Latvijā, Politika

Kā nosargāt zemi? Ārzemnieku rokās jau ir 15 – 16% Latvijas lauksaimniecības zemes

Politiķi ar likuma grozījumiem nespēs novērst Latvijas zemes iztirgošanu ārzemniekiem, to var izdarīt tikai vietējie iedzīvotāji paši ar savu attieksmi. Pie šāda secinājuma nonākuši Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas deputāti, vērtējot kolektīvo iniciatīvu “Latvijas zeme Latvijas pilsoņiem”. Tajā pašā laikā viņi nesteidz nodot šo jautājumu referendumā.

Iniciatīvas autori, viņu starpā arī Saeimas deputāts Armands Krauze (ZZS), pieprasa izsludināt tautas nobalsošanu, lai noteiktu, ka Latvijā lauksaimniecības un meža zeme var piederēt tikai Latvijas pilsoņiem vai komersantiem, kas 100% pieder Latvijas pilsoņiem. Šo ierosinājumu portālā “manabalss.lv” parakstījuši jau gandrīz 11 000 cilvēku, bet politiķi nevarīgi plāta rokas. “Latvijai ir noteiktas starptautiskās saistības. Tādēļ par to, ka varētu akceptēt šādu iesniegumu, šobrīd nevar būt ne runas,” teica ZM parlamentārais sekretārs Ringolds Arnītis (ZZS).

Lauksaimniecības zemes tirgu Latvijā regulē likums “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, kur savulaik bija noteikts līdzīgs ierobežojums ārzemniekiem iegūt īpašumā Latvijas zemi. Taču iestājoties Eiropas Savienībā (ES), Latvija apņēmās atvērt zemes tirgu citu dalībvalstu pilsoņiem. Pirms diviem gadiem beidzās noteiktais pārejas periods un zemes tirgus tika atvērts ES dalībvalstu pilsoņiem. Līdzīga apņemšanās ir arī līgumā par iestāšanos OECD, un šo valstu pilsoņi Latvijas zemi drīkstēs sākt iegādāties no 2019. gada.

Zemkopības ministrija 2014. gadā iestrādāja likumā virkni kritēriju personām, kas vēlas kļūt par Latvijas lauksaimniecības zemes īpašniekiem (piemēram, viņiem nepieciešama izglītība vai iepriekšēja darba pieredze lauksaimniecībā, kā arī jāiesniedz rakstiska apņemšanās turpmākos trīs gadus izmantot zemi lauksaimniecībā). Eiropas Komisiju šādi ierobežojumi neapmierināja, un pret Latviju šobrīd sākta pārkāpuma procedūra. Tikmēr vietējās zemnieku organizācijas uzskata, ka kritēriji ir vēl pārāk maigi, un aicina mācīties no citām ES valstīm, kā noturēt zemi savu pilsoņu īpašumā. “Piemēram, Francijā teorētiski katrs no mums varētu iegādāties zemi un sākt saimniekošanu, bet praktiski nevienam no mums šādas iespējas tur nebūs. Tur ikvienu tirdzniecībā nonākušu lauksaimniecības platību vispirms var iegādāties Francijas zemes fonds, kurš to tālāk var nodot kādam pretendentam, kas fondam pēc viņam vien zināmiem kritērijiem šķiet piemērotākais. Visbiežāk tas, protams, būs francūzis. Pat ja fonds neiegādājas konkrēto gabalu, tad potenciālos pircējus vērtē vietējā komisija – pašvaldības, kopā ar zemnieku organizācijām. Ja no pieciem pretendentiem viens būs francūzis, tad, visticamāk, tieši viņš saņems atļauju,” ieskicēja biedrības Zemnieku saeima pārstāvis Mārtiņš Trons. Vienlaikus viņš atzinīgi novērtēja Latvijas zemes fondu, kas līdzīgu darbību mūsu valstī sāka tikai pirms dažiem gadiem.

“Ar likumu nevar panākt, ka zeme paliks Latvijas pilsoņu īpašumā. Tas vairāk atkarīgs no cilvēku pārliecības un solidaritātes, piemēram, ja vietējās kopienas ir solidāras un vienojas nepārdot ārzemniekiem. Jārada cilvēkos pārliecība, ka zemei jābūt to cilvēku īpašumā, kam pieder valsts,” teica R. Arnītis, un vairākums komisijas deputātu piekrītoši māja ar galvu. No vienas puses, politiķiem ir taisnība – solidaritāte un kopība ir labas lietas un nepieciešamas nācijas izdzīvošanai. Taču, no otras puses, amatpersonu rīcība šķiet divkosīga – nespējot aizstāvēt savus cilvēkus sarunās ar starptautiskajām organizācijām, viņi tiem “caur puķēm” dod pamācības, kā apiet starptautiskās saistības, un tādējādi veicina tiesisko nihilismu. Un pēc tam paši brīnās, ka iedzīvotāji tikpat veikli atrod caurumus arī viņu pieņemtajos likumos.

Konkrētu lēmumu par iedzīvotāju iniciatīvu komisija nepieņēma, bet, visticamāk, tā tiks pārsūtīta Tautsaimniecības komisijai, kas pašlaik pārskata likumā noteiktos kritērijus zemes pircējiem. Izredzes, ka tiktu rosināts iniciatīvas autoru prasītais referendums, ir niecīgas. “Jebkurš risinājums, kas sarežģī iespēju Latvijas zemi iegādāties ārzemniekiem, ir pieņemams. Esmu gatavs strādāt ar šiem kritērijiem Tautsaimniecības komisijā. Esmu jau sagatavojis priekšlikumus tos papildināt ar prasību, ka zemes pircējam jāpārvalda valsts valoda, jo lauksaimniecība ir augsta riska nozare un valodas barjera var novest pie nepareizu pesticīdu lietošanas vai citām bīstamām sekām,” teica deputāts A. Krauze. Viņš arī pauda cerību, ka šis jautājums tiks “pacelts Eiropas līmenī”, jo tas satrauc arī citas ES valstis. “Diemžēl līdz šīm mūsu ārlietu sektors ir bijis ļoti piesardzīgs un izvairījies no šādām iniciatīvām, jo tās varētu nepatikt lielajām dalībvalstīm. Referenduma gadījumā viņiem būtu daudz grūtāk izvairīties,” sprieda A. Krauze.

Ne Zemkopības ministrija, ne citas oficiālas valsts pārvaldes iestādes nespēj atbildēt uz jautājumu, cik liela daļa Latvijas zemes atrodas ārvalstnieku īpašumā. Pēc Zemnieku saeimas aplēsēm, tie varētu būt 15 – 16% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Dažos novados, galvenokārt Latgalē un austrumu pierobežā, ārzemnieki iegādājušies jau vairāk nekā 30%. Zemnieki satraukušies ne vien par to, ka zeme nonākusi ārzemnieku īpašumā, bet arī par to, kā viņi pret iegūtajām platībām izturas. Izskanēja bažas par skandināvu kompānijām, kas apmežo lauksaimniecības zemi (tostarp pat meliorētu) un audzē kokus tur, kur varētu audzēt labību maizei. Esot gan arī labi piemēri – dāņu zemnieki, kas aktīvi un godīgi nodarbojas ar lauksaimniecību, apguvuši latviešu valodu un savā jomā ir paraugs citām saimniecībām.

Pievienot komentāru