Meži, Mežsaimniecība

Kā izaudzēt savu egli

Mums liekas, ka egle ir mūžam zaļa, jo tumšzaļās četršķautņainās skujas pie koka paliek piecus līdz septiņus, reizēm pat desmit gadu. Bet tikai tad, kad egle sasniegusi 25–30 gadu vecumu, tā uzzied. Parasti tas notiek maijā, un jau rudenī var gaidīt čiekurus. Savukārt nākamajā pavasarī sēklas no čiekuriem izbirst. Tās ir tikpat lielas kā priedei, tikai tumšāk brūnas.

Neraugoties uz radniecību, egle ļoti atšķiras no priedes. Priede ir saulmīle, bet pret citiem augšanas apstākļiem tā ir pieticīga. Savukārt eglei nevajag daudz gaismas, tā var augt arī citu koku ēnā, tai patīk barības vielām bagātākas augsnes, tā negrib vis augt smiltīs kā priede, arī pārpurvotas augsnes zaļajai skaistulei nepatīk. Eglei ir sekla sakņu sistēma tuvu augsnes virskārtai, tāpēc vējš bieži nogāž arī gluži stipru un staltu egli.

Egļu mežaudžu produktivitāte ir par 20–30% lielāka nekā priedei. Auglīgās māl­smilts un smilšmāla augsnēs jau 50–60 gadu vecumā var sasniegt krāju 500–550 m³/ha.

Egļu stādi – mežam

Egle ir visātrāk augošā skujkoku suga Latvijā un meža īpašniekiem nodrošina lielāko peļņu. Tāpēc daudzi lauksaimnieki meža atjaunošanai un jaunu platību apmežošanai izvēlas tieši egļu stādus. Kādus egļu stādu veidus izvēlēties, jautāju Latvijā lielāko kokaudzētavu apsaimniekotājam – akciju sabiedrības Latvijas valsts meži (LVM) struktūrvienības Sēklas un stādi direktoram Guntim Grandānam.

“Kvalitatīvs jaunums ātri aizzeļošu platību atjaunošanā ir kailsakņu stādi ar uzlabotu sakņu sistēmu. Tie ir vitāli spēcīgāki par tradicionālajiem kailsakņiem, vienu gadu tie audzēti kā ietvarstādi siltumnīcā un vasaras otrajā pusē pārstādīti (pārskoloti) laukā ar speciālu pārskolojamo mašīnu, lai tālāk audzētu vienu divus gadus atklātā laukā. Tehnoloģijas iedarbībā iegūst kailsakņu stādus ar bagātu sakņu sistēmu, kas samazina sakņu iežūšanas iespējas, uzlabo stādu ieaugšanu mežā, kā arī paātrina stādu augšanu pirmajos gados, tādējādi samazinot kopšanas izmaksas. Šie stādi īpaši piemēroti ātri aizzeļošām platībām.”

Kā alternatīvu nabadzīgākām un sagatavotām augsnēm Guntis Grandāns min egles ietvarstādus, kurus ērti un kvalitatīvi var stādīt gandrīz visu gadu, turklāt stādi neiežūst pārvadāšanas un stādīšanas procesā. Vēl viena ietvarstādu priekšrocība – nepieciešamās barības vielas stādam pirmajā augšanas gadā jau ir daļēji nodrošinātas, tādējādi stāds aug straujāk nekā kailsakņu stādi.

Stādu kvalitāti nosaka ne tikai veids vai lielums, bet arī izcelsme, uz ko Guntis Grandāns vērš īpašu uzmanību: “Arvien lielāku popularitāti meža apsaimniekotāju vidū gūst selekcionētie stādi, kas audzēti no sēklu plantācijās iegūtām sēklām, kas dod iespēju palielināt nākotnes meža ekonomisko vērtību. Tāpēc, pirms pasūtāt vai iegādājaties kokaudzētavā stādus, pārliecinieties, kura reģiona stādmateriāla izcelsme jums nepieciešama, jo Latvijas dienvidos vai rietumos izaudzētie stādi ne vienmēr derēs Vidzemes un Latgales laukiem un mežiem.”

