Laukos
Graudkopība

Kā izvilkt ražu plūdos un sausumā. “Upeslīču” saimnieka ekstremālā pieredze0


Andrejs Lisjonoks: Mēs aizvadītajā sausajā vasarā izvēlējāmies, mūsuprāt, vienīgo pareizo risinājumu – barojām augus caur lapām.
Andrejs Lisjonoks: Mēs aizvadītajā sausajā vasarā izvēlējāmies, mūsuprāt, vienīgo pareizo risinājumu – barojām augus caur lapām.
Foto: Uldis Graudiņš

Salas novada zemnieku saimniecības Upeslīči pēdējo divu gadu labās graudaugu ražas saistītas ar prasmīgu agronomijas likumu ievērošanu un ražošanas tehnoloģiju izmantošanu. Upeslīču saimnieks Andrejs Lisjonoks intervijā atklāj, kā saimniecība nonāca līdz graudaugu un rapšu audzēšanai, kā arī augstu ražu audzēšanas nosacījumus ekstremālos dabas apstākļos.

– Kāds Upeslīčos bija sākums lauksaimniecības biznesam?

– Saimniecība ir dibināta 1993. gadā. Kad vēl mācījos par veterinārfeldšeri Bebrenes lauksaimniecības tehnikumā, nopirkām vienu zirgu. Vēlāk nopirkām arī otro un trešo zirgu. Ar rokām sējām graudus, stādījām kartupeļus. Bija mums arī sešas gotiņas, sivēnmātes un aitas. Fermā nobarojām 30 buļļu. Tā darbojāmies līdz 1999. gadam, kad ieķīlāju visu zemi un māju, lai varētu nopirkt pirmo traktoru – LTZ 55. Pamazām pārgājām uz kartupeļu audzēšanu. Kļuvām par vienu no lielākajām kartupeļu audzēšanas saimniecībām valstī, audzējām bumbuļus 35 ha platībā. Pārdevām tos Beta, Mego un ELVI lielveikaliem, kā arī citiem pircējiem. Pārveidojām fermu par glabātavu 1000 tonnu lielai ražai, mums bija divi kartupeļu kombaini un kartupeļu šķirotājs. Maksimālā raža bija 70 t/ha, vidēji vācām 50 t/ha. Iemesls tik augstām ražām bija salīdzinoši tuvu esošais Miķelānu cūku komplekss, kur mēslošanai bez maksas ņēmām vircu.

– Kāpēc pārtraucāt kartupeļu audzēšanu?

– Nevarējām sezonas laikā piesaistīt pietiekami daudz darbinieku. Kartupeļu ražas laikā vajadzēja piecus traktoristus, strādniekus, kas apkalpo kombainus, šķirotāju un citus. Turklāt mums kā kartupeļu audzētājiem nebija brīvu dienu. Šī nozare paņem visu enerģiju un ir nežēlīgs fizisks darbs. Pēc sarunām ar vairākiem graudkopjiem lēmu pievērsties graudkopības biznesam. Nelielā platībā graudus audzēju jau agrāk – tas bija vajadzīgs augu sekai. Pilnībā uz graudu audzēšanu pārgājām 2011. gadā. Lopus likvidējām jau 2004. gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Bija jāievēro dažādas stingras prasības, piemēram, kartupeļi nedrīkstēja atrasties tuvāk par 200 metriem no kūtsmēsliem un vēl citas prasības.

– Graudus kā vienīgo kultūru audzējat jau astoto gadu. Kādas ziemas kviešu šķirnes izvēlaties? Cik lielas platības apsaimniekojat?

