarījusi mazliet skarbākus. Kad braucām uz pirmajām intervijām, bija redzams, ka cilvēki ir mācību procesā. Zemnieks, stāstot par savu saimniekošanu, it kā gaidīja arī no žurnālista apstiprinājumu tai vai citai savai rīcībai, alka saņemt jaunu informāciju. Intervijas bija ļoti sirsnīgas, atklātas, runājām par visu – gan par saimniecību, gan par dzīvi vispār. Uzticēšanās žurnālistam bija lielāka.

Tolaik vēl nebija izteiktu lielsaimnieku, kuru tīrumi plestos tūkstošiem hekt-āru. Visi bija ja ne vienādi, tad diezgan līdzīgi. Šobrīd Latvijas lauki ir daudz kontrastaināki. Lielās saimniecības ir stipri izvirzījušās, tās ir izgājušas cauri daudzām pieredzes un zināšanu aprobācijas stadijām un nu sasniegušas patiešām augstu līmeni, ar ko pamatoti grib lepoties. Savukārt mazie zemnieki joprojām jūtas tā, it kā viņiem jāpierāda savas tiesības uz pastāvēšanu, ka joprojām jācīnās par savu vietu zem saules un ka pie kopīgā svētku galda viņi nereti ir lieki. Veidojot pieredzes stāstus par viņiem, gribam gan parādīt, gan pierādīt, ka arī nelielās ģimenes saimniecības var būt veiksmīgas, pelnošas un dot savu pievienoto vērtību šā svētku galda sortimenta dažādošanā.

Vēl kāda atšķirība starp toreiz un tagad. Cilvēki intervijās kļuvuši daudz piesardzīgāki un ļoti rūpīgi apsver, ko un kā teikt. Šodien lauksaimnieks saprot, ka ir uzņēmējs, un stingri piedomā par runātā sekām. Viens neuzmanīgi pateikts vārds vēlāk var nozīmēt dažādu kontrolējošo dienestu sakāpinātu uzmanību un nevajadzīgu interesi par saimniecībā notiekošo. Līdz ar to ir vēl viena jauna nianse, proti, vēlme izlasīt rakstu pirms publicēšanas, turklāt – pēc iespējas atturēties no dažādu skaitļu minēšanas. Ne vienmēr zemnieks grib atklāt patieso iegūto ražu, īsto cenu, par kādu tā tiek pārdota, izslaukuma apmērus, investīcijas utt.

No vienas puses, tas ir saprotams – dažs negrib pārlieku izcelties uz pagasta vidējā fona un būt kā dadzis skaudīga kaimiņa acīs, dažs savus labo panākumu knifus uzskata par komercnoslēpumu, ar ko nevēlas dalīties. Bet, no otras puses, – ja reiz saimnieks ražo pārtiku kopējam tirgum, nedrīkstētu būt noslēpumu par šo ražošanas procesu, ir jābūt gatavam par to pastāstīt. Mēs ļoti vēlamies sagaidīt caurspīdīgumu no valsts institūcijām, tomēr ne vienmēr paši esam gatavi būt caurspīdīgi. Redz, tur ir tā problēma, un šajā virzienā vēl jāiemācās savu domāšanu pārkārtot.

Kādi akcenti tiks likti nākamajos numuros, un kāds “Agro Tops” kopumā būs vēl pēc 20 gadiem?

Es tiešām nezinu, kāds un vai “Agro Tops” būs vēl pēc 20 gadiem. Iespējams, papīra formāta izdevumu vispār vairs nebūs. Iespējams, informācijas, tostarp profesionālās, plūsma un apmaiņa notiks kādos man pagaidām vēl nezināmos veidos…

Tas – runājot par tālu nākotni. Bet tuvākajā nākotnē gribētos, lai žurnāls taptu apjomīgāks, lai tajā varētu sniegt vairāk informācijas ne tikai lauksaimniecības pamatnozarēs strādājošiem, bet arī tiem, kas darbojas mazāk tradicionālās nozarēs. Taču tas atkarīgs ne tikai no žurnāla veidotājiem, bet arī no izdevēja.

Centīsimies ne tikai neatpalikt no laikmeta straujā tempa, bet iet vismaz pussolīti pa priekšu un būt tikpat noderīgi lauksaimniecības nozarē strādājošajiem kā līdz šim, nezaudējot pirms daudziem gadiem iegūto goda nosaukumu – zemnieka rokasgrāmata. Tiesa, žurnāls nav un nevar būt grāmata, tomēr pie savas misijas – gādāt par augsti profesionālu, praktiski lietojamu, aktuālu un objektīvu, kā arī iedvesmojošu, iedrošinošu un atbalstošu informāciju – turēsimies arī turpmāk.

Pievienot komentāru