Ziemassvētku koku

var iestādīt arī paši

Eglīte un tās zari ir kļuvuši par neatņemamu gadu mijas svētku atribūtu, bet mūžzaļā un smaržīgā skaistule šajā godā ir iecelta pirms nedaudz gadsimtiem. Mūžzaļo augu simboliskais spēks bija zināms jau kopš senās Romas impērijas laikiem, kad tur gadu mijas pagāniskajās tradīcijās izmantoja lauru un olīvkoku zarus. Ziemeļnieki pamazām pārņēma tradīciju rotāt telpas ar zaļumiem, bet, tā kā laurukoku te nebija, viņi izvēlējās egli, ticot, ka mūžam zaļais koks simbolizē dzīvību, asās skujas aizbaida ļaunos spēkus, raganas un burvjus, bet āboli, rieksti un kliņģeri zaros atgādina paradīzes koku – pārticības simbolu.

Svētku tradīciju pētnieki uzskata, ka pirmās Ziemassvētku eglītes ar sārtiem āboliem un cukura kliņģeriem tika greznotas 1605. gadā Strasbūrā, kaut gan izplatīts arī mums, latviešiem, glaimojošais stāsts, ka pirmā izrotātā eglīte bijusi uzstādīta tieši Rīgā. Līdz latviešu mājām, muižās noskatīta, eglītes rotāšanas tradīcija nonāca 19. gadsimtā, ienesdama daudz prieka arī vienkāršo ļaužu mitekļos, īpaši jau tajos, kur skanēja bērnu čalas.

“Lai skaistajā gaidīšanas laikā nebūtu jāskraida pa veikaliem un tirgiem, meklējot to skaistāko, Ziemassvētku koku var iestādīt katrs pats, lai ap gadu miju būtu ko greznot. Šim nolūkam mūsu kokaudzētavās ir pieejamas dažādu formu, augstumu, krāsu un šķirņu eglītes,” ar prieku stāsta Guntis Grandāns.

Ja patīk nelielas un piramīdveida formas, var izvēlēties Kanādas egles šķirni ‘Conica’, kas augumā nebūs jāierobežo, jo tā sasniedz tikai apmēram 1,5–2,5 m augstumu. Ja dārzā nav daudz vietas, tad var izvēlēties egles, kas augot veido šauru vainagu, piemērota būs Serbijas egle vai tās šķirnes. Kā brīnumskaistuli ar sidrabainu skuju iekrāsojumu var minēt Serbijas egles šķirni ‘Nana’ un Korejas baltegli ‘Silberlocke’ ar sudrabaini kruzuļotām skujām. Īpaši interesantas un apbrīnas vērtas ir čūskegles, kuru zari atbilstoši to nosaukumam nav tik kupli un ir izlocījušies kā čūskas.

Ja pavasarī dārzā gribas radīt un baudīt dažādas krāsu spēles, apstādījumiem var izvēlēties egles, kuru jaunie dzinumi ir koši dzeltenā krāsā, piemēram ‘Aurea Magnifica’, ‘Acrocona’, vai rozā krāsā, piemēram, ‘Roseospica’. Savukārt izteikti tumši zaļas krāsas zari ir ‘Barryi’ šķirnes eglēm ar konisku vainagu.

Izmantojot egļu šķirņu un potējumu dažādību, dārzā var veidot dažādu krāsu un formu salikumus, un kur nu vēl čiekuri, kas kritīs jūsu dārzā…

Svētku rota podiņā

Dārzā eglīte var nonākt arī pēc gadu mijas svētkiem, jo arvien populārākas kļūst Ziemassvētku eglītes podiņos, kas pārstādītas vēl ilgus gadus iepriecinās ar savu košo zaļumu. Podiņeglītei ir vairākas priekšrocības – nav jādomā, kā eglīti nocirst un kā nostiprināt, lai tā būtu taisna un glīta. Zaļa eglīte podiņā ir arī lieliska dāvana draugiem un tuviniekiem. Tomēr podiņā augoša eglīte prasa uzmanību, lai ilgāk kuplotu un pavasarī būtu pārstādāma laukā.