– Patlaban audzēju agrīnas vai vidēji agrīnas ziemas kviešu šķirnes. Iemesls – lai varētu paspēt optimālajā termiņā iesēt ziemājus. Izmēģināju ‘Skagen’, ‘Zeppelin’, ‘Bjorke’, ‘Ceylon’, ‘Magnific’, kas nav agrīna šķirne. Arī citas šķirnes. Mums augusta beigās un septembra sākumā parasti līst lietus. Tātad jākuļ ir agrāk. Patlaban ir iesēti ‘Balitus’ un ‘Bjorke’ šķirnes ziemas kvieši. Ražību cenšamies pakāpeniski palielināt. Visos laukos veicu augsnes analīzes, tāpēc zinu, kur kāds mēslojums ir jādod. Pavisam apsaimniekojam vairāk nekā 300 ha zemes. Mūsu īpašumā ir aptuveni puse šo platību.

– Cik nokūlāt 2017.gada rudenī un pērn?

– 2017.gadā nenokulti palika vien 2,5 ha kviešu un 40 ha zirņu, tie palika zem ūdens. Vidējā ražība saimniecībā sanāca 7 t/ha. Mūsu pusei tā ir izcila raža. Jā, kviešiem bija ļoti lieli izdevumi kaltēšanai. Man nav savas kaltes, tāpēc graudus no lauka uzreiz vedam pircējam. Aizvadītā vasara bija kā pārbaudījumu gads. Pirmkārt, ļoti daudz izslīka rudenī sēto ziemāju. Tie vietām nemaz nesadīga, un graudi vienkārši sapuva pārmitrajā zemē. Pusi no rudenī izslīkušajiem ziemājiem vajadzēja pārsēt, tas nozīmēja papildu izdevumus.

2014. gadā, kad visi ziemāji kailsalā aizgāja bojā, ar dievpalīgu un veselo saprātu iemācījāmies, ka ir jāatstāj sēklas rezerves – gan ziemāji, gan vasarāji, lai pietiktu visai sējplatībai. Nākamajā gadā, ja viss ir kārtībā un nekas nav jāpārsēj, to var pārdot.

Otrkārt, esmu iemācījies, ka lauki ir jāapdrošina. 2017.gadā no apdrošinātāja saņēmu atlīdzību par visiem izslīkušajiem laukiem. Pietika līdzekļu nosegt visus rudens izdevumus par sēklu un degvielu. pērn mums aptuveni divas nedēļas pirms ražas novākšanas bija ļoti spēcīga krusa. Kaimiņam tā izkūla visus ziemas rapšus, man – pat ziemas kviešus 30–40 ha platībā. Pirmo reizi redzēju, ka krusa nokūla kviešus. Atbrauca apdrošinātāji, skaitīja, cik uz 1 m2 salauztu vārpu, cik daudz graudu izbiruši. Aprēķināja, ka 1 t/ha graudu izbirusi zemē, un kompensēja ražas zudumus. Esmu ļoti apmierināts. Es pilnīgi visus ziemāju laukus apdrošinu. Par vasarājiem vēl neesmu pieņēmis lēmumu. Iespējams, vasaras rapšus krusas riska dēļ vajag apdrošināt, jo potenciālie ražas zudumi var veidot pat 100%.

– Kādu ražu izaudzējāt?

– Pēc aizvadītā lietainā rudens gatavojāmies intensīvai vasarāju sējai un audzēšanai. No 190 ha ziemas kviešu diemžēl nācās pārsēt 100 ha. Viss pavasarī tika izdarīts un augi nodrošināti – minerālmēsli iedoti, visi miglojumi veikti. Sākumā izskatījās ļoti cerīgi – lauki skaisti saceroja, vasaras kviešiem bija pat 11–12 stiebru. Sānu dzinumu bija ļoti daudz – lauks izskatījās kā paklājs. Tad sekoja 49 dienas bez lietus lāses. Arī ar vasaras rapšiem sākums bija izcils – viss skaisti sadīga, augi vienmērīgi attīstījās. Es audzēju tikai ‘Clearfield’ tehnoloģijas rapšus, jo šī ir vienīgā tehnoloģija, kas manā pieredzē ļoti efektīvi ierobežo nezāles – īpaši krustziežu dzimtas, kas man ir ļoti aktuāli. Arī augsnes mitrums un augu atliekas herbicīda efektivitāti neietekmē. Nodevu vasaras rapšus bez kaltēšanas un tīrīšanas, bija tikai 1% piemaisījumu. Bet rapšiem izauga 4–5 mazas lapiņas un sausuma dēļ sāka jau dzīt ziedpumpurus. Skats bija patiešām baiss. Es biju pieredzējis sausus gadus, bet ne tādus kā šis. Sāku domāt, kā rīkoties, lai iegūtu vismaz kādu ražu. Šajā sausajā gadā nokūlu 3,1 t/ha vasaras rapšu un 4,3 t/ha kviešu. Tiesa gan, 30 ha platībā vasaras kviešu raža bija 1,5 t/ha, rudenī sētie ziemas kvieši, kas neizslīka, deva par 30–35% mazāku ražu nekā pērn.

