Laukos
Graudkopība

Padoms zemniekam. Kā pareizi saglabāt skābbarību līdz nākamajai sezonai0

Autora foto.

Pēteris Dambergs, veterinārārsts, ganāmpulka menedžmenta speciālists, SIA Agrera

Izcilas kvalitātes skābbarības un siena ražošanas pamatā ir ļoti daudz rūpīgi veiktu darbu. Turklāt katram no šiem darbiem jābūt izdarītiem perfekti, jo tikai tad var cerēt uz lielisku rezultātu. Rupjās lopbarības ražošanu lielā mērā ietekmē laika apstākļi, kurus mēs nevaram ietekmēt, taču varam tiem pielāgoties un sagatavoties. Laika apstākļu neprognozējamā ietekme uz skābbarības un siena ražošanu ir vēl viens iemesls, kādēļ no mums pašiem atkarīgie darbi jāveic, cik labi vien iespējams, katru gadu savu sniegumu uzlabojot.

Biežākās problēmas, ar ko nākas saskarties fermeriem pēc ražas novākšanas, ir nepietiekamā daudzumā saražota rupjā lopbarība ziemas periodam, kā arī skābbarības un siena bojāšanās un zudumi. Šajā rakstā vairāk par skābbarības ražošanu rituļos rudens mēnešos, skābbarības un siena glabāšanu, transportēšanu un izēdināšanu līdz nākamajai sezonai, saglabājot kvalitāti.

Skābbarības ražošana rudenī

Latvijā atkarībā no zālāja veida un apsaimniekošanas iegūst divas līdz piecas zālāja ražas sezonā. Nereti pēdējo, visvēlāko, atālu nopļauj un atstāj uz lauka. Pirms izlemt, vai pēdējā pļāvuma zāli būtu lietderīgi iekonservēt, fermerim jāsastāda savas fermas lopbarības budžets:
-jāaprēķina, cik daudz skābbarības būs nepieciešams ziemas periodā;
-jāsaskaita, cik daudz lopbarības saražots līdz šim;
-ja aprēķini rāda, ka līdz šim saražotās skābbarības daudzums ir pietiekams tikai līdz jūnijam vai jūlija sākumam, tad iztrūkumu var aizstāt ar vēlo atālu skābbarību;
-jāveic jau saražotās rupjās lopbarības analīzes;
-jāaprēķina, cik daudz skābbarības vēl būtu jāsaražo, lai kompensētu iztrūkumu;
-jāseko 10 svarīgākajiem ieteikumiem, lai saražotu augstvērtīgu vēlās sezonas skābbarību pietiekamā daudzumā.

10 svarīgākie ieteikumi, gatavojot zāles skābbarību rituļos sezonas beigās

Daudzi no šiem ieteikumiem attiecas arī uz skābbarības sagatavošanu vispār neatkarīgi no sezonas un skābbarības konservēšanas veida.

1. Minerālmēsli vai šķidrmēsli jāizsmidzina uz zāles, kas paredzēta vēla atāla savākšanai, vismaz sešas nedēļas pirms paredzamās pļaušanas.

2. Ja nepieciešams iegūt zāli ar augstu enerģētisko vērtību ap 11,5 ME, tā jānopļauj aptuveni sešas nedēļas pēc pēdējā pļāvuma. Zāles ataugšanas periodu var pagarināt līdz astoņām nedēļām, bet tad jārēķinās ar zemāku enerģētisko vērtību lopbarībā – ap 10,5 ME.

3. Kaut arī tas dažkārt nav vienkārši izdarāms, rudenī nopļauto zāli ir īpaši svarīgi apvītināt, lai palielinātu cukuru koncentrāciju ieskābējamā masā. Cukuru daudzums vēlajos pļāvumos parasti ir mazāks nekā pirmajā un otrajā pļāvumā, jo dienas ir īsākas un saules gaismu, kas veicina cukuru veidošanos, augi saņem mazāk.

4. Īpaši ieskābējot vēlos pļāvumus, ieteicams izmantot pārbaudītas un drošas skābbarības piedevas straujas ieskābšanas nodrošināšanai. Piedevu izmantošana palīdz pārvarēt tādus vēlo pļāvumu izaicinājumus kā mazs sausnas, samazināts cukuru daudzums ieskābējamā masā un palielināts risks nevēlamu baktēriju un sēņu ietekmei uz ieskābšanas procesu.