Kad eglīte iegādāta un atvesta mājās, dažas dienas pirms novietošanas siltā istabā to vajadzētu paturēt kādā vēsākā vietā, verandā, kāpņu telpā vai priekšnamā, lai tā neciestu no pārāk krasām temperatūras maiņām. Savukārt istabā eglīte būtu jānovieto pēc iespējas vēsākā vietā – tālāk no radiatoriem vai krāsns.

Istabā par eglīti jārūpējas – regulāri jālaista, lai eglītes sakņu kamols visu laiku būtu mitrs un neizžūtu. Podu, kurā aug eglīte, ieteicams ielikt kādā bļodā (līdzīgi kā puķupodiem ir šķīvīši vai paliktņi) un tad laistīt, līdz traukā zem podiņa parādās ūdens.

Podiņā augošas eglītes rotāšanai nav ierobežojumu, tomēr jāraugās, lai zariņi netiek traumēti. Un svecītes arī nevajadzētu likt tādā eglītē. Ja rodas vēlēšanās sajust Ziemassvētku smaržas istabā, kas rodas, aizdedzinot egles skujas, tad labāk sagādāt kādu lielās egles vai kadiķa zariņu un aizdedzināt to.

Eglīte būs pateicīga, ja to iznesīs laukā uzreiz pēc svētkiem, jo telpās pavadītajam laikam jābūt pēc iespējas īsākam. Ja ziema ir barga, tad pirms nešanas ārā no siltas istabas eglīti vēlams paturēt kādā vēsākā verandā. Kad egle ir iznesta ārā, to droši ar visu podu var likt sniega kupenā. Ja sniega nav, podu vēlams ierakt zemē vai piesegt, lai pasargātu mazās saknītes no apsalšanas. Tuvojoties pavasarim, egli novieto ēnā, lai dzinumi saulē neapdeg, un regulāri laista, lai neiekalstu sakņu kamols.

“LVM kokaudzētavās augošās eglītes var palikt podā līdz pat diviem gadiem, tomēr, lai tās spētu augt krāšņi un vareni, sakņu kamolam nepieciešams vairāk vietas, tādēļ tās ieteicams pārstādīt laukā,” par stādu kvalitāti ir pārliecināts Guntis Grandāns. Pārstādīt kociņu var pavasarī aprīļa otrajā pusē, kad augsne jau atkususi, lai sāk veidoties jaunas saknītes un tas var turpināt augt. Vajadzētu izvēlēties mitrāku vietu, eglēm tas patīk. Stādīšanas vietā izrok bedri egles poda augstumā, tās apakšā esošo zemi sairdina un samaisa ar ūdeni, lai rodas dubļi. Egli no podiņa izņem lēni, neraujot, lai pie saknēm saglabājas augsne. Kociņš zemē jāiestāda tikpat dziļi, cik tas ir audzis podā. Kad egle jau ielikta bedrē, jāraugās, lai saknes ir brīvas, tās nedrīkst locīties uz augšu, taču vienlaikus jāuzmana, vai tās nav ieliktas bedrē pārāk dziļi. Nedēļu pēc pārstādīšanas egli der aplaistīt, bet vēlāk gan brīvā dabā augošu koku laistīt nav nepieciešams.

Ja viss tiks izdarīts pareizi, nākamajos gados par svētku rotu mājās nu jau gādās pašu stādīta zaļā skaistule.

Uz mežu pēc eglītes

Ja eglīte nav iestādīta dārzā vai iegādāta podiņā no kokaudzētavas, bet Ziemassvētki tomēr nav iedomājami bez to simbola, tai pakaļ var doties uz valsts mežiem, kur katra ģimene drīkst nocirst vienu eglīti.