– Vidēji trīs tonnas rapšu un 4,3 tonnas kviešu no hektāra ir diezgan laba raža vasaras sausumā. Kā izdevās to izaudzēt?

– Mēs ķērāmies pie vienīgās iespējas – augus barot caur lapām un noturēt tos pie dzīvības. Gandrīz katru vakaru pulksten 18–19 smidzinātāji, pilni ar aminoskābēm, fosforu, kāliju, sēru, dažādiem mikroelementiem, karbamīdu, visu nakti smidzināja. Man ir divi smidzinātāji ar 4,5 tonnu ietilpību un 24 metru darba platumu, kas pa nakti var nosmidzināt 100 ha platību. Varu paspēt visu laikā izdarīt. Tas ir svarīgi – lauksaimniecībā darbi ir jāveic tad, kad nepieciešams. Kad naktī smidzinājām laukus, uzskatu, ka barojām augus intravenozi. Kad augsnē ir pietiekami mitruma, augiem pietiek barības, ko tie uzņem caur saknēm. Ja augs pietiekami ir pabarots caur saknēm, tad var iztikt bez papildu lapu mēslojuma. Mēs šajā vasarā rapšiem veicām deviņus smidzinājumus. Vienu brīdi pirms ziedēšanas domāju – kāda raža var veidoties? Rapšiem vairs nebija lapu, tikai stiebrs. Ejot pa lauku, bija iespaids, ka staigāju pa čipsiem – visu laiku kraukšķ zem kājām.

Nereti daudzi saimnieki domā – vai atmaksājas veikt papildmēslošanu caur lapām? Visi lieto nepieciešamos augu aizsardzības līdzekļus, bet mēslošanu caur lapām bieži uzskata par neobligātu. No kā veidojas izdevumi? Visdārgākā pozīcija ir minerālmēsli. Nākamā pozīcija ir augu aizsardzības līdzekļu pamatprogramma – herbicīdi, regulatori un fungicīdi. Papildu mēslojums caur lapām atkarībā no nepieciešamajiem elementiem un devām manā saimniecībā veido ap 10% no augkopības izmaksām. Jautājums ir par to, vai uztaisīt pamatprogrammu un, iespējams, nenokult neko, vai palielināt izmaksas par 10% un tomēr dabūt ražu?

Galvenais ieguvums bija šāds – es maksimāli noturēju augus pie dzīvības, lai tie pavisam neaiziet bojā. Neilgi pēc Jāņiem beidzot sagaidījām lietu un augi atkopās. Rapsis ir augs, kas pēc jebkāda veida bojājumiem var ļoti labi atjaunoties.

Latvijā arī ļoti maz augu piebarošanā caur lapām izmanto aminoskābes. Jā, tās maksā naudu, tomēr palīdz augam pārciest nelabvēlīgus vides faktorus. Lietoju aminoskābes pēc herbicīdu lietošanas, lai palīdzētu augiem novērst herbicīda radītu stresu. Taču jāņem vērā dažādas nianses – piemēram, nelietot aminoskābes vienlaikus ar herbicīdiem, lai novērstu stresa noņemšanu arī nezālēm. Šie produkti jāmēģina un jāvērtē katram atsevišķi, dažādās saimniecībās var būt ļoti dažādi rezultāti.