5. Neatkarīgi no tā, vai skābbarība ir agra vai vēla pļāvuma, skābbarības rituļi ir jāglabā līdzenā vietā, kur nav asu priekšmetu. Vislabāk tos būtu glabāt uz asfaltētas, betonētas virsmas vai smilšu laukumā. Glabājot rituļus uz lauka, pastāv risks, ka tos no apakšas sabojās drātstārpi. Šīs problēmas novēršanai zem rituļu krāvuma izklāj biezu aizsargtīklu vai plēvi. Glabāšanas vietai jāatrodas vismaz 10 m no ūdenskrātuvēm, lai pasargātu rituļu krāvumu no grauzējiem. Grauzēju kontrolei jāizmanto profesionālu deratizatoru ieteikumi.

6. Lai nodrošinātu labāku vēlo pļāvumu skābbarības saglabāšanos, kam nereti mēdz būt mazāk sausnas nekā pirmajiem pļāvumiem, ieteicams plēvi ap rituļiem tīt vismaz sešās kārtās.

7. Jāizvēlas stratēģiski izdevīga skābbarības rituļu glabāšanas vieta. Tās pamatnei ir jābūt labi sagatavotai un stingrai, jo vēlāk rudenī zeme var būt mīksta.

8. Skābbarības rituļi ar mazu sausnas daudzumu vai nepietiekamu blīvumu jākrauj vienā rindā, tos nedrīkst likt citu virs cita, lai novērstu rituļu deformēšanos un skābekļa iekļūšanu tajos. Skābekļa nokļūšana rituļos noteikti pasliktinās barības kvalitāti un var izraisīt skābbarības pilnīgu sabojāšanos. Skābbarības rituļi jāglabā vertikālā stāvoklī (ar apaļo galu uz leju), un tos nedrīkst kraut augstāk par trim stāviem. Starp glabāšanā noliktiem rituļiem jāatstāj 5 cm spraugas. Tas atvieglos rituļu izņemšanu no krāvuma un novērsīs krāvuma sagāšanās risku, kad plēve fermentācijas dēļ piepūtīsies un mainīs rituļu izmēru.

Attēlā: Rituļi deformējušies jau ietīšanas, kraušanas un transportēšanas laikā. Izskatās, ka sausnas saturs skābbarībā ir mazs, tā ir ūdeņaina un smaga. “šādus rituļus nevajadzētu kraut citu virs cita. Rituļi ir marķēti, iespējams, lai atšķirtu, no kura lauka. Rituļi sakrauti kaskādes veidā, kas ir ērti pakāpieni kaķim un labs nosēšanās laukums putniem.

9. Vēlās sezonas skābbarībā parasti ir mazāk proteīna un enerģijas. Tas noteikti ir jāprecizē, veicot skābbarības analīzes laboratorijā. Kad skābbarības analīzes ir veiktas un ir skaidrs, ko esam saražojuši, jāizplāno skābbarības izēdināšanas secība un režīms, lai govis saņemtu optimālu barības devu pietiekamā daudzumā visu ziemas periodu līdz nākamajai ražai.

10. Kā jebkura skābbarība, arī vēlu pļautā ir jāpārklāj ar aizsargtīklu, lai pasargātu rituļus no putnu, mājdzīvnieku un meža dzīvnieku bojājumiem.

Skābbarības bojāšanās rituļos

Kad runājam par augstas kvalitātes, garšīgas skābbarības ražošanu, jāatceras, ka mazas lietas var būtiski ietekmēt rezultātu. Īpaši tas attiecas uz kļūdām. Kāda svarīga skābbarības ražošanas procesa posma izlaišana, saīsināšana vai nepietiekama uzraudzība galu galā var novest pie tā, ka skābbarība ir nelietojama, piemēram, mazā sausnas daudzuma dēļ, vai pat bīstama dzīvnieku veselībai un dzīvībai, ja satur mikotoksīnus vai listērijas.

Daudzi fermeri pieņem un samierinās, ka skābbarība vienmēr ir nedaudz bojāta. It sevišķi pelējums skābbarības ritulī tiek uzskatīts par normālu, pat neizbēgamu ļaunumu. Tomēr pārāk bieži skābbarības bojāšanās ir saistīta ar kādu no tā sauktajiem skābbarības gatavošanas grēkiem. Kādi tad ir šie grēki?