Pirms došanās uz mežu LVM apsaimniekojamo mežu izvietojumu var apskatīt kartē www.mammadabakarte.lv. Valsts meži visā Latvijas teritorijā apzīmēti ar plāksnīti – LVM īpašuma zīmi, ko var ieraudzīt stigu un ceļu malās.

Eglītes drīkst cirst meža ceļmalās, grāvmalās, zem elektrolīnijām, uz stigām. Augstumā tā nedrīkst pārsniegt trīs metrus, celma diametram jābūt mazākam par 12 cm, eglīte jānozāģē līdz ar zemi.

Svētku kociņus aizliegts cirst privātajos un citu īpašnieku mežos, dabas parkos un aizsargājamās teritorijās, kas apzīmētas ar ozollapu, kā arī jaunaudzēs.

Lai eglītei ilgāk nenobirst skujas, to iestiprina egles kājā, kurai apakšā ir trauks ar ūdeni, un regulāri pārbauda, vai ūdens traukā nav iztvaikojis, vai ieliek traukā ar mitrām smiltīm. Ūdenim traukā var pievienot glicerīnu, aspirīna tableti un pāris karotes cukura, kas baros koku.

Arī pēc svētkiem eglīte var būt noderīga. Ar tās zariem var apsegt rozes, bet nobirusi egle vasarā noderēs kā balsts puķzirnīšiem vai kresēm.

Aplams ir pieņēmums, ka labāk necirst dzīvu eglīti, bet nopirkt plastmasas, kas kalpos vairākus gadus! Katru gadu mežos, ceļu un grāvju malās, pļavu ielokos un zem elektrolīnijām iesējas apmēram 40 miljoni eglīšu. Visām liktenis nav lēmis izaugt par lielām eglēm, bet tās var ienest prieku un smaržīgu dzīvā meža noskaņu Ziemassvētkiem sapostā mājā. Turpretī, ražojot plastmasas egles, izejmateriāls ir nafta – fosilā izejviela, kas piesārņo dabu jebkurā tās pārstrādes fāzē. Tāda plastmasas egle ir bīstama mājās, jo ātri vien var aizsvilties un, degot ar melniem un smirdīgiem dūmiem, izdala dioksīnu vai citas kaitīgas dūmgāzes. Plastmasas egles dzīves ciklā visnetīrākais ir tās iznīcināšanas process, jo plastmasa nesadalās un nesapūst simtiem gadu, arī dedzināt to nedrīkst.

Lai zaļa, kupla un smaržīga eglīte ienāk jūsu mājās un atnes prieku un svētku sajūtu!

Vērtīga no saknēm līdz skujām

n Egles koksni kopš seniem laikiem izmanto celtniecībā, lielākā daļa guļbūvju celtas tieši no egles koka. Mūsdienās tās koksni plaši izmanto koka ēku konstrukciju veidošanai, jo tā ilgi kalpo un viegli padodas apstrādei.

n Egli izmanto arī papīra un celulozes rūpniecībā, bet skujas lopbarībai – vitamīniem bagātu skuju miltu ieguvei.

n Egles skujām, līdzīgi kā citiem skujkokiem, piemīt spējas attīrīt telpu. Tās aromātiskās eļļas izmanto, lai veicinātu slimības novārdzināta organisma straujāku un labvēlīgāku atveseļošanos.

n Egles skuju smarža atvieglo arī elpošanu, tāpēc to izmanto inhalācijās. Tai piemīt dezinficējošas, attīrošas īpašības, tāpēc no egles skujām gatavotus mājas tīrīšanas līdzekļus bieži izmanto arī telpas klimata uzlabošanai.

n Senas egles koksni uzskata par īpaši skanīgu un izmanto mūzikas instrumentu, piemēram, vijoļu (arī Stradivari) un ģitāru izgatavošanai.

Pievienot komentāru