Lietoju karbamīdu lapu mēslojumā. Esmu daudz runājis un diskutējis par karbamīda lietošanu, par apdegumiem, stresu augiem un slāpekļa nepieciešamību lapu mēslojumā vispār. Secināju, ka daudzas saimniecības baidās radīt apdegumus augiem vai uzskata, ka slāpeklis caur lapām nav jādod. Es uzskatu, ka karbamīda lietošana šogad deva daudz pozitīva. Iespējams, šogad lietotais karbamīda lapu mēslojums veidoja lielu daļu no auga uzņemtā kopējā N daudzuma, jo saknes mēslojumu spēja uzņemt vien pašā vasaras sākumā. Kļūdains lēmums šajā vasarā bija lietot N granulēto mēslojumu, to kaisot, lielākā daļa no granulām neizšķīda un būtisks N daudzums vienkārši aizgāja gaisā.

– Kā zināt optimālo laiku augu piebarošanai?

– Ar gadiem rodas pieredze, papildus izglītojamies nemitīgi. Man ļoti palīdz Ineta Speldziņa, agronome. Bieži sazinos ar daudziem saimniekiem un agronomiem, diskutējam, kopā domājam. Ziemā, kad ir laiks, daudz lasu, dodos uz semināriem. Daudz lasu arī Krievijas, Ukrainas un Polijas publikācijas un lauka izmēģinājumu aprakstus. Šajās valstīs ir līdzīgi klimatiskie un augsnes apstākļi, tādēļ tas ir saistoši. Pirms katra smidzinājuma sazinos ar agronomu, vērtēju augu attīstību, novēroju slimības un kaitēkļu aktivitāti. Augs jāpiebaro tā, lai visās attīstības fāzēs tam pietiktu enerģijas veidot ražas struktūrelementus – īpaši cerošanas, stiebrošanas, vārpošanas un ražas formulēšanās fāzē. Šogad optimālais laiks augu piebarošanai, protams, bija ilgstošais sausuma periods, taču svarīgi to bija veikt tad, kad augiem parādījās pirmās deficīta un stresa pazīmes, nevis kad tie jau gandrīz nokaltuši un lapu virsmas, pa kuru uzņemt barības vielas, tikpat kā vairs nav! Lapas, vajag lapas! Lasu produktu rekomendācijas un augkopības literatūru, kuri elementi augam visvairāk nepieciešami. Cienīsim laukkopības pētnieku darbu – pamatnostādnes ir skaidras un izpētītas.

Daudzi nenovērtē ūdens sastāva svarīgumu. Proti, kāds tajā ir pH līmenis, kāda ir tā temperatūra. Nereti kļūdu un apdegumu iemesls ir neskaidrs, kaut gan viss pēc instrukcijām pareizi izdarīts. Nedrīkst lietot tikko no urbuma ņemtu ūdeni. Ja lietojam karbamīdu, jāpievērš uzmanība gaisa un ūdens temperatūras starpībai. Izmantojot karbamīdu, ļoti būtiski samazinām smidzināmā šķīduma temperatūru. Āra un šķīduma temperatūras starpība nedrīkst būt lielāka par 10 grādiem.

Daudz runāju ar zemniekiem, kuri mēģina jaunus risinājumus un produktus, man arī tas patīk. Man ik gadu ir izmēģinājuma lauki vairāku desmitu ha platībā. Apstrādāju vienu lauka pusi ar vienu augu aizsardzības līdzekli, ar dažādiem mēslojumiem, otru – ar citiem un vasaras beigās salīdzinu, kādas atšķirības, kāda efektivitāte, kādas ražas izmaiņas. Ik gadu cenšos atrast brīnumlīdzekli, kura diemžēl nav.

– Kāda tehnika bija iesaistīta kulšanā?