Nopļautās zāles atstāšana uz zelmeņa pēc appļaušanas

Skābbarības rituļu pelēšana ir atkarīga no diviem svarīgiem šo procesu veicinošiem faktoriem. Pirmkārt, novācot skābbarību, tajā ir jānokļūst pietiekamā daudzumā pelējuma sēņu sporām. Otrkārt, lai pelējums varētu attīstīties skābbarības ritulī, tajā vispirms jāiekļūst gaisam vai, precīzāk, skābeklim jau pēc rituļu ietīšanas plēvē.

Pēc skābbarības rituļa ietīšanas plēvē tajā vienmēr ir skābeklis, bet, ja ritulis ir ietīts kvalitatīvi, tad zāle, turpinot elpot, un arī zālē esošās aerobās baktērijas šo skābekli izlieto. Kad skābeklis ritulī ir izlietots, plēve darbojas kā vienīgā skābekļa barjera, kas neļauj skābeklim iekļūt skābbarības ritulī.

No otras puses, fermā pelējuma sēņu sporas atrodas gandrīz visur un nav iespējams no tām atbrīvoties pilnībā, bet var veikt pasākumus, lai samazinātu to daudzumu un pelēšanas risku. Pēc katras zāles audzēšanas sezonas būtu jānovāc no lauka visa pārpalikusī zāle, jo atstāta, tā kalpos kā barotne pelējuma sēņu un nevēlamu baktēriju attīstībai, kas saglabāsies uz zelmeņa līdz pat nākamai ražai. Novācot veco zāli, tiek būtiski samazināts pelējuma sēņu sporu daudzums uz novāktā zelmeņa. Turklāt uz nopļautā zelmeņa atstātā zāle aizkavē jaunās zāles augšanu pavasarī un var negatīvi ietekmēt zelmeņa ražu.

Pāraugušas zāles pļaušana un skābēšana

Vēl viens grēks, kas var palielināt ieskābējamās masas piesārņošanu ar pelējuma sporām, ir pāraugušas zāles novākšana un konservēšana.

Atsevišķos gadījumos nav iespējams izvairīties no pāraugušas zāles pļaušanas un konservēšanas, piemēram, ja zāle pāraugusi tāpēc, ka slikto laika apstākļu dēļ nebija iespējams to novākt agrāk, vai arī tā tiek speciāli pāraudzēta, lai iegūtu atbilstošu lopbarības kvalitāti noteiktām govju grupām, piemēram, cietstāvošām govīm. Citi fermeri nevar nopļaut zāli laikus, jo apsaimnieko dabiskās pļavas, kuru pļaušanas laiku nosaka likums. Tomēr daudz biežāk fermeri pļauj pāraugušu zāli, jo vēlas iegūt lielāku zāles ražu jeb masu vienā pļāvumā, daudz nedomājot par skābbarības kvalitāti. Augam pāraugot, tā lapas un stiebri atmirst, radot vidi un barības vielas pelējuma attīstībai. Šīs pelējuma sēnes kopā ar citām pelējuma sēnēm, kas parasti nonāk skābbarībā, rada ļoti lielu pelējuma sēņu koncentrāciju un barības bojāšanās risku.

Blakus pelējuma sēņu populācijas palielināšanās riskam, pļaujot pāraugušu zāli, fermerim jārēķinās ar vēl kādu potenciālu problēmu – pāraugušas zāles stiebri ir ļoti cieti un asi un bieži caurdur rituļu ietinamo plēvi, ļaujot gaisam iekļūt skābbarībā. Tādēļ, ja nākas pļaut ļoti nobriedušu, pārkoksnējušos zelmeni, skābbarības rituļiem jātin pat astoņas kārtas ietinamās plēves.

Zāles vītināšana pārāk biezā, bet šaurā vālā

Ja vēlaties samazināt skābbarības piesārņotību ar pelējuma sēnēm un baktērijām, izvairieties no zāles vītināšanas biezā un šaurā vālā. Šādā vālā mikroorganismiem ir ļoti labi attīstības apstākļi – gaisa klātbūtne, mitrums un temperatūra. Turklāt biezs vāls sliktāk vēdinās un zāle lēnāk un nevienmērīgi žūst.

Parasti zāle pēc pļaušanas ir jāizārda pa visu nopļauto platību (80–100% no nopļautās platības atkarībā no apstākļiem uz lauka), cik ātri vien iespējams, bet vismaz divu stundu laikā pēc nopļaušanas. Tā darot, tiks nodrošināti labi apstākļi straujai apvītināšanai un aktīvākai saules iedarbībai uz pelējuma sēnēm un baktērijām. Saules ultravioletie stari iznīcina daudzus kaitīgos mikroorganismus vai neļauj tiem kļūt aktīviem, vairoties un bojāt skābbarību.

Skābbarības rituļu ietīšana plēvē uz lauka

Visi iepriekš minētie grēki ir saistīti ar pelējuma sēņu un baktēriju skaita palielināšanos un palielinātu iespēju nonākt skābbarībā. Citas lielas kļūdas ir saistītas ar skābekļa iekļūšanu skābbarībā, radot tur jau esošiem mikroorganismiem labvēlīgus apstākļus augšanai.

Pirmā no šādām kļūdām ir skābbarības rituļu ietīšana uz lauka. Protams, viens no ieteikumiem labas skābbarības ražošanai ir ietīt skābbarību, cik ātri vien iespējams pēc rituļa sapresēšanas, tomēr, šādi rīkojoties, pastāv zināmi riski.

Pirmkārt, nometot plēvē ietītu skābbarības rituli uz tikko noļauta zelmeņa, ir liels risks izdurt plēvē caurumus uz zāles stublājiem vai akmeņiem. Kad šis bojātais ritulis tiek savākts un pārvietots uz glabāšanas vietu, sākumā it kā sīkais bojājums plēvē var palielināties.

Pēdējos gados daudzi fermeri izmanto kombinētās mašīnas, kad rituļu presēšana un ietīšana notiek vienlaikus. Izmantojot šādu tehnoloģiju, rituļi, novietojot glabāšanas vietā, ir rūpīgi jāpārbauda un bojātās vietas jāaizlīmē ar kvalitatīvu tam paredzētu līmlenti.

Ja kāds bojājums paliks nepamanīts, skābeklis varēs brīvi iekļūt ritulī visu glabāšanas laiku, ļaujot pelējumam augt un attīstīties. Tas notiks arī tad, ja caurumi būs pavisam mazi. Caurumi, ko rada asie zāles rugāji, iespējams, ir mazi, bet varat būt pārliecināti – skābeklis ir vēl mazāks!

Vislabāk rituļu ietīšanu veikt vietā, kur tie tiks glabāti līdz izēdināšanai.

Attēlā: “Šie rituļi sakrauti horizontāli, pielāgojoties ietinēja-iekrāvēja iespējām

Skābbarības rituļu pārvietošana pēc to ietīšanas plēvē

Labākais ieteikums labai skābbarības ražošanas praksei vienmēr ir aizvest un novietot ietītos skābbarības rituļus glabāšanas vietā, cik ātri vien iespējams uzreiz pēc plēves aptīšanas. Ideālā gadījumā tas nozīmē divu stundu laikā, bet, ja tas nav praktiski iespējams, vismaz astoņu stundu laikā. Pēc novietošanas glabāšanas vietā rituļus pārvieto, tikai lai tos izbarotu.

Lielākā daļa fermeru saprot, ka ietīto rituļu kraušana un pārvietošana, kad fermentācijas process ir sācies, nozīmē lielāku iespēju sabojāt plēvi vai radīt atvērumus starp plēves kārtām, ļaujot skābeklim iekļūt ritulī. Nedrīkst saspiest vai pārkraut rituļus, kuru plēve fermentācijas dēļ ir uzpūtusies.

Ja ietītos rituļus atstāj uz lauka apmēram divas trīs nedēļas un tad pārvieto uz glabāšanas vietu, tomēr pastāv ievērojams risks, ka skābeklis iekļūs skābbarībā. Tas ir tāpēc, ka skābbarības rituļus, visticamāk, kraus, izmantojot rituļu satvērēju. Kraujot ar satvērēju, rituļi tiek saspiesti, no tiem tiek izspiests CO2 un to iekšpusē rodas vakuums. Kad rituļi tiek nolikti savā jaunajā glabāšanas vietā un satvērējs ir atlaists, tie ieņem savu sākotnējo formu. Vakuuma ietekmē rituļos tiek iesūkts gaiss un skābeklis, kas rada labvēlīgu vidi pelējuma attīstībai. Ja tomēr nav citas iespējas, transportējot ietītos rituļus divas trīs nedēļas pēc ietīšanas, tas jādara ļoti uzmanīgi, tos pārāk nesaspiežot.