– Mums ir Claas Tucano kombains ar 5,4 metru hederu un Claas Mega kombains ar 4,5 metru hederu. Ar jaunāko, 2011. gada Claas Tucano kombainu, ja raža ir 3 t/ha, dienā varu nokult 20 ha. Ja ir 7 t/ha, nevaru ar tādu ražību strādāt. Tad vai nu ir lieli zudumi, vai šis kombains nepārstrādās visu salmu masu.

Mums ir arī piecas piekabes ar 20 t kravnesību, lai traktori daudz uz lauka nestāvētu. Traktori pērn nevarēja ātri divus kombainus apkalpot, tāpēc kā ārpakalpojumu pasūtīju kravas automašīnas. Raža jāved 18–20 km attālumā, līdz Jēkabpilij, tas nav tālu. Iespējams, tikai ar savu transportu izdevumi būtu nedaudz mazāki, taču jārēķina arī traktora amortizācijas izmaksas. Viena traktora riepa maksā 1500–2000 eiro.

Patlaban no vecajiem traktoriem ir palicis viens Belarus traktors (82 ZS) ar iekrāvēju. Par saviem līdzekļiem iegādājos mazlietotu Claas traktoru un jaunu Massey Ferguson spēkratu. Šo zīmolu izvēli noteica attālums līdz servisam.

– Kādu augsnes apstrādes tehnoloģiju izmanto Upeslīčos?

– Pirms 4–5 gadiem pārgāju uz bezaršanas tehnoloģiju, izmantoju minimālo augsnes apstrādi. Noteikti aru zemi ziemas rapšiem, pārējās platības aru vienreiz 3–4 gados. Ir zemes gabali, kur ļoti smaga un mālaina augsne. Ja aparšu, vēlāk būs problēmas ar apstrādi. Tēvs pats uzbūvēja ļoti labu agregātu, ar kuru, manuprāt, var drupināt pat asfaltu. Aršana un kultivēšana nozīmē lielus izdevumus. Šajā gadā divos apartajos laukos sētie vasaras rapši uzrādīja sliktāko ražu, savukārt laukos ar minimālo apstrādi augsnes mitrums bija saglabājies labāk, tādējādi veģetācijas sākuma posmā mitruma nodrošinājums bija labāks.

– Bezaršanas tehnoloģijas noliedzēji norāda uz diviem trūkumiem – slimības un nezāles. Kā tiekat galā ar šo izaicinājumu?

– Principā piekrītu – ir šādi riski. Mana pieredze – ja ir pareiza augu maiņa, ja cenšamies vienu kultūraugu vienā laukā pēc kārtas vairākus gadus nesēt, tad problēmas ar slimībām nav tik izteiktas. Kviešos nezālēm noteikti vajadzīga vēl viena papildu apstrāde ar herbicīdu. Tas ir it kā lieks un papildu izmaksas radošs smidzinājums, taču tādā veidā iespējams maksimāli labi ierobežot nezāles, kas dīgst visu veģetācijas periodu. Īpaši problemātiskas ir viendīgļlapju nezāles, piemēram, vējauza. Pēdējos gados visus laukus cenšos apstrādāt ar rudens herbicīdiem, iegūstot tīrus laukus jau rudenī un atvieglojot sev darbu pavasarī. Ņemot vērā to, ka liela daļa problemātisko ziemotspējīgo nezāļu sadīgst jau rudenī, ieguvums ir būtisks. Nezāles rudenī nepatērē kviešiem paredzētās barības vielas un netraucē to attīstībai. Protams, rudens herbicīdi nav lēti, bet efekts ir ļoti labs.

Gan aršanas, gan minimālās apstrādes gadījumā veicam divas fungicīdu apstrādes veģetācijas periodā, taču pievēršam uzmanību produktu iedarbības spektram. Minimālās apstrādes gadījumā izvēlamies jaunus, inovatīvus produktus ar plašu iedarbības spektru, lietojam pilnas produktu devas.