Plēvē ietīto vai vēl neietīto rituļu pārvietošana, uzdurot to uz dakšām vai pīķa

Par laimi, lielākā daļa fermeru zina, ka pārvietot rituļus, uzdurot uz dakšām vai pīķa, nedrīkst, tomēr daudzi joprojām domā, ka tas ir pieļaujams un lielu kaitējumu nenodara. Tiem, kas pārvieto savus rituļus, tos uzdurot, jāpadomā vēlreiz.

Kad tiek presēti rituļi, mērķis ir saspiest zāli, cik blīvi vien iespējams, tādējādi izspiežot no zāles arī gaisu. Kad ritulī tiek iedurtas dakšas vai pīķis, viss smagais presēšanas darbs ir vējā. Gaiss iekļūst ritulī ne tikai pa lielo pīķa radīto centrālo caurumu, bet arī pa mazajām koncentriskajām spraugām, kas veidojas, rituli pārvietojot. Šo spraugu ir tik daudz, cik vilnīšu, iemetot akmeni ūdenī. Pēc šādas rituļu pārvietošanas tajos ir pietiekami daudz skābekļa pelējuma attīstībai tik ilgi, kamēr rituļi tiks ietīti plēvē.

Ja dakšas vai pīķis tiek izmantoti jau ietītu rituļu kraušanai, tad tas tiešām ir grēks. Tādējādi tiek sabojāta plēve, ko ražotāji attīstījuši un pilnveidojuši daudzus gadus, lai tā būtu perfekta skābekļa barjera, tik plāna un ekonomiski izdevīga. Nekāds ielāps uz plēvē radīta cauruma nenodrošinās to pašu skābbarības aizsardzību no skābekļa kā nesabojāta plēve – vienalga, cik labi tas būs uzlikts.

Vienmēr gan plēvē ietītu, gan neietītu rituļu kraušanai labāk izmantot rituļu satvērēju.

Skābbarības rituļi netiek apsegti ar tīklu, neaizsargājot tos no putnu, mājdzīvnieku un meža zvēru bojājumiem

Ņemot vērā ieguldītos līdzekļus un pūles skābbarības sagatavošanā, ir grūti iedomāties, ka kāds varētu vieglprātīgi izniekot sasniegtos darba augļus. Tomēr daudzi to dara katru gadu. Pēdējais skābbarības ražošanas grēks ir visvienkāršākais no visiem – nepārklāt skābbarības rituļus ar aizsargtīklu un nepasargāt tos no putniem, mājdzīvniekiem, meža zvēriem un citiem kaitēkļiem. Šīm radībām ir vienalga, ka plēve ir svarīga skābekļa barjera, kas pasargā jūsu rūpīgi gatavoto skābbarību. Tie var sabojāt rituļus ar zobiem, nagiem vai knābjiem, izmantojot tos kā atpūtas vietu vai cenšoties piekļūt pie skābbarības, pārvarot vienīgo šķērsli uz ēdienu – plēvi. Skābbarības plēves bojātāji nav tikai meža zvēri vai putni, tie var būt arī mājas mīluļi suņi vai kaķi. Tāpēc regulāri pārbaudiet rituļus un aizlīmējiet caurumus plēvē!

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv
LE
LETA
Laukos
Lopkopības un putnkopības nozares uzņēmumu līderis pērn – “Putnu fabrika “Ķekava””
9 stundas
LE
LETA
Laukos
Kariņš tiksies ar lauksaimniecības organizāciju pārstāvjiem
10 stundas
IM
Ingrīda Mičāne
Laukos
Augu aizsardzības līdzekļu sarukumam līdzi nāk cits nepatīkams pārsteigums
10 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Valsts pārņems Rīgas un Ventspils ostas
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Darbam Ventspils brīvostas pārvaldes valdē plāno virzīt Boitmani, sasaukta ārkārtas sēde
14 minūtes
LE
LETA
Pasaulē
Somijas parlaments ievēlējis pasaulē jaunāko premjerministri
1 stunda
LE
LETA
Ekonomika
Lidosta “Rīga” izstāsies no Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas 1
3 stundas
LA
LA.LV
Sports
Spiegu stāsti: Putins izpļāpājies, ka savulaik Krievija uzpirkusi bijušo FIFA prezidentu Blateru
1 stunda