Protams, apart zemi, no vienas puses, ir labi – apgriež visu otrādi, salmi labāk iestrādājas. Ar bezaršanas tehnoloģiju ir daudz problēmu. Man vajag jaudīgāku kombainu, jo problēma ir ar salmiem. Ja vēlies darboties ar bezaršanas tehnoloģiju, jākuļ iespējami zemu, salmus vajag labi sasmalcināt un izkliedēt pa visu lauku. Pērn bija mitrs gads, nevarējām gar pašu zemi kult, buksējām, palika stiebri 20–30 cm augstumā. Vēlāk šos salmus iestrādāt zemē ar bezaršanas tehnoloģiju un iesēt ziemas rapšus neizdodas. Ziemas rapši salmos dīgst nevienmērīgi, salmiem sadaloties, tie patērē lielu daļu augsnē esošā slāpekļa. Papildus izdalās vielas, kas rapšiem nepatīk, tie neattīstās un tur, kur ir daudz salmu, nīkuļo. Šā iemesla dēļ ziemas rapšiem augsne ir pamatīgi jāsastrādā ar rugaines kultivatoru, divas trīs reizes jābrauc. Tad labāk apart un sēt ziemas rapšus – problēmu ar salmiem nebūs. Īpaši labi šogad izskatās rapšu tiešā sēja, šis variants ir jāapsver arī manā saimniecībā.

– Kāds ir ietaupījums no minimālās augsnes apstrādes tehnoloģijas?

– Izdevīgums ir mazāks degvielas patēriņš. Arī tehnikas amortizācija un vissvarīgākais – laiks. Ja es aru ar 2,5 metru platuma pieckorpusu arklu, pēc tam vēl otru reizi vajag braukt ar kādu 6 metru agregātu – kultivatoru vai diskiem. Aršanai vajag būtiski vairāk degvielas nekā rugaines kultivatoram. Uzreiz ir jādomā par termiņiem – ar arklu varu apart 20 ha dienā, ar rugaines kultivatoru varu apstrādāt 40 ha dienā. Pēc aruma man vēl vajag kultivēt, vēl vienu dienu jābrauc. Tur atkal jāskatās – vai zeme ir piemērotā stāvoklī, vai nav pārāk sausa vai mitra. Šogad tas nebija tik būtiski, jo laik­apstākļi ļāva sēt visu rudeni, taču tādā rudenī kā pērn katra stunda bija svarīga. Salīdzinājumam – ar bezaršanas tehnoloģiju vienu reizi nobraucu ar rugaines kultivatoru un ar Vaderstad sējmašīnu iesēju. Viss. Man atliek vēl viena brīva diena. Smidzinot pēc tam herbicīdus vai fungicīdus, sanāk 1 l/ha liels degvielas patēriņš. Tas nav kā aršanai – 15–17 litri/ha. Labāk divas reizes smidzinu.

Ja rudenī paspēju graudaugus ar rudens herbicīdu nosmidzināt, tad parasti nākamajā gadā pietiek ar vienu smidzinājumu. Ja nepaspēju to rudenī izdarīt, nākamajā gadā būs problēmas ar lāčauzu, rudzusmilgu un maura skareni – šīs nezāles ar vienu smidzinājumu ir pagrūti ierobežot. Šogad ziemāju laukos ir izteiktas problēmas ar maura skareni. It kā nezāle ir maza auguma un šķiet nebūtiska, lielas biezības gadījumā tā patērē daudz barības vielu un burtiski izspiež ārā kviešus. Jāveido pārdomāta augu maiņa. Bieži jāpievērš uzmanība arī herbicīdu lietošanas pēcietekmei uz citiem kultūraugiem. Minimālajā augsnes apstrādē tas ir svarīgi. Ļoti bieži ir gadījumi, ka nākamajos gados kultūraugi nesaprotamu iemeslu dēļ nīkuļo. Tā var būt pēcietekme. Man ir pieraksti par visiem uz katra lauka veiktajiem darbiem – gan augsnes apstrāde, gan lietotais mēslojums, augu aizsardzības līdzekļi un pat lapu mēslojums. Rūpīgi jāplāno vairākus gadus uz priekšu. Protams, daba ievieš spēcīgas korekcijas, bet pie pamatnostādnēm jācenšas turēties. Tas nav vienkārši, bet tas ir viens no pamatiem labas ražas iegūšanai.

Galerijas nosaukums

– Cik konkurētspējīgi ir Upeslīči?

– Mūspusē, kur nav tik lielu zemes gabalu, mums skaitās vidēji liela saimniecība. Brīvu zemju pie mums vairs nav. Vairākām ārzemnieku saimniecībām pieder 1500–2000 ha platības. Kā es varu ar viņiem konkurēt? Jautājums ir par to, kā pareizi saplānot visus darbus, lai paveiktu tos ar minimālām izmaksām un pašu tehniku. Man svarīgi ir izaudzēt normālu ražu un nopelnīt tik daudz, lai norēķinātos ar visiem piegādātājiem, pienācīgi samaksātu darbiniekiem un paliktu līdzekļi arī manas ģimenes iztikai. Ko vēl vairāk vajag? Uzskatu, ka mūsu saimniecības lielums ir piemērots ģimenes iztikas nodrošināšanai. Protams, nepieciešams attīstīties – pirkt zemi, kas ir nomā, modernizēt tehnikas parku. Ļoti būtu nepieciešama graudu noliktava un angārs tehnikas glabāšanai un remontiem. Lai strauji attīstītos, resursi ir diezgan ierobežoti.

Paldies Dievam, nevienu reizi nav bijis jālūdz bankai pārcelt aizdevuma maksājuma termiņus. Lai gan aizvadītais un šis gads nebija labvēlīgi gadi. Kredītvēsture saimniecībai ir ļoti laba. Ja aizņemos naudu bankā, nodrošinos – ņemu tādu summu un uz tādu termiņu, lai varu atdot arī agrāk. Pēdējos gados jau rudenī rēķinu, cik minerālmēslu vajadzēs pirkt nākamajai sezonai, visu laiku atstāju finanšu, sēklas, tehnikas rezervi, lai varētu piemēroties atšķirīgiem dabas apstākļiem un visu izdarīt optimālā termiņā. Tas lauksaimniecībā ir vissvarīgākais.

Esmu ticies ar daudziem zemniekiem, ar kaimiņiem, kuri vēlas vairāk zemes, vēlas vairāk apstrādāt, modernizēties, domā ilgtermiņā, nevis vienam gadam. Bet ir arī tādas saimniecības, kur nedomā ne par ražības kāpināšanu, ne arī par to, kādā stāvoklī ir viņu lauksaimniecības zeme. Pastrādā 4–5 gadus, tikai ņem no zemes un neko tai pretī nedod un neatstāj. Noplicina to. Vissvarīgākais viņiem ir saņemt subsīdijas un darīt pēc iespējas mazāk. Šāda veida saimniekošanu es neatbalstu.

Gan agrāk, gan patlaban ir dīvāna zemnieki, kuri nekautrējas atklāt, ka viņu lauksaimniecības modelis ir radīts, lai nopelnītu uz valsts un Eiropas atbalstu rēķina, īsti neko neražojot, taču aizņemot lielas zemes platības. Zeme ir ilgtspējīgi jāapsaimnieko un jāceļ tās ražīgums. Tādai ir jābūt arī kopējai lauksaimniecības politikai.

Vissvarīgākais šobrīd manā skatījumā ir celt ražības līmeni, nevis intensīvi palielināt platības. Ražības līmeņa ziņā vēl ir kur augt.

Es pats daudz komunicēju ar saimniekiem, agronomiem, speciālistiem, man patīk uzzināt jaunas lietas un dalīties pieredzē. Man nav žēl. Lai izdodas arī citiem!

Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops decembra numurā

LA